Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Latviju pāršalca vēstis par vairākām jaunu sieviešu slepkavībām - viņu līķus vienu pēc otra atrada pie dažādām dzelzceļa stacijām. Sabiedrība dzīvoja bailēs, taču milicija ilgi nespēja notvert slepkavu.

Par neatklātajām lietām tajā laikā avīzēs nerakstīja, taču baumas izplatījās un, iespējams, klusēšanas dēļ, sabiedrībā panika tikai pieauga. Sievietes baidījās tumsā pat iziet uz ielas.

Latvija piedzīvoja nežēlīgākā sērijveida slepkavas uzbrukumus.

Rakstā izmantoti fragmenti no 2011. gadā LNT radītās un Ilzes Šņores režisētās filmas "Maniaks", kas veidota pēc Andra Grūtupa vēsturiskā romāna "Maniaks" motīviem.

Līķis viesistabā un varmāka vīrs

1981. gada 7. maijā kāds vīrietis, neko ļaunu nenojauzdams, atgriezās mājās no viesībām. Sieva uz mājām Ķekavā bija aizbraukusi jau iepriekšējā naktī ar pirmo autobusu, taču mājās vīru sagaidīja nevis sieva, bet gan miliči un raudoša sievas māte. Sievas līķis gulēja lielajā istabā uz dīvāna. Sieviete bija kaila, kājas plaši ieplestas, sejā dīvaina sāpju grimase, uz kakla tumši sarkana švīka. 

Pāris nedzīvoja saticīgi - abi daudz strīdējās. Viesībās bija izcēlusies kārtējā ķilda un sieva bija nolēmusi mājās braukt agrāk. Kā vēlāk noskaidroja izmeklētāji, sievieti labi atcerējās autobusa šoferis.

Viņš stāstīja, ka Baldonē esot iekāpusi kāda krietni iereibusi dāma un reizē ar viņu arī kāds vīrietis - pieklājīgi saģērbies, masīvas miesasbūves un izskatīgs. Abi esot mīlīgi sēdējuši un kopā Ķekavā izkāpuši no autobusa. Šoferis sievietes pavadoni labi atcerējās un varēja izmeklētājiem precīzi noraksturot - tumši, lokaini mati, masīvs deguns, apaļa seja.

Izmeklētāji jau grasījās sākt meklēt noslēpumaino pasažieri, taču nogalinātās sievietes māte izmeklētājiem paziņoja, ka slepkava ir viņas znots.

"Ķekavas lietā darbojās prokurors, izmeklētājs un prokurora vietnieks. Izmeklētājs mēģināja pierādīt, ka vainīgs ir vīrs, jo tā domāja sievasmāte. Tā arī bija, viņuprāt, visticamākā versija.

Prokurora vietnieks izmeklēja versiju, ka viņa braukusi kopā ar kādu svešu vīrieti, taču bez entuziasma. Tobrīd neviens neuzskatīja, ka tas būtu svarīgi," stāstīja Andris Grūtups.

Sievasmāte stāstīja, ka meita visu laiku esot staigājusi zilumaina. Vīrs viņu agrāk arī esot gribējis noindēt, pielejot tējai kāpostu kaitēkļu indi. Izmeklētāji sāka aptaujāt sievietes radus un kaimiņus, kuri stāstīja līdzīgas lietas. Slepkavas portrets izveidojās pilnīgs - dzērājs, izvirtulis un varmāka, kurš draudējis šķirties un pat nogalināt.

Tika vākti pierādījumi pret nelaimīgo vīru, taču tie nebija pietiekami. Daži upures kolēģi izvirzīja versiju, ka sieviete pati esot daudz dzērusi, apkārt staigājusi, bijis arī mīļākais, un par sišanu ģimenē viņa vienmēr esot melojusi. Tā pierādījumu trūkuma dēļ izmeklēšana nonāca strupceļā.

Pēc dažām nedēļām uzbrukumu piedzīvoja vēl viena sieviete.

Neatrisināts noziegums - slikta statistika

1981. gada 29. maijs šoferim Miervaldim bija parasta darbadiena. Netālu no Kaplavas viņš pamanījis ceļmalā sievieti, kura knapi spējusi nostāvēt kājās. Acis viņai esot bijušas aiztūkušas un pati kā noklāta ar zilumiem, seja esot bijusi netīra, asiņaina un visas drēbes saplēstas.

Šoferis sievieti nogādāja slimnīcā, kur ārsti brīnījās, kā viņa palikusi dzīva. Milicija sāka skaidrot cietušās uzvedību un morālo stāju. Izrādījās, ka sieviete mīlējusi iedzert un tad gulēt, kur pagadās. Liktenīgajā dienā arī viņa jau bija lietojusi alkoholu.

Kriminālizmeklēšanas nodaļas izmeklētājs pie sievietes nāca un kliedza:

"Pati dzersties un maukojies, un pēc tam brīnies, ka zobu protēzes izsistas!" 

Pēc tam viņš apsēdās un uzrakstīja cietušās liecību: "Pēc visa izdzertā jutos noreibusi, nolēmu braukt mājās. Kā ieguvu miesas bojājumus, nezinu. No rīta konstatēju, ka pazudušas nenozīmīgas mantas. Nekādu pretenziju man nav, jebkuru izmeklēšanu lūdzu izbeigt. Uz tiesu medicīnisko ekspertīzi nebraukšu." Sievietei pēc tam lika šo liecību parakstīt un apstiprināt, ka tā ir patiesība.

"Tajā laikā galvenais bija nozieguma atklāšanas procents. Ja juta, ka, piereģistrējot noziegumu, neko tur nevarēs izdarīt, tad labāk neko nedarīt. Tad tā lieta neiet kopējā negatīvajā statistikā. Es ļoti labi atceros no slēgtajām prokuratūras partijas sapulcēm - viena no galvenajām tēmām bija noziegumu atklāšanas procents. Tā to procentu mēģināja bīdīt un visi ar to rēķinājās. Ja varēja kaut ko izdarīt, tad darīja, ja nē… Nu, tad labāk, lai nav tas sliktais rezultāts," atklāja grāmatas "Maniaks" autors Andris Grūtups.

Par mata tiesu no nāves

Līdzīgu attieksmi no milicijas bija pieredzējusi vēl kāda jauna sieviete. 1980. gada 27. novembrī no nāves bija izdevies paglābties kādai 24 gadus vecai sievietei. Tolaik viņa strādāja Rīgā par pavāri kafejnīcā "Kristīne" un uz mājām Jumpravā brauca ar pēdējo vilcienu. 

"Man liekas, ka Rīgā viņš bija mani izsekojis," stāstīja sieviete. "Es Jumpravā izkāpu ārā, un pa sliedēm bija jāiet uz mājām kādi divi kilometri. Puskilometru pagāju un skatos, ka aizmugurē kāds seko. Domāju, varbūt kaimiņš, bet ar kaimiņiem mēs parasti runājamies, kad ejam.

Tiklīdz paskatījos, kas tur nāk, saņēmu sitienu pa galvu.

Tad es viņam pretojos, laikam skaļi bļāvu, neatceros. Izsitu viņam nazi no rokām, bet viņš man bija pie kakla nedaudz trāpījis."

No gūtajiem sitieniem upure zaudēja samaņu, taču viņai paveicās - kādā mājā netālu no sliedēm iedegās gaisma. Nobijies, ka tiks atklāts, uzbrucējs pameta sievieti uz sliedēm, pārliecināts, ka vilciens pabeigs viņa iesākto darbu. 

"Es gulēju starp sliedēm. Ja vilciens būtu gājis pāri, no manis nekas nepaliktu. Es pamodos no tā, ka sāka dunēt sliedes. Nolīdu malā, savācu savas mantas un vilkos lēnā garā mājās. Seja man bija dūšīgi sasista," atcerējās cietusī.

Nokļuvusi mājās, sieviete un viņas māte izsauca miliciju. Darbinieki viņu aizveda uz slimnīcu un tad uz iecirkni, rakstīt paskaidrojumu, taču noraksturot, kā izskatījies uzbrucējs, upure nevarēja.

"Es viņu neredzēju, bija šalle priekšā un redzamas tikai acis. Kad uzrakstīju paskaidrojumu, man teica - vari iet. Naktī. Labi, ka netālu dzīvoja mana māsa, tad viņi līdz ceļa galam aizveda un varēju pa tumsu tālāk klunkurēt," stāstīja sieviete.

Kad cietusī bija aizgājusi, milicis paņēma viņas iesniegumu, saplēsa aprakstīto lapu un iesvieda papīrgrozā.

Kamēr viņa katru vakaru tagad lūdza kādam mājiniekam atnākt pretī uz dzelzceļa staciju un cerēja, ka milicija noziegumu izmeklē, mīklainie uzbrukumi sievietēm turpinājās.

Kurš nogalināja sievieti? Visi!

1981. gada 27. augustā divi sēņotāji Aizkraukles stacijas tuvumā atrada kārtējo upuri. Uz notikumu vietu brauca vesela brigāde - prokurori, miliči, izmeklētāji un eksperti. Meitenes līķis gulēja uz muguras, acu plakstiņi bija aizvērti, uz kakla zilgansārta josla un pakausī sista brūce.

Tajā pašā vakarā noskaidroja, ka cietusī ir Kokneses aptiekas farmaceite.

Nākamajā dienā apskati turpināja - pārbaudīja visus kokus un krūmus, savāca zemē izbirušas monētas. Kā noskaidroja ekspertīze, uzbrucēja rokās bijis akmens. Pēc sitiena sieviete esot zaudējusi samaņu un nāve iestājusies vien pēc vairākām stundām. Šajā laikā veiktas seksuālas darbības.

Tomēr noziedznieks nebija bijis pārāk uzmanīgs - dzelzceļa stacijā viņu redzēja kāda sieviete. Lieciniece stāstīja, ka Aizkraukles stacijā kopā ar meiteni koši oranžajā jakā izkāpuši vēl vairāki jaunieši. Viņa domāja, ka tie esot bijuši vietējie, jo likušies kaut kur redzēti. Tajā pašā dienā viņai uzrādīja vairāku jauniešu fotogrāfijas - vienu no puišiem viņa atpazina.

Vīrieti vārdā Aivars arestēja un, lai ērtāk būtu strādāt, puisi noformēja uz "sutkām" - sodīja sākumā par it kā nenozīmīgiem pārkāpumiem, kamēr pierādīs, ka viņš ir vainīgs šajā lietā.

Nelielā kara viltība darbojās un jau pēc dažām dienām Aivars atzinās, ka liktenīgajā naktī bijis Aizkraukles stacijā.

Par galveno vaininieku viņš nosauca savu draugu un pudelesbrāli Zigurdu.

1981. gada 20. oktobrī Stučkas rajona prokuroram uz galda nolika apcietinātā Zigurda iesniegumu - puisis atzinās slepkavībā un izvarošanā: "Kad pienāca vilciens, izkāpa meitene. Viņa man iepatikās, vēl nodomāju, ka derētu iepazīties. Pieteicos viņu pavadīt. Pa ceļam uzzināju, ka meitene strādā aptiekā. Lai īsinātu laiku, izdzērām pudeli šņabja, vienkārši gājām un dzērām. Pēc pāris kilometriem pārtrūka filma. Pats nezinu, ko sadarīju. Vienā brīdī Aivars mani modināja un prasīja - ko darīt? Sieviete ziņošot milicijai! Man uznāca škrobe, piecēlos un situ. Iespēru vēl pāris reižu ar kāju. Tas arī viss. Iekāpu pirmajā vilcienā un aizbraucu."

Tad sekoja garas pratināšanas - Dreimanis stāstīja, kā pa vilciena logu metis sievietes mantas, tajā skaitā somiņu. Vēlāk liecības kļuva aizvien konkrētākas. Zigurds stāstīja, kā meiteni izvarojuši, kā līķi nesuši pa krūmiem. Piedalījies arī kāds Valdis - viņš esot meiteni žņaudzis ar siksnu un sitis ar akmeni.

Kamēr izmeklētāji šķetināja šo lietu, uzbrukumi un slepkavības turpinājās. Tā paša gada 17. septembrī ar iesniegumu Baldones iecirknī vērsās vēl kāda sieviete. Divi vīrieši, ar ko viņa kopā dzērusi, saindējuši viņu tā, ka divas dienas esot gulējusi nemaņā. Varmākas sievieti arī žņauguši un, kad sieviete pretojusies, pielikuši nazi pie kakla un aplaupījuši. Inspektors, pie kura Līvija vērsās pēc palīdzības, izturējies mierīgi, taču, kad sieviete kabinetu pameta, iesniegumu saplēsa un izmeta. 

Savulaik inspektors Studņevs tika iesaistīts pirmās lietas izmeklēšanā - noziegums bija noticis nesen, slepkavība izdarīta netālajā Ķekavā. Toreiz viņš izstrādāja operatīvo plānu, taču saistību ar šo lietu viņš neredzēja.

"Varbūt var teikt, ka tas ir padomju rutīnas rezultāts. Tā bija sagadījies, ka nebija neviena gudra un tālredzīga cilvēka, kas to visu savilktu kopā," stāstīja Andris Grūtups.

Raksta otro daļu lasi ŠEIT.

Raksta trešo daļu lasi ŠEIT.