"Visapkārt jūrā kārpījās cilvēki..." Prāmja "Estonia" katastrofā izdzīvojušā pasažiera Inta stāsts

1994. gada 28. septembra naktī Ints atradās uz nulles klāja, kas izvietots vēl zem automašīnu novietnes. Saskaņā ar oficiālo versiju tur sākušies traģiskie notikumi.

» 25 fakti par prāmja "Estonia" noslēpumaino katastrofu

Tieši virs Inta kajītes atradās vizieris, kurš vētras laikā it kā nolūza. Automašīnu klājā ieplūda milzīgas ūdens masas.

Sarunā ar portālu TVNET Ints rāda fotogrāfijas, kurās redzams kopā ar izglābtajiem draugiem. Jūra viņus atdeva dzīvei. Daudzus neatdeva. 

Ints atklāj, ka 28. septembri piemin kā otru dzimšanas dienu.

Sākumā kopā ar pārējiem no Latvijas, kuri izglābās, braucām uz jūru. Katru gadu atbrauc draugi, apsveic. Pasēžam, atceramies. Gadiem ejot, aizvien vairāk saprotam, ka galvenā jēga dzīvē ir cilvēki, kas mums apkārt," viņš stāsta. 

Ints tās nakts notikumus atceras ļoti skaidri. "Braucu ciemos pie draudzenes, bijām paredzējuši pavadīt pāris dienas Stokholmā." Toreiz Ints Zviedrijā strādājis - auklējis bērnus.

Tā bijusi auksta septembra diena. "Jau kad staigājām pa Tallinu, bija ļoti spēcīgs vējš. Kad kuģis izpeldēja no līča un iegāja atklātā jūrā, vējš pieņēmās spēkā. Sāka šūpot aizvien vairāk un vairāk.

Kad pēc pulksten 23 satumsa, es izgāju uz klāja, vējš pūta tik stipri, ka bija grūti atvērt durvis. Paskatījos pāri bortam, jūra trakoja. Melni, milzīgi viļņi... Pēc tam nogāju lejā uz kajīti, lai dotos pie miera."

Inta kajīte atradās uz 0. klāja kuģa priekšgalā, tieši zem auto klāja, kas izvietots zem ūdens līnijas. "Tas bija pusstundu pirms pusnakts, cilvēki uz kuģa vēl staigāja pa veikaliem, sēdēja restorānos, spēlēja spēļu automātus. Pusnaktī mēs jau bijām jūras vidū, kur vējam vislielākais ieskrējiens.

Tādā vētrā, kas sekoja, kaut arī to nevarētu saukt par ekstrēmu, es nebiju bijis ne pirms, ne pēc prāmja katastrofas," stāsta Ints. 

Kajītē vīrietis dzirdējis, kā viļņi sitas pret kuģa korpusu un šī trokšņa dēļ nav spējis iemigt. "Nāca pirmais spēcīgais sitiens ar grūdienu, kas satricināja visu kuģi. Tūlīt pēc tam, pēc kādas pusminūtes, sekoja otrs grūdiens, atskanēja metāliska švīkoņa."

Intam bijusi sajūta, ka kuģis uzskrējis uz klints, jo tā apakša it kā noslīdējusi gar kaut ko lielu. Dažu sekunžu laikā kuģis sasvēries par aptuveni 30 grādiem. Bijis pilnīgi skaidrs, ka noticis kas nopietns.

"Tā kā kuģa priekšgals bija sasvēries uz leju, man bija grūti tikt ārā no gultas. Nepaguvu saģērbties, ātri paķēru kaut kādas drēbes, kas bija pa rokai.

Kad atvēru kajītes durvis, koridorā jau gāzās ūdens," atceras Ints. 

Līdz trepēm tikt bijis grūti - nācies iet pa slīpumu, gāzies ūdens un slīdējušas kājas. Pie sevis vīrietis domājis - kurš izdomājis tādu kuģa konstrukciju? Sienas bijušas pilnīgi gludas - nav, kur pieķerties. Starp kajīšu durvju rokturiem - tikai gludas sienas. 

Kad Ints ticis līdz trepēm, kuģis jau sācis svērties uz sāna. "Stāvā, kur atradās mana kajīte, neredzēju nevienu cilvēku. Cilvēki bija pie trepēm citos stāvos, pa kurām jau vairs nebija iespējams kāpt, nācās vilkties pa trepju margām līdz pat piektajam klājam. Kad nonācu augšā, kuģis bija sasvēries uz sāna, viss, kas nebija piesiets, – restorānu iekārtas, spēļu automāti, trauki - gāzās, krita cilvēkiem virsū.

Cilvēki mēģināja turēties, pie kā pagadās, vienlaikus cenšoties tikt ārā no iekštelpām," baisās nakts notikumus atceras Ints. 

Viņš stāsta, ka neesot bijis nekādas informācijas, bijusi viena doma - tikt ārā.

"Panikas nebija, jo apstākļi bija tik sarežģīti un smagi, ka nekādai panikai nebija vietas."

Viss noticis tik ātri, ka neesot bijis iespējams tam izsekot un kaut ko vispār aptvert.

"Lai no trepēm tiktu ārā uz klāja, bija jātiek pāri tukšai vietai. Tur stāvēja cilvēks no kuģa apkalpes un palīdzēja cilvēkus pārvilkt pāri," stāsta vīrietis. 

Citi katastrofu pieredzējušie atceras, ka daudzi cilvēki bijuši gluži sastinguši no bailēm. "Daudzi bija sastājušies ar vestēm rokās un kaut ko gaidīja. Es pirms tam ilgus gadus biju nodarbojies ar airēšanu, man bija skaidrs, ka kuģis nogrims."

Ints sapratis, ka ar glābšanas vesti atklātā jūrā būs par maz, tāpēc kopā ar vēl diviem vīriem sācis raisīt vaļā glābšanas plostus. Tas esot bijis sarežģīti. Pirmo plostu nav izdevies veiksmīgi atsaitēt, tas procesā ieķēries. Knapi paspēts ar otro, jo tobrīd kuģis jau bija vēl vairāk sasvēries uz sāniem. 

"Kuģa sāns bija tādā slīpumā, ka pa to varēja paiet. Sākām stumt plostu uz ūdeni, mūs pamanīja citi cilvēki un skrēja šurp... Metās viens otram virsū, nezinu, cik tur sakāpa, plosts bija pilns. Brīdī, kad jau bijām tikuši līdz ūdenim, kuģis apgāzās otrādi."

No liela augstuma cilvēki iegāzās jūrā.

"Bija grūti noturēties virs ūdens, nemaz nerunājot par to, ka kaut kur varētu aizpeldēt. Ūdens bija stindzinoši auksts, pagājušajā gadā es gan vēl šajā laikā peldējos, bet tajā naktī tas bija stindzinošs aukstums.

Pēc kāda laika atguvu elpu un pamanīju, ka netālu no manis jūrā ir vēl kāds plosts. Es piepeldēju pie šī plosta, tajā bija cilvēki. Pieķēros pie striķa, bet nespēju saviem spēkiem tikt iekšā. Cilvēki palīdzēja cits citam ierāpties, tostarp arī man. Man blakus bija arī kāds skandināvs un latvietis.

Kad tikām plostā, sapratām, ka kuģa pakaļgals, kas vēl vīdēja ārā no ūdens, ir mums ļoti tuvu. Viļņi plostu cilāja augšup un lejup, mums atlika cerēt, ka mūs neuznesīs virsū kuģim un plosts nesaplīsīs," atceras vīrietis. 

Kuģa priekšgals atdūrās pret grunti, aste palika ārā.

"Visapkārt jūrā kārpījās cilvēki. Mēs palīdzējām, kam varējām. Sākās mūsu nakts ceļojums plostā. Mūs izglāba tikai nākamajā rītā," stāsta Ints. 

Glābšanas operāciju apgrūtināsi vētra un lielie viļņi. Tās laikā arī gājuši bojā cilvēki. 

"Katrs cilvēks, kas šajā katastrofā izdzīvoja, ir reāls Dieva brīnums," stāsta Ints. 

Arī pēc glābšanas operācijas vētra nebija rimusies - uz prāmja "Isabelle" izjūtas bijušas trauksmainas. 

"Visu dienu mūsu kuģis vēl braukāja, meklējot izdzīvojušos. Vējš joprojām bija spēcīgs, kuģi atkal stipri šūpoja, atkal gāzās trauki. Mēs sapratām: ja tagad grimsim, glābties vairs nebūs spēka. Visi izglābtie tika novietoti kuģa restorāna telpā, mums sniedza medicīnisko palīdzību, ietina folijā, segās.

Pie katra no izglābtajiem pienāca cilvēks un pierakstīja vārdu, uzvārdu un personas datus. Kāda cita vietā šādu informāciju pateikt nevarēja.

Kā zināms, daļa cilvēku, kurus izglāba un kuri parādījās izglābto sarakstos, vēlāk pazuda. Helsinkos mūs aizveda uz slimnīcu. Visi bijām nobrāzti, sasisti."

Ints stāsta, ka toreiz liels pluss bijis, ka 22 gadus vecais puisis nav baidījies no ūdens, jo aktīvi nodarbojies ar airēšanu. Tāpēc bijis gan spēks, gan veiklība. Tiesa, pienācis brīdis, kad Inta spēki bija beigušies. 

"Estonia" katastrofā izdzīvoja seši cilvēki no Latvijas.

Ints stāsta, ka palikuši vien četri. "Viens puisis gāja bojā autokatastrofā. Nesen aizgāja bojā vēl viens. Pārējiem dzīve turpinās – bērni, ģimene."

Tajā naktī Ints guvis kādu īpašu atziņu: "Skaidri ieraudzīju to, ka neatkarīgi no cilvēka sociālā statusa sabiedrībā, neatkarīgi no karjeras vai tā, cik viņam ir naudas, šādās situācijās visi ir absolūti vienādi.

Cilvēki sabiedrības modeli veido, cenšoties viens pār otru izcelties – "spicāka" mašīna, vairāk naudas.

Tajā naktī ieraudzīju – vienkārši pienāk diena, kuru neviens nav gaidījis un gribējis, bet kurā visi ir vienādi". 

Jautāts, vai viņam ir bail no jūras, Ints atklāj, ka nav. "Kādreiz, kad skatījos kara filmas, kur kara veterāni satiekas un kavējas atmiņās, likās, ka viņus saprotu. Patiesībā jau nesapratu. Ir lietas, kuras var saprast tikai tas, kurš tās pats izdzīvojis.

Tā sajūta, ka jāpiedod jūrai... Ne par sevi, par tiem, kas savus tuviniekus nesagaidīja mājās". 

Video: LNT Ziņu sižets