"Mums bija simtiem pieteikumu. Tikmēr daudzi tik izmisīgi meklē darbiniekus..." Īpašo cilvēku kafejnīcas stāsts

Bruņinieku ielu 63 kopš 2019. gada vasaras par savām mājām sauc kāda īpaša kafejnīca - no citām to atšķir ne tikai debešķīgi gardās kūkas, bet arī apstāklis, ka visus ikdienas darbus šeit veic cilvēki ar invaliditāti. Portāls "Apollo" devās gūt ieskatu "RB Cafe" kafejnīcas idejās un ikdienā.

"RB Cafe" īpašnieks ir biedrība "Rīgas pilsētas rūpju bērns". Portāls "Apollo" tikās ar biedrības valdes priekšsēdētāju un uzņēmuma idejas autoru Māri Grāvi, kurš atklāj, ka šī ir kafejnīca, kur pirmoreiz Latvijā un, iespējams, Baltijā, lielāko daļu no darba pienākumiem un uzdevumiem veic cilvēki ar invaliditāti.

Kafejnīcas darbinieki ir ar dažādiem invaliditātes veidiem, dažādu iepriekšējo darba pieredzi un dažādu motivāciju, taču visam kolektīvam ir kopīgs mērķis - mainīt sabiedrības uzskatu par to, ka šiem cilvēkiem ir nepieciešams kas pārlieku īpašs vai labdarība.

Kolektīvs tā vietā vēlas informēt, ka cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, galvenokārt, ir vajadzīgs, lai sabiedrība sāk domāt tieši par to, kā radīt darba vietas un normālus apstākļus cilvēkiem ar invaliditāti.

Kā tieši radās iecere atvērt šādu kafejnīcu Rīgā?

Biedrība jau daudzus gadus strādā pie tā, lai jauniešiem ar invaliditāti radītu dažādas darba iemaņas. Mums jau kopš 1997. gada ir konditorejas mācību virtuve, kur jaunieši iegūst iemaņas tieši konditora darbam.

FOTO: Gints Bāliņš/TVNET

Ilgus gadus esam saskārušies ar problēmu - mūsu jauniešiem ir spējas, viņiem ir nepieciešamās prasmes, lai strādātu konditorejās, taču ļoti reti kad darba devēji uzrunā cilvēkus ar invaliditāti un dod viņiem iespēju strādāt.

Ņemot vērā to, ka mums bija jaunieši, kuri ir spējīgi strādāt konditorejā un spēj radīt garšīgus konditorejas izstrādājumus, sapratām, ka mums pašiem ir jālauž sabiedrības viedoklis un aizspriedumi, un pašiem jārada darbavietu, kas parādītu, ka cilvēki ar invaliditāti spēj strādāt kafejnīcā.

Turklāt - viņi varbūt pat uzcītīgāk un precīzāk veic sev uzticētos uzdevumus, līdz ar ko - nav nekādu šķēršļu, kādēļ viņi nespētu tikt nodarbināti un iekļauties sabiedrībā.

Biedrība ļoti gribēja radīt kafejnīcu vai līdzīgu darba vietu vismaz piecus gadus, taču vienmēr bija vai nu mazliet bail, vai kāds atrunāja, vai nebija piemērotas vietas. Nebija arī "drošības spilvena" vai atbalsta mehānisma, kas mūs iedrošinātu.

Ienākot Eiropas fondu atbalstam sociālajai uzņēmējdarbībai un iespējai piesaistīt līdzekļus darbības uzsākšanai un nodrošināšanai, mums zuda pēdējie argumenti tam, kādēļ to nedarīt.

Kafejnīcu mēs atvērām 2019. gada 12. jūnijā - saulainā dienā ar daudziem draugiem un atbalstītājiem sirsnīgā un foršā atmosfērā. Bija sajūta, ka lielais ieguldītais darbs beidzot ir padarīts. Tad sākās jauns darba cēliens!

Viens no iemesliem kafejnīcas izveidošanai bija nepieciešamība integrēt cilvēkus ar invaliditāti darba tirgū. Pastāstiet, vai jums ir kādi piemēri, kas ilustrē to, ka šāda veida uzņēmums patiešām ir nepieciešams mūsu sabiedrībā?

Latvijā joprojām 90% cilvēku ar invaliditāti ir bez darba. Tajā pašā laikā, gandrīz jebkurš darba devējs mūsu valstī var teikt, ka viņam ļoti trūkst darbaspēka. Ir jautājumi par to, ko lai dara, izskan idejas par darbaspēka ievešanu no citām valstīm - Baltkrievijas, Ukrainas, doma par robežu atvēršanu. Domāt par to, kā pielāgot savu darba vidi, lai arī cilvēki, kuri pašlaik ir bez darba, varētu integrēties, mēs kā sabiedrība, diemžēl, ne vienmēr esam gatavi.

FOTO: Gints Bāliņš/TVNET

Tas man liek aizdomāties par to, kā tas var būt, ka ir sabiedrības grupa, kurai tik ļoti gribas strādāt, kuriem vajag darbu, kuriem ir dažādas apmācības programmas un atbalsta mehānismi, un ir darba devēji, kuriem vajag darbiniekus, taču abas šīs grupas tā arī nesatiekas.

Šīs iespējas un potenciāls netiek īstenots. Man šī situācija viennozīmīgi šķita netaisnīga. Gribējās parādīt piemēru un pierādīt, ka nav nepieciešami nekādi neiespējami risinājumi un pielāgojumi, vai jāveic pārmaiņas pašā uzņēmuma būtībā. Mēs esam vienkārša kafejnīca un konditoreja. Mūsu darbinieki ar atbalstu vai izprotošu darba devēju var strādāt jebkurā kafejnīcā.

Jums ir daudzu gadu pieredze strādājot ar šo sociālo grupu. No jūsu pieredzes - kas ir galvenās grūtības, ar kurām saskaras cilvēki ar īpašām vajadzībām, kad viņi meklē darbu?

Manuprāt, viens no galvenajiem kritērijiem ir tas, ka darba devējiem nav labo piemēru.

Parasti stāstos par darba devēju, kas mēģina uzsākt sadarbību ar cilvēku, kuram ir invaliditāte, ir divi scenāriji - vai nu viņi pamēģina, kaut kas noiet greizi un viņi uz ilgu laiku atsakās no šādas pieredzes, vai arī ir situācijas, kurās viss norit gludi, viss ir sakārtots un darba devējs ir gatavs sadarboties ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām arī nākotnē.

Galvenais aizspriedums - tiek uzskatīts, ka cilvēki ar invaliditāti nevar strādāt un viņi ir mazāk talantīgi un produktīvi. Pastāv arī viedoklis, ka pret cilvēkiem ar invaliditāti ir jāizturas kā īpašāk - piemēram, ka viņus nevar atbrīvot no darba un pieņemot šādu cilvēku darbā, darba devējs noslēdz tikpat kā saistības uz mūžu, kas, protams, tā nav, jo Darba likums pret visiem ir vienāds. Ir tikai viens likuma pants, kas attiecas uz kolektīvo atlaišanu, kas ierobežo cilvēku atbrīvošanu no darba invaliditātes dēļ, taču tas bieži vien tiek traktēts krietni vien plašāk, kas biedē darba devēju.

Visi šie apstākļi kopā veido tādu kā burbuli, kurā darba devēji domā, ka nodarbināt cilvēkus ar invaliditāti ir kaut kas ļoti īpašs vai grūts. Gribējās parādīt, ka tā nav un tas ir vienkārši izdarāms - iespējams, ka dažas citas sociālās grupas nodarbināt prasa pat lielākas pūles.

Kas tieši būtu jāņem vērā darba devējam, kurš vēlas nodarbināt cilvēku ar invaliditāti?

Nevajadzētu sākt ar domu, ka jāveido un jārada kas īpašs vai savādāks no ierastā. Būtu jāveic konkrēta un korekta darbinieku atlase, jo arī cilvēkiem ar invaliditāti ir ļoti dažāds spēju, varēšanas un vēlēšanās līmenis. Jāņem vērā arī invaliditātes specifika - cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem varbūt nav tik labi piemēroti fiziskiem darbiem, taču labi spēj veikt intelektuālus darbus, savukārt cilvēki ar intelektuālas darbības traucējumiem labāk spēj veikt fiziska rakstura darbus - viņiem nebūs piemēroti sarežģīti uzdevumi. Galvenais, lai ir noteikta sistemātika.

FOTO: Gints Bāliņš/TVNET

Vajag šiem cilvēkiem radīt iespēju pieteikties dažādiem darbiem un, iespējams, sākotnējā procesā vairāk uzmanības pievērst iepazīstināšanai ar darba procesu, jo bieži vien tā viņiem ir vai nu pirmā darba pieredze, vai arī pirmā pieredze konkrētajā sfērā. Visi, protams, grib, lai viņu darbinieki visu ļoti ātri apgūst un saprot no apkārtesošo darbinieku piemēra, taču šajā gadījumā tas tā gluži nestrādā - jādomā par to, kā ievadīt un apmācīt jauno darbinieku savu darba pienākumu veikšanai.

Vienlaicīgi jādomā arī par vidi un pieejamību - ja mēs runājam par cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, īpaši nozīmīgi ir vides šķēršļi - pakāpieni, paaugstinājumi un citas ikdienā sastopamas barjeras, kas var traucēt vienkārši nokļūt darbā vai izkļūt no tā. 

Latvijā ļoti daudzām darbavietām piekļuvi traucē divi pakāpieni vai kāds mazs pacēlums, vai pagrabstāvs - lietas, kuras ar relatīvi maziem līdzekļiem ir iespējams viegli labot, tam vajag tikai vēlēšanos. Tāpat ir radoši jāpieiet dažādiem risinājumiem - varbūt uzreiz nav nepieciešams ierīkot liftu un ir iespējams atrast lokālus risinājumus, tostarp, darbu no mājām vai pirmajā stāvā, kas ir pieejams cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem.

Cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem būtiskākās ir atbalsta personas - cilvēks, pie kura griezties, ja rodas kādas neskaidrības vai jautājumi, kurš būtu motivēts un gatavs palīdzēt un sniegt atbalstu jautājumos, kuros rodas kādas problēmas.

Vai bija grūti atrast darbiniekus tieši "RB Cafe"?

Mūsu biedrības redzeslokā jau iepriekš bija daudz cilvēku ar invaliditāti. Pašreiz kafejnīcā strādā 11 cilvēku, no kuriem astoņi ir ar invaliditāti.

Mūsu priekšrocība bija tā, ka uz šīm astoņām pozīcijām bija vairāki simti kandidātu, kas mūsdienās, protams, šķiet pilnīgs "kosmoss".

Sarežģītākais uzdevums bija no šī ļoti lielā pretendentu skaita izvēlēties piemērotākos un neaizvainot tos, kuri, iespējams, arī atbilda, taču pašlaik vēl gaida savu rindu.

Mums vajadzēja kādu, kurš prot darboties ar kases sistēmu, kādu, kurš prot runāt gan latviski, gan krieviski, kā arī kādu, kas labi prot mīcīt mīklu un kādu, kurš prot nest, kraut un apdarīt fiziskos darbus. Mēs raudzījāmies, lai tiktu pārstāvēti dažādi invaliditātes veidi, ar domu parādīt, ka darboties var cilvēki ar jebkura veida traucējumiem. Šādā veidā mēs vienu pēc otras aizpildījām nepieciešamās pozīcijas ar cilvēkiem, kuri, mūsuprāt, vislabāk atbilda konkrēto uzdevumu veikšanai. Arī mums, kā jebkuram darba devējam, galvenais kritērijs bija pēc iespējas labāk paveikts darbs.

FOTO: Gints Bāliņš/TVNET

Pie mums strādā četri jaunieši ar intelektuālās attīstības traucējumiem, jaunietis ar garīgās veselības traucējumiem, darbiniece ar funkcionālajiem traucējumiem un konditore ar vispārējās saslimšanas radītiem veselības traucējumiem. Darbinieki ar invaliditāti nosedz visas konditorejas ikdienā nepieciešamās funkcijas un produktu radīšanā piedalās tikai cilvēki ar invaliditāti. Pārējie darbinieki ir ar atbalsta funkcijām - menedžē un veic iepirkumus, kā arī meklē dažādas iespējas atrādīt mūsu produkciju.

Jau no mīklas gatavošanas līdz kafijas tases pasniegšanai, apkalpošanai zālē un pie kases - to visu veic cilvēki ar dažāda veida invaliditāti. Ir jaunieši, kuriem ir lielāks fizisks spēks - viņi vairāk piedalās sagādes un pārvietošanas darbos, tikmēr ir jaunieši, kuri ir specializējušies tieši gatavošanā - mīklas mīcīšanā, cepšanā un dekorēšanā - konditorejā netrūkst veicamu "sīku" darba vienību.

Kādas ir galvenās atklāsmes pēc pašreiz padarītā?

Šie mēneši ir pagājuši vēja spārniem, taču galvenie secinājumi ir sekojoši - sabiedrība mūs ir uzņēmusi labi, ir gana daudz pozitīvas attieksmes un daudz labu atsauksmju. Kā jau jebkurā darba vietā - no sākuma darbiniekiem bija ļoti liels entuziasms un degsme, tad tā mazliet samazinās un ir atkal jāatrod veids, kā viņus motivēt tālākai darbībai. Pašlaik meklējam veidus, kā papildināt mūsu darbību. Esam iegājuši mazā rutīnā, kas, no vienas puses, ir jauki, jo tas nozīmē, ka esam iemācījušies darīt pamata lietas un tagad esam spējīgi darīt arī mazliet vairāk.

Mēs pavisam nesen saņēmām pirmo sadarbības piedāvājumu no kafejnīcas - bistro, kas ziņo, ka viņiem ir nepieciešami darbinieki. Tas jau ir pirmais signāls par to, ka spējam iedvesmot - konkrēts uzņēmējs ir izdomājis un atradis mūs, kā arī sācis dialogu.

Mēs ceram, ka šādu pazīšanos būs tikai vairāk!

Informācija par mūsu darbību ir pietiekami plaši pieejama un es esmu uzaicināts sniegt savus komentārus lielā personālvadības nozares konferencē, mūs aicina runāt lielos uzņēmējdarbības pasākumos, kas vērsti uz līdzīgas darbības attīstīšanu. Tas viss nozīmē to, ka cilvēkiem ir interese un viņi aizdomājas par iespēju nodarbināt cilvēkus ar invaliditāti. Tas, manuprāt, arī bija pats svarīgākais - likt cilvēkiem apzināties, ka šāda iespēja pastāv.

Mārim piekrīt arī Diāna Ponazkova - viņai ir 24 gadi un sieviete "RB Cafe" strādā par reklāmas un mārketinga komunikāciju speciālistu.

Pastāstiet, lūdzu, kā jūs uzzinājāt par vakanci? Kā notika pieteikšanās process?

Par "RB Cafe" es uzzināju no medijiem. Tajā laikā pati biju jauna darba meklējumos un tad nāca negaidīta ziņa no Māra Grāvja, kurš mani uzrunāja ar darba piedāvājumu.

Šī ir jauka iespēja piedalīties projektā nevis ar sākuma un beigu datumu, bet projektu kā māju, kā ceļu.

Manuprāt, tas ir ļoti iedvesmojošs un inovatīvs veids kā nodarbināt cilvēkus ar īpašām vajadzībām. Esmu pati saskārusies ar dažādām situācijām, izaicinājumiem un pati esmu cilvēks, kurš iestājas par tiesībām un aizspriedumu laušanu tieši šajā kontekstā. Es piekritu kļūt par komandas daļu, kas tieši atbild par komunikāciju - cilvēku, kas citiem nestu šo vēstījumu un parādītu, ka cilvēki ar invaliditāti var kvalitatīvi strādāt un pildīt dažāda veida funkcijas, un šādi mainīt cilvēku attieksmi un viedokli par šo sociālo grupu.

Esmu pabeigusi studijas sabiedrisko attiecību programmā - man ir maģistrs šajā jomā. Komunikācija ar medijiem ir tas, kas mani aizrauj jau ļoti ilgu laiku. Piedalos dažādos muzikālos un kultūras pasākumos, gan brīvprātīgi, gan strādājot - šķita, ka komunikācija ir mans lauciņš, kurā es varu visprecīzāk trāpīt un nest to galveno vēstījumu, par kuru es sirdī esmu iedegusies. Ne tikai savā dzīvē, bet nesot arī zināmu atbildību par visu sociālo grupu - lai cilvēki pieņem viens otru un ir brīvi un atvērti, jo mūsu sabiedrībai tas ir vajadzīgs.

FOTO: Gints Bāliņš/TVNET

Iepriekš es esmu vairāk strādājusi tieši kultūras jomā - sabiedriskā ēdināšana ir mans pirmais izaicinājums, ar kuru līdz šim man tiešas saskares nav bijis. Es, tāpat kā visi pārējie komandas biedri, mācos un cenšos izzināt darbu ar klientiem.

Ir daudz dažādu interesantu profesionālo terminu, kā arī jaunas personiskās izaugsmes iespējas komunikācijas lauciņā, sadarbojoties ar partneriem, medijiem un klientiem. Svarīgi, lai klients ir apmierināts. Kad viņš ir laimīgs un aiziet no mums ar smaidu, tas mums nozīmē ļoti, ļoti daudz. Pirmdienas, kā zināms, ir grūtās dienas, bet vakar mums bija tik dinamiska diena, pilna zāle ar klientiem, kas pēc tam nāk, pasakās par vietu, par kafiju. Tas rada smaidu un komandai ir vēl lielāka jauda strādāt, izstrādāt vēl interesantākas bulciņas un kūciņas. Apmierināts klients rada motivāciju!

Tāpēc mēs esam šeit - lai mācītos un dotu otram enerģiju un prieku.

Kā jūs raugāties uz vietu, kas ir radīta cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un kurā principā strādā tikai cilvēki ar īpašām vajadzībām?

Kopš Latvijā ir aktualizējusies sociālā uzņēmējdarbība, šī ir ļoti laba platforma, kur cilvēkiem sākt interesēties vienam par otra vajadzībām. Neskatoties uz ļoti sarežģīto situāciju kopumā visā valstī, šī ir platforma, kurā ne tikai paraudzīties uz cilvēkiem ar invaliditāti, bet arī citām sociālajām grupām. Tā dod iespēju būt saredzētiem, sadzirdētiem un uzklausītiem, jo arī mēs gribam paust savu viedokli un attieksmi, tāpat kā pārējā sabiedrības daļa. Es uz to raugos ļoti pozitīvi un priecājos, ka pie mums nāk arī klienti, kuriem pašiem ir sociāls uzņēmums, aicina arī pie sevis ciemos, sadarboties. Tā ir iespēja, kā cilvēciskā veidā paskatīties uz to, ko mēs saucam par vienotību un kopību. Sociālais uzņēmums ir ļoti labs piemērs tam, kas ir vienotība, un kā tā strādā.

Diāna, jums ir funkcionālas dabas traucējumi. Kas ir tās lietas, kurām jābūt darba vietā, lai jūs varētu ērti, efektīvi strādāt?

Katrā darba vietā vienmēr ir aktuāls jautājums par vides pieejamību. Tā kā man ir funkcionālas dabas traucējumi, ļoti gribētos, lai ar manu "ričuku" visur var tikt un pildīt manas darba funkcijas. Vide ir ne vienmēr ir bijusi pozitīva man kā projektu vadītājam un koordinatoram, kuram ir jābūt visur un jāpilda liels darba apjoms. Vides pieejamība šeit ir adaptēta tā, lai es varētu arī palīdzēt kolēģiem pie kases, lai mēs funkcionētu kā viens kopums.

FOTO: Gints Bāliņš/TVNET

Es daru gan savas komunikācijas lietas, gan palīdzu kolēģiem taisīt kafiju, cienāju klientus ar gardumiem. Šeit vide ir tāda, kur es varu justies brīvi jebkurā vietā - gan zālē, gan virtuvē, gan citās istabās. Vienmēr var meklēt vēl labākus risinājumus, bet ņemot vērā, ka Rīgā ir ļoti daudz vecu ēku, kuras netiek renovētas, tur nav reāli izveidot kādu pacēlāju vai nobrauktuvi, šādās ēkās ir ļoti grūti strādāt. Es esmu strādājusi vienā no tādām ēkām, ceturtajā stāvā un tas bija ļoti izaicinoši. Kolēģi man palīdzēja tikt uz sapulcēm.

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc daudzi cilvēki ar invaliditāti nobloķē sevī vēlmi iet un realizēt savu ideju par konkrēto vakanci, pat ja viņi pilnībā atbilst tās prasībām.

Reizēm vides pieejamība ir tā lielākā barjera. Līdz ar to veidojas stereotips, ka cilvēki ar invaliditāti var strādāt tikai no mājām vai tikai biroja telpās labākajā gadījumā. Es gribu lauzt šo stereotipu un veicināt vides pieejamību. Ļoti motivē tas, ka tu vari justies kā pilnvērtīgs darbinieks, pieaug arī tavu darbaspēju kapacitāte. Tagad varu pierādīt, ka esmu labākais darbinieks! "RB" vēlas pateikt citiem darba devējiem - viss strādā kopā, gan vide, gan darbinieki. To ir iespējams panākt, ja par to domā.

Ar kādām grūtībām un šķēršļiem jūs esat saskārusies, meklējot darbu?

Darba devēji reizēm nav informēti, iedrošināti un motivēti pieņemt darbā cilvēku ar kustību traucējumiem tikai tāpēc, ka viņi nav pārliecināti, vai attiecīgais cilvēks varēs pilnībā izpildīt savas darba funkcijas.

Reizēm mums nesaka to īsto iemeslu pirmajos divos mēnešos, kamēr ir pārbaudes laiks. Darba devēji nejūtas pārliecināti.

Vidējam vai mazam uzņēmumam reizēm arī nav izdevīgi ņemt darbinieku, kas pildīs konkrēto funkciju - to var darīt tikai lielie uzņēmumi, kuriem ir liela kadru plūsma un milzīgs kolektīvs, kas var nodrošināt to, ka konkrētais cilvēks veic savu konkrēto funkciju. Bet, kā mēs zinām, Latvijas tirgū reizēm vienam cilvēkam ir jāpilda trīs cilvēku darba pienākumi. Noslogojums brīžiem ir mežonīgs. Darba devējs izvērtē, cik daudz viņam ir jāiegulda darbiniekā un vai tas rezultēsies ieguvumā vēlāk.

Tā ir viņa iekšējā barjera, kuru darba intervijā viņš, protams, neatklās, bet to tu saproti jau tad, kad mēģini stāties darba attiecībās.

Tāpēc par šo ir jārunā un jāmotivē lielie, vidēji uzņēmumi par to, ka tas viņiem varētu būt izdevīgi, gan grafiskā dizaina, gan IT jomā. Cilvēki ar invaliditāti kā resurss nav izpētīts, jo tie tūkstoši, kas mums Latvijā ir, ir milzīgs cipars, ja par to domā un dod darba vietas. Kad mēs vērāmies vaļā, kafejnīca vakances neizsludināja, jo mums jau bija noformēts darba kolektīvs. Neskatoties uz to, mums katru dienu zvanīja jaunieši ar kustību traucējumiem un prasa pēc brīvām vakancēm. Viņi grib strādāt! Mēs nekur nelikām informāciju, ka mēs meklētu darbiniekus, bet zvanīja katru dienu.

Tas pierāda to, ka ir ļoti daudz cilvēku, kas gaida savu iespēju, kas vēlas strādāt. Tā ir pretatbilde tiem uzņēmumiem, kas saka, ka viņi ir sagatavojuši vietu, bet neviens nenāk. Jāmeklē pareizais kanāls, kā nodot informāciju šiem cilvēkiem, un tas ir mārketinga un reklāmas jautājums.

Kādu vēstījumu jūs vēlētos nodot sabiedrībai?

Nereti cilvēkiem ir ļoti grūti lauzt barjeru attiecībā uz cilvēkiem ar kustību traucējumiem, jo viņi asociatīvi to sasaista ar labdarību. Tas, ka var noziedot un palīdzēt kādai sociālajai grupai ir jauki, ziedojumu kultūra Latvijā ir ļoti attīstīta. Bet es esmu par to, lai cilvēki ar īpašām vajadzībām parāda savu spēju kapacitāti - ka mēs varam kvalitatīvi strādāt, pildīt savus darba pienākumus, sasniegt augstus mērķus, ne tikai sportā, bet jebkurā nozarē. Lai sabiedrība ļauj cilvēkiem pieaugt un attīstīt savus talantus kā ikvienam. Vēlētos nošķirt to no labdarības un žēlastības attieksmes izrādīšanu. Tas ir noiets posms.

Tagad jāstrādā pie tā, lai mums notic, ka mēs varam. Un mēs varam daudz.

Es arī piedalos dažādos labdarības pasākumos, kur dziedu vai palīdzu organizēt, bet es gribu pierādīt, ka mēs varam būt arī labi mūziķi - X-faktors un citas skatuves var būt mūsu varā.

Uz augšu