Par bērnības atmiņām un izvēlēm, ko parasti izdarījuši citi, latviešu humora izjūtu, depresiju, alkoholu, elpošanu, paradoksiem, rutīnu un talanta nozīmi darbā un dzīvē raidījumā "Apollo 1h" stāsta komiķis un TV personība Jānis Skutelis

Lūdzu, pastāsti, kā pavadīji savu bērnību. 

Oh, my God... (Ak, mans dievs... - no angļu val.) Ar šitādu te tu ver vaļā.

Hronoloģiski.

Tā... Tātad. Dekšāres tās ir. Tas ir pirmkārt. Tā ir trešā lielākā pilsēta... Nu, Latvija ģeogrāfiski Latgalē - tātad... Daugavpils, viens gals, Rēzekne, pa vidu - Dekšāres. Tur dzīvo aptuveni 100 cilvēki. Un visi viņi gandrīz mācījās skolā. Tur es gāju Dekšāru pamatskolā. Piecu skolēnu komplekts tika apmācīts. Principā - privātskola, kā es viņu pats atceros, jo nu, saproti pats, katram varēja ļoti individuāli pievērsties. 

Par ko tu sapņoji bērnībā kļūt? 

O, jā, bērnudārza izlaiduma anketā, kur bija jānorāda, par ko tu vēlies kļūt, es teicu "požarņiks" (пожарный - no krievu val. ugunsdzēsējs). Bērnudārza audzinātāja izlaboja, teica, ka nav tādas profesijas, ir ugunsdzēsējs. Līdz ar to - es gribēju kļūt par ugunsdzēsēju. Jau pēc tam es gribēju kļūt par mācītāju. Priesteri. Katoļu. 

Cik garš bija ceļš no ugunsdzēsēja līdz priesterim? 

Ļoti īss, starp citu. Elles ugunīs es negribēju nonākt, par ko atbild ugunsdzēsēji, es gribēju būt vairāk tādā gaisīgā vidē, kas ir vairāk tā priestera pasaule. Bet nekur tālu es no tā neesmu ticis. Es tāpat stāvu cilvēkiem priekšā un kaut ko stāstu. Un bieži vien tikpat ticamas lietas. 

Sociālie tīkli vēsta, ka esi beidzis Kārļa Videnieka Rīgas 77. vidusskolu... 

Kārļa Kārļa Videnieka Rīgas 77. vidusskola! 

... Taču es neatradu informāciju par to, vai tu esi kaut kur studējis. 

Nevienu brīdi! 

Tuvākais, kur esmu bijis universitātēs, starp citu, es gandrīz visās esmu bijis, lasījis vieslekcijas. Bet studējis es neesmu nevienā, jo man bija drusku svarīgākas lietas. Es rūpējos par demogrāfijas stāvokli.

Kamēr tu, teiksim, paliki inteliģentāks, es rūpējos, lai ir kāds, kurš tavai pensijai maksā nodokļus. 

Tas nav tā, ka baigi sarežģītais darbs, nu, tā pati pagatavošana, bet pēc tam ir, ko noņemties. Un tam man vairāk nebija laika šitādiem sīkumiem kā studēt. Un es arī spēlēju improvizācijas teātri, līdz ar to es principā to arī studēju.

Bet par tādu akadēmisko vidi nekad neesi domājis, ka varētu kādā brīdī pastudēt?

Es ik pa brīdim to iedomājos, ka varētu pastudēt kaut kādā brīdī un man vienmēr ir problēma ar to brīdi. 

Jo nav?

Nu nē. Man liekas, ka vārds "pastudēt"... Tam nemaz nevajadzētu eksistēt. Tāpat kā vārds "papētīt". Vai nu tu studē un pēti, vai nē. Es pastudēju mājās, ja man kaut kas nav skaidrs, bet studēt ir nopietni. Un man ir vēl viena problēma - es domāju, ka es esmu viens no gudrākajiem cilvēkiem, ja ne Latvijā, tad pasaulē noteikti.

Visumā.

Nē, visumā nē, to es nevaru apgalvot, neesmu saticis nevienu tur. Bet pasaulē lielāko daļu cilvēku esmu, un es nezinu, ko viņi man varētu mācīt. Es visu laiku piesietos un kaut ko jautātu.

Un mēs zinām, kā iet tiem, kas visu kaut ko jautā - viņus noindē. 

Klasēs nereti izveidojas dažādas sociālās grupas - zubrīši, sportisti, klauni. Kura loma bija tavējā?

Es biju wannabe zubrītis un wannabe klauns. Un pa īstam es biju pie neizlēmušajiem. Es biju transpersona tādā ziņā. Slikti mācīties man nebija baigā iespēja - pieci cilvēki klasē, es nevaru bastot, jo man nav kur aiziet, jo apkārt ir koki. Tādā atmosfērā slikti mācīties ir ļoti grūti. Un baigi uzjautrināt četras meitenes arī nav vienkārši. Es esmu 1981. gada un klasē vienīgais čalis, tas nozīmē, ka visā ciematā 1981. gadā ir piedzimis viens cilvēks - es.

Tas nozīmē, ka man nebija baigo vienaudžu, ar ko varētu izjokoties, visi ir jaunāki vai vecāki. Tas viens gads pamatskolā ir daudz - tie ir kā desmit. Gadu vecāki runāja pilnīgi citas lietas, gadu jaunāki ir sīkie. 

Kā tu domā - ar humora izjūtu piedzimst vai to izkopj?

Es domāju, ka kaut kas iedalīts jau visiem vairāk vai mazāk ir - jautājums, ko tu ar to dari. Es domāju, tas būs tas pats, kas ar muskuļiem. Jo mums muskuļi arī uz ķermeņa tiek uzlikti jau bērnībā un tad jautājums, kā tu tos attīstīsi. Humora izjūta arī ir trenējama. Ja tu viņu nekad neizmanto, tas atrofējas, kā jau jebkura nevajadzīga ķermeņa daļa. Tāpēc es domāju, ka tā ir iedzimta un trenējama lieta. Man ir bijušas pārdomas, ka humora izjūtu varētu ielikt pie talantiem. Vienam ir talants uz jokošanu, citam uz matemātiku, cits var izdomāt stāstus, cits ātri skrien. 

Kādreiz man likās, ka ir forši būt talantīgam, bet tagad man liekas, ka tas ir baigais sūds.

Īstenībā daudz vairāk ciena cilvēkus, kuri strādā, nevis ir talantīgi.

Talants var visu baigi nočakarēt. Ieguldītajam darbam ir paredzams iznākums, bet talants ir tricky (neviennozīmīgs - no angļu val.). Kā tāds kaķis - tad ir, tad nav, pats izdomā. 

Mūžīgais jautājums - ir nepieciešams tomēr kaut kāds talants vai ar darbu var panākt to pašu?

Ilgi strādājot, domāju, var noķert jebkuru. Nav tā, ka es esmu baigi rēcīgs jau no bērnības. Es biju vismazāk interesantais čalis ciemā. Tas, ar ko es nodarbojos - man katru vakaru, spēlējot improvizācijas teātri, ir reāli cilvēki priekšā, ar kuriem es komunicēju. Un man viņi ir jāsasmīdina. Un tu vienkārši mēģini un mēģini, un vienā brīdī… Es nevaru pateikt kas ir tas, kāpēc viņi smejas, bet mugurkaula smadzenēs nosēžas - ja es darīšu tā, tad būs tā. Tāda dabiska cēloņsakarība. Skaties vēl arī citus dižgarus un mēģini saprast, kāpēc viņiem tas sanāk un kas to padara par smieklīgu. Tas līdzīgi kā ar gaumi - kādā vidē tu dzīvo, kādi tev apkārt cilvēki, tas ietekmē tavu gaumi. 

Gaumi tad var arī izkopt.

Pilnīgi noteikti, un ar humora izjūtu ir tieši tas pats. Būtu ļoti, ļoti dīvaini gaidīt ārkārtīgi stilīgi, moderni saģērbtu cilvēku kaut kur Sibīrijas sādžā, jo vienkārši - kāpēc? Bet, ja tu aizbrauc uz Parīzi vai Londonu, tas nav nekāds baigais pārsteigums, ka tu ieraugi šitādu kundziņu uzvalkā, bītlenē un ar ūsiņām. Tāpēc, ka tā ir vide, kurā tu atrodies un kas veido tavu izpratni. Apģērbs ir tas, ar ko es piesakos - es esmu tāds! Es arī šodien uzvilku melnu t-kreklu, tas ir it kā chill, tāds pāķis, bet te tāda maza zīmīte - nopirku centrāltirgū "Hillfiger" viltojumu. Tas jau uzreiz ir stāsts, ko gribu izstāstīt. Galvenais, ko gribēju pateikt - gaume ir trenējama izjūta un ar humora izjūtu ir tieši tāpat.

Latviešiem ir laba vai slikta humora izjūta?

Latviešiem ir kolosāla humora izjūta. Es ļoti reti esmu dzirdējis kaut kādās filmās un izrādēs, ka latvieši smietos. Ne manējās, bet citur. Tas pierāda, ka viņiem ir ļoti laba humora izjūta, jo viņi nesmejas par sūdiem. Ja ir kaut kas smieklīgs, viņi smejas.

Latviešiem bieži vien pārmet humora izjūtas neesamību, bet ļoti reti atceras, ka piedāvājums, par ko smieties, ir ļoti bēdīgs.

Tad, kad atbrauc kaut kāds viesmākslinieks un uzstājas, nav tā, ka visi zālē sēdētu un klusētu, nesaprotot, par ko viņi tur joko. Līdz ar to, tas, ka cilvēki nesmejas, vēl nenozīmē to, ka viņiem nav humora izjūta.

Tad tas ir mīts, ka latvietim nepiemīt humora izjūta?

Mēs tagad to mītu vairojam! Mēs jums atgādinām - jums teorētiski nav humora izjūtas, bet jums ir visas iespējas! Līdzīgi, kā ar gaumi - jūs viņu varat izkopt.

Kā sākās tavs ceļš komēdijas žanrā?

Gaužām vienkārši. Nē, es varu sarežģītāk. Tātad, pabeidzis devīto klasi, kas ir maz ticami Dekšārēs, bet pabeidzu… Es 15 gadu vecumā pārcēlos uz Rīgu dzīvot, dzīvoju kopmītnēs un mācījos Rīgas celtniecības koledžā - gribēju būt arhitekts.

Nevis tāpēc, ka man patīk arhitektūra, bet tāpēc, ka viens čalis no Dekšārēm jau mācījās otrajā kursā un tad es braucu uz vietu, kur man kāds parādīs, kas tur ir. Paralēli tam mana dramatiskā pulciņa vadītāja no Dekšārēm bija vasarā Rīgā bijusi kaut kādos kursos un sarunājusi, ka es iešu Mazajā ģildē teātra studijā spēlēt. Līdz ar to es atbraucu, bija uzreiz jāiet spēlēt.

Mazajā ģildē tad noskaidrojās, ka ir atvēries jauns teātra klubs "Hamlets", kur spēlē tieši tādas lugas, kā mēs mācījāmies, tikai viņiem nav scenārija. Viņi improvizē, un tas man likās - ā! Un tad mēs gājām skatīties, ko šie dara. Kāds no maniem kolēģiem bija mani pierakstījis, jo tā ir brīvā skatuve - kurš pierakstās, tas iet. Vienā brīdī Zagorskis, kas vadīja vakarus un kam pieder vieta, sauca - un tagad Džonis arī nāk!

Mani Mazās ģildes laikos sauca par Džoni, jo bija daudz Jāņi - viens bija Džonis, viens Garais un viens bija čalis, ko es neatceros. Tur arī sākās tas ceļš kalnup. Tagad tikai uz leju.

Kādi ir kritēriji, lai sauktos par labu improvizatoru vai komiķi? 

Latvijā? Nekādu. Latvijā es uztaisīju savu pirmo stand-up tāpēc, ka man nejauši tā sanāca un pēc tam medijos lasīju par improvizācijas meistaru Jāni Skuteli. Es pastāstīju kaut ko uz skatuves un momentā biju meistara kategorijā. 

Tad sanāk, ka tu biji pionieris. Varbūt tā niša nebija tik plaša, līdz ar to…

Jā, bet meistars tik un tā nē.

Bet vispār, ja ne Latvijā, tad domāju, ka komiķim jābūt ļoti bailīgam, maksimāli kompleksainam, ambiciozam un tādam, kam gribās seksu.

Un labi jātur alkoholu. Nevis, ka daudz vari dzert, bet ka apzinies, ka divas dienas pēc kārtas ir maksimums. Jebkuru no šiem izņemot ārā, sanāk vājš komiķis. 

Pats par sevi vari teikt, ka atbilsti visiem šiem kritērijiem?

Stabili. Nu, alkohols varbūt vienīgais, kas man nošūpojas šad tad. Jokošana ikdienā, un arī kvalitatīvāka jokošana citu cilvēku priekšā, ir mans veids, kā es kaut ko varu izstāstīt. Jo kompleksaināks tu esi, jo biežāk tev jāizdomā smieklīgas lietas, kā to izstāstīt. Es nevaru būt pats. Es nevaru atbraukt uz Rīgu un būt Jānis Skutelis no Dekšārēm - mani vienkārši nogalinās. Nevis burtiski, bet emocionāli gan.

Līdz ar to tev ir jāiztaisās par kaut ko dīvainu un asprātīgu, jāizdomā visu laiku jauni joki, lai tu varētu vispār izdzīvot, un tā tu ļoti labi trenējies.

Un, jo vairāk tu baidies no pazemojuma, jo labākus jokus tu izdomā.

Tad, kad viss tas ir darīts, tad tas diemžēl jāatmet un jāsāk apzināties, ka tu tomēr esi normāls, pašpietiekams un tev nav visu laiku jāiztaisās. To ir ļoti grūti iemācīties, jo es ilgu laiku mācījos pretējo. Baigais apčakarējiens vispār tas viss ir. Nekas nav tā, kā reklāmā. Iepriekš teica, ka būs baigi viegli. Visu laiku - meitenes un kokaīns... Nekā nav. Bērni un pelmeņi. 

Kāds humors patīk tev pašam?

Nu, hmm. Man patīk kaut kādi absurdi, kaut kas vājprātīgs. Man šķiet, ka tur ir kaut kas foršs. Kaut kas pilnīgi kreiss. Mana vismīļākā no smieklīgajām grāmatām ir [Duglasa Adamsa] "Ceļvedis galaktikas stopētājiem", kur ir fantastika, citas planētas. Vai no "Netflix" pasaules - "Bojack Horseman", kur ir cilvēki kopā ar dzīvniekiem. Un ir čalis, kurš ir tipa cilvēks, tipa suns. Bet, kad viņš brauc ar mašīnu, viņš izbāž mēli... (Elso kā suns, kurš izbāzis mēli pa auto logu.) 

Tur ir kaut kas kolosāls, jo vari aiziet daudz tālāk nekā ikdienas humorā, kur "redzi to, izstāsti par to, ko mēs visi redzam". Kad ļauj vaļu iztēlei un aizceļo uz kaut kurieni, kur nevaram nonākt bez tavas palīdzības. 

"Gaidot Godo" ludziņu mēs spēlējām. Es neko nevaru saprast, kas tur notiek, kas tur ir. Mēs bijām paši pārlaimīgi. Tur jebkas var būt, katru dienu tas var mainīties. Katru dienu vari teikt vienu un to pašu tekstu, bet būt kaut kas cits, ja tev gribas. 

Nu, un kaķi, protams! Kaķu video es neskatos, bet man mājās ir kaķis. Kad skatos viņu - kaķeni Kallo... Meita man ir Frīda... Tur viņi jūk. 

Viņa ir baigi labā. Viņa ir riktīgi ņirdzīga. Histēriski rēcīga. Viņa visu laiku apvainojas. Kaķi vispār apvainojas visu laiku par kaut ko. Viņa visu laiku skraida ārā kaut kur, tad es nāku mājās, viņa arī it kā nāk. Tad es viņai turu durvis, tad viņa domā - nāks, nenāks... Viņa velkas lēnām un tad pēdējā brīdī viņa skrien. Tur vienkārši var pārrēkties. Reāli var izsekot viņas domu gājienam. Un viņa domā, ka es nesaprotu, ko viņa domā. Kaut gan es ļoti labi saprotu. Tādas mazas, primitīvas domiņas... Es arī izliekos, ka tas mani uzvelk, speru. Varbūt to nevajadzēja... Jā. Tas ir tas, kas mani smīdina. Nu, un, protams, ja kāds nožaujas uz ielas. Tur nevar neko darīt. Tas ir smieklīgi. Protams, ja izdzīvo tas cilvēks. 

Tad varētu teikt tā - tu vairāk smelies no tā, kas tev ir apkārt, reālajā dzīvē, ne tieši studē kaut kādus konkrētus komiķus, no ārzemēm pionierus, bet vairāk ņem no reālās dzīves? 

Gala materiālam? Gala materiālam - es domāju, ka jā. Gala materiālam tā jebkurā gadījumā būs mana dzīve.

Ja mēs vispār par komēdiju runājam, tur ir diezgan viegli aizņemties jokus, ietekmēties. Bet, ja mēs runājam par stand-up komēdiju, ir baigi grūti to izdarīt, jo es stāstu no savas pozīcijas. Loģiski, ka neesmu uz skatuves tas Jānis Skutelis, kurš no rīta tīra zobus, esmu skatuvei pielāgots Jānis Skutelis, bet tajā pašā laikā es nevaru aizņemties tavus jokus, tāpēc, ka es stāstu savu pieredzi. Es esmu galvenais personāžs lielākoties savos stāstos. Un man nav galvenokārt tāda pieredze, kāda ir tev. Un es arī nezinu, kā to var smieklīgi izstāstīt. Un tas arī nebūs smieklīgi. Tas, kas tev ir smieklīgi un tev notika, tas ir. Un tu izstāstīsi man un man arī būs. Bet stendapā tas tomēr ir tāds privāts ceļojums. 

Protams, ka sākumā es nevarēju staigāt pa Rīgas daudzajiem stendapa klubiem un no viņiem mācīties. Skaidrs, ka esmu atsēdējis labu laiku torrentos un "YouTube", skatoties, kas notiek citā pasaulē. Tas, kas man bija ļoti kaitinoši. 

Vai tu vari vienā teikumā pateikt, kā atšķiras stand-up komēdija no citām? 

Nu, tas ir gandrīz tā kā... Labs skaidrojums un vienkāršs ir ar izrādi "Alu cilvēks". Ļoti populārs bija gājiens - "Alu cilvēks". Aktieris [Jānis] Jarāns spēlēja un [Ainārs] Ančevskis spēlēja nenormāli ilgu laiku - tūkstošiem izrādes, kas tur, ko tur. Tur bija rakstīts "stand-up komēdija", bet, meh... Nedomāju gan. Tā ir mono komēdija. Tas cilvēks, kurš ir uz skatuves, iejūtas kāda konkrēta personāža lomā. Viņš tur ir viens pats. Bet tikai tāpēc, ka viņš tur ir viens pats, tas nav pēkšņi stand-up. Cilvēki visur kur ir vieni paši.

Ja tev saplīst mašīnai riepa un tu viens pats maini, tas nav stand-up komēdija.

Lai arī ir rēcīgi, ja tu nemāki mainīt.

Kas ir stand-up komēdija? 

Tā ir mana pieredze. Komiķis stāsta pats par sevi. Savu pieredzi. Es tev iedodu savu perspektīvu uz pasauli. Viens no vienkāršākajiem jokiem, ko daudz esmu pieminējis, pats [par to] esmu ļoti priecīgs.

Senajos laikos kioskos bija tās akcijas, kur jākrāj tās uzlīmītes. Tu krāj uzlīmītes, tad mainās tie priekšmeti, ko par milzīgu atlaidi vari nopirkt, bet tas, ko atceros, iznāca multene "Ice Age" un bija tās "Ice Age" krūzes. Mēs visi tur piedalāmies vairāk vai mazāk, visi zina par tādu akciju, bet es esmu vienīgais man zināmais cilvēks, kurš ir veltījis laiku, izgājis cauri, lai saprastu, kas tas tāds ir. 

Tad, kad izej cauri, tas pēkšņi paliek par joku. Izrādās, ka mēs visi esam diezgan idioti beigās, jo neviens nekad nav gribējis nopirkt tādu krūzi. Ne par kādu naudu. Bet tad krāj tās uzlīmītes, nopērc ar milzīgu atlaidi. Tā krūze, piemēram, maksā 10, tu sakrāj, nopērc pa divi un esi priecīgs - nopircis lietu, kuru tu negribēji pirkt. Un, ja esmu uzvilkts, stāstu par to, cik esmu tajā akcijā ieguldījis, jo es arī iekrītu... Nu, alles!

Bet tas ir mans skats, jo ir taču cilvēki, kuriem ir bērni un kuriem tās krūzes lika pirkt. Tie bērni čīkstēja. Vecākiem bija jāpērk visādi žurnāli, kurus viņi nekad nelasīs, lai tikai tiktu pie krūzes, jo viņi taču nevar par pilnu piķi nopirkt. 

Reiz intervijā 2014. gadā minēji, ka cilvēkiem darbs standarta izpratnē ir tas, ko dari daudz, par ko maksā naudu un kas tev besī. Vai šodien tev tā ir?

Es domāju, ka tas nav zaudējis savu aktualitāti. Tie ir tādi leksikas jautājumi. Tur ik pa brīdim izpeld kādi jauni vārdi. Man šķiet, ka ir baigā problēma ar vārdu "darbs", jo "darbs" ietver sevī, ka tev tas nepatīk. Es eju uz darbu. Baigi reti kāds saka - ak, eju uz darbu. Tur jau ir tāda pieskaņa.

Tās nav skaidrojošajā vārdnīcā - "darbs" - negatīva nozīme, ārpus patīkamās nodarbes ikdienā. Mēs satiekamies birojā rakstīt jokus, mēs neejam uz darbu. Darbs - uzreiz grūti paliek. Bērnībā man vajadzēja visu ko pastrādāt. Man vajadzēja kādu darbiņu darīt, paravēt. Tā ir mana asociāciju ķēde vienkārši. 

Nu nē. Es to teicu 2014. gadā? Izklausās, ka gribēju būt asprātīgs.

Jā, "Satori". 

Ā, "Satori". Tad jau es gribēju būt gudrs visdrīzāk. Es varētu pārdefinēt... Mums ir tam laiks? 

Darbs ir tas principā, par ko tev maksā naudu. Viss pārējais ir hobijs. Man sanāk, ka es tagad strādāju. Par to man maksā. Bet šis ir hobijs - jūs man nemaksājat. Man patīk iet uz intervijām.

Hobiji tev nebesī

Nē, hobiji man nebesī. Ja jūs man maksātu, man uzreiz besītu

Vai nācies saskarties ar apnikumu savā profesijā?

Nu, tas ir tāds standarta stāvoklis, kas ir balstīts nolaidībā. Tādā ziņā - nekas nemainās ārā baigi, ja esi nolaidīgs pēc dabas. Satieku ļoti daudzus cilvēkus. Pārsvarā - zini, ko man saka? Labdien, labrīt, labvakar. Attiecībā no laika, kad satieku. Tad viņi prasa - kā tev iet? Es - normāli. Es prasu viņiem. Viņi saka - normāli. Mēs ejam tālāk, vēl parunājam. Tas visu laiku notiek. Viens un tas pats. Ja tu neieguldies drusciņ un nemēģini atrast, kas tur vēl tāds ir jancīgs.

Tas tāds baigais darbs - neapnikt. 

Kaut kur es biju lasījis grāmatu vai bukletu par smadzeņu darbību - smadzenes ir rijīgas, patērē ļoti daudz resursu. Vienu trešdaļu, ja ne vairāk, no kopējā enerģijas patēriņa. Rijīgas un taupīgas. Tāpēc tās visu ļoti ātri vienkāršo - tāpēc viss ir skaidrs, bet nekas nav interesanti, jo eksaitments (excitement - satraukums no angļu val.), kaut kas interesants, kaut kas sarežģīts, tērē daudz resursus. Bet, ja kaut ko jau zinu, tas iet autopilotā un nav svarīgi pieslēgties. Tāpēc apnikums ir... Jā, nolaidības rezultātā tur viegli var nonākt. Es tur nonāku ik pa laikam. Nevar izsekot visu laiku. Tas ir baigi viltīgi - sevis apčakarēšana.  

Kas ir grūtāk, būt nopietnam vai nenopietnam?

Man nopietnam noteikti ir būt grūtāk.

Bet vispār - domāju, ka tā vispārīgi ir otrādi. Nenopietnam būt ir grūtāk nekā būt nopietnam. Bet man ir otrādāk. Un tas nav labi.

Jāatceras, ka es jokoju. Un ir jāuztver viegli tas, ko es it kā nopietni saku, jo, ja tas aiziet smagnēji, tas vairs nebūs smieklīgi un tas būs tikai nopietni. Es ņemtu to otru tomēr - man ir grūti būt nopietnam. Manā pasaulē esmu pieradinājis lielu daļu cilvēku pie sava tēla. Tajā brīdī, kad man ir jābūt nopietnam, man tas ir diezgan liels izaicinājums.

Tā ir mana personīgā daļa. Tā nopietnā. Ar to es baigi nezīmējos pa riņķi un nevazājos. 

"Lindā Vistā" spēlējot, kad ir kaut kādas komiskās vietas - nav problēmu. Bet tad, kad man ir nopietni jāpārdzīvo, man jau iet diezgan solīdi, bet tajā sākumā - man bija tā sajūta, ka esmu "pa pliko" uz skatuves. Bet es negribētu būt "pa pliko" uz skatuves, jo man ir tā sajūta, ka es pa īstam tagad nopietni pārdzīvoju. Es uztveru to lietu par kaut ko nopietnu un svarīgu. Bet es negribētu, lai jūs tā domājat, ka tas man ir nopietni un svarīgi. Jo, ja tas man ir nopietni un svarīgi, tad mani var sāpināt attiecīgi ar to. Saproti? Tas ir baigais vispār... 

(Izlasa uzrakstu uz "Apollo" krūzītes.) Something went wrong... (Kaut kas nogāja greizi... - no angļu val.)  Moins, cik uzmundrinoši! (Skaļi padzeras no "Apollo krūzītes.) 

Kāds tu esi ikdienā? Klīst baumas, ka neesi īpaši jauks cilvēks - vai tā ir taisnība? 

Nē, nu... Es esmu nenormāli... Kas teica šito?! Tev ir pierakstīts citāta autors? 

(Andris Gindra noliedzoši māj ar galvu.) 

Kā neesmu jauks? Definē "jauks"! Staigā, visiem dod bučiņas, konfektes un naudu? Tad es esmu nejauks. Es nesaprotu, kas ir jauks. Ka man interesē, kā citiem iet? Ja citus neinteresē, kā man iet...

Drīzāk šeit ir turpinājums no tavas atbildes iepriekšējās - par to, kāds tu esi, kad tu esi tāds, kāds tu esi - nopietns, absolūti privāts. Kāds ir Jānis Skutelis bez maskas, ko visi redz un zina, bet - kāds ir vienkārši Jānis Skutelis - jauks cilvēks vai nav jauks cilvēks? Kā tev pašam šķiet?

Jānis strādā, es domāju. Un tas nav par "darbs" un darbs, bet Jānis strādā. Īstenībā man negribas būt ne jaukam, ne nejaukam.

Es laikam eju uz to, ka es gribu būt normāls.

Nevis normāls no normalitātes viedokļa... Es atvainojos - nav labs vārds. Adekvāts. Jā, es gribētu būt adekvāts. Jo situācija tomēr nosaka, kā tev tajā ir jāuzvedas un ir forši, ja vari adekvāti noreaģēt un darīt, kā tur vajag.

Man bija tikko viena jauka saruna frizētavā. Es ar savu draudzeni Olgu Žitluhinu satikos. Viņa teica, ka viņai ir draņķīga diena. No rīta pamodās un saprata - nekas nebūs. Tad viņa nonāca pie secinājuma, ka tā var būt, ka tas ir normāli. Nu, nevis normāli, bet O.K. Šodien man ir slikts garastāvoklis.

Parasti, kad nonāc pie sajūtas, ka tev ir slikts garastāvoklis, sāc kaut ko tur stresot, kaut ko mainīt, kaut ko domāt, kā tagad garastāvokli uzlabot, bet var būt tā, ka tev ir slikts garastāvoklis. Tā ir adekvāta situācija konkrētajam brīdim. Un vienkārši forši tas ir! Priecājies nost! 

Man ir slikts garastāvoklis un es viņu izbaudīšu pilnībā! 

Un eju "uz turieni". Ļoti strauji. Vispār jau tādu Jāni ir baigi grūti noķert, jo tas ir atkarīgs no tā, ko es daru. Es ļoti pielāgojos situācijām. Pats neesmu priecīgs par to, bet diemžēl man darbs tāds. Ja tur vajag kaut ko smieklīgu, es varu būt jautrs, nedod dievs, ja nē - es varu būt arī kretīns un jebkas. Man liekas - tā kā cilvēkiem arī ir. Tādi, kas stabili nemainās, tie ir suņi, kaķi. Cilvēks tāds... Zini, kā, savu emociju vergs. 

Viduslaikos karaļa galmā bija āksts, kurš varēja nesodīts teikt visu ko domā. Vai arī tavos jokos ir kāds dziļāks vēstījums, kuru centies paust?

Es ļoti ceru uz to. Tas ir vecais stāsts par to, ka katrā jokā ir daļa patiesības. Tas ir neizbēgami. Ja tas joks ir izdevies, visdrīzāk, tur ir vēl kaut kas bez tā smieklīguma.

Man ir ļoti labs tests tādiem shady (neviennozīmīgiem - no angļu val.) jokiem, kad tu nesaproti - šo vajadzētu teikt vai nevajadzētu, tas būs aizvainojoši vai nebūs. Tad noņem visu, kas ir smieklīgs, atstājot tikai to, ko pa īstam pasaki. Un, ja tu piekrīti tam, ko tu saki, tas ir kolosāli.

Vai tas ir kādam vajadzīgs vai nav vajadzīgs? Man liekas, ka ir. Un es nevaru zināt, kam ir vajadzīgs. Jo man šķiet, ka tā ir kāda tēma, par kuru ir jāparunā un es vismaz varu iestartēt. Un varbūt tā pēc tam kaut kur aizies. Un jebkurā gadījumā joks, vismaz manā pasaulē un manā skatījumā, ir tas, kas nodrošina, ka tev nebūs momentāna pretreakcija. Ja es vienkārši apgalvoju kaut ko...

Iedomājies, ja ir saruna par politiku un es apgalvoju kaut ko, kam tu nepiekrīti, mēs jau uzreiz esam strīdā, bet caur joku es varu pateikt kaut ko, kam tu īsti nepiekrīti, bet tu to vismaz ielaid galvā uz apstrādi.

Nevis nobloķē kā kaut ko absolūti nepieņemamu. (..) Joks tiek tai barjerai pāri. Tur var pakūņāties pa galvu. Izmetīs ārā - izmetīs ārā. Ārprāts. 

Cik bieži un daudz piedomā un liec ko iekšā no nopietnās Jāņa Skuteļa daļas? 

Ja man ir par kaut ko ļoti konkrēta sajūta, man nav problēmu savu viedokli paust un aizstāvēt, bet tas nav būtiskākais. Tas ir tas, kur varam nogalināt sevi baigi ātri.

Cilvēki nenāk uz stand-up komēdiju kļūt ārkārtīgi viedāki nekā viņi bija pirms tam. Viņi nāk smieties. 

Tas ir primārais, par ko man ir jārūpējas. Tas, ka es pēkšņi sākšu stāstīt čuru, kaku jokus un kāds teiks - ēh, šis nav smalki... F*** You! Tu nenāci te izglītoties! Ej uz muzeju, skaties gleznas un tur nebūs nekā tāda. Aizej uz laikmetīgo mākslu, tur būs čuras un kakas diezgan daudz, un tev būs, par ko padomāt. 

Man ļoti patīk CK (Louis CK), man ļoti patīk pēdējais, kas bija par tām seksuālajām minoritātēm. Bet tā sajūta par to, ka tam komiķim pēkšņi ir jābūt visgudrākajam. Jo komiķis jau vairs nav tikai par to, ka smieklīgi, komiķis tagad jau ir sludinātājs, kurš stāsta kaut kādu patiesību, ko "melīgie politiķi nevar pateikt" vai vēl kaut ko. Ē? C'mon! 

Sākam ar to, ka ir smieklīgi. Un tas, manuprāt, vienmēr ir bijis primāri. Tu vari stāstīt gudras lietas, bet tās būs lekcijas. Un tas nav tāds, kur es tagad paudīšu un pārliecināšu - tāds demagoga gājiens par propagandas vēstījumu - es domāju tā, es pateikšu šito mikrofonā un tāpēc jūs man piekritīsiet. 

Vai komiķim ir jābūt gudram? 

Ko nozīmē "gudrs" tad ir jādefinē. Bet tā ir orientēšanās situācijā. Ja tu nesaproti situāciju, par kuru tu runā un par kuru ir joks, tu nevari uztaisīt smieklīgu joku. Tā situācija ir jāsaprot diezgan no vairākām pusēm. Un jāapzinās, kurā vietā tu atrodies ar savu skatpunktu. Un tas pieprasa kaut kādu zināšanu kopumu.

Mēs taisījām savulaik tādus brīvos mikrofonus, kur var jaunie komiķi nākt un izmēģināties. Un tur bija tāda situācija - viņš ir izdomājis joku un es pat redzu, kā tas joks varētu būt bijis domāts un kā tas varētu strādāt, bet viņš nesaprot konkrēto situāciju kā tādu. 

Es atceros vienu piemēru. Smieklīgā sadaļa gan tur nebija un es to arī neatceros, bet visa tā ideja bija par to, ka tad, kad hokejā iesit vārtus, tad viņi priecājas un skrien, bet tur bija vēl kaut kādi veidi, kā vēl viņi varētu priecāties. Un tur bija orķestri un klauni, žirafes un vēl visādi tur skrien uz laukuma virsū. Un skaidra it kā tā ideja, bet tur tā nenotiek. Tas nav futbols. Futbolā tā ir īstenībā. Saproti, kur atšķirība?

Futbolā ir visas tās krekliņu novilkšanas, futbolā viņi skrien un lec... Hokejā viņi tur "jē jē jē". Tas nav tik akūti un es vairs nesaprotu, ko tu esi pārspīlējis. Līdz ar to - esi kaut ko izdomājis drusku, pārpratis un pārspīlē vienu vietu, no kā varētu rasties smieklīgums, bet tā nav lieta vispār hokejā. Tā nav bijusi problēma. Tu risini neesošu problēmu. Tā kā Stīvs Džobss - uztaisi verķi un tad mēģini izdomāt, kā to padarīt ērtu. 

Nereti pasaulē slaveni komiķi ir ļoti nomākti vai cieš no depresijas. Kā pašam?

Man ir depresija. Jā. Konstants stāvoklis. Bez jokiem. Nē, pa īstam.

Tas ir normāls stāvoklis. Es domāju, ka skatuves cilvēkus vispār vajadzētu izolēt vai vismaz pieskatīt tādā ziņā. Jo viņi ļoti ilgstošu laika periodu savā dzīvē viņi atrodas tādā stāvoklī, ka viņi ir pilnībā atkarīgi no citu cilvēku vērtējuma.

Ir tādi veiksmīgāki skatuves mākslinieki, kuri var aiziet "zvaigžņu slimībās" un drusku atrauties no realitātes un ir tie otri, kuri ir mazāk veiksmīgi, tie ir arī apdraudēti, jo attiecīgi viņiem ir neadekvāts viedoklis par sevi. Jo tas, kā es performēju kaut kādā vietā, tas jau nekā mani neraksturo kā cilvēku nekādā veidā. Es vienkārši labi vai slikti performēju, bet vienā brīdī tas kļūst par vienu un to pašu. Skaidrs, ka tu būsi depresijā vienā brīdī - vienalga, kurā pusē tu atrodies. 

Kā tu tiec galā ar to? 

Antidepresanti. 

Tikai un vienīgi antidepresanti? 

Nē, nu, vēl alkohols. Vēl es elpoju. Esmu oficiāls vimhofists (Wim Hof Method). Ir tāda Vima Hofa elpošanas metode. Es kapāju caurām dienām - ieelpa, izelpas aizturēšana, pumpēšanās, aukstā duša. Es daru ļoti daudz lietas, lai nebūtu jāraksta joki un jādomā.

Tādā ziņā - prokrastinācijas kursus es varētu vadīt.

Bet - jā, jā, jā... Pašnāvnieciskas domas - tas viss ir. Bet es netaisīšu. Nu, ne tagad. Tas būtu stulbi. 

Kas notiek ar Jāni Skuteli brīdī, kad esi visas ieelpas, izelpas veicis, izdzēris visu, kas jāizdzer? Kas ir nākamais solis? 

Viena liela lieta tomēr ir apzināties, ka neesi vienīgais cilvēks. Tas ir ļoti kolosāli. Es diezgan ilgu laiku pavadīju sēžot, domājot kaut kādus jokus, no savas pieredzes izejot, bet to pieredzi var diezgan ātri izsmelt, jo tādas amizantas un citiem stāstāmas pieredzes nemaz nav tik daudz. Man personīgi, jo neesmu ikdienā vērsts uz socializēšanos, ikdienā nevazājos daudz riņķī, man nav ko tur darīt, ir sevi jāpiespiež to darīt. Jāiet un jāuzzina, kas vēl citiem ir. Jāpapiedalās un kaut kur jāaizbrauc. Un tur man vienkārši viss kas notiek. Tur var atrast daudzus stāstus.

Pagājušogad biju aizbraucis uz Dāniju uz tādu "Fighting Monkey" nometni. Es braucu no turienes projām, iebraucu Kopenhāgenā naktī, man pa dienu bija lidmašīna, domāju pagulēšu pie stacijas, tur ir droši, tur ir apgaismots. Arī Rīgā es droši vien gulētu pie stacijas, pie "Origo" kaut kur. Un man nozaga somu ar pasi, ar naudu, bet man bija mobilais telefons. Un tad visa tā ņemšanās...

Es domāju ka man būs ļoti labs gabals par šo - kamēr es atradu, kur ir tā vēstniecība, vēstniecība loģiski pa nakti nestrādā, jo pa nakti nekas slikts nenotiek cilvēkiem, tikai no rīta. Tad tu ieraugi pusaizkostu ābolu un secini, ka es jau esmu tajā statusā, ka es varu to ņemt. Ieraugi pusizdzertu kolas pudeli un tā tagad ir manējā. Ļoti ātri pārslēdzies.

Un tas ir tas veids, kā vari nonākt pie cita materiāla - satiekot citus cilvēkus, pārvietojoties kaut kur ārpus savas zonas.

Man ir šitāds te. (Rāda savu viedpulksteni.) Tur var redzēt, cik tu esi nožēlojams cilvēks. Pulkstenis kaut kā saslēdzas ar telefonu visu laiku un reizēm ar mašīnu. Es iekāpju mašīnā un pulkstenis man rāda - līdz mājām aizbraukt 12 minūtes. Mājās iesēžos - viņš rāda: līdz darbam 23 minūtes. Viņš reāli zina, ko es darīšu. Un es pārsvarā to arī daru, ko man pulkstenis saka. Un tad tu saproti, ka šajā maršrutā man joki vairāk nebūs baigi daudz, jo tur jau es esmu izbraucis.

Man šķiet, ka par Vanšu tiltu man ir katrā stendapā kaut kāds gabals. Gadiem ejot, kaut ko jaunu atrodi, bet, ja vajag kaut ko jaunu, jādara kaut kas cits. Nevar atrisināt problēmu, visu laiku darot vienu un to pašu. 

Vēl vienā intervijā atzini, ka jūties emocionāli noguris un nepieciešama atpūta, kas noticis?

Tā bija. Tas bija sen īstenībā. Nu, nosacīti sen. 

Tas nemaz nebija tik Sen... 29. septembrī tas tika vēstīts. 

Ā, šinī... Kur es esmu bijis, ka nav miera. 

Tam nav izšķirošas nozīmes. 

Nu, labi. Tas ir manā pasaulē normāls stāvoklis. Emocionāls nogurums ir daudz aktuālāks man par fizisko nogurumu. Man, redzi, tās emocijas ir visu laiku jādedzina. Un es arī ik pa brīdim radu pats savā dzīvē tur, kur nav nekā emocionāla un tur nevajadzētu emocionāli reaģēt. 

Man tā attiecību pasaule bija ļoti viltīga, kas ļoti daudz manu emocionālo resursu notērēja. Ar to jātiek galā. Ko, starp citu, vajadzētu, man šķiet, apskatīt arī likumdošanā. Nu, attiecības. Daudz nopietnāk tam vajadzētu pieiet. Mēs domājam, ka tas nekas tāds svarīgs nav. Ir ekonomika, IKP rādītāji... 

Kādas attiecības? 

Jebkuras attiecības.

Teiksim, ja cilvēks ir bijis kaut kādus gadus attiecībās, pēc tam izšķīries, es domāju, ka viņam vajag pusgadu kaut kādu rehabilitāciju dot valsts apmaksātu.

Un tur nav nekā dīvaina. Tev pa gadiem ir izveidojusies viena pasaule, kurā tu dzīvo. Vieni noteikumi savstarpēji ar kaut kādiem cilvēkiem. Tad, kad tos cilvēkus visus izņem ārā, tad sākas cita pasaule un tu pusgadu esi nelietojams. Stabili. Tas ir - cik veikls tu esi. Daži ir vairākus gadus nelietojami. Un viņus nevajadzētu.

Tas ir arī viens no jautājumiem CV - pēdējās attiecības, kad tev bija? Tu esi attiecībās vai nē? Ja tas cilvēks ir tikko šķīries, vienkārši neņemiet darbā. Nav jēgas. Viņš taču nav normāls. Viņš tā kā bērnībā - šito var ēst, šito nevar, šeit būs āāāh, šeit - karsts... Saproti? Jo viņam viss ir mainījies. 

Vai neesi apsvēris mainīt darbības sfēru brīžos, kad ir pārāk grūti? 

Nu, komiķiem jau drusku līdzīgi kā cietumniekiem. Tu vari mani izlaist no cietuma, bet es jau citu dzīvi nezinu. 

Vai tiešām? 

Nu, labi - zinu. Tu mani dzen stūrī, bļāviens...

Es esmu, protams, par to domājis, bet ne tā baigi nopietni. Viena lieta, kas šeit būtu svarīga - es, pirmkārt, mainu visu laiku. Es sāku spēlēt improvizācijas teātri, es tur atspēlējos diezgan daudz. Vēl diezgan daudz kabarē gāja vaļā. Tad pienāca klāt stendaps, kas ir tipa komēdija, bet ir pilnīgi kaut kas cits. Ja improvizācijā tas ir grupu darbs, tad stendapā riktīgi viss ir vienam cilvēkam. "Pusnakts šovs" ir pilnīgi cita tipa komēdija, kur viens ir intervijas, otrs - skeču sadaļa. Jaunā Rīgas teātra dramatiskā teātra vidē - tā nav komēdija, tā ir drāma ar komēdijas iezīmēm. Jebkurā gadījumā - pilnīgi cita izpausme, bet man it kā zināmā lietā. 

Tas ir kā pavāram mainīt virtuves, kurās viņš darbojas, lai ik pa brīdim atsvaidzinātu garšas un pašam būtu interesanti. 

Vai tu esi domājis, ka tu ar laiku varētu vadīt šīs dažādās virtuves? Vai vismaz vienu virtuvi izvēlēties, ko vadīt? 

Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja amatu tu man piedāvā? 

Nē, to jau tikai Kultūras ministrija var tev piedāvāt. Dzīvē jau daudzas lietas atduras pret naudu. Vai esi domājis kaut ko sākt darīt, lai ko varētu atļauties nedarīt? 

Tu mani gribi dabūt ārā no kadra? (Smejas.) Es varētu... Bet es īstenībā esmu ļoti vājš vadītājs. Man drīzāk patīk visu ko izdomāt, bet konsekvenci saglabāt man ir ļoti grūti un ilgtermiņā skatīties uz lietām... Vispār vārds "ilgtermiņš" manā pasaulē ir kaut kas reti sastopams. Ja man dzīve akurāt nepiespiež uz ilgtermiņu, tad es pats tur akurāt neiekultos. 

Kredītiem - nē? 

Esmu mēģinājis, tas ir garām. 

Bet... Iespējams, jā, iespējams. Tad, kad visi tie pārējie būs izieti cauri... Tas jau arī ir - darīt to pašu, tikai citu. Es nedomāju, ka es varu pēkšņi taisīt kaut kādas dokumentālās filmas, bet es varētu taisīt komēdiju. Es domāju, ka tas ir iespējams. Bet tam vajag kaut kādu laiku.

Man viss līdz šim diezgan dabiski ir nonācis pie tā, ka īstenībā maz izvēles dzīvē es esmu pats izdarījis. 

Nu, tādas pagriezienu izvēles. Parasti kāds manā vietā to nolemj. 

Kāpēc? 

Es nezinu, man šķiet, ka ir diezgan normāli, ka tu ļaujies. Ja tas nav absolūtā pretrunā ar manu iekšējo pasauli, tad tas ir super. Arī tā pati Mazā ģilde - mani tur pierakstīja skolotāja, ka iešu tur spēlēt. Tālāk "Hamletā" - mani kolēģi pierakstīja, ka iešu tur spēlēt. Pēc tam stendapu arī neizdomāju pats. Viktors ... uztaisīja "Arteli" un teica - varbūt tu gribi uztaisīt stendapu? Es uztaisīju stendapu. Vienai lielai bankai vajadzēja uztaisīt korporatīvu pasākumu. Domāju - mēs varam uztaisīt "Late Night" formātā, jo es tādu gribētu varbūt pēc tam taisīt. Man visu laiku kāds liek kaut ko darīt. Tad es domāju - šis ir forši. Tur es vēl neesmu bijis, tajā lauciņā. 

Kā tev ir - vai nav gribējies, lai ar laiku ir mierīgāk? Tava dzīve izklausās gan iekšēji, gan ārēji ļoti dinamiska. Vai nav tā, ka gribas ar laiku iemantot kaut kādu mieru sevī pašā? 

Ēēē, jā! Jā. Ir tā. 

Man šķiet, jo vecāks cilvēks kļūst, jo lielāku komfortu vajag. Jebkuram. 

Man laikam ir svarīgi ne tik daudz tas komforts, kā cita pasaule laiku pa laikam. Man nevajag atpūsties, man vajag darīt kaut ko citu. Piemēram, ikdienā man to ļoti labi nodrošina sportiskās aktivitātes. Tas ir kolosāli. Tā nav atpūšanās, tu normāli šansē. Tu esi pārguris, bet tajā pašā laikā tas galvenais mans muskulis, ar kuru es darbojos ikdienā, atpūšas. Spēlējot volejbolu, man nav jāizmanto nekas no tā, ar ko es ikdienā nodarbojos, izņemot to, ka jāredz, kas te apkārt notiek un adekvāti jāreaģē esošajā situācijā.

Tas nav jāpadara par smieklīgu kaut ko vai jāizdomā, kur te ir absurds vai paradokss tajā, ka pieauguši vīrieši skraida pakaļ bumbai un sit viens otram to. Man tas nerūp nevienā brīdī. Un tā man ir ļoti laba atpūta. 

Vēl viena lieta, kuru es kā vecs vīrietis varu sev definēt, kas man ļoti pietrūkst, pie kā es strādāju, tā ir rutīna. Jo rutīna iepriekš man kaut kā ir noseivojusies kā kaut kas negatīvs. Visu laiku tādā rutīnā, rutīnā. Bet vienā brīdī es piefiksēju, ka es ļoti maz atrodos rutīnas stāvoklī. Un rutīnas stāvoklis ir tas, kur es reāli varu atpūsties, jo es zinu, kas te būs, es zinu, ko es daru. 

Tu vari paredzēt lietas... 

Jā, man nav baigi jāiespringst un jādomā. Satiekot vecos draugus, tev nav jādomā, kā ar viņiem runāt. Ja visu laiku satiec jaunus cilvēkus vienu pēc otra, tas ir diezgan nogurdinoši. Man ir jāsaprot, kas tur esi tāds par zaķi, ko gribi no manis vai - es no tevis. 

Teātris [JRT] man ir reāla atpūtas vieta, jo es to lugu zinu. Esmu iemācījies to tekstu no galvas. Un es arī zinu tagad, ko pārējie darīs. Man paliek tikai mazās niansītes, kā nu kuru reizi, kurš ko pateica, kas ir pamainījies. Ģenerāli - tas ir zināms. Un maz man tādas lietas dzīvē ir. Tas ir tas, kas man nodrošina iekšējo mieru - ja es varētu šo balansu starp rutīnu un visu kaut ko jaunu dabūt labākā stāvoklī... Tagad ir viss kaut kas jauns [daudz] un rutīnas darbības tuvu nullei. 

Vai tev sanāk pabraukāt apkārt, paceļot? 

Jā. Visas pēdējās vasaras pēc kārtas esmu nobumbulējis. To esmu tā izdomājis, ka man vajag tā varēt - pa vasaru nepastrādāt, lai savācas kaut kādas pieredzes un drusku atpūtināt galvu. Man patīk.

Es varētu diezgan daudz ceļot, ja nekas nebūtu cits jādara dzīvē. Jo tas ir tas jancīgais. Principā - lai kur mēs arī brauktu - visur cilvēkiem ir vienas un tās pašas problēmas un vajadzības, bet viņi atrod pilnīgi citus veidus, kā uz to skatīties, pilnīgi citus risinājumus. Viņiem ir pilnīgi citas pieredzes ar to. Baigi inčīgi apskatīties - ko šie tur dara?

Principā pamatvajadzības un arī tās, kas augstākas, nav tā, ka tās baigi atšķiras. Tikai tas, kā viņi tiek ar to galā, realizējas, tiek ar to galā, tas mainās. Tas Āzijas dziļais gals, tur neesmu nekad neesmu iemaldījies. Ķīna, Japāna. Jā. Tas ir mans nākamais plančo - pārcelties uz Ķīnu. 

Esam nonākuši pie pēdējā jautājuma. 

O! 

Šobrīd milzu aktualitāti ir ieguvusi vides aktīviste Grēta Tūnberga. Kādas ir tavas domas viņu?

Grēta - kolosāla. Ir kāds cilvēks mums vajadzīgs, manuprāt, kurš mums vienkārši laiku pa laikam atgādina, ka tas, ar ko mēs nodarbojamies, kaut ko ietekmē. Jo tajā brīdī, kad tika izplatīts paziņojums par tauriņa efektu, kurš vienā pasaules malā savicina spārnus, bet otrā izcelsies tornado, es neatceros, ka visi būtu izņirguši to taureni un čali, kurš teica.

Bet Grēta pēkšņi visus satrauc. Tas ir viens. Otrs - es tomēr esmu Džordža Karlina (amerikāņu stand-up komiķis un aktieris - red. piez.) piekritējs ļoti liels. Un viņam bija ļoti labs stendapā par šo - viena no augstākajām cilvēka egoisma izpausmēm ir glābt planētu. Mēs netiekam paši ar savām problēmām galā, bet mēs tagad glābsim planētu.

Un, zini kā, planētai jau ir diezgan O.K. Zini kā būs - mēs te nebūsim, bet planēta būs. Tā, ka mēs varam glābt tikai un vienīgi sevi, mēs varam rūpēties tikai un vienīgi par sevi. Es joprojām esmu Karlina jokā. Ļoti iespējams, ka planētas viena no idejām un vajadzībām bija plastmasas maisiņi, bet planēta nemācēja tos uztaisīt. Tāpēc - radāmies mēs, uztaisījām plastmasas maisiņus, ko planēta nenormāli gribēja. Un mēs varam tīties, jo ir jauna paradigma - planēta plus plastmasa. Arī tā var būt. Zini kā - ja kādam gribas glābt, ejiet, glābiet. Tie, kuriem gribas iet un izsmiet viņus - ejiet, izsmejiet. Ārprāts, kur problēmas? 

Bet meitene vispār forša. Paskaties, kādu troksni sacēla. Un zini, kas ir svarīgi, visi, kuri ir tie lielie čīkstētāji, ar viņiem pārsvarā viņa arī nerunā. Jaunieši protestē un jaunieši ņemas. Es nezinu, vai liela daļa no tiem, kuri mūs skatās un klausās, to zina, ka liela daļa pieaugušu cilvēku pārsvarā bija jaunieši. Un tad tie jaunieši, tādi kā Artuss Kaimiņš, nonāca Saeimā. Un tagad tie jaunieši, viņi jau dabū apziņu caur Grētu, ka tā ir drusku svarīga lieta. Mums ir grūti to saprast, jo mums pēdējā zemestrīce nebija, bet, ja dzīvo, piemēram, Kalifornijā, liktos drusku citādāk. Tie seismiskie apgabali - Japāna un vēl kaut kas. Ja jaunieši ir iekšā tajā tēmā - man šķiet, tas ir superīgi. Un jauniešiem ir labs iemels bastot skolu - viņi var taisīt protestus. (Rukšķ.)

Labi, ar to arī beigsim. Paldies, ka tu atnāci! 

Paldies, ka uzaicināji!