"Bailes ir mūsu paaudžu mantojums" Psiholoģe, kas atklāja nežēlību Jelgavas bērnunamā, aicina neklusēt par netaisnību

FOTO: Andrija Līkova/ Publicitātes

Andrija Likova ir viens no tiem cilvēkiem, kas nespēj būt kluss netaisnības priekšā - viņa bija pirmā, kura vēl 2017. gadā sāka runāt par Latvijas ārpusģimenes aprūpes sistēmas nežēlību rakstu ciklā "Sistēmas bērni", tādējādi atklādama nežēlību Jelgavas bērnunamā, kas noveda pie bērnu dzīves apstākļu uzlabošanās. Eksperte ir pārliecināta - daudzas netaisnības ir labojamas, taču tam ir nepieciešama līdzcilvēku drosme.

Drosme celt trauksmi

"Es nebiju domājusi rīkot visaptverošu apvērsumu, un nebija paredzams, kā tas viss izvērtīsies. Mans nolūks bija pārtraukt vardarbību konkrētajā mazajā sistēmā - Jelgavas bērnunamā, kur bija daudz liecību par emocionālu, fizisku un institucionālu vardarbību pret bērniem," atklāj Andrija Likova.

Eksperte 2017. gada martā ar detalizētu situācijas aprakstu devusies uz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju.

» "Vecāki, kuri bija atteikušies no bērniem, nāca tos ņemt atpakaļ!" Andrijas Likovas cīņa par "sistēmas bērniem"

"Man patiesībā nebija ne jausmas, pie kā vērsties. To, cik maz pieredzes trauksmes celšanā vēl pirms pāris gadiem bija ne tikai man kā indivīdam, bet arī valsts iestādēm, kurām būtu bijis jāreaģē nekavējoties, tā īsti varu novērtēt tikai tagad. Iesniegums pēc iesnieguma gan inspekcijā, gan Labklājības ministrijā, apmulsušas reakcijas, kam seko klusums – tā bija mana pirmā saskarsme ar trauksmes celšanu," stāsta psiholoģe, atklājot, ka, kad arī pēc vairākām nedēļām nekas nebija mainījies, viņa vērsusies Tiesībsarga birojā un pie Latvijas sabiedriskajiem medijiem, un tikai tad pirmoreiz jutusi, ka kādam plašākā kontekstā arī rūp. Taču pārmaiņas nākušas ļoti lēni.

Toreiz nebija tāda Trauksmes celšanas likuma, kas paredz gan to, kā celt trauksmi un pie kā vērsties, gan nodrošina trauksmes cēlēja aizsardzību. Speciālistei nācies pašai iziet visu procesu no sākuma līdz galam, sākotnēji nezinot, kam var uzticēties, un meklējot palīdzību dažādās institūcijās.

"Jūtos pateicīga saviem kolēģiem psihologiem un psihoterapijas speciālistiem par tūlītēju, nesavtīgu un ilgstošu atbalstu visā garajā ceļā. Es lieliski saprotu cilvēkus, kuri pat ar visu likumdošanas drošības spilvenu baidās sākt lielas pārmaiņas, taču ir daudz vairāk iemeslu, kāpēc nepalikt vienaldzīgiem un neklusēt," stāsta Andrija Likova.  

Viņa atklāj, ka "tas nav viegls ceļš un var nākties kaut ko zaudēt, taču ieguvumi ir ļoti vērtīgi, jo tie saistīti ar drošības izjūtu - cilvēka emocionālo pamatvajadzību".

Sarežģītā cīņa ar vardarbību

"Ja ģimenē notiek vardarbība, varmāku ir iespējams uzreiz izolēt. Bērnunamā, kā izrādījās, tas nav tik vienkārši. Pat ar visu to, ka bērni stāstīja prātam neaptveramas lietas un lūdza aizsardzību, līdz brīdim, kad varmākas beidzot nošķīra no bērniem, pagāja gandrīz pusgads," stāsta ģimenes psihoterapijas speciāliste.

Sieviete stāsta, ka īsā laikā guvusi daudzas jaunas un ļoti smagas pieredzes - gan spiedienu un traucēšanu darbā, gan virkni bezjēdzīgu pārbaužu pat tad, kad bērnunama vadība jau bija nomainīta, kā arī bailes, ka pozitīvās pārmaiņas varētu pagaist, jo cilvēki tika iebiedēti un strādāja baidoties, nevis sadarbojoties.

Viņa stāsta, ka "viens no biežāk izplatītajiem iemesliem, kāpēc cilvēki izvēlas klusēt pat par acīmredzami nejēdzīgām lietām, ir bailes, kuras sekmē pašsaglabāšanos. Liela stresa situācijās cilvēka smadzenēm primāri ir tendence izdzīvot, nevis cīnīties par taisnību".

"Protams, arī man bija bail. Sākumā tas vairāk bija saistīts ar to, ka nezināju, kādās institūcijās un pie kā vērsties, lai problēmu risinātu. Man bija bail, ka informācija varētu nenonākt pie kompetentiem cilvēkiem, kuri spēj kaut ko mainīt un ir gatavi to darīt nekavējoties. Man bija bail, kas notiks ar šiem bērniem, jo bija skaidrs, ka tad, kad es ziņošu, mani bērnunamā vairs neielaidīs, bet vajadzēja apzināt katra bērna vajadzības, pieredzi un kopējo lielo bildi par sistēmu, un tad bailes mani mudināja rīkoties," stāsta Likova.

Speciāliste stāsta, ka, saņemot milzīgo atbalstu, viņas emociju šūpolēs "bailēm pretējā pusē apsēdās drosme, jo pie visām apzinātajām sistēmu nejēdzībām vairojās enerģija un vajadzība novērst vardarbību, kliedējot gadiem uzkrāto apspiestību".

Bailes - sabiedrības tumšais mantojums

"Domāju, ka bailes, kas ir raksturīgas mūsu sabiedrībai kopumā, ir paaudžu mantojums psiholoģiskos vēstījumos. Mūsu vecāki un vecvecāki padomju gados tika vadīti caur bailēm un sodu. Nepaklausības sekas bija briesmīgas un zaudējumi - lieli, šķirot ģimenes, izsūtot par nepaklausību", atklāj psiholoģe.

Foto: Bēdīgi slavenais Jelgavas bērnunams

Jelgavas bērnunamā esot bijusi izstrādāta līdzīga shēma: ja bērni nepakļāvās, viņus par sodu varēja aizsūtīt uz psihoneiroloģisko klīniku vai internātu. Brāļi un māsas tika nošķirti cits no cita bez iespējas savstarpēji komunicēt. Šobrīd, mācot jaunās mammas un tētus Vecāku izglītības programmā, speciāliste reizēm saņem daudz jautājumu par audzināšanu ar disciplīnu un sodiem.

» Bijušajai Jelgavas bērnunama vadītājai Neilandei piemērots 2500 eiro sods

"Šīs paaudžu pēdas, lai gan bālākas, vēl aizvien ir saglabājušās mūsdienās. Tomēr ir jūtama tendence vairāk vērst savu domāšanu, jušanu un uzvedības izpausmes uz saiknes un veselīgu attiecību veidošanu, kas ir veselīgu attiecību pazīme kā indivīdam, tā sabiedrībai kopumā," stāsta speciāliste.

Viņa pauž uzskatu, ka vairāku paaudžu atstāto bagāžu mainīt nav tik viegli un ka "tikai tad, kad cilvēki gūs pozitīvu pieredzi un redzēs labas pārmaiņas dzīvē, būs iespējams sekot jaunam domāšanas un uzvedības modelim, kas ir vērsts uz drošām attiecībām un sadarbību. Taču, lai šādas izmaiņas notiktu, ir jābūt drosmīgajiem, kuri neklusē un ar savu rīcību vairo šo pozitīvo pieredzi, kad ir iespēja nosaukt notiekošo īstajos vārdos un iestāties par kvalitatīvu dzīvi".

"Diemžēl padomju gadi mums ir atstājuši mantojumā vēl kādu uztveres kļūdu - trauksmes cēlēji tiek uzskatīti nevis par pozitīvu pārmaiņu rosinātājiem, bet gan par nosūdzētājiem. Tas ir vēl viens faktors, kas attur cilvēkus no trauksmes celšanas. Sevišķi tad, ja cilvēkam ir trauslāks pašvērtējums un ļoti svarīgi, ko teiks kaimiņi vai kolēģi," pauž psiholoģe.

Viņa uzskata, ka mūsu sabiedrībā vēsturiski iegājies tā, ka ciešanas ir atbalstāmas, bet sūdzēšanās - nē. Laika gaitā tas, pēc Likovas domām, par laimi, mainās, ko labi varot redzēt ar jaunāko paaudzi, kuriem nav padomju laika atmiņu un kas šīs savu vecāku un vecvecāku bažas mazina, veidojot savu pieredzi tagadnē, nebalstoties pagātnes ēnās.

Pārmaiņas sākas ar indivīdu

"Jo noslēgtāka sistēma, jo grūtāk ir panākt izmaiņas, tomēr es gribu iedrošināt arī citus saukt lietas īstajos vārdos. Tikai tad, kad kaut kas ir apzināts un atpazīts, to var mainīt," stāsta psiholoģe.

Trauksmes celšanas likums šobrīd paredz trauksmes cēlēja aizsardzību, tomēr esot jābūt gatavam vismaz īslaicīgām grūtībām - gan psiholoģiskām, gan, iespējams, finansiālām un juridiskām. Speciāliste iesaka konsultēties ar kompetentiem cilvēkiem un neatteikties no piedāvātās palīdzības, kaut vai vēršoties Valsts kancelejas Trauksmes cēlēju kontaktpunktā. Tā kā var nākties piedzīvot gan nepatīkamus un psiholoģiski grūtus brīžus, gan tiesvedību, ir svarīgi nepalikt vienam.

"Apsēdieties kopā ar cilvēkiem, kuriem uzticaties, pārrunājiet visu, ar ko varat saskarties un kur jums varētu būt vajadzīgs atbalsts. Var nākties piedzīvot arī personīgus zaudējumus, jo cīņa par taisnīgumu prasa daudz laika un enerģijas, kaut kādā brīdī saplūsti ar pārmaiņām, un tas var ietekmēt savstarpējās attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem," atklāj "trauksmes cēlāja".

» "Ja sit, tad mīl?" Psihoterapeits skaidro, kā izrauties no vardarbības trīsstūra un mainīt dzīvi

Speciāliste stāsta, ka šī pieredze viņai ir devusi arī ārkārtīgi daudz gan profesionālajā jomā, gan kā personībai. "Diendienā strādājot ar cilvēkiem, kuri uzņem savās ģimenēs bērnus, daudz labāk varu viņus saprast, sajust un atbalstīt. Lielais praktiskās informācijas apjoms, ko esmu uzkrājusi, palīdz iedvesmot un atbalstīt, apmācot gan ģimenes, gan ārpusģimenes aprūpes sistēmas darbiniekus," atklāj psiholoģe, stāstot, ka pieredze palīdzējusi satuvināties arī ar kolēģiem - tik apvienojušos psihologu un psihoterapeitu kopienu viņa nebija piedzīvojusi nekad.

Andrija Likova stāsta, ka viņas galvenais sasniegums gan ir cits: "Pats galvenais – vairāki desmiti bērnu aug ģimenēs, viņi ir tikuši ārā no blīvi noaustā varmācības tīkla, viņiem blakus ir cilvēki, kuri palīdz dzīvē nostāties uz kājām".

Speciāliste pauž viedokli, ka "sabiedrībā vispār mainās attieksme pret ārpusģimenes bērnu aprūpi, un daudz vairāk cilvēku ir gatavi dot mājas un mīlestību tiem, kam tā visvairāk vajadzīga".

"Es esmu pateicīga Jelgavas bērnunama bērniem, ka viņi atrada drosmi stāstīt par notiekošo. Ja es šodien saskartos ar kaut ko līdzīgu, noteikti neklusētu, kaut arī rīkoties tagad būtu daudz vieglāk. Mums izdevās panākt pozitīvas pārmaiņas ar visām iesācēju grūtībām. Bailes nomainīja drošības izjūta, kura nostiprināja apziņu par pozitīvu pieredzi," stāsta Andrija Likova, aicinot līdzcilvēkus biežāk aizdomāties par to, ko sabiedrība spēj paveikt ar likuma atbalstu.

Uz augšu