Uzbrukumi sievietēm turpinājās - lai izmeklēšana virzītos uz priekšu, izmeklētāji neņēma vērā medicīniskās ekspertīzes, bet gan uzklausīja melīgas liecības un "izsistas" atzīšanās. Tomēr notikumu gaita mainījās, kad kāds mākslinieks pēc aculiecinieku stāstītā uzgleznoja varmākas portretu. Izrādījās, ka viņu pazīst Iekšlietu ministrijas darbinieki.

Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Latviju pāršalca vēstis par vairākām jaunu sieviešu slepkavībām - viņu līķus vienu pēc otra atrada pie dažādām dzelzceļa stacijām. Padomju laikos grūti atrisināmi noziegumi vienkārši netika reģistrēti, tāpēc izmeklētāji ilgi nesaskatīja kopsakarības.

Raksta pirmo daļu lasi ŠEIT.

Rakstā izmantoti fragmenti no 2011. gadā LNT radītās un Ilzes Šņores režisētās filmas "Maniaks", kas veidota pēc Andra Grūtupa vēsturiskā romāna "Maniaks" motīviem.

1980. gada rudenī uzbrukumus piedzīvoja septiņas sievietes - viņu vidū arī kāda milicijas leitnante, kura, rīta agrumā, ejot uz dzelzceļa staciju Lielupē, piesaistīja noziedznieka uzmanību. Viņš mēģināja sievieti izvarot un sadurt. Milicijas darbiniecei paveicās un viņa aizmuka.

Pavasarī noziegumi atsākās ar jaunu sparu, taču izmeklētāji nereti slepkavībām rada oriģinālus izskaidrojumus.

Piemēram, 1981. gada 13. jūlijā Vecāķos savā dzīvoklī atrada nogalinātu 16 gadus vecu meiteni. Izmeklētāji konstatēja, ka cietusī mirusi dabīgā nāvē, neskatoties uz asins traipiem istabā, kur atrada līķi.

Melīga aculieciniece lietas atrisināšanai

Dīvainie sieviešu nāves gadījumi, kuriem neatrada izskaidrojumu, sabiedrībā viesa aizvien lielākas bailes un paniku. Rajona nodaļās auga neatklāto lietu skaits. Rīgā un tās tuvumā klīda baumas par uzbrukumiem, tāpēc tumšajā laikā sievietes baidījās iziet uz ielas - par briesmīgajiem notikumiem stāstīja kaimiņš kaimiņam un draugs draugam. 

"Padomju laikā baumas ir galvenais informācijas izplatīšanas veids.

Milicijā, kad pēc darba iedzēra un bija saviesīgas pasēdēšanas, visi viens ar otru padalījās, tā bija normāla prakse. Milicijas, prokuratūras un tiesas darbinieki pastāstīja kaut ko citiem, tie atkal tālāk. Skaidrs, ka avīzēs par to nerakstīja, tikai baumas cirkulēja. Jo cilvēkam bija vairāk šīs slepenās informācijas, jo citu acīs viņš bija ievērības cienīgāks," stāstīja grāmatas "Maniaks" autors Andris Grūtups.

Tikmēr Kokneses aptiekas farmaceites lietā, kuru nogalinātu un izvarotu atrada mežā, izmeklēšana virzījās uz priekšu. Arestēja arī trešo aizdomās turamo - Vitautu Vaļēviču. Jaunais puisis liedzās - stāstīja, ka nekur ārpus savām lauku mājām nav gājis, jo palīdzējis kaimiņiem novākt ražu. Tomēr izmeklētājiem bija savas metodes un, līdzīgi kā Aivars Krievs, arī Vitauts pēc četrām dienām salūza un visā atzinās. Arī lieciniece viņu it kā atpazina.

Liecībai sekoja ekspertīzes, taču šeit nebija neviena pozitīva slēdziena. Upura rokā atrada pāris izrautu matu. Slēdziens kategorisks - tie nav apsūdzēto mati. Arī asins traipi uz sievietes kleitas neko nepierādīja. Pat uz mežā atrastajām koku lapām nebija apsūdzēto asiņu. Rūpīgi pētīja arī nozieguma vietā atrastās monētas - nekā tāda, kas pierādītu apsūdzēto jauniešu vainu.

Par spīti tam, ka neviena ekspertīze nenorādīja uz apsūdzēto vainu, vērā tika ņemta aculiecinieces liecība un puišu atzīšanās. Aivars, Zigurds un Vitauts tiesas priekšā stājās 1982. gada 20. aprīlī - tiesas zāle bija stāvgrūdām pilna. Visa Koknese sabraukusi, noskaņojums draudīgs, naids pret slepkavām milzīgs. Cilvēki alka gandarījuma. Nogalinātās sievietes darba kolektīvs vēstulē tiesai pat lūdz slepkavām piemērot augstāko soda mēru - nāvi.

"Visi sabraukušie cilvēki bija pārliecināti, ka tie noziedznieki jānošauj. Tad, kad viens no jauniešiem sāka stāstīt, ka viņš ir sists, publika domāja, ka viņš stāsta muļķības, neviens neticēja. Tur mēs sastopamies ar tādu parādību - cilvēks, tiesnesis, ko grib redzēt, to redz, ko negrib, to neredz. Prokurors rīkojas tāpat, advokāti ir bezspēcīgi. Padomju laikos krimināllietās advokātu loma bija daudzreiz niecīgāka nekā tagad. Tā diemžēl bija, ka ekspertīzes tika ignorētas," atklāja Grūtups.

Aculiecinieces liecība izšķīra visu izmeklēšanas gaitu un arī jauniešu likteni, taču to, ka svarīgā lieciniece melo, tobrīd zināja vien viņa pati un apsūdzētie jaunieši.

"Viņa bija republikā labi zināma sportiste," atklāj izmeklēšanas nodaļas vadītāja Rita Aksenoka. "Viņa pat bija saņēmusi valdības apbalvojumu, ka viņa to lietu ir palīdzējusi atklāt. Patiesībā viņa pakļāvās pierunāšanai dot nepatiesas liecības - par to jau arī pienākas kriminālsods, bet viņa dabūja apbalvojumu."

Liktenīgais portrets

1982. gada aprīļa baigās, gandrīz gadu pēc Ķekavā pastrādātās slepkavības, kriminālizmeklēšanas pārvalde pie sevis uzaicināja mākslinieku Arkādiju Jušeckinu - viņš mācēja zīmēt bez modeļa. Vajadzēja vien izstāstīt noziedznieka pazīmes un mākslinieks radīja portretu.

Arkādijs noklausījās autobusa šofera liecību un izgatavoja sešus portretus - katru nedaudz citādāku. Zīmējumus apskatīja izmeklētāji un pārsteigums bija liels - portrets šķita pazīstams.

Kad zīmējumus parādīja Latvijas PSR Iekšlietu ministra vietniekam Anrijam Kavalierim, ģenerālis kļuva domīgs, aizgāja uz kabinetu, paņēma sava aģenta Staņislava Rogoļova fotogrāfiju un salīdzināja - līdzība pārsteidzoša.

Ministra vietnieks smagi nopūtās un aiznesa fotogrāfiju uz pārvaldi.

Slepenā aģenta slepenā dzīve

"Uzzinot, ka Rogoļovs ir slepkava, Kavalieris ļoti pārdzīvoja. Tas ir negods, tātad būs dienesta pārbaude un, protams, ir arī morālā atbildība," atklāj apakšpulkvedis, vēlāk ģenerālis Aloizs Blonskis, kurš strādājis Kavaliera pakļautībā 20 gadus.

"Es domāju, ka ģenerālim tas bija smags trieciens - Rogoļovs bija viņu pamatīgi izblamējis. Var pamēģināt sevi iztēloties viņa vietā - ģenerālis, Iekšlietu ministra vietnieks un juridisko zinātņu doktors, kuru "ap pirkstu aptin" kaut kāds aģents. To aģentu neviens nekontrolēja, pakaļ nestaigāja un nepārbaudīja, ko viņš dara vakaros. Skaidrs, ka liela daļa no tiem aģentiem paši bija noziedzīgās pasaules cilvēki. Bet Rogoļovam bija pilnīga uzticība," atklāj Grūtups.

Rogoļova fotogrāfiju parādīja kādai sievietei, kura bija redzējusi, kā viņas draudzeni pludmalē nogalina restorānā nejauši sastaptais vīrietis. Lieciniece vīrieša vaibstus atcerējās labi un Rogoļovu uzreiz atpazina.

Viņu atpazina arī vēl divi liecinieki no citām krimināllietām - šoferis, kurš bija vedis varmāku un upuri uz Ķekavu, un kāds vīrietis, kurš kopā ar varmāku un divām sievietēm bija izklaidējies restorānā. Vienu no sievietēm pēc tam atrada mirušu kādā Rīgas kāpņutelpā. 

Nu vairs nebija šaubu, ka vairāku sieviešu slepkava ir Staņislavs Rogoļovs.

Ziņa satriecoša - milicijas slepenais aģents un slepkava.

Pienāca 1982. gada 1. maijs - Komjaunatnes krastmalā bija grandioza manifestācija, Daugavmalā portretu galerija. Pirmajā vietā Brežņevs, tālāk biroja locekļi. Jau otrajā maijā valstsvīru portretus nomainīja cita bilde - milicija meklē bīstamu noziedznieku Staņislavu Rogoļovu. Viņa attēls tika izlīmēts vilciena stacijās, tramvajos un uz ielām, arī televīzijā viņu rādīja, vien avīzes par to klusēja.

"Man vajadzēja organizēt viņa aizturēšanu. Un tā mēs sākām Rogoļovu medīt," atklāj Aloizs Blonskis.

Raksta trešo daļu lasi ŠEIT.