"Es bieži guļu vien 10 minūtes dienā." Aizsaulē aizgājušās paralimpietes Marikes Vervūtas stāsts

Par eitanāziju bija pārliecināta, pat nesasniedzot 30 gadu vecumu

2008. gadā Vervūta parakstīja dokumentus, kas apliecināja viņas piekrišanu eitanāzijai. Sportiste jau ilgāku laiku bija eitanāzijas aizstāvētāja. Ņemot vērā, ka Beļģijā procedūra bija atļauta, paralimpiete parakstīto piekrišanu nenožēloja.

"Kaut kad pienāks arī mana diena. Un tā pienāks tad, kad slikto dienu būs vairāk nekā labo. Tajā dienā es zināšu, ka manā rīcībā ir parakstīts dokuments par eitanāzijas veikšanu. Ja man šī dokumenta nebūtu, es uz paralimpiskajām spēlēm nemaz nedotos," stāstīja Vervūta.

Beļģu sportiste uzskatīja, ka eitanāzijas būtība sabiedrībā tiek pārprasta: "Ceru, ka visi saprot eitanāzijas būtību. Tā nav slepkavība. Tieši otrādi, tas ir veids, kā pagarināt savu dzīvi. Tu apzinies, ka eitanāzija tev sniegs mierīgu un nesāpīgu nāvi, kā arī blakus varēs atrasties visi, kas tevi mīl. Šī apziņa manī rada mieru."

2008. gadā, kad beļģu sportiste pieņēma lēmumu, ka savu dzīvi izbeigs ar eitanāzijas palīdzību, viņai vēl nebija pat 30 gadus veca. Diemžēl, sportiste ikdienā piedzīvoja lielas sāpes savas slimības dēļ un, kā atzina viņa pati, sports bija viņas vienīgās zāles.

 "Daudzi cilvēki man prasa, kā es spēju smaidīt un uzrādīt tik labus rezultātus, par spīti tam, ko izciešu. Es atbildēju, ka sports priekš manis ir kā zāles."

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Can’t forget the good memories!

A post shared by Marieke Vervoort (@wielemie.marieke.vervoort) on Oct 18, 2019 at 4:45pm PDT

Īsta čempione 

Vervūta sportā ne tikai atrada jaunu dzīves jēgu, bet arī izcīnīja augstus panākumus. Sportiste 2012. gada paralimpiskajās spēlēs izcīnīja zelta un sudraba medaļu, bet četrus gadus vēlāk, Riodežaneiro, savam rezumē pievienoja vēl divas sudraba godalgas. 

Lai cik veiksmīgs būtu sniegums sportā, slimība turpināja palikt aizvien nepanesamāka. Pēc Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm Vervūta sniedza atklātu interviju par savām ikdienas ciešanām.

"Sāpju dēļ es bieži guļu vien 10 minūtes dienā. Tas priekš mana ķermeņa ir pārāk grūti. Katru treniņu aizvadu ar ciešanām. Neskatoties uz to, katrās sacīkstēs atdodu sevi visu, lai uzvarētu. Maksimāli koncentrējos uz sacensībām. Tas man palīdz uz mirkli sāpes un bailes nolikt otrajā plānā," ar ieskatu savā ikdienā dalījās Vervūta.

Beļģu sportistes sāpes reizēm bijušas tik neciešamas, ka no redzētajām šausmām samaņu zaudēja pat cilvēki, kas viņai bija blakus.

Sportiste neslēpa, ka iespēja aizmirst sāpes bija galvenais iemesls dalībai sacīkstēs: "Iespēja aizmirst par visu negatīvo ir iemesls, kāpēc joprojām ar sportu nodarbojos"

"Gribu, lai mani atceras kā traku meiteni"

Pēc Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm Vervūtas stāvoklis pasliktinājās. Kādā dienā viņa piedzīvoja smagu epilepsijas lēkmi, kas lika saprast to, ka katra diena var būt viņas pēdējā.

"Mana slimība ir neprognozējama. Vienā brīdī es sāpes varu nejust, bet pēc sekundes es jau zaudēju samaņu. Jebkurā gadījumā katru dienu vajag dzīvot un priecāties par katru mirkli. Jebkurš cilvēks rīt var iet bojā autoavārijā vai arī mirt no sirdslēkmes. Mēs neviens nezinām, kuram no mums rītdiena nepienāks," stāstīja sportiste.

Neskatoties uz smago stāvokli, sportiste sevi sauca par traku meiteni, kura smaida neskatoties ne uz ko. Viņa vēlējās, lai apkārtējie viņu tā arī atcerētos.

"Pēdējo gadu laikā izmainīju savu attieksmi pret nāvi. Priekš manis nāve ir kā narkoze pirms operācijas. Tu aizmigsi un vairs nekad nepamodīsies. Mani tas nomierina. Jebkurā gadījumā, gribu, lai mani atceras kā traku meiteni."

Video: Vervūta izcīna zeltu Londonas paralimpiskajās spēlēs