Mūsdienu trauksmainajā vidē aktualizējies garīgās veselības jautājums. Kā pārvarēt trauksmi? Kā saglabāt "vēsu prātu"? Un vai tas vispār nepieciešams? Par to, kas svarīgs bērnam katrā vecuma posmā, kā tikt galā ar hiperaktivitāti un kas nav kārtībā ar skolu sistēmu raidījumā "Apollo 1h" stāsta bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs.

Pastāsti, lūdzu, kā pavadīji savu bērnību?

Es esmu dzimis Rīgā. Es esmu lielā mērā pilsētas bērns. Bērnību pavadīju Purvciemā, bet mācījos es centra skolā. Biju sadalīts starp rajonu un centru. Studiju laiku pavadīju šeit, Latvijā. Tā kā man ir ļoti daudz radinieku, kuri dzīvo Ukrainā, vasarās bieži braucu uz turieni, tostarp arī Krimu. Man ir jaukas bērnības atmiņas par jūru un Ukrainu.

Par ko tu sapņoji bērnībā kļūt?

Es ļoti konkrēti pat neatceros, atceros, ka ļoti daudz lasīju. Visdažādākās grāmatas. Ir viens krievu fantastikas rakstnieks Ivans Jefremovs, viņam bija vairākas grāmatas par dažādām tēmām. Pārsvarā par zinātni un zinātniekiem, kuri ir dažādu sfēru speciālisti. Vienmēr ir šķitis, ka mani velk uz to zinātnes, bioloģijas pusi. Bet konkrētu fantāziju man nebija. Tikai skolas laikā izdomāju, ka varētu kļūt par ārstu.

Esi studējis Rīgas Stradiņa universitātē, ieguvis ārsta diplomu, patlaban studē doktorantūrā - kādēļ izvēlējies studēt tieši medicīnu?

Kā jau teicu, vienmēr ir patikusi zinātne, dabaszinības. Man skolā ļoti labi padevās gan bioloģija, gan ķīmija. Tas manī vienmēr radīja interesi. Tuvojoties 12. klasei sāku domāt, kur studēt. Nonācu pie secinājuma, ka medicīna ir tā, kura visu apvieno, nespējot izšķirties starp bioloģiju un ķīmiju. Tās bija manas domas tolaik.

Tagad skaidri apzinos, ka bija daudzi neapzināti iemesli, kāpēc es aizgāju tieši uz medicīnu.

Tajā skaitā tā bija vēlme palīdzēt cilvēkiem, kontaktēties ar viņiem.

Tīrā zinātne ir diezgan auksts darbs, man tomēr patīk strādāt ar cilvēkiem.

Darbs ar cilvēkiem sniedz emocionālu gandarījumu?

Jā, vēl, protams, iespēja viņiem palīdzēt. Sākumā, apgūstot medicīnas procesu, man tā nemaz nešķita, jo medicīnas studiju programma ir diezgan sadalīta. Kopā jāstudē sešus gadus. Pirmie trīs ir vairāk anatomija, histoloģija, šūnas un tā tālāk. Man tas ļoti labi padevās. Man, patiesībā, bija ļoti viegli mācīties, īpaši pirmos trīs gadus, kas nav tipiski. Parasti ir otrādi. Tolaik man šķita, ka ļoti labi varētu strādāt pie mikroskopa, pieļāvu domu, ka varētu būt patologs - skatīties stikliņus. Es arī strādāju laboratorijā, audzēju cilmes šūnas. 

Studiju otrajā pusē pienāca lūzuma moments. Pēc piektā gada ir obligāta prakse. Mani kursabiedri bija no Latgales, Rēzeknes. Tad viņi mani pierunāja iziet šo praksi Rēzeknes slimnīcā. Tā arī izdarīju, aizbraucu. Tad pats sapratu, ka man ļoti patīk strādāt ar cilvēkiem un es to arī varu. Tajā brīdī arī pagaisa manas domas par patoloģiju vai radioloģiju. Sapratu, ka gribu strādāt klīniski. 

Kas bija tie iemelsi, kas "nospēlēja" par labu tam, ka izdarīji konkrēto izvēli?

Diezgan grūti man teikt. Godīgi sakot, man nebija īsti klīniska darba, tikai studiju laikā. Kontakti ar pacientiem, bet tas ir mazliet citādāk. Es neesmu strādājis "ātrajos" kā daudzi citi studenti. Patiesībā, šis bija man pirmais kontakts ar pacientu. Tas kontingents arī ir diezgan pavecs - tantītes, kuras runā latgaliešu valodā.

Pārsteidzošā kārtā samērā labi sapratu, ko viņas man teica.

Bija bažas, bet sanāca ļoti labi.

Cik ilga bija prakse?

Nebija ļoti ilga, es neatceros, varbūt trīs, četras nedēļas. 

Vai tagad, pieaugušā acīm atskatoties uz savu bērnību, vari teikt, ka būtu vēlējies, lai Tevi audzina citādi? 

Es tā īsti nevarētu teikt. Protams, audzināšana ir pieredze ar vecākiem, un visa tālākā dzīves pieredze veido mūs kā personību. Diezgan grūti šādi teikt, jo tad es nezinu, kas būtu sanācis. Noteikti varētu būt labāk...

Biju domājis pašanalīzes sakarā.

Tā ļoti analītiski skatoties, es negribētu, lai būtu citādāk, jo tad es īsti nezinu, kas es būtu. Protams, ka ideālu vecāku nav. Tāpat kā ideāls zirgs vakuumā neeksistē. Nav arī jābūt par ideālo vecāku. Vinikotam ir tāds koncepts - pietiekoši labs vecāks. Par saviem vecākiem varu teikt, ka viņi bija pietiekoši labi. 

Protams, ka, atskatoties, ir bijušas daudzas problēmas. Mani vecāki ir šķīrušies. Tas notika brīdī, kad man bija apmēram četri gadi. Mans tēvs dzīvo Ukrainā, viņš ir aizbraucis atpakaļ. Tas ietekmēja manu emocionālo attīstību, kas arī bija viens no jautājumiem, ko pamazām vajadzēja risināt, lai spētu virzīties efektīvi tālāk. Būtu bijis priecīgs, ja tas būtu noticis citādāk.

Kā savu specializāciju esi izvēlējies tieši bērnu psihiatriju. Kādēļ šāda izvēle?

Tam bija vairāki iemelsi. Viens no aspektiem bija tas, ka sākumā man bija nepieciešams mācīties par pieaugušo psihiatru. Pārsvarā mācībās noritēja Rīgā, Tvaika ielā, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā. Tuvojoties rezidentūras beigām, sapratu, ka man ļoti patīk psihiatrija. Kad stājos rezidentūrā, nepieļāvu pat citu opciju. Parasti ir iespējams izvēlēties specialitātes, bet es devos konkrēti uz psihiatriju.

Sapratu, ka es nevaru un negribu strādāt šajā "palīdzības sistēmā", kāda tā ir tagad. Negribēju strādāt lielajā psihiatriskajā institūcijā, jo neuzskatu, ka tas ir labākais veids, kā palīdzēt cilvēkam. Tas arī bija viens no galvenajiem iemesliem tam, ka ceturtajā studiju gadā devos "Erasmus" apmaiņas programmā. Pusgadu pavadīju Londonā, kur arī strādāju. Beidzot rezidentūru, sapratu, ka tomēr negribu strādāt lielajā institūcijas sistēmā. 

Man vienmēr ir bijis labs kontakts ar bērniem, vienmēr ar viņiem ir paticis strādāt. Visiem rezidentiem trīs mēnešus vajadzēja pavadīt arī bērnu slimnīcā. Man ļoti patika tā atmosfēra, attiecīgā iestāde un pats kolektīvs. Tad nolēmu, ka varētu turpināt studijas bērnu psihiatrijā.

Tagad, strādājot bērnu psihiatrijā, varu teikt, ka tas ir daudz labāk nekā pieaugušo, jo, faktiski, lielākā daļa psihisko traucējumu sākas agrīnajā vecumā.

Puse no visiem psihiskajiem traucējumiem sākas vecumā līdz 15 gadiem. 75% gadījumos traucējumi sākas līdz 25 gadiem.

Strādājot ar bērniem, sanāk strādāt ar iemesliem. Kāpēc rodas psihiski traucējumi? Agrīnais vecums ir tas, kad cilvēka smadzenes ir ļoti plastiskas, spējīgas mainīties. Pielāgoties videi. Respektīvi, tas ir posms, kad tiešām var palīdzēt mainīt visu tālāko dzīves trajektoriju.

Strādājot pieaugušo psihiatrijā, vienmēr var palīdzēt, bet iespēju loks ir krietni šaurāks. Vēl viens faktors, strādājot ar bērniem - gandarījuma sajūta, manuprāt, ir daudz lielāka. 

Kādas ir lielākās atšķirības starp institucionālajām slimnīcām un psihiatriskajām slimnīcām?

Viena strukturāla atšķirība ir tā, ka psihiatrijas slimnīca ir specializēta vienas nozares slimnīca, kur tiek ārstēti tikai psihiatriskie pacienti. Kā rāda prakse, situācija pamazām sāk mainīties.

Visas lielās institūcijas - Tvaika iela, Daugavpils, Strenču, Jelgavas slimnīca - ir radušās 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā. Tolaik institūcijas bija veids, kā pasargāt pacientus no sabiedrības un otrādi. Zināms žogs, kas strādā abās pusēs.

Kopš tā laika pasaule ir stipri mainījusies un mūsu zināšanas par smadzenēm, psihi un to darbību arī.

Veids, kā mēs palīdzam, ir mainījies ļoti izteikti, bet institūcijas nav mainījušās, līdz ar to tas institucionālais gars, kas šajās iestādēs ir, man nešķiet īsti labs. 

Bērnu slimnīca, savukārt, ir pilnīgi cita lieta, jo tā ir liela iestāde, kur tu strādā komandā ar ļoti daudz un dažādiem speciālistiem. Teiksim, tiem pašiem pediatriem, nerunājot jau par pašu psihiatru komandu. Esi daļa no lielas medicīnas. Tas maina pašā slimnīcā notiekošos procesus un tās nostāju, ko rāda hospitalizācijas ilgums. Ja vidēji pacients psihiatriskajā slimnīcā pavada trīs līdz četras nedēļas, tad bērnu slimnīcā tās vidēji ir deviņas dienas - uz pusi mazāk!

Kādēļ tā?

Pati darba būtība, nostāja un iespējas, ko darīt un kā palīdzēt, ir lielākas. Varam izdarīt daudz vairāk krietni īsākā laika posmā.

Cik viegli vai grūti ir strādāt ar bērniem?

Manuprāt, ar bērniem strādāt ir viegli.

Grūti dažreiz ir strādāt ar vecākiem.

Tas ir obligāts faktors, kas pavada bērna psihiatra darbu, bet ar viņiem ir viegli. Bērni ir patiesi, viņi nemelo. Pusaudži ir interesants kontingents. Varbūt mazliet grūtāk nekā ar maziem bērniem.

Vai iespējams apgalvot - jo vecāks cilvēks, jo komplicētāk ar viņu strādāt?

Nē, es tā neteiktu. Katrā vecuma posmā ir savi izaicinājumi. Maziem bērniem viens no izaicinājumiem ir kontakts. Mēs strādājam ļoti daudz ar bērniem, kuriem ir dažādi nervu sistēmas attīstības traucējumi - autiskais spektrs, intelekta attīstības traucējumi. Izaicinoši ir saprast, kā ar viņiem strādāt, nodibināt kontaktu.

Ar pusaudžiem ir citi izaicinājumi. Uzticēšanās jautājums, līdz ar to es neteiktu, ka ir vecumi ar kuriem ir vieglāk vai grūtāk strādāt. Katrai no šīm grupām ir savi izaicinājumi.

Manuprāt, nav iespējams būt izcilam visur, tieši runājot par ārstiem. Ļoti labi var novērot, ka ir ārsti, kuri labāk strādā ar maziem bērniem, ir tādi, kuri labāk ar pieaugušajiem. Tas pats par sevi nav slikti. Tas arī ir viens no attīstības virzieniem, jo pašlaik mēs visi strādājam ar visu. Tad tomēr viens no attīstības virzieniem būtu ārsti ar kādu konkrētu specializāciju. Vajadzētu strādāt ar to pacientu kontingentu, ar kuru ir patīkami strādāt.

Bērnu vecāki ir izaicinājums katrā vecuma grupā. 

Mūsdienās nereti tiek runāts par uzvedības traucējumiem, uzmanības nenoturību. Tavuprāt, kāds ir tipisks mūsdienu bērna portrets tavā - psihiatra - jomā?

Grūti teikt, jo mēs strādājam ar bērniem, kuri ir savā veidā atlasīti tieši tāpēc, ka viņiem ir kaut kādas grūtības. Ja runājam par maniem pacientiem, tad pie manis vēršas vairāk tie, kuriem ir uzmanības deficīts un hiperaktivitāte.

Tāds vidējais pacients ir foršs čalis, kuram ir septiņi vai astoņi gadi, kurš uzsāk skolas gaitas, kas arī ir galvenais riebuma avots.

Viņam riebjas skola un viss, kas tur notiek, jo nekas no tā nav atbilstošs viņa vajadzībām un spējām. Tās prasības, kuras skola kā institūcija uzliek, nekādi neatbilst tam bērnam.

Bērnam, piemēram, ir nepieciešams kustēties, taču skolā ir jāpavada 40 minūtes solā un jākoncentrējas. Bērnam prasās aktīvu darbību, kustību, pētīt apkārtējos procesus un pasauli. Savukārt skola tādā formātā, kāda tā ir pašlaik, tam visām uzliek "roku" virsū. 

Kāda ir palīdzība, kas tiek sniegta šādam astoņgadīgam puišelim, kuram prasās aktīvāks dzīvesveids? 

Viena no nervu sistēmas attīstības īpatnībām ir hiperaktivitāte. Tās nav slimības. Katram savā tempā attīstās un nobriest nervu sistēma, un tas ir ļoti individuāli. UDHS (uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms) ir saistīts ar mazliet citādāku pieres daivas nobriešanu.

Pieres daiva ir smadzeņu centrs, kurš atbild par mūsu spēju koncentrēt impulsus, bremzēt mūs. Tās ir mūsu galvenās "bremzes". Tā kā tas katram nobriest savā tempā, tas nav nekas, ko iespējams izārstēt. To arī nevajadzētu "ārstēt", jo tā nav slimība, bet gan attīstības īpatnība. 

Šādiem cilvēkiem, nonākot saskarsmē ar ārējo vidi, rodas grūtības. Šī diagnoze ir samērā jauna. Pirmie apraksti parādījās 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā.

Ir sajūta, ka ir epidēmija, un to bērnu skaits, kuriem ir šī diagnoze, visu laiku tikai aug. 

Tas nav tāpēc, ka ir vairāk šo bērnu, kuriem smadzenes šādi nobriest. Iemesls tam ir 19. gadsimtā radītā skolu sistēma.

Apgaismības ideja par universālo izglītību, kad bērni ir selekcionēti lielas grupās, industrializācija, konveijers. Pirmā, otrā, trešā klase. Tie ir apstākļi, kuros bērniem ar šādu nervu sistēmas nobriešanu nevar nerasties grūtības. Prasības kļūst arvien lielākas, līdz ar to arvien lielāka daļa nespēj pildīt šīs prasības, tīri savas attīstības īpatnību dēļ. 

Palīdzību var iedalīt trīs pamatvirzienos. Pirmkārt, ja ir grūtības ar prasmju attīstību, tās nepieciešams trenēt. Es daudz laika pavadu, skaidrojot bērnu vecākiem, ko tas nozīmē un kas tas ir. Bērns nav vienkārši neaudzināts, protams, izņēmumi ir visur, taču UDHS nav audzināšanas rezultāts. Mācu, kā kontrolēt un trenēt šos impulsus, tos bremzēt. Faktiski tie ir bērna dzīves pirmie trīs, četri gadi, kuros tas būtu jādara. Tā ir diezgan liela problēma, jo laiks, kad reāli tas ir visefektīvāk izdarāms, ir nokavēts. 

Otrkārt, problēmas parādās tikai kontaktā ar ārējo vidi. Nepieciešams pielāgot vidi bērna vajadzībām.

Daudz varētu darīt skolā, lai bērnam palīdzētu, piemēram, nelikt viņam 40 minūtes sēdēt, bet uztaisīt nelielu pārtraukumu, lai bērns var piepumpēties, palēkāt vai ko tādu.

Dot vairāk laiku, ja ir problēmas koncentrēties - dodot laiku, viņš spēs to izdarīt. Tātad, pielāgot vidi bērna vajadzībām, lai viņam palīdzētu. 

Ja tiktu trenētas šīs prasmes un pielāgota vide, lielākai daļai bērnu ar to arī pietiktu. Ne visiem, bet lielākajai daļai noteikti. Diemžēl, ja nespējam pielāgot vidi bērnam, nekas mums cits neatliek, kā pielāgot bērnu vides vajadzībām. 

Treškārt, pastāv arī medikamenti, ar kuriem palīdzēt bērnam, taču ir jāapzinās, ka nav zāles, kuras ietekmētu smadzeņu attīstību. To bieži arī skaidroju bērnu vecākiem, ka smadzenes attīstās savā tempā. Vienīgais, kas to spēj ietekmēt, ir mācīšanās, treniņš un pedagoģija. 

Zāles vienmēr ir simptomātiskas. Mēs varam tās lietot, lai mazinātu kādu simptomu, palīdzot bērnam adaptēties pie vides, kura negrib adaptēties viņam. Mazināt funkcionēšanas grūtības. 

Izklausās, ka zāles ir kā tāds galējais solis?

Jā. Pēc būtības medikamentozā terapija, ja runājam par bērnu psihiskiem traucējumiem, ir pēdējā izvēle. To būtu jāizvēlas tikai tad, kad citi pasākumi un iespējas vairs nav. Ļoti maza ir iespēja saņemt sev nepieciešamo palīdzību, tāpēc nereti šķiet, ka ārsti ļoti ātri ķeras pie zālēm, jo vienkārši nav citu opciju. Tas nav īsti pareizi.

Minēji jau uzmanības deficīta sindromu, autisma izpausmes… Vai agrāk šo problēmu nebija, vai gluži vienkārši tās vairāk tika ignorētas, mazāk par tām tika runāts?

Labs jautājums. Es mazliet jau pieskāros tam. Tas, ko mēs zinām pašlaik par smadzeņu darbību un to attīstību, ir tas, ka grūtības ir bijušas vienmēr.

Jāapzinās, ka psihiatriskā diagnoze būtībā ir sociāla konstrukcija.

Tās nav lietas dabā - psihiatriskās diagnozes netiek atklātas, tās tiek veidotas.

Katrā sabiedrības attīstības posmā esam vienojušies par to, kam ir jābūt, lai es spētu uzskatīt tavu intelektu par normālu. Uz lielā spektra ir jāatrodas tuvu vidusdaļai, jābūt pietiekoši lielām kognitīvām spējām, lai spētu iemācīties lasīt, rakstīt un vēl kaut ko darīt. Ja vari to izdarīt, labi, esi normāls.

Zvanveida līknē lielākais vairums, ap 70 procentiem cilvēku, atbilst vidējam rādītājam. Tad ir divi segmenti - cilvēki ar ļoti augstu intelektu, kuru ir ļoti maz sabiedrībā, ap diviem procentiem, kā arī cilvēki ar īpaši zemu intelektu - aptuveni tikpat daudz.

Līdz ar to, ja atrodies zemajā segmentā, kurā nespēj ar savām kognitīvajām spējām izdarīt to, ko no tevis prasa sabiedrība, veidojam nosaukumu - garīgā atpalicība. 

Sabiedrība mainās, sabiedrības prasības mainās un līdz ar to arī psihiatriskās diagnozes. UDHS diagnoze neeksistēja līdz 19. gadsimtam. Nevis tāpēc, ka nebija tādu bērnu - vienkārši vide bija citādāka.

Piemēram, ja dzīvo Senajā Grieķijā un tev ir hiperaktīvas smadzenes, grūti koncentrēties, kontrolēt savus impulsus - nu, un kas? Tev nav jāiet uz skolu, vari apmeklēt sporta zāli, piedalīties Olimpiskajās spēlēs, doties armijā.

Esi impulsīvs, tātad drosmīgs. Iespējams, statistiski biežāk kaujās mirsti, bet tā nav problēma. Tā kā UDHS parādās tikai 19. gadsimtā. Zināmā mērā tas attiecās uz visām pārējām diagnozēm psihiatrijā, kaut gan ir arī vides ietekme. 

Runājot par autismu, pirms diagnoze tika aprakstīta, to sauca citādāk. Arī mūsdienās dažās psihiatrijas skolās autismu neatzīst, to uzskata par agrīni sākušos šizofrēnijas procesu vai par garīgo atpalicību. Mainās nosaukums, un mēs mazliet vairāk zinām par traucējumu būtību.

Runājot par autismu, izskatās, ka izplatība palielinās. Nav īsti zināms, kāpēc. Viens iemesls - mēs paplašinām savas diagnozes robežas, diagnosticēju arvien vieglākus traucējumus kā autisko spektru, lai spētu palīdzēt. Taču tas neizskaidro visu.

Par UDHS izplatības palielināšanos varētu teikt, ka pasaule ir mainījusies un spējas, kuras trenējam agrīnajā vecumā, stipri atšķiras no tā, ko sagaida skolā.

Uzmanības koncentrēšana, kura nepieciešama lasīšanai un skolas uzdevumiem, ir jātrenē brīdī, kad pieres daiva ir visplastiskākā - pirmajos dzīves gados.

Mūsu dzīvēs uz palikšanu ir ienākuši "gadžeti" un ekrāni. Lai strādātu ar ekrānu, koncentrēties nevajag vispār. Tajos informācija tiek prezentēta ļoti spilgti, mainīgi. Stimuls mainās ļoti ātri. Nevajag pielikt pūles, lai koncentrētos. Tur ir viegli noturēt uzmanību.

Ja ekrāns ir vienīgā lieta, kuru izmanto līdz kritiskajam vecumam, līdz četriem, pieciem gadiem, spējas netiek trenētas. Faktiski neiemācies to darīt. Tad nāk skola, kura no tevis sagaida, ka būsi to apguvis.

Mūsu smadzenes jau pielāgojas ārējai videi, taču tā spēja mazinās ar vecumu. Iespējams, nākotnē mums nebūs nepieciešamība koncentrēties, viss būs virtuāls un lidos apkārt. Būs ļoti labi, ka ir tāda nenoturīga, fluīda uzmanība.

Pašlaik problēma ir tāda, ka pasaule ir mainījusies, bērni netrenē tās spējas kritiskajā vecumā. Viņi dodas uz skolu, un tā sistēma ir ļoti konservatīva. Skolu sistēma nav mainījusies ļoti ilgu laiku. Plaisa tikai palielinās. 

Ļoti interesanti tas, ko tu stāsti. Tehnoloģijas ir neatņemama sastāvdaļa mūsu dzīvēs, līdz ar to skolai būtu jāmainās tehnoloģiju dēļ. Tad sanāk - ko mēs mainām pret ko?

Es neteiktu, ka ir skaidra hierarhija. Mēs kā suga - cilvēki - visu šo laiku esam dzīvojuši kopā ar dažādiem darbarīkiem. Tas, kā mēs atšķiramies no primātiem - mēs spējam izmantot darbarīkus. Tas, ka mēs viņus varam izmantot, arī attīsta mūsu smadzenes.

Mēs darbarīkus neizmantojam kā priekšmetus, mēs tos iemiesojam. Piemēram, mēs paņemam āmuru rokā. Tā vairs nav tava roka, tā ir roka ar āmuru - pagarināta roka. Visas tavas kustības automātiski pielāgojas tai jaunai rokai. Kad tu iesēdies automašīnā, tas vairs neesi tu, tas ir tavs ķermenis automašīnā, tu automātiski kļūsti par automašīnu, tāpēc tu jūti gabarītus, tu jūti, kad tu iebrauc sienā. It kā tavs ķermenis tiktu bojāts. 

Un mūsu smadzenes tā darbojas. "Gadžeti" ir nākamais darbarīks.

Man, piemēram, ir mobilais telefons, tur man ir kalendārs, kas automātiski darbojas kā manu smadzeņu paplašinājums. Ja man nav kalendāra, es nezinu neko vairs.

Jebkuru darbarīku var izmantot labi un slikti - var paņemt āmuru un uztaisīt māju, var paņemt āmuru un kādam salauzt galvu. Tas pats ir ar "gadžetiem". Gadžeti ir fantastiski darbarīki, tie nekur nepazudīs. Nākamais solis noteikti ir smadzeņu un datora interfeisa saslēgšana, ne caur impulsiem, bet pa tiešo. Mēs varēsim tieši iedarboties uz datoriem. Un tie nekur nepazudīs, ar to ir jārēķinās. 

Runājot par bērnu attīstību un to, ko es mēģinu vecākiem skaidrot - kā šo fantastisko iespēju izmantot tādā veidā, lai tas būtu droši un veselīgi.

Bieži esi uzsvēris, ka ļoti svarīgs ir bērna augšanas agrīnais posms vecumā līdz trīs, četriem gadiem. Kādēļ tā?

Mūsu visu smadzenes attīstās caur tādu ieprogrammētu šūnu nāvi. Kamēr mēs šeit stundu sēžam, man smadzenēs mirst neironi un tev turpina mirt šūnas, un tas ir tāds normāls, nepārtraukts process. Bērnam piedzimstot, ir ļoti liels neironu šūnu skaits smadzenēs, bet tās šūnas nav nobriedušas un izveidojušas kontaktu savā starpā. 

Un tas smadzeņu izveidošanās process, rupji izsakoties, ir tāds, ka tās šūnas, kas nav vajadzīgas, mirst, bet tās, kas paliek, izveidojas, savienojas, diferencējas savā starpā un, jo vecāks tu esi, jo mazāk šūnu tev ir palicis un jo grūtāk tev ir izveidot jaunus savienojumus.

Latviešu valodā ir trāpīgs teiciens - grūti vecam sunim iemācīt jaunus trikus.

Bet tas ir tikai tāpēc, ka vecam sunim ir palicis ļoti maz šūnu smadzenēs un ir ļoti grūti izveidot jaunus kontaktus.

Līdz ar to, ja mēs attēlojam šūnu skaitu ar smadzeņu spēju mainīties vides ietekmē, tad tā ir lejupejoša līkne. 

Tāpēc tas agrīnais vecums ir labs, jo smadzenēs ir daudz šūnu, kas nav vēl stabilas, un smadzenes ir gatavas adaptēties un pielāgoties apkārtējai videi ar domu, lai varētu izdzīvot. Laikam ejot, līkne iet uz leju un jāpieliek lielākas pūles, lai attīstītu kādu jaunu spēju. To visi zina tā intuitīvi. 

Piemēram, valoda - trīsgadīgam bērnam nav jāmāca intensīvi valoda, ja viņš atradīsies tās valodas vidē. Bērns iemācīsies valodu no apkārtējās vides. Ja bērns mācās valodu no sešiem līdz desmit gadiem, piemēram, ja ģimene emigrē, viņš iemācīsies valodu ļoti ātri, pusgada laikā sāks jau runāt un iemantos akcentu.

Piemēram, es latviešu valodu esmu mācījies pēc desmit gadu vecuma - var ļoti labi iemācīties, ir liels vārdu krājums, bet man vienmēr būs dzimtās valodas akcents. Uz to brīdi, kad es mācījos latviešu valodu, manas smadzenes jau bija stabilizējušās uz krievu valodas fonētiku.

Ja es tagad gribētu iemācīties jaunu valodu... Droši vien tas ir iespējams, noteikti tas ir iespējams, bet man vajadzēs pielikt ļoti daudz pūles un atkārtot. Kad man būs 80 gadu, teorētiski atkal, ja nav demences vai vecuma plānprātības, ir iespējams iemācīties valodu, bet piepūle un atkārtojumu skaits būs nepieciešams vēl lielāks, kas jau pārspēj reālas iespējas.

Vai var kaut ko mainīt pēc tiem trīs, četriem gadiem? Vai var kaut ko uzlabot, jo, cik es saprotu, izejas stāvoklis visiem ir viens.

Nu, izejas stāvokļi ir ļoti individuāli. Mūsu bioloģiskais pamats ir dažāds. Ir iedzimtība, ne gluži ģenētiski, bet iedzimst dažādas īpašības. Piemēram, neiedzimst konkrēts IQ cipars vai noteikts šūnu skaits, bet iedzimst robežas, kurās mēs varam kaut ko sasniegt un iemācīties. Bet, vai bērns sasniegs augstāko iespējamo vai paliks kaut kur pusceļā, tas ir atkarīgs no vides. 

Ir tā saucamie kritiskie smadzeņu attīstības periodi, piemēram, ir tas laiks, kad vide atstāj vislielāko ietekmi uz smadzeņu attīstību - to sauc par tehnisko periodu. Jo agrīni vecāka smadzeņu daļa, jo īsāks ir tehniskais attīstības periods.

Tā pēdējā smadzeņu daļa, kas attīstās un nobriest, ir tā manis pieminētā pieres daiva. Pieres daiva nobriest līdz apmēram 25-26 gadiem, dažiem cilvēkiem pat līdz 30 gadiem. Tas ir ļoti ilgstošs process. Taču tas kritiskais periods ir pirmie trīs, četri dzīves gadi. 

Vienmēr pastāv smadzeņu plasticitātes iespēja, bet ar laiku tā sašaurinās - jo lielāks ir vecums, jo lielākas pūles ir nepieciešamas, lai attīstītu kādu funkciju no jauna un kādā brīdī tas iespēju loks paliek tik šaurs, ka tas vairs īsti nav iespējams. 

Tāpēc bērnu psiholoģijā ir kritiski noteikt agrīnas diagnozes.

Ja es atpazīstu, ka bērnam ir autisms, ko vajadzētu diagnosticēt līdz 24 mēnešu vecumam, es sāku darboties ar bērnu un ir ļoti labas iespējas palīdzēt. Ja pie manis atnāk pacients, kuram ir 25-30 gadi, kuram ir autisms un pavadošas lietas, tad es zinu, ka es varu palīdzēt, bet drīzāk tad ir videi jāpielāgojas viņam.

Kas, tavuprāt, mūsdienu trauksmainajā vidē spēj palīdzēt bērniem ar uzvedības problēmām?

Jo mazāks ir bērns, jo lielāka ir vajadzība strādāt ar vecākiem, jo lielāka atbildība ir apkārtējiem. Pats bērns lielā mērā ir atkarīgs no pieaugušajiem, jo viņš pats īsti nevarēs neko izdarīt. Jo lielāks ir bērns, jo lielāka kļūst viņa paša iespēja kaut ko darīt un atbildība zināmā mērā.

Ir ļoti interesanti darboties ar pusaudžiem. Tas ir ļoti sarežģīts dzīves posms - tu pats jūties nobriedis un pieaudzis, sabiedrība tevi uztver par bērnu vēl joprojām, taču kaut kādā ziņā jau gaida no tevis kaut ko kā no pieaugušā. Ir ļoti grūti. Taču šis ir tas laiks, kad veidojas identitāte un veidojas autonomija un spēja pašam kaut ko darīt. Ar pusaudžiem mēs daudz laika pavadām, lai viņi paši varētu ietekmēt un darīt kaut ko psihiskās veselības labad.

Te var ilgi runāt par to, jo, pirmkārt, veselīgs dzīvesveids - fiziskās aktivitātes ir obligāti nepieciešamas smadzeņu attīstībai un trauksmes mazināšanai. Miega paradumi, miegs ir svarīgs - miegs ir tas laiks, kad smadzenes attīrās. Tā ir tā nesenā atklāsme anatomijā, tāpēc miegam ir jābūt pietiekošam. Ja miegs nav pietiekošs, sabrukušās šūnas uzkrājas un var rasties attīstības traucējumi.

Te var bezgalīgi runāt par veselīga dzīvesveida paradumiem, bet šis ir viens no veidiem, kā mēs varam paši sev palīdzēt.

Kas vecākiem kā bērna audzinātājiem būtu jādara, lai "netraumētu bērnu"?

Jāaizmirst par šo domu, ka var izaudzināt bērnu, viņu netraumējot. Dzīve ir pilna ar traumām!

Trauma ir daļa no dzīves. 

Protams, jāizvairās no lielām traumām, piemēram, vardarbības. Mēs zinām, ka vardarbība ietekmē smadzeņu attīstību, atstāj arī ilgtermiņa sekas uz attīstību. Vardarbība - verbāla un cita veida - nebūtu pieļaujama audzināšanā.

Bet globāli runājot, ir viena svarīga lieta, kas ir piesaistes veidošana - visiem zīdītājiem tāda ir. Bērnam tajā agrīnajā vecumā ir svarīgi apzināties, ka blakus ir pieaugušie, kuri atpazīst viņa signālus. Ir jābūt blakus pieaugušam cilvēkam, kurš reaģē uz bērna signālu, piemēram, raudāšanu, un spēj apmierināt viņa vajadzību.

Tas ir tas veids, kā bērns veido priekšstatu par pasauli kā par drošu vietu. Un, ja tas veidojas tā, kā tam ir jābūt, bērnam jāizveidojas samērā drošai piesaistei. Agrīnā vecumā vienmēr jābūt blakus primārajam aprūpētājam, kurš ir pietiekami jūtīgs un spēj apmierināt bērna vajadzības. 

Pēc tam ir ļoti svarīgas robežas, respektīvi trīs, četru, piecu gadu vecumā, kad mēs runājam par uzvedības regulāciju. Tas ir tas laiks, kad bērns mācās regulēt savu uzvedību. Šajā laikā ir svarīgi, kad tās robežas ir no ārpuses un ir pieaugušais, kas spēj tās robežas drošā veidā uzlikt un noturēt. Te ir runa par audzināšanu faktiski. 

Un tad, ja mēs tuvojamies kādam pusaudžu vecumam, īpaši ir nepieciešama emocionālā puse.

Ir arī daudz pētījumi par to, ka ir ļoti daudz bērni, kuri atrodas ļoti nelabvēlīgā vidē. Ir daudzi faktori, kas palīdz pretoties šai nelabvēlīgajai videi. Viens no tiem ir, ka ir jābūt vienam pieaugušajam, kuru tas pusaudzis interesē, kurš par viņu tur rūpi - ne vienmēr tie ir vecāki, dažreiz tas ir skolotājs, treneris, vecmāmiņa vai vēl kāds. Bet ir svarīgi, ka ir tas viens cilvēks pusaudža dzīvē, kuram nav vienalga.

Vai cilvēki šodien baidās atklāti atzīt un runāt par saviem psihiska rakstura traucējumiem un problēmām?

Es domāju, ka vispār tā sfēra - psihiatrija un psihiskā veselība - vienmēr ir apvīta ar daudz mītiem un sabiedrības stigmu. Ir negatīva attieksme. Un šī stigma nav tikai Latvijā, tā ir daudz kur pasaulē.

Ja mēs runājam par tendenci, tad, manuprāt, tendence ir tāda, ka cilvēki sāk aizvien vairāk runāt par savām grūtībām un tas ir ļoti labi.

Ir daudzi pētījumi par to, ko darīt ar šo sabiedrības stigmu un kā cīnīties ar nosodījumu, un ir daudzi pētījumi, kas norāda, ka ir ļoti grūti to mainīt. Vienīgais zinātniski pierādītais veids, kā var mainīt sabiedrības priekšstatus, ir pozitīvs sociālais konteksts.

Ļoti liela nozīme ir arī izglītībai, piemēram, parastie bērni mācās parastajā skolā, speciālie bērni - speciālajās skolās. Tādējādi tu nekad nenonāksi saskarsmē ar bērnu, kuram ir, piemēram, Dauna sindroms vai intelekta attīstības traucējumi. Ja izglītība ir iekļaujoša un visi bērni mācās kopā, vismaz bērnudārzā, tad bērni saprot, ka, piemēram, tas cilvēks ar Sauna sindromu ir tikpat labs kā pārējie - viņam ir savas sliktās īpašības, savas labās īpašības, bet tev ir tas pozitīvais sociālais kontakts. 

Mēs baidāmies no tā, ko mēs nezinām, līdz ar to mēs baidāmies arī no tām problēmām, kas ir sevī.

Kaut kādas grūtības ir visiem, ap 30 gadu vecumu sabiedrībā vismaz trešdaļai varētu diagnosticēt kādas psihiskas problēmas. Tas ir ļoti liels procents, bet tās problēmas ir tās pašas, ko mēs labi pazīstam - trauksme un depresija.

Ja cilvēks baidās no problēmām sevī, tad no tām ir ļoti grūti tikt vaļā. Ja tu nebaidies, tad daudz vieglāk ir ar to tikt galā.

Līdz ar to, te ir arī ļoti liela nozīme sabiedrības diskursam, piemēram, zināmi cilvēki - aktieri vai mākslinieki - atklāj, ka viņiem ir bijusi depresija vai arī, ja kino ir varonis, kuram ir Dauna sindroms. Šīs ir tās lietas, kas var mazināt sabiedrības stigmu - protams, tā tendence šobrīd ir pozitīva, kaut vai tālu neesam, bet vīzija ir laba.

Vai mūsdienās vispār cilvēks var būt psihiski praktiski vesels?

Nu, viss ir nosacīti, kā mēs definējam šo psihisko veselību. Ja mēs to definējam kā psihisko traucējumu neesamību, tad, kā es jau teicu, kaut kur 30 procentiem cilvēku dzīves laikā būs tie brīži, kad viņu psihiskā veselība nebūs laba, toties kaut kur 70 procenti cilvēku nodzīvos dzīvi bez šiem traucējumiem. 

Ja mēs runājam par psihisko veselību pozitīvā veidā, ka tas ir kaut kāds process, ka tā ir cilvēka spēja realizēt savu pilnu potenciālu un dot pienesumu sabiedrībai. Ja tā nav tikai psiholoģiska labsajūta, bet arī sociāla labsajūta, tad, protams, ka tas ir mērķis, uz kuru mēs visi virzāmies un ne vienmēr mēs virzāmies uz saviem mērķiem ļoti tieši, dažreiz ir soļi atpakaļ. Tad šādā ziņā es teiktu, ka pilnīgi veselu cilvēku nav un tas nav slikti, jo veselība var būt tas mērķis, uz kuru mēs virzāmies.

Vai nākotne solās būt labvēlīgāka pret tiem, kuri cieš no kādas psihiskas saslimšanas?

Kristāla bumbas nav, ir visādi notikumi vēsturē, kas arī sabiedrības attīstību ir ievirzījuši citās plaknēs, bet, ja mēs runājam par pašreizējo situāciju, tad es varētu teikt, ka Eiropas un varbūt arī globālā mērogā sabiedrība kļūst tolerantāka un palīdzība pieejamāka, sabiedrības spēja palīdzēt uzlabojas. Te ir pozitīva tendence. 

Taču pasaule kļūst aizvien sarežģītāka un tās prasības, ko sabiedrība uzliek tās locekļiem, paliek arvien augstākas.

Tas nozīmē, ka psihisko traucējumu varbūtība palielināsies un mēs to jau redzam. 

Es domāju, ka psihisko traucējumu izplatība noteikti pieaugs, bet pieaugs arī mūsu spēja palīdzēt un tikt galā ar šiem izaicinājumiem.

Tavs ieteikums - kā saglabāt "vēsu prātu" visu laiku?

Vēsu prātu? (Smejas.) Tas nav ļoti labi visu laiku saglabāt vēsu prātu, jo tad nekāda attīstība nenotiks, ja visu laiku būs vēss prāts.

Mums ir vajadzīga trauksme.

Trauksme ir ļoti laba adaptīva izpausme, kas mums ir. Trauksme ir reakcija uz apdraudējumu. Tas ir kaut kas, kas palīdz sagatavoties.

Taču, kā saglabāt tās spējas tikt galā ar dzīves izaicinājumiem? Viens ir tas, ko jau pieminēju, mūsu dzīvesveids - ko ēdam, kā kustamies, guļam, atpūšamies. Noteikti ir jāmāk atpūsties! Un tas ir izaicinājums -atpūsties un atslēgties. It īpaši tehnoloģiju laikmetā, tu vienmēr esi darbā. Ja tas ir intelektuāls darbs, tad tas ir izaicinājums no tā atslēgties un atrast balansu dzīvē.

Kā tu pats to līdzsvaro?

Slikti. (Smejas.) Man tas vēl nesanāk, ļoti bieži darbs ņem virsroku. Ļoti lielu iespaidu atstāja mana paša pieredze psihoterapijā. Kad psihoterapeiti mācās, viņiem pašiem ir nepieciešama pieredze, kā būt klientam pie psihoterapeita. 

Es esmu gājis uz psihoterapijas seansiem piecus gadus, četrus no tiem reizi nedēļā, tāda klasiska analītiska terapija. Tas deva ļoti daudz un tas arī nedaudz uzlaboja manas spējas sabalansēt darbu ar personīgo dzīvi. Bet tas vēl aizvien ir mērķis, uz ko es eju. Šogad man bija pirmais mēģinājums - atvaļinājumā neskatīties darba e-pastus, neatbildēt uz zvaniem, kas man kopumā arī izdevās. Es jutos atpūties un gatavs darbam.

FOTO: Ekrānuzņēmums no Facebook

Latvijas skolēni atsākuši skolas gaitas. Daudziem šī ir pirmā saskarsme ar skolu – pilnīgi neierastu vidi. Tavuprāt, kāpēc nereti skola ar bērnu izdara šo?

Tā bilde nebūt nav tik negatīva. Jauna dzīves pieredze un kaut kādā veidā bērns ticis galā! (Smaida.) Skola ir svarīga mūsu dzīves struktūrai un attīstībai. Protams, tā bērnam ir pilnīgi jauna pieredze. Un jā, tā bilde nemaz nav tik slikta - jauns izaicinājums un virzība notiek!