Pētnieki noskaidrojuši kritisko pazīmi, kas liecina - vardarbīgs partneris var kļūt par slepkavu

Vardarbība. Ilustratīvs attēls.

FOTO: Pixabay

Vardarbība ģimenē ir aktuāla problēma gan pasaulē, gan Latvijā. Mūsu valstī no fiziskas vai seksuālas vardarbības ir cietusi gandrīz trešdaļa (32%) sieviešu, liecina OECD dati. Kaut gan dzīvesbiedri sievietes nogalina reti, diemžēl pastāv arī šādi gadījumi. Taču nu pētnieki ir atklājuši "sarkano signālu", kas liecina - vardarbība ģimenē, ļoti iespējams, var beigties traģiski, "Psychology Today" raksta klīniskā un juridiskā psiholoģe Džonija Džonstone.

Daudziem ir grūti atzīt, pat pašiem sev, ka viņi ir vardarbības upuri. Arī zinot, ka attiecības ir vardarbīgas, ir viegli attaisnot varmāku - alkohols, slikti piemēri, vai grūta bērnība.

Pat atpazīstot vardarbību ģimenē, ir grūti to paredzēt. Garīgās veselības speciālistiem ir tendence pārvērtēt tās risku. Savukārt likumsargu spēja novērtēt risku, ka upurim var tikt nodarīts nopietns kaitējums, ir aptuveni tikpat precīzs kā minējums, noskaidrots pētījumā Lielbritānijā.

Gadījumi, kad sieviete mirst no dzīvesbiedra rokas, Latvijā ir salīdzinoši reti - "Re:Baltica" izpētīja, ka 2018. bijuši trīs šādi gadījumi, taču gadījumi, kad dzīvesbiedrs piekāvis sievieti, ir krietni vairāk - 47. Kopumā Valsts policijā kā "ģimenes konflikti" reģistrēti 7393 gadījumi. Tiesa, aptuveni pusē gadījumu par tiem netiek ziņots.

Ņemot vērā, ka nāvēs gadījumi vardarbīgās attiecībās ir salīdzinoši reti, ir svarīgi noteikt galvenos riska faktorus, raksta Džonstone. Džona Hopkinsa universitātes Medmāsu skolā veiktā pētījumā izdalīti vairāki faktori, kas nosaka, vai vardarbības risks pieaug vai samazinās.

Viens no riska faktoriem izceļas uz pārējo fona - žņaugšana. Varmākas, kas žņaudz savu upuri biežāk ir gatavi iesaistīties citos ekstrēmos vardarbības aktos. Tā ir zīme, ka nav robežu, ko varmāka nav gatavs pārkāpt, ir iespēja, ka viņš ir gatavs nogalināt, raksta psiholoģe.

ASV veiktā pētījumā atklājies, ka iepriekšēji vardarbības gadījumi, kuros tika izmantota žņaugšana, liecina - slepkavības mēģinājuma vai slepkavības varbūtība paaugstinās septiņas reizes.

To ir kritiski svarīgi apzināties ne tikai upuriem, bet arī tiem, kas grib viņiem palīdzēt. Nav grūti iztēloties, ka uzbrucējs, kas ir gatavs žņaugt savu sievu vai draudzeni, nekavēsies uzbrukt arī tiem, kas iejauksies.

Ir vairākas pazīmes, kas liecina, ka cilvēks ir cietis no žņaugšanas. Jāņem vēra, ka ne vienmēr uz kakla būs saskatāmi nobrāzumi, apsārtums vai zilumi. Biežākās pazīmes ir aizsmakums, sāpes rīklē, atmiņas iztrūkumi, sāpes norijot un elpas trūkums. Tāpat upurim novērojamas arī ilgtermiņa fizioloģiskas un psiholoģiskas sekas, ko pamanīt ir grūtāk.

Džonstone raksta - pārdzīvot žņaugšanu nozīmē pārdzīvot slepkavības mēģinājumu.

Saskaroties ar vardarbību, upurim ir svarīgi domāt par savu veselību un dzīvību. Ja tu vai kāds, ko pazīsti, cieš no vardarbības, atceries - tā nav upura vaina, vardarbība ir noziegums! Ja baidies par savu drošību, pastāsti par to kādam, kam uzticies - draugam, kolēģim, kaimiņam. Tāpat vari zvanīt arī policijai pa tālruni 110. Ja esi cietis no vardarbības, vari vērsties pie ārsta, kas piefiksēs miesas bojājumus, policijā, sociālajā dienestā vai krīzes centrā. Noziegumos cietušo palīdzību var saņemt, zvanot pa tālruni 116006, kā arī mājaslapā cietusajiem.lv.

Uz augšu