"Ja kāds ir apvainojies, viņa attīstība ir beigusies." Tādu viedokli krāšņā sarunā raidījumā ""Jā" ar Rimantu Ziedoni" pauž bērnu reanimatologs Pēteris Kļava, kurš nereti dusmojas uz bērnu vecākiem, jo darbā redz gan dzīvību, gan nāvi. Gan cilvēku attieksmi. "Jā, ja tu to bērnu esi uztaisījis, tev par viņu ir jāatbild."

Pēteri, tu pēti pasauli, pēti apziņu, nemitīgi kaut ko pēti. Un tu nemitīgi raidi cilvēkiem pozitīvus impulsus ar saviem padomiem, ar savām pārdomām. Es tā esmu iedomājies, bet neviens nav tev pajautājis, kā tu pats ar sevi strādā? Tev ir darbs, ko nevarētu nosaukt par vieglu.

Tu strādā kā reanimatologs ar bērniem, tie ir traumēti bērni, kuri norijuši baterijas, applaucējušies vai guvuši citādas traumas. Es pieņemu, ka tur kaut kādu balansu vajag, lai tādu darbu darītu. Kā tu pats tiec galā ar sevi - vai tev ir kāda metodika? Es neatceros, ka kāds būtu jautājis par tevi...

Paldies, Rimant, ka uzaicināji mani, man nekas cits neatlika kā piekrist aiz milzīgas cieņas pret tevi kā pret domātāju, arī pret tavu tēti, paldies arī viņam. Tā es tevi arī iepazinu. 

Būtībā man tagad ir iznāk tāda publiska grēksūdze, psihoanalīze.

Jā, jā, atklājies, atklājies.

Izģērbties gluži es neizģērbšos, bet mazliet fufaiciņu es noņemšu. 

Ir tāds teiciens, ka katrs savādāk sajūk prātā. Un es ļoti cienu cilvēkus, kas jūk prātā - vadāmā ziņā. Tā atšķirība starp apskaidrotu un sajukušu cilvēku - jukušais neapzinās to, bet apskaidrots saprot, ka jāsajūk prātā, lai saprastu.

Sajukt prātā, tas nenozīmē - vulgārā nozīmē... tas Kļava ir kreizī. Man tiešām vienalga, ko par mani domā. Es esmu laimīgs cilvēks, mani neinteresē miroņu viedoklis - tāds ļoti smags teikums, vai ne?

Un tieši tāpēc, ka mēs esam visi laicīgi organismi, miroņi, es sapratu, ka, redzot nāvi, atskaitīties tai vērtībai, kas ir cilvēce, kas ir vēsture - un cilvēce ir tikai vēstures gaļa, ir primitīvi.

Ir primitīvi ticēt tam, ko tev saka, ir primitīvi just un noticēt tam, ko tu redzi. Tas ir par seklu, viss ir daudz savādāk. Un skaidrs arī tas, kas Bībelē teikts - ja tas Tēvs tevi nevelk, tu pie viņa nevari iet.

Un mēs esam ļoti dažādi, un ļoti dažādi pēc uztveres, un nevienam nevar pārmest, kāds cilvēks ir, ko viņš jūt, ko dara, meklē. Mūs raksturo briedums, tas ir ekvivalents neapmierinātībai. Neapmierinātība ne tik daudz kā egocentrisms - man pienākas, es gribu, bet neapmierinātība pēc būtības, dziļa, dziļa filozofiska izpratne, ka tu tiešām saproti, ka neko nesaproti.

Cilvēki baidās no šīs atziņas, ka viņi neko nesaprot, tai skaitā es. Un tieši tāpēc tu gribi izzināt, miljoniem cilvēku grib izzināt, meklēt, un ir cilvēki, kurus vieno tas, kas viņiem patīk - sports teātris un cits, un ir tie, kurus vieno tas, kas viņiem nepatīk.

Man patīk tie cilvēki, kuriem nepatīk tas, kas man nepatīk.

Un tā meklēšana - nav tas svarīgi, ko tu redzi, dzirdi, saod, bet ir svarīgi, kas ir tas, kas to pārdzīvo. Un to ir bail meklēt - kas ir tas epicentrs, kur atrodas tavs es, pārdzīvotājs tevī, kas mokās, kas priecājas.

Un publiskā telpā jau nav pieejami tādi dati, kas to dziļāk analizētu, jo zinošs, domājošs cilvēks jau ir bīstams. Tāpēc tas "Jā" sākas ar atziņu, ka es neko nesaprotu. Tas "Jā" ir atziņā, ka viss ir savādāk. Man apkārt ir cilvēki, kas zina, ka viss ir savādāk. Tad mēs visi kopā mēģinām noskaidrot - bet kā tad ir?

Tas "Jā", šis formulējums "Jā, es neko nesaprotu", tas ir bremzējošs vai tas ir mobilizējošs?

Atkarībā no intelekta kapacitātes. Ja cilvēks nonāk pie kādas traumas vai citām grūtībām, šausmām, viņš parasti apstājas - viss, tas viņam ir viss. Bet ir cilvēki, kas domā - labi, bet kas ir tālāk? Tāpēc tas Dullais Dauka meklē apvārsni, tas jau ir mobilizējoši.

Vienīgā problēma, ka ir pārāk daudz visādu pseidozināšanu, kam cilvēki var pieķerties un apmierināt savu "Jā". Bieži vien cilvēkam ir svarīgi, lai tas otrs it kā apstiprina to viņa pozīciju. Tas ir kā tai anekdotē, kad kāds Jēzum jautā - vai tiešām Zeme ir plakana? Jēzus teica - jā, priekš tevis viņa ir plakana. - Ā, paldies, skolotāj, tā jau es arī domāju!

Tas ir viņa "Jā", tas ir viņa attīstības gals, tas nav pats sākums. Svarīgi, ka tas "Jā" ir sākums. 

Jā, bet tomēr, tu nestāstīsi, vai tev ir kādas metodikas, kā tu strādā ar sevi pats? 

Protams, kad cilvēks, kurš apgroza tik ārkārtīgi daudz jaudīgas zināšanas un tik jaudīgus notikumus dzīvē, darbā reanimācijā un tā tālāk, tādam cilvēkam nav viegli, tā berze ir milzīga. Un ir ļoti svarīgi to prāta berzi kontrolēt. Bet nevar tā būt, atceries, kā krievu laikos bija tikai viena mašīna - žigulis, kas patika visiem. Ja bija žigulis, tad tā bija nirvāna vīrietim. Un skaidrs, ka tagad ir citi laiki un nevar viena metode derēt tev, man vai citam. Tāpēc ir daudz metodes, daudz laivas, ar kurām tikt pāri upei.

Metodes sākas ar jautājumiem - kurus tu spēj noformulēt. Jautājums kā izmisums, kā vēlme, kā pārmetums, kā pieprasījums. Uz tiem jautājumiem pašam ir jāatbild. Tie jautājumi jeb attieksme jau rada to psiholoģisko slodzi.

Un tātad sākumā vajag definēt, kas tevī deg, sāp, ko tu gribi vai ko tu negribi. Un tad sakārto sevī failus - tas ir arī tavs dosjē, kurā tu būtībā esi apmaldījies starp trijām vai 16 priedēm, un tad tev jāiziet no viņām.

Tad ir jautājumi - kas esi tu, kas ir priedes un kas ir izeja. Un tad tu meklē metodes, tās ir dažādas.

Pirmā metode ir atrast to, kas ir domājošais, redzošais. Un tātad ir diezgan muļķīgi meklēt atbildes pasaulē - kā pilnīgā pasaku ilūzijā, ir svarīgi, kas ir uztvērējs. Kas ir teksta redaktors? Un, vai vispār jārediģē? Teksta redaktors ir prāts, kuram kaut kas patīk vai nepatīk. Un prāts tā vienmēr ir uzbūvēts - patīk vai nepatīk, grib vai negrib.

Prāts ir ļoti primitīvs, bet ārkārtīgi grūti uzvarams. Šie jautājumi ir ļoti nopietni, to risina mūsdienu zinātnieki, bet atbildes visas ir dotas.

Blakus šīm metodikām dažādos tibetiešu un indiešu sakrālos tekstos, kuri ir padsmit tūkstošus gadu veci, kas ir pārāki par jebkuru psihoanalīzi, Freids vienkārši ir zīdaiņi ar Jungu. 

Bet kā ar tevi bija? Tu kārtīgi izmācījies, tu kā jaunāks cilvēks profesionāli strādāji savu darbu, kurā brīdī tu...

Sāku jukt prātā? (Smejas.)

Jā, kurā brīdī tu sāki jukt prātā, sāki domāt, ka tev jāpēta cilvēki, jāpēta apziņa, jāpēta domāšana, vispār jāsāk skatīties plašāk, kas notiek pasaulē, ārpus pasaules un varbūt arī viņpus dzīvei?

Es domāju - tas ir liktenis. Tu nevari neizdarīt to, kas tev jāizdara. Tā nav nekāda izredzētība, aknām ir lemts būt par aknām, zarnām par zarnām, acīm par acīm.

Tā pragmatiski atbildot, man vidusskolā bija draugs Edgars Žukovs, viņš krita Afganistānā. Atveda svina zārku, laikam ķermenis bija galīgi sakropļots, tas bija šausmīgi. Un man jaunam puikam likās - bāc, tas ir viss?! Nu kā, nu kā? Dievs, nav godīgi. Vai tiešām tik primitīvi? Tad tā brūce aizdzija. Mums bija milzīgs garnizons Vaiņodē, divas joslas reaktīvajām lidmašīnām, 3000 vīru armija, un es tēvam prasīju - kā tu domā, viņi kādreiz nebūs te? Man viņš un kaimiņi teica, kas tu galīgi... Pagāja daži gadi un viņi vairs nebija te. Tad es teicu tētim - atceries, kā jūs par mani smējāties? Un es nesen gāju pa Baznīcas ielu garām Raiņa un Aspazijas mājai, un tur tāda tāfelīte, kur pa laikam uzraksta kādu Raiņa haiku, un tur bija rakstīts - "Tā bija. Tā bija. Tā vairs nav". Hop - tā vairs nav. Tas princips mani uzrunāja.

Rainis arī pētīja senos indiešu rakstus. Bet tā doma ir, ka viss ir ļoti nepastāvīgi, un tieši tad bija kāda maza, fantastiski mīļa meitenīte, kas reanimācijā nomira. Un mani tas uzrunāja, ka mēs neko nesaprotam, no kurienes tas viss nāk un kur tas viss paliek? 

Visu cieņu maniem Medicīnas pasniedzējiem, bet šajā sakarā viņi man neko nepateica. Viņi pastāstīja, kā tu kakā un čurā. Kā Kurts Vonnegūts teicis - vienīgais, ko es varu - iedzert aukstu un izčurāt siltu, bet es nesaprotu, kā tas notiek. Viņš arī bija "Jā" cilvēks.

Tad es sāku mācīties, kā viss notiek. Tas rada papildus slodzi, bet tiek apmierināti tie kāpēcīši. Un tas nav slikti. 

Vai tu kļūsti dusmīgs kādreiz?

Jā, un riktīgi. Nedusmojas tikai garīgi slimi cilvēki, kam padomju laikos uztaisīja neiroķirurģiskas operācijas, lobotomiju, lai viņi būtu laimīgi ar padomju varu. Pat svētie dusmojās. Pat Jēzus Kristus gāja ar sūdainu koku un no sinagogām dzina tos naudas mijējus ārā, kas tagad ir savairojušies un saucas bankas un korporācijas. Ar koku ir par maz, Jēzus neko tagad nevarētu izdarīt, lai cik viņš te nāktu, tagad vajag raķetes.

Ko pasaule tagad grib izdarīt? Pasaule pati ar sevi grib izrēķināties.

Kristus dusmojās. Dusmas ir dabiski. Tādi liekulīgi smaidi man liekas vienkārši šausmīgi. Dusmas manī izsauc reakciju uz kairinājumu. Tās ir manas problēmas, dusmas jau ir primitīvs afekts, bet ar iemeslu. Ir svarīgi iemeslu saprast, un ko tu ar tām dusmām gribi darīt. Vai attīstībai, vai cēloņu - seku izmaiņām? Dusmas ir zināma pozīcija, kaut kāds alarm limit (trauksmes robeža - no angļu val.) tavā un sabiedrības attīstībā.

Un tās dusmas jāanalizē, tās ir ļoti vērtīgas. Dusmām ir ļoti daudz līmeņu. Tu dusmojies, jo cilvēki Vācijā spīdzina mērkaķīšus vai Ziemeļitālijā ēd mazos dziedātājputniņus, jo nokauj zvēriņus. Un tu uzvilktu viņu kažokus, lai būtu svarīgāks?

Ja runājam par vecākiem un bērniem, tad vairāk tā ir sāpe un izmisums, tad te dusmas nevar palīdzēt, nav auglīgas. Dusmas ir jāietērpj spārnos, kas palīdz nevis cīnīties ar sekām, bet radīt apstākļus. 

Nu, ir ievērots, ka tu uz bērnu vecākiem bieži kļūsti dusmīgs.

Jā, ja tu to bērnu esi uztaisījis, tev par viņu ir jāatbild.

Šai valstī neviens ne par ko nav atbildīgs, visiem ir tikai tiesības. Un ne tikai šai valstī. Pieaug paviršība, bezatbildība pret bērnu, ne tikai pret dzīvnieciņiem.

Nu labi, ja tas ir nelaimes gadījums, bet tā jau ir sistēma, ka sievietes alkohola reibumā mētājas apkārt ar bērniem.

Viņai atņem tiesības uz vienu bērnu, bet viņa var vairot citus, uz to viņai ir tiesības, tā saucas demokrātija. Tāpēc dusmas var nosaukt arī par signālu sistēmu. Ne tikai es, bet citi arī dusmojas. Tā ir zinātne - kas ir dusmas, bīstama zinātne... Esmu noguris.

Starp citu, no kurienes vispār bērni nāk? Kaut kas ir zināms par fizioloģiskajiem procesiem, kā viņi rodas, bet ir visādi aizkodēti teicieni, piemēram, ka bērnus atnes stārķi. Mēs saprotam, no kurienes nāk bērni?

Rimant, nešaubies, Latvijā ļoti daudzi vīrieši joprojām nezina, kā bērni rodas. Tu domā, ka vīrieši zina sieviešu iegurņa uzbūvi? Bet runā par jūtām un mīlestību... Nu labi, piedodiet, vīrieši.

No kurienes rodas bērni? Tas ir tas grūtākais jautājums. Tas ir arī jautājums, kas tu esi? Es varu prasīt savam kaķītim - nu, tie tavi mamma un tētis mācēja tevi radīt? Kaķītis māk radīt kaķīti, nu kur viņi to iemācījās? Nu, sieviete saka - mans bērns! Es prasu, nu kā tad jūs to mācējāt darīt? 

Neviens nesaprot, kā viss ir. Rimant, tā nav mana augstprātība. Tas ir atgādinājums sabiedrībai. Visi ir muļķi, gudrība ir to atzīt.

Kas ir dzīvība, kas ir apziņa un kā tad tu, tēviņš, uztaisīji spermatozoīdu un mātīte olšūnu, un kā jūs salikāt to kopā un audzējāt to. Zinātne apraksta embrioloģiju, bet tikai apraksta, mēģina kaut ko mākslīgi kopēt. Ir arī kļūdas informācijas pārrakstīšanā, bet ir kaut kāds pirmsākums, kas nodrošina šo eksistenciālo programmatūru, kā visam būs būt.

Tas ir ļoti sarežģīts mehānisms, kas ir nedaudz aprakstīts, bet zinātnieki nevar sniegt atbildes un reliģiozie darbinieki vai filozofi ne tik. Viņiem ir viedokļi, bet ne zināšanas. Un tāpēc cilvēks nav tikai cilvēks, bērns nav tikai bērns un sirmgalvis nav tikai cilvēks. Tās ir kādas pārejošas formas.

Ūdenim ir viļņi, un ūdens ir viļņi. Bet pirms bija vilnis, bija ūdens. Zinātnieki jau sāk pētīt, kā šūna vai DNS dara to, ko prot darīt? Kas iemācīja? Evolūcija kaut kāda? Kas evolūciju nodrošināja? Tas ir ļoti interesanti, kā zinātnieki ķeras klāt šiem neērtajiem lielajiem zinātnes jautājumiem, par tiem cenšas nerunāt. Tu man viņu uzdevi. Rietumu universitātēs zinātnieki šos jautājumus pēta, jo visa Rietumu akadēmiskā militārā zinātne ir vērsta uz kontroli, informācijas, apziņas, matērijas kontroli. Un paldies dievam - tā ir jābūt.

Un tāpēc bērns ir pilnīgi neatkarīga, necilvēciska būtne - cilvēkā nekas nav cilvēcisks, cilvēks nav sevi pats izdomājis, šis Visums nav pats sevi radījis - un tātad, izprotot šo daudzdimensiālo līmeni, vai tu esi spējīgs saprast, kas ir bērns, vai tas ir mans bērns, mazbērns, vai tie ir vīrs un sieva, vai tas ir prātam transcendentāli pilnīgi netverams informācijas dzīvības, apziņas, enerģijas un inteliģences izpausme.

Tev liekas, ka tu pārgulēji ar mīļoto sievieti un uztaisīji bērnu, nu, tas ir "Animal Planet" līmenis, kurā mums liekas "mans bērns". Un tur vēl nāk virsū filozofija un reliģija.

Tā rodas klani, pārliecības un kari, un tajā pašā reizē viss notiek. Un tātad tas neietekmē pašu īstenību, ka kāds to īstenību nesaprot.

Īstenība vienalga dara, ko tā dara.

Bet atklāt īstenību, šo principu, ka apziņa nav cilvēks, apziņa nav Kļava Pēteris un Rimants Ziedonis.

Un tātad, kas ir apziņa, kura to visu kontrolē? Kas ir sistēmas administrators, radošais, bezkaislīgais pirmsākums, kurš neatskaitās dzīvībai un nāvei, seksam un naudai? Jo tas viss beigās tiek delete (dzēsts - no angļu val.).

Bet bērniem vajadzētu būt savam izlūkdienestam. Pie kā nākt, pie nenākt?

Bērns tā ir apziņa, kas bijusi uz Zemes vairākas reizes dažādos savos androīdos. Par to pat Rietumu zinātnieki vairs nešaubās. Ir principi, kas determinē lietu dabu un notikumu secību. To nevar neviens mainīt. Un tas izlūkdienests būtībā pārnestā nozīmē ir programmatūra, matrica, ko sauc par kosmisko saprātu.

Kosmiskais saprāts nav īstenība un nav jēga, viņš ir skaitļotājs. Tu taču nekontrolē tās 100 triljonu šūnas, kas tevī sēž? Viena šūna sekundē veic sešus triljonus informācijas kustības. Paliek nepatīkami, vai ne? Kas tu tāds esi? Kāds tevi kontrolē. Cilvēku grib uzlauzt. Ir biohakeri, kas grib uzlauzt cilvēka informācijas dzīves programmas, kādā veidā ietekmēt un, kas vispār ir determinējis mūsu dzīvību?

Un bērnu izlūkdienests ir šī ļoti gudrā mašīna, informācijas skaitļošanas enerģijas princips, kas optimizē, kāpēc vienām nabaga meitenītēm ir jāpiedzimst Indijā, kur viņas 13 gados izvaro un apsēklo, un kāpēc kādai jāpiedzimst Bekingemas pilī.

Tas ir sarežģīts jautājums šajā dramaturģijā un viennozīmīgas atbildes nav, bet tikai tāda apziņa, atbrīvotā apziņa, kas apzinājusies pati sevi, spēj izvēlēties, kur piedzimt. 

Es kādreiz brīnījos, ka amerikāņi var nezināt, kas ir Dostojevskis, kas ir Viktors Igo, un tas viņus nesatrauc. Es tā domāju, kamdēļ tā? Vai tā nav zināma aprobežotība? Bet tad es sapratu, ka vienam amerikānim tas dzīves temps, darba konkurence, profesionālā pilnveidošanās notiek ļoti šaurā līnijā - to realitāte pieprasa.

Tas skan nepatīkami, bet profesionālisms paredz aprobežotību.

Tas laiks nu ir ienācis arī Latvijā. Tev ir jāturas pie savas profesijas un tu nevari lielas cilpas sāņus mest, kaut ko apzināt un izzināt. Tev vienkārši laika tam nav un enerģijas. Bet tu tomēr laiku atrodi šīs cilpas izmest. Tu tā metodiski izbrīvē sev laiku? Tu tomēr ej ārā no savas profesijas...

Tas ir bijis vienmēr, vai Ēģiptes, Romas, PSRS vai Eiropas impērijas laikā domājošs cilvēks vienmēr ir bijis bīstams.

Viņam ir jābūt vergam - jāsauc lietas īstajā vārdā. Vergs strādā septiņas stundas dienā, un tai stundā viņš strādā 45 minūtes sev, 15 - kapitālam. Tā ir klasiska formula, uz ko viss kapitālisms ir uzbūvēts. Bet kapitālisms ir labāks nekā komunisms, jo tomēr iegulda savā vergā. Komunisms neko neieguldīja. Un vergam nevajag domāt, toreiz par tevi domāja komunistiskā partija, tagad bankas un korporācijas. Tas arī reiz viss beigsies, 1000 gadu šurp turp ir štrunts priekš vēstures.

Bet, zini, padomju laikos bija cilvēki, kas neietekmējās un vienalga darīja to, kas viņiem jādara. Un te ir tā iespējamība, ka cilvēks ir vājš un viņš vienmēr gribēs ņemt dzīvē to patīkamo. Dostojevski lasīt ir grūti, ir jādomā līdzi, bet domāt nedrīkst mūsdienu cilvēks, viņam ir jādarbojas - Darbīgais cilvēks.

Bija neandertālis, Homo sapiens, tagad ir Cilvēks taustiņu darbonis.

Ja kādreiz Indijā, Tibetā, Grieķijā ideja bija domāšana, saprašana, tad tagad nekas nav jāsaprot, vienkārši jāspiež datora taustiņš. Tāds ir laikmets, tam ir jāiziet cauri plus mīnus 1000 gadi.

Bet izbrīvēt laiku - tas ir tas iekšējais neapmierinājums, tevi vairs neapmierina piedāvājums. Tāpēc ir dažādas teātra izrādes, kādam patiks "Skroderdienas Silmačos", otram Dostojevskis, un Latvijā jau pēc 40 gadiem aizmirsīs tādu Raini.

Es tagad "pravietoju" - nebūs Dziesmu svētku.

Uz kurieni mēs ejam? Bet kādam to vajag. Latvieši paliks dzīvot Latgalē kā indiāņi rezervātos, tas ir neizbēgami.

Bet to jau var matemātiski izrēķināt.

Tie ir kādi 50 gadi, bankas un Amerikas specdienesti ir aprēķinājuši. Tos procesus neviens nevar apturēt, tie procesi tādi ir. 

Es pazīstu četrus miljardierus - trīs Japānā, vienu Kanādā, jauni cilvēki. Visai Latvijai nav tik daudz naudas kā vienam cilvēkam. Nu, vienai Hārvardas universitātei ir pieci Latvijas budžeti. Es šos cilvēkus Indijā satiku meditējot. Un, tātad, viņiem ir miljardi, milzīgas korporācijas, ģimenes, bērni un laiks meklējumiem, atbilžu saņemšanai un garīgai praksei - to nodrošina intelekts un disciplīna. Un viņi ir ārprātīgi sirsnīgi, vienkārši cilvēki, ļoti inteliģenti, sevišķi tā kundze no Monreālas.

Man patika, ka tu saliki vārdus sirsnība un inteliģence blakus.

Es domāju, fantastiski, tādiem cilvēkiem jāuzrunā jaunieši, un viņi zināmā mērā tā arī dara. Bet, kāpēc tie miljardieri meditē Indijā? Varbūt tas nav viņu lēmums, varbūt tas ir briedums, varbūt viņi savādāk nevar. Bet ir svarīgi, ka jaunatne zina tādus precedentus, ka tā ir milzīgā integrācija, kā to var nointegrēt - vērtības un ērtības kopā.

Un tāpēc es daru to sistemātiski, tā ir piesēšana, vai nu Gaujas krastā, vai citur.

Bet katram cilvēkam ir jābūt profesionālim. Tavs aizskartais jautājums... Tu taču negribētu, lai friziere tev taisītu neiroķirurģsiku operāciju. Profesionālisms ir vajadzīgs un universitātēm tas ir jāmāca, bet pētījumi Anglijā liecina, ka augstskola tavai inteliģencei, domāšanas kvalitātei, apzināšanās jaudai var dot tikai 7%.

Līdz septiņiem gadiem tev kaut ko ieliek vecāki, pēc tam sabiedrība izkastrē tev to prātu, tad darbs, nauda ģimene, darbs - un cilvēks ir ierauts tai mašīnā kā vergs.

Un tāpēc cilvēki domā, ka vajadzētu īsāku darbadienu un tā tālāk. Kas ir izdomājis, ka jāiet astoņos uz darbu?

Nu tas ir pilnīgi bezjēdzīgi. (Smejas.)

Mēs esam ļoti, ļoti primitīva sabiedrība.

Vienmēr jāsauc lietas īstajā vārdā. Mēs reanimācijā nevaram nesaukt lietas īstajā vārdā. Mēs nevaram pateikt, ka sniegavīram pavasarī kļūs labāk, bet latvieši to dara. Tikai tad, kad tu lietas nosauc īstajā vārdā, notiek attīstība. 

Profesors Andris Buiķis arī ir tāds cilvēks, kas metis lokus ārpus savas profesijas, nestāv ar akadēmiskajā zinātnē iecementētām kājām. Jūs savulaik abi lasījāt lekcijas Majoros. Latviešu biedrībā, vai tik nevajadzēja policiju saukt, lai regulē cilvēku plūsmu. Izrādījās, ka nav tā, ka cilvēkiem interesētu tikai tā horizontālā līnija. Tagad tev ir biedrība "Reanimare". Kāda ir tās būtība? Tu turpini tur lekcijas, ja? 

(..) Man patika ar bērniem spēlēties, dauzīties, taisīt izbraucienus uz mežu, nebija planšetes, bērni radoši dabā darbojās... Tātad - Imants Ziedonis un Buiķis uzdeva man jautājumus un tapa saruna, tas ir vēsturisks raksts "Nevienam nav izdevies nomirt". Tu viņu nopublicēji avīzē "Jā". Kas cilvēkiem patika? Es gribētu uzslavēt, apbrīnot - es tūkstošiem jauniešus, kundzes un kungus zinu, kas ir neiedomājamas šausmas pārdzīvojuši, tai skaitā mana sievasmāte ir Sibīrijā bijusi un mans tēvs ir ogles racis šahtās, un es apbrīnoju šo tautu, es nezinu vēl kādu tautu, kur pieprasījums pēc vertikalitātes ir tik liels tik mazā populācijā. Un daudz radošuma, tīrības, kosmiskuma ir šajā tautā, ko krievi un Eiropa gribēja nokaut.

Tauta grib attīstīties, un attīstība ir neizbēgama. Un attīstība nav pirkšana - pārdošana. Attīstība ir ļoti integrāls jēdziens. Un tieši tas potenciāls, kas ir senajam vertikāles genofondam Latvijā, ir milzīgs, un tieši tāpēc ļoti svarīgs ir piedāvājums.

Nevar latviešu jaunieti apmierināt vien ar latviešu tautasdziesmām, tās ir sakrālas, tur ir milzīgs kods iešifrēts. Viņiem ir jārāda pirmavots, no kurienes ir cēlušās dainas, no kurienes nāk dzejnieku, mūziķu radītais, kāpēc tautai patīk dziedāt. Tas ir pieprasījums pēc kvalitātes un pēc jēgas.

Pēc jēgas, ko cilvēks nevar īsti nodefinēt. Ir izstādes, filmas, mākslas darbi, kas atpaliek no šīs jēgas.

Dostojevskis un Brigadere mēģināja pozicionēt to jēgu, kas nav pakļauta intelektuālai attīstībai vai degradācijai.

Intelekts nav jēga, tas ir instruments.

Latvieši intelektuāli jūt šo iracionālo. Eksistenci ir svarīgi pozicionēt, marķēt, uzturēt, nevis vilkt vēsturi tagadnē un nostatīt un pārdzīvot, bet to vērtību, kas bija tajā vēsturē uzturēt gudri un moderni.

Un tāpēc es televīzijā ņēmos daudzus gadus, cilvēki gribēja komunicēt, bet es noguru, izsīku, man likās, ka es nevaru televīzijā tik plašai auditorijai stāstīt pārāk sarežģītas lietas. Tad man nāca cilvēki, kam tiešām to vajag, pārsvarā tie ir cilvēki, kas ļoti cietuši, ar mirušiem bērniem, tuviniekiem. Tie, kas sāk domāt, kāpēc un kā?

Man droši vien ir sava auditorija un viņus interesē tas pats, kas mani. Mēs attīstāmies. "Reanimare" ir "atdzīvināt", bet nevis atdzīvināt miesu. Tās lekcijas domātas, lai atdzīvinātu apzināšanos. Tas nav ne moderni, ne nacionāli, ne reliģiski. Tas ir absolūti primāri, apzināšanās akts. 

Redzi, mūs raidījums ir "Jā", ar to uzstādījumu, kas ir aiz šī vārda. Jā, man tev ir jautājums, tu ieminējies par cilvēkiem, kas ir nonākuši krīzē, bedrē, ciešanās. Ir jau arī cilvēki, kas sabrūk vienkārši no rutīnas, no vienmuļības. Viņš dara vienu un to pašu darbu, viņš pieiet pie loga un tur ir viena un tā pati ainava, viņam ir simts sīki darbi, un viņam sāk riebties tas viss pasākums. Un viņš pagurst pat bez krīzes un nelaimēm. Es saprotu, ka jautājums ir vienkāršots, bet ar ko viņam sākt, lai tiktu līdz "Jā"?

Zini kā, vienam tas padoms der, citam neder. Ir tāda līdzība - tuksnesī aug koks, kāds zem tā paiet ēnā atpūsties, kāds noplūc augli, bet kāds pakaras tai kokā.

Tu jau zini, pasaulē nekas īpaši jauns nav bijis. Ir viena milzīga barības ķēde, viena skatuve, mainās dekorācijas un lozungi. Un tāpēc pienāk laiks, kad tev ne tikai kādā garīgā līmenī sāk riebties, bet pragmatiskā līmenī. Man vislielākās transcendences lūgšanas ir, kad es lielveikalā iepērkos, par tiem cienījamajiem cilvēkiem, kas strādā kasē.

Es tai brīdī lūdzu Dievu par viņiem. Kā viņi to var izturēt? Tur ir jābūt robotam. Tai pašā reizē viņi ir priecīgi, ka viņiem ir kaut kāda naudiņa. Bet viņi ir mani skolotāji tajā brīdī. Tas ir brīnums kosmosā.

Ko darīt? Tur ir vajadzīgas receptes pret eksistenciālo izmisumu, kā es to saucu. Bet, ja cilvēkam nav eksistenciālais izmisums, viņš ir cūka, neapvainojieties.

Ja tu jūties laimīgs un pateicīgs Dievam, ka tu kā vergs esi izrāvis maizes gabaliņu, tā arī ir, protams, pozīcija - paldies par katru nodzīvoto dienu. Un tai pat laikā -nkas notiek, kas tā par verdzību te ir tagad?!

Kas tā par barības ķēdi, kad viens otru apēd un izmanto?

Un tāpēc izeja nav šī pasaule, nav kosmoss, nav planēta, izeja nav sabiedrība, ģimene. Izeja ir pārāka par to. Manuprāt, izeja ir ģeniālāka un sarežģītāka, tai pašā laikā ļoti vienkārša.

Tev ir jāapsēžas un jāmēģina vaļsirdīgi safragmentēt šo dienu, savu dzīvi, un paskatīties dzīvei acīs, kā tā notiek. 

Atbilde būs sekojoša - Ķīnā klosterī vienam prasa - tā runā, ka jūs esat apskaidrojies. Viņš atbild - jā, tā runā. - Bet ko jūs darījāt pirms apskaidrības? - Es strādāju klosterī, slaucīju tur, laistīju kokus, mazgāju traukus, gatavoju skolotājiem ēst, studēju tekstus, meditēju. - Nu, jā. Bet ko jūs tagad darāt pēc apskaidrības? - Es strādāju klosterī, slauku tur, laistu kokus, mazgāju traukus, gatavoju skolotājiem ēst, studēju tekstus, meditēju. - Ak tā...

Tātad atbilde ir - nav svarīgi, kas ir dzīve. Svarīgi ir mainīt apzināšanās leņķi, lēcu. Tas var parādīt, kur ir izeja. To panākt nav viegli, bet divos līdz deviņos gados to var dabūt gatavu. Un cilvēkam jāiemācās, kas ir līdzsvars starp realitāti - bet realitāte nav dzīve - un šo traģikomēdiju jeb visumu.

Kā viens angļu zinātnieks raksta, ka šo eksistenci kontrolē halucinācija. Un to saprot ļoti daudzi cilvēki, to saprot Silīcija ielejā, mani četri draugi miljardieri. Nav jēga tam miljardam priekš viņa esības, jēga ir priekš rutīnas kārtošanas, bet tas viņu nevar apmierināt.

Tas apmierinājums, ko tu gribi, ir tavs dosjē. Tāpēc katram vienu recepti iedot nevar.

Austrumos ir tūkstošiem šis receptes, bet kādam nomirst bērns, nevar tagad Kļava iet stāstīt augstāko realitātes transcendentālo daudzdimensiju izpratni, kādā veidā fenomenālajā prātā reintegrējas viss pārējais. Nevar sākt ar tik gudrām lietām, sākumā jāiet pie psihoterapeita, jādzer trankvilizatori, jāraud, jāiet uz kapiem, baznīcu, jāsēro, tas ir jādara. Kādam ar to pietiek, bet kāds tam iziet, bet nekas nav atbildēts. Un tad viņš grib vairāk, un tad mēs - labi!

Tās receptes un tabletes ir daudz, kur tu uz kādu laiku vari veldzēties, tāpat kā attiecībās, sieviete un vīrietis guļ, viņiem liekas, ka ir laime un orgasms, bet pēc pieci gadi viņi izšķiras un dara to pašu ar nākamo, un tas pats vien ir. Un tā mēs muļļājamies, meklējamies, ka kāds mūs padarīs laimīgus.

Neviens tevi nepadarīs laimīgu, gudru, viedu un apskaidrotu, tas ir iekšējais prāta darbs.

Un tas ir par grūtu, bet es redzu tūkstošiem cilvēku, kas to grib. Tātad ir pienācis laiks rakt.  

Jā. Kā tu jūties Latvijā? Mēs esam uz "Jā" līnijas vai mēs esam iekūlušies "Nē" procesos? Iespējams, mēs esam "Varbūt" stadijā?

Vienmēr vienlaicīgi ir visi līmeņi. Bet Latvija ir milzīgas potencialitātes stāvoklī, varbūtības stāvoklī - kaut gan sieviete nevar būt stāvoklī mazliet, bet Latvija ir ne "Jā", ne "Nē" stāvoklī. Šis stāvoklis ir ieildzis, jau no 90. gadiem, vienmēr ir, kas saka "Nē" un arī, kas saka "Jā". 51% vienmēr ir "Jā". 49% ir "Nē".

Man atkal šķiet, ka ir kādi 60% pa vidu, kas ir "Varbūt" līmenī.

Un tas "Jā" bieži tiek nokauts cilvēkos. Bet daudziem ir sanācis. Domāju, ka tieši šiem cilvēkiem, kas Latvijā ir spējīgi, gudri, radoši... Nu, tev viņus jāprezentē, tāpēc, ka tas ir "Jā". Neviens nevar apstādināt attīstību.

Mēs varam mainīt raidījuma nosaukumu - "Bezierunu Jā".

Tas atkal nebūs demokrātiski. (Smejas.) Tā maigāk mazliet. Tas "Jā" ir katram cilvēkam sirdī. Arī, ja mēs domājam, ka viņš ir ļauns, tas ir viņa "Jā", tas, kā viņš grib.

Bet tagad kosmiskā telpā ir ieslēgta frekvence, es līdzībās runāju, jeb kā Rērihs rakstījis "kosmiskā uguns", kas dedzina "Nē". Tāpēc grūst vecās sistēmas, brūk pa stundām.

Paskatieties, kas notiek Amerikā, Eiropā vai Āzijā. Un cilvēki nespēj tik ātri pielāgoties jaunajam "Jā". Tas jaunais "Jā" pieprasa morāli. Un tās nav ne komunismā, ne kapitālismā. Kapitālisms mirst, to saprot pētnieciskie institūti Kalifornijā, to saprot pasaules mēroga politiķi.

Globalizācijai nav sejas - es citēju Merkeli.

Tātad ir jānotiek globālai transformācijai. Anglosakšu elite to saprot, bet viņi vairs nevar saņemties. Latvijai ir ļoti sarežģīta situācija patreiz, politiska, globāli stratēģiska, emocionāli garīga, jo drīz Rietumos nebūs vairs "Jā". Nav vairs monopolāras pasaules. Tāpēc Latvijai ir jāsaka savs "Jā" visā šajā Leiputrijā. 

Tas, ko mēs kādreiz ar tavu tēvu, profesoru Buiķi un Ausmu Kantāni gājām pie "Jaunā laika" ar mūsu izstrādāto sinerģētikas institūta ideju. Lai sistēmas attīstās Latvijā sinerģētiski, kopā. Nevis kaut kur augšā cilvēki bez izglītībām pieņem lēmums, bet to dara sistēmanalīstisks institūts. Tas "Jā" notiek caur veco sistēmu graušanu, ir svarīgi, kas grib atkal ieiet jaunā sistēmā, atkal nav vergturi par jaunu. 

Un tāpēc tas "Jā", tā informācijas uguns, tā programmatūra, kas tagad ir riktīgi ieslēgta, un tāpēc ir milzīgs paātrinājums un tāpēc visiem jāsaka "Jā", es gribu kļūt morālāks, labāks, sirsnīgāks, gudrāks.

Tiek pieprasīta nevis individuālā, bet sirds programmatūta.

Tā ir, bet liekas, ka nav vajadzīga. Nevar uzbūvēt jauno civilizāciju, Sesto rasi, kas tagad būvējas, bez šīs programmatūras. Tāpēc šis "Jā" ir svarīgs tādā ziņā, ka tu saproti - kā Mahatma Gandijs teica - tās izmaiņas, ko tu gribi izdarīt pasaulē, izdari sevī. Bet līdz šim visi gribēja, lai pasaule "man kalpo". Ko tu izdarīji šodien tuvākajam? Tas sākas ar domu. Un cilvēki jūt viens otra domas. Jūt tavu seju, jūt tavas kustības, tavus vaibstus.

Ķīnā jau visās rūpnīcās ir saliktas kameras, kas uzņem tavu seju, un sēž pie ekrāna psihologi un analizē tavus vaibstus, kā tu jūties. Tev ir pretenzijas? Tu esi noguris? Tu esi neapmierināts? Tevi izsauc un izjautā tevi - lai tevi atbalstītu, bet, ja nekas nesanāk, tad ir vēl viens miljons cilvēku, kas strādās tavā vietā. Redzi, tas ir tikai viens kontroles mehānisms.

Šai sabiedrībai nav cilvēcīgas sejas, tai ir robotu un alkatības seja, un tādai civilizācijai ir jāiet bojā. Sorry.

Labi. Jā. Pie mums bija "šeit un tagad" cilvēks, "Jā" cilvēks Pēteris Kļava. Mēs meklēsim vēl tādus rokā. Paldies, ka skatījāties. Pēter, dod roku.

Paldies. Tikai neapvainojieties. Ja kāds ir apvainojies, viņa attīstība ir beigusies.