Par iedvesmu dzīvē un mūzikā, sava ceļa iestaigāšanu starp citiem ceļiem, sava sapņa izdzīvošanu un repu - kā kruķi ikdienā. Par to visu un vēl vairāk "Apollo 1h" sarunā ar reperi ansi.

Pastāsti, lūdzu, kā pavadīji savu bērnību?

Savu bērnību es pavadīju Ķemeros, Jūrmalā, kas ir tāds bijušais kūrorts. Ķemeri, man liekas, ļoti definēja to, kā es redzu lietas. Kā mazs puika redzēju, ka mājas tikai brūk un neviens neceļ neko jaunu, un man likās, ka tā notiek arī dzīvē - viss tikai brūk un nekas jauns nenotiek.

Kaut kādā posmā ar draugiem dauzījos apkārt, bišķiņ pasportoju, pa graustiem vazājāmies, meklējām veidus, kā izklaidēties. Es atceros, vienu vasaru ar skrituļslidām spēlējām bumbiņu hokeju, pāris vasaras braucu ar skrejriteni un mācījos taisīt trikus. Bračka un draugi ar skeitiem braukāja. Skatījāmies kaut kādus video, iedvesmojāmies un mēģinājām atrast interesantas lietas, ko darīt. 

Pārsvarā bērnība pagājusi Jūrmalā, ja?

Jā, Ķemeros dzīvoju un Kauguros mācījos. Tā bija Jūrmalas 1. ģimnāzija, tad vidusskola un valsts ģimnāzija. 

Par ko sapņoji kļūt, kad biji mazs?

Viens no pirmajiem sapņiem, ko atceros, ir rakstnieks.

Es laikam esmu viens no tiem cilvēkiem, kuriem lasīšana tajā brīdī, kad kaut kas cits nenovērš uzmanību, bija tuvāks. Tagad ar internetu un mūziku es grāmatas mazāk patērēju. Mazāks būdams, lasīju Šerloku Holmsu un kaut ko tādu.

Atceros, mums pat ir burtnīcas ar bračku, kur mēs paši mēģinājām kriminālus stāstus rakstīt. Tur bija "Asiņainais kruķis" un tādi. Mums bija mājās arī rakstāmmašīna, pirms bija dators.

Skolā, kurā es mācījos, mana vecmamma mācīja mazajām klasītēm mūziku, un tas bija galvenais iemesls, kāpēc es mācījos Kauguros, nevis Ķemeros. Es atceros, ka viņa arī citām skolotājām rādīja to stāstiņu. To gan pats es neesmu redzējis kopš tā laika.

Un cik tālu tas stāsts aizgāja skolas laikā?

Līdz dežuranta istabiņai. (Smejas.)

Es vienreiz uzrakstīju arī tādu mazu dramatisku uzvedumu uz saulgriežiem. Tajā laikā es jau biju "Dienvidparku" saskatījies un tad es mēģināju ar tādu pieeju darīt radošas lietas. "Dienvidparks", īstenībā, mani ļoti iedvesmoja - kā izmantot platformu kā ruporu, lai blieztu ārā to, kas nāk no tevis ārā pavisam godīgi un tā, ka tas tev liek justies labi.

Esi mācījies Jūrmalas 1. ģimnāzijā, kā arī studējis tulkošanu Ventspils augstskolā. Pastāsti kādēļ tieši tāda profesijas izvēle?

Tajā momentā es jau draudzējos ar mūziku un repošanu, man bija skaidrs, ka es ar to turpināšu nodarboties.

Vai tas bija vides neatbilstības dēļ vai paša ambīciju trūkums, bet es biju pārliecināts, ka ar repu jau noteikti es nenodarbošos ikdienā. 

15

Kā hobijs, ja?

Jā, sestdienās, svētdienās. Un tad mans mērķis bija - jāatrod kaut kāds biroja darbiņš, ko es varu darīt no deviņiem līdz pieciem, lai pēc tam es varu iet mājās un darīt to, ko man gribas.

Vienu gadu es mēģināju tikt Kultūras akadēmijā, audiovizuālajā programmā, bet es netiku budžetā, tāpēc izvēlējos gadu paņemt pauzi. Nākamajā gadā es aizgāju uz to Ventspili, kur nomācījos četrus gadus.

Viss bija forši, man patika, bet iekšā visu laiku kaut kas grauza. Es būtu gribējis studijām veltīt vairāk uzmanības, nevis tikai paķēpāties un pārkrūzot pāri tam studiju brīdim, lai es ātrāk varētu tikt atpakaļ pie tā, ko es esmu iztēlojies, ka varētu uzbūvēt - to sadalīto dzīvi.

To, ka mani tas līdz galam neinteresē, es sapratu tikai pašās beigās, jau pēc prakses, un es tā arī neesmu nodevis savu uzrakstīto bakalaura darbu. Tas ir tur atstāts iesaldētā stāvoklī.

Domā tomēr pabeigt, principa pēc?

Laikam, ka nē. Man vēl jūtīgs tas jautājums.

Man vispār skola, laikam to eksistenciālo šaubu dēļ, bija tāds problemātisks laiks. Nebija problēmas ar iedzīvošanos kolektīvā, bet vienmēr ir bijusi sajūta, manis paša izvēļu dēļ, ka es kaut ko daru un būvēju, jo tā vajadzētu darīt, tas ir prātīgi, kamēr īstenībā mani tā galva velk uz neprātīgo pusi. Uz risku, uz pārdrošību.

Man joprojām ir grūti atcerēties, ka es esmu nosēdējis tik daudz laika un veltījis tik daudz enerģijas… Protams, skola ir fantastiska un katra lieta, ko esmu iemācījies, ir noderējusi, bet nedaudz biedē, ka es visu to laiku esmu pavadījis, ieslogot sevi domā, ka šitā tagad būs mana dzīve. 

Kas tevi virzīja uz to?

Man liekas, ka gandrīz vai veselības problēmas. Man likās, ka nervi neliek mierā.

Ir noteikti daudziem bijušas situācijas - kaut kas aizved tevi tik tālu, ka paliek nu tik grūti, ka ir jānomet viss malā un jānonāk līdz nullei. Es sākšu no sākuma.

15

Tas bija laikam 2011. gadā, kad es pateicu mammai - es atvainojos, bet man vajag pamēģināt, citādi es ļoti nožēlošu, ka neesmu mēģinājis nokļūt tuvāk mūzikas pusei. Darbs ar skaņu mani vienmēr ir pievilcis. Un tas arī notika - mēs atvērām mazu "Dirty Deal" studiju un es tur nosēdēju čupu gadu un uzrakstīju divus albumus.

Kāpēc tieši tulkošana?

Mamma. Mamma arī tulkoja, angļu valoda man viegli padevās, attiecīgi es skatījos tādu vieglāko ceļu. Es nezinu, kā tagad skolās saka, bet mums teica, ka bez augstākās izglītības dzīvē vispār nav variantu. Vai nu grāvju rakšana vai augstākā izglītība. Tur manas racionālās smadzenes teica - tas ir tas, kas ir jādara, pat, ja es neredzēju iestaigātu ceļu, pa kuru es vēlētos iet.

Tas lielais ticības lēciens bija, ka man jāmēģina starp tiem ceļiem iestaigāt pašam savu. 

Cik grūti ir nonākt pie tāda secinājuma - jāuzticas sev un jāiet tas nezināmais ceļš?

Pagrūti ir, un pēc tam ir daudz neskaidrību.

Es esmu tā uzaudzis, ka man patīk drošība. Ir svarīgi, ka ir kaut kāds garants, ņemot vērā, cik viss ir nestabils. Joprojām mēģinu saskatīt to drošību jebkur, tā ir tāda neliela garīga atkarība.

Mūzikā, pareizāk sakot, hiphopā esi jau krietnu laiku - pastāsti, lūdzu, kā sākas tavs ceļš?

Kad tā rakstāmmašīna tika nolikta malā, uz mammas datora spēlējām datorspēles un daudz ko citu, tas dators nobūra mūs. Un vienā brīdī tā bija mūzikas programma.

Mēs aizbraucām ciemos pie mana brālēna - Naura Kolmaņa, arī mūziķa - un ieraudzījām, ka datorā var arī tādas cilpas likt un mūziku veidot. Mēs bijām ciemos pāris dienas un to gala rezultātu ierakstījām kasetē, tad mājās klausījāmies un man liekas, ka tajā brīdī āķis bija lūpā. Man bija aptuveni 12 gadi. 

Kas bija tālāk pēc kasetes apstiprinājums tam, ka ir forši?

Tad mēs sapratām, ka varam datorā arī ierakstīt skaņas - ne tikai strādāt ar to, kas ir jau iekšā, bet arī iedabūt savas.

Mēs piespraudām austiņas mikrofona izejā un tad kreisajā austiņā bļāvām iekšā.

15

Jā, ja pacenšas, var arī ar austiņām kaut ko ierakstīt. Pirmo dziesmu ierakstot, kas uzreiz bija repa dziesma, mēs nemācējām izdarīt tā, ka tu vienlaicīgi dzirdi mūziku un vari ierakstīt tekstu, tāpēc tur vienkārši gāja neritmā kaut kāda vāvuļošana. 

Ir tik daudz dažādu mūzikas žanru, kāpēc tieši hiphopa kultūra?

Es sākumā nebiju pārāk lielā sajūsmā par repu. Mans sākotnējais kliedziens, kas bija iekšā, kad bija jāpilda mājasdarbi un smuki jāsēž skolas solā, drīzāk bija ņūmetāls. Man likās, tur džeki dara, ko grib, kliedz kā grib un ir cilvēki, kas sajūt to pašu. Sapratu, ka ir citādāki veidi, kā tu vari justies un izpausties kā cilvēks.

Un noteikti "The Prodigy"! Tas izmainīja visu spēli. Kad sadzirdēju, kā darbojas samplēšanas tehnika mūzikā… Mani tas joprojām fascinē. Tā ir manipulācija ar skaņu ierakstiem, to pārveidošana un sagraizīšana, lai veidotu jaunus skaņdarbus.

Par ko bija jautājums? Jā, reps! Tur noteikti var vilkt paralēles ar to, kā reps Ņujorkā dzima un attīstījās - tu strādā ar to, kas tev ir pieejams.

Man pats galvenais, ar ko man vajadzēja tikt galā, bija vēlme izpausties bez kaut kādiem ārēju faktoru nostādītiem ierobežojumiem. To enerģiju, ko es gribēju izpaust, biju diezgan ilgi glabājis, un tajā brīdī, kad mums bija tas mikrofons pie datora, tas likās pirmais veids, kā to sākt darīt. Es pat daudz neklausījos repu, kad es pats to mēģināju darīt. Iemīlēju to mūziku nedaudz vēlāk, tikai pēc apmēram pusotra gada sāku klausīties repu, kas man patiešām patika un mācīties no tā. 

No kā tu esi visvairāk ietekmējies?

Tajā laikā grupa "Gang Starr", DJ Premier - tie ļoti definēja to, kā es pieeju mūzikai. Vēl Bigel. Man vairāk Amerikas austrumu krasta ietekme ir. Kaut kad nedaudz vēlāk arī no otra krasta viens producents Madlib - viņš ir bītu cilvēks.

Man tā buršanās ar sampliem un fragmentu remiksēšanu ir ļoti tuva. Labs salīdzinājums samplēšanai ir tas, kā Endijs Vorhols strādā ar vizuālo mediju - tas ir kaut kas nedaudz radniecisks skaņu veidā. Aplikāciju tehnika. 

Tur ir daudz diskusiju par zagšanu un plaģiātismu, bet tajā pašā laikā nevar apstrīdēt, ka tas, kas beigās rodas, ir kaut kas unikāls. Vienīgi tapšanas moments neierakstās tajos rāmjos, ka es esmu to simtprocentīgi radījis. 

Kas tev ir hiphops? Ko tev tas nozīmē?

Man liekas, ka mēs esam nedaudz nošķirti no tās, kas globāli ir hiphops. Tas tomēr ir ļoti uz vidi balstīts.

Pie mums hiphops atnāca kā mehānisms, bet tas iesakņojās nedaudz pa savam, tāpat kā Krievijā, Francijā vai Japānā. Hiphopā pieņemts daudz ko ņemt no vides, piemēram, tēmas, lai tu varētu identificēties ar to, ko tu dzirdi. Tas ir par to, kas ir mums apkārt.

Es arī esmu par to, ka mēs skatāmies lokāli. Man patīk mūzikā dzirdēt motīvus no mūsu platuma grādiem, nevis samplēt kaut kādu Detroitas soulu.

Tāpat kā padomju laikā kaut kādas sagrābstītās iedvesmas no rietumiem… Piemēram, kā skanēja padomju fankmūzika - tas ir kā fankmūzika ar šlipsīti! Drusku mīlīgs, drusku pakaļdarinājums, bet viņam ir pilnīgi cita garša. Un ar to garšu var strādāt kā ar unikālu garšvielu.

Tāda spēlēšanās sanāk.

Jā, noteikti! Liela daļa mākslas ir to pamanīt un saskatīt, kas tur ir tas unikālais. Man liekas, galvenais nekaunēties no tā vietējā, lokālā. Tas varētu arī citā mūzikā darboties - mēs lokalizējam un padarām to par savu. 

Atbildot uz jautājumu - es laikam sevi vairāk redzu tajā lokālajā, kas diezgan stabili ar abām kājās stāv uz tā. Globāli tas viss ir tik plašs, ka es teorētiski esmu daļa no tā, bet ikdienā es to tik daudz nejūtu. Lai gan nesen mēs satikām vienu kungu no Somijas un, patiesībā, satiekot repa fanu no jebkuras vietas pasaulē, momentā ir kontakts un tas ir interesanti. Hiphopa nācija. Un man ir sajūta, ka es esmu globāli daļa no tā.

Cunfte.

Jā. (Smejas.)

Varētu teikt arī tā.

Un idejiski - ko tev nozīmē hiphops?

Personīgi man tas izpausmes brīvības koncepts ir bijis pats svarīgākais.

Reps var būt arī pavisam godīgs šovbizness bez nekādām vērtībām. Tur nav nekas nepareizs, ja reperis saka - es taisu repu, jo man patīk uztaisīt naudu ar mūziku. Ja to godīgi pasaka, viss kārtībā. Bet man vienmēr ir gribējies, lai tas ir mana godīguma instruments, kurā es varu manifestēt savu apspiesto, bērnībā, ko es pats esmu apspiedis, to Ansi.

Tā nu ansis ar mazo a ir varējis izaugt ar manu palīdzību par kaut ko, kura balss ir vairāk vai mazāk sadzirdēta. 

Varētu teikt - savu kompleksu transformācija?

Jā, pilnīgi noteikti. Laikam mūziķi vispār ir traki.

Viņi to ir atraduši kā kruķi ikdienai.

15

Man ir gadījies, ka es ar mūziķiem runāju un aizejam līdz tēmai - kāpēc tu to dari? Kas ir tas, ko tu pārvērt to negatīvā uz pozitīvo? Tev ir bijusi problēma, tu par to uztaisi foršu dziesmu, kas tev liek labi justies un tajā brīdī, kad esi uz skatuves, izlādē beidzot to enerģiju. Un redzi cilvēku acīs, ka tev nebija vienīgajam tāda problēma!

Tas ir psihoterapijas moments kaut kādā ziņā. Un par to, ko mēs katrs sadedzinām - pat, ja cilvēks sākumā saka, ka viņš tik tāpat taisa mūziku, tad pēc pāris gadiem tomēr nonāk līdz tai saknei, kas tas ir bijis un kāpēc tā pašizpausme ir svarīga. 

Vai tu piekrīti tēzei, ka hiphops ir protests pret netaisnību un nevienlīdzību, opozīcija attiecībā pret varas turētājiem, skarba un nesaudzīga sociālās realitātes fiksēšana? 

Ja mēs runājam par hiphopu kā kultūru, tad jā - domāju, ka tāds var būt hiphops. Bet es drīzāk domāju - mēs darām, kā mēs jūtam. Tas arī viss.

Vai tā pamatdoma ir, ka hiphopa kultūra vienmēr būs kā opozīcija pret kaut ko? Jeb nē? Kā tev šķiet?

Es domāju, ka tā ir situācija, kur cilvēki paši sev ir piešķīruši balsi un tas ir tas pats, ko TVNET komentāros cilvēki var izdarīt. Tur jau lielākoties ir protests pret to, ko mēs šobrīd redzam.

Reti cilvēki grib pateikt, ka viss ir kārtībā. Būs detaļas, kas būs trāpījušas un tā jau veidojas tā diskusija, tas ir moments, kurā brīdī mēs piešķiram cilvēkiem balsi. Reps ir ļoti palīdzējis, brīvā valstī dzīvojot, mums piešķirt balsi.

Tagad ir sociālie tīkli - viena lieta, kas tur dzīvo, ir reklāma, otra lieta - viedoklis. Viedoklis, kuru gribās visskaļāk pateikt ir tad, ja kaut kas nav kārtībā. 

Hiphops kā subkultūra ir veidojusies ļoti noslēgtā vidē - kā tev šķiet vai šodien tas nekļūst jau par neatņemamu popkultūras daļu?

Jā, es domāju, ka hiphops ir jaunais pops.

15

Tas nav tas, par ko viss hiphops ir kļuvis, viņš vienkārši ir izpleties platāk. Tas kā pandēmija iet pāri pasaulei un, ja mēs redzam žanrus kā teritorijas vai valstis, tas ir pārņēmis gandrīz visu.

Tā virzība tad ir uz izplešanos?

Kā visums, jā.

Esi saņēmis Latvijas Mūzikas gada balvu par labāko albumu…

Jā, paldies!

Reps no andergraunda kļuvis par plaša patēriņa preci? Vai tas neizšķīdina hiphopa ideju kā tādu - vēršanos pret netaisnību, sociālās dzīves skarbuma atainošanu?

Varbūt, ja mēs skatāmies, cik daudz protesta mūsdienās ir hiphopā, tad jā, tas samazinās. Daļa popmūzikas tagad skan kā hiphops un tas formāts to neļauj. Un viņi netaisīs sabotāžu paši sev, piemēram, necienīgi runājot par radio, kas viņus atskaņo. Varbūt tieši par to gribētos runāt, bet ir nedaudz citi mērķi.

Līdz ar hiphopa plešanos, to definīciju ir aizvien grūtāk nospraust. Mēs satiksim noteikti cilvēkus, kas teiks, ka hiphops ir tāds, kāds cits teiks, ka citādāks. Tāpat kā kultūrai ir dažādas definīcijas.

Pamatideja ir - aizmirsīsim bandas, aizmirsīsim vardarbību, aiziesim visi uz ballīti un izklaidēsimies! Tas bija tas, ar ko hiphops aizsākās.

15

Balss iegūšana un runāšana par protestu - tā jau bija atļaušanās nedaudz vēlāk. Ja mēs runājam par saknēm… Ja rakstām uzbrūkošas dziesmas pastāvošajai iekārtai - tas jau ir subžanrs.

Saknē tā ir mūzika ar moto - mēs varam arī darīt savādāk! Mēs varam nesist viens otru nost, mēs varam uztaisīt mūziku. Nedarīt sev pāri, neapdullināties ar apreibinošām vielām, bet uztaisīt ballīti un mācīties dejot aizvien krutāk, krāsot uz sienas aizvien krutāk.

Ja mēs runājam par septiņdesmitajiem, astoņdesmitajiem gadiem, tas protests ienāca tur ar "Public Enemy" un tamlīdzīgām grupām, kas ir jau vēlāk. Pēc tam sekoja Gangsta rap, kas glorificēja vardarbību, tur notika tā svaidīšanās, kādas vispār ir tās kultūras vērtības. Tur jau mēs runājam par subžanriem.

Tur ir arī sociāli atbildīgs reps, kas ir mūsdienās ne tik liela sadaļa no tās mūzikas, ko mēs varam ikdienā dzirdēt. Daudziem nemaz nav mērķis būt sociāli atbildīgiem, nav vēlme aiztikt to visu un komentēt politiku. Visu albumu uztaisīt par, piemēram, meitenēm. Un tas albums labi tirgojas, cilvēki izklaidējas ballītē, kas ir ļoti radniecisks tam, kas notika hiphopa pirmsākumos - mēģini aizmirst negācijas un koncentrējies uz to, kas tev ir tuvs. Tu nemēģini izlikties, ka tu saproti kaut ko no tā, ko tu īstenībā nesaproti, kā tas reizēm ir.

Kāds, sekojot tavai minētajai definīcijai, ir spiests rakstīt par to, ka vajag atlaist Saeimu un viss ir slikti, bet viņš par to spriež pēc ļoti limitētas informācijas, līdz ar to sanāk ļoti dezinformēts komentārs repa formātā. Daži, kas ir pietiekami gudri, nemaz neķeras tam klāt, jo tas ir uz mūžu tavā diskogrāfijā. 

Kuram atzaram tu pats esi piederīgs?

Es, man liekas, esmu uz 50 procentiem sociāli atbildīgais un nedaudz reperu reperis. (Smejas.)

Kas ir reperu reperis?

Nu, tas ir tā… Ja es uzrakstu dziesmu, kas ir reperu reps, tas, visticamāk, tas ir mērķēts tiem cilvēkiem, kuri ļoti labi zina, kas notiek Latvijas mūzikā. Tur nedaudz tas sportiskais elements iekšā, tāda lielīšanās saturiski, parādot, ka es izdarīju labāk nekā kāds cits izdarīja.

Tāda sāncensība, rīvēšanās…

Jā, es nedaudz iekāpju tajā, jo man patīk hiphopa sportiskais elements, battle elements. Noteikti tas ir arī kāds komentārs par to, ko redzu apkārt. Un bieži arī tā "skalošanās", kas varētu būt terapijas elements. Un šad tad es vienkārši izklaidējos un uztaisu kaut ko sava prieka pēc.

Apzināti konkrētā subžanrā neesmu centies sevi ierobežot.

Kas ir tas, ko tu paud caur savu mūziku?

Man šobrīd ir grūti uz to atbildēt, jo es tieši strādāju pie jaunā ieraksta un es pats mēģinu nonākt pie secinājuma.

Nu, varbūt līdz šim? Atskatoties.

Man šķiet, ka man nav tādas konkrētas ideoloģijas. Necenšos moralizēt, bet vairāk atstāt to klausītāju ziņā.

Tas, ko man patīk izraisīt, ir neliela diskomforta sajūta. Tas varbūt nav loģiski no šovbiznesa viedokļa, cilvēkiem likt justies bišķiņ neērti. Bet es zinu, ka daudziem tā nelielā neērtība tieši liek justies ērti - mēs tagad runājam godīgi.

Tas ir tāds šifrs, ko jau tu ieliec idejā, ka tu nedaudz uzarsi to zemi, nevis tikai pāriesi pāri.

15

Tas arī viss, man nav pārāk spilgta politiska pārliecība. Man vispār dažreiz ir grūti repot, jo es neesmu ļoti pārliecināts par daudzām lietām.

Es esmu pārliecināts par to, ka man patīk vairāk klausīties, ne runāt. Ja kāds pat stāsta kaut ko, kam es līdz galam neticu, man tāpat patīk to noklausīties, jo no mīnusa var iemācīties plusu un otrādi. Atliek tik caur filtru izlaist to cauri un tas var būt iedvesmojoši. Vari klausīties kā kāds par tevi runā briesmīgas lietas, to paņemt līdzi un kļūt bagātāks.

Man grūti kaut ko konkretizēt, noteikti kaut kas pa gadiem mainīsies. 

Tu kaut kādā veidā esi ietekmes līderis konkrētai auditorijai - cik atbildīgi tu pats uz sevi skaties?

Par atbildību runājot - es absolūti negribētu uzņemties atbildību par to, ja pārāk jauni cilvēki klausās un citādāk interpretē to, ko es saku. Bet, man liekas, reizēm jauni cilvēki vislabāk saprot.

Ir bijuši gadījumi, kad ir fundamentāli pārprasts dziesmas konteksts un reti tie ir jauni cilvēki - biežāk kāds, kas nav pieradis ieklausīties tajā formātā.

Es cenšos arī bieži atgādināt un pieminēt, ka tā mūzika nav rakstīta bērniem.

Tas ir priekšstats un arī realitāte, ka tā ir jauniešu mūzika, bet mana mūzika ir augusi līdz ar mani. Es kad rakstu, tad rakstu tā, lai otrs tāds Ansis pateiktu - jā, man patika. Tas ir manā intelektuālajā līmenī.

Tas ir kaut kas, kas mani uztrauc un par ko, manuprāt, vajadzētu arī citiem izpildītājiem padomāt - kas ir tava mērķauditorija un kāds ir tavs atbildības līmenis. Bet es negribu, lai tas ierobežo manu pašizpausmi, ka man tagad jābūt atbildīgam pret bērniem.

Visādi citādi es esmu par maksimālu brīvību šajā formātā, jo tas ir tas, ko es esmu tur atradis.

15

Tas politkorektums arī, man liekas, tā viļņveidīgi uznāk un pāriet. Atceros, skatoties Dienvidparku divtūkstošo gadu sākumā, bija tāds politkorektuma mirklis, tagad atkal tāds ir, bet liekas, ka tas arī sāk atslābt. Tā tas sabiedrībā šūpojās un es domāju, ka reps tam šūpojas līdzi.

Galvenais ir tas, ka viss vienmēr ir kontekstā. Izņemot no konteksta citātus, mēs jebkuru reperi Latvijā varētu nogremdēt.

Kas ir latviešu repera sapnis? Augstākais iespējamais punkts karjerā, uz ko tiekties?

Kaut kādā ziņā cieši saistīts ar savām ambīcijām un stāvokli valstī. (smejas)

Es nezinu, kas varētu būt sapnis, man tas pašam nav skaidrs - es minu savu taku, durvis veras vaļā un, ja es redzu, ka kaut kur gribu ieiet - ieeju.

15

Noteikti man viens no tādiem iedvesmojošiem punktiem bija redzēt Gacho jeb Mesu, kurš šogad arēnā uztaisīja koncertu - tas ir kaut kas, ko tu esi uztaisījis un tā ir iespēja radīt tādu milzīgu enerģiju milzīgā telpā. Skaties visiem klausītājiem acīs un redzi, ka, jā - šis ir milzīgs mirklis. Domāju, ka daudzi sapņo par ko tamlīdzīgu.

Man tas varbūt nav tāds viens konkrēts mirklis - man liekas, ka es dzīvoju to sapni šobrīd, jo man ir iespēja turpināt taisīt mūziku, ir cilvēki, kas to klausās. Tas arī viss.

Es, klausoties tevis sacerētu un izpildītu mūziku, apbrīnoju spēju ātrā ritmā skaitīt pantus jeb repot, papildus radot arī zemtekstu. Cik sarežģīti vai viegli ir radīt liriku, lai tā saskanētu ar pavadījumu jeb bītu?

Man šķiet, ka tā ir tāda sākotnēja problēma, lai saskan ar bītu, jo uzreiz ir jāiet sporta režīmā - kā lai saskan labāk nekā tam otram džekam? Un kā lai saskan labāk nekā manā iepriekšējā dziesmā? Tur ir tā problēma.

Pats pamats nav pārāk sarežģīti - ja cilvēks prot dziedāt vai sist knipi ritmā, tad viņš nav tālu no tā, lai uzrakstītu 16 rindas un uzliktu uz bīta.

Kurā brīdī rodas tā sarežģītības pakāpe? Un ko darīt, ja vienkārši kaut kādā brīdī neiet kā gribētos?

Man joprojām nav atbildes uz šo jautājumu. Paši skaistākie mirkļi radīšanas procesā man ir bijuši tie, kad es vienkārši nesaprotu, no kurienes tas nāk un es neko citu negribu, tikai to, lai tas turpinās.

Es kaut kādā ziņā esmu mūzas atkarīgais, bet dažkārt viņa atnāk pēc četrām stundām, kad tu spied ārā. 70 procentos gadījumu es pēc tām četrām stundām nodzēšu visu, ko esmu radījis līdz tam. Tā kā tu liec sev vilties diezgan daudz, līdz atnāk tas garšīgais mirklis. Var būt dienas, kad ir skaidrs, kas notiek ar saturu, bet to nevar ielikt formā. 

Man parasti ir liela lapa, aprakstīta un tad es aplikācijas tehnikā lieku kopā - kaut kas der, kaut kur jāaizpilda tukšums. Klucīšu princips.

Vai tu esi paškritisks?

Man liekas, tā paškritika ir slimība. Esmu redzējis daudz netalantīgus cilvēkus, kas atgādina ik pēc piecām minūtēm, ka viņi ir paškritiski un vajag pielabot to vietu un to vietu, bet tur jau fundamentāli ir kaut kas garām. Tur nav dziesma, bet tāda sūda pucēšana. Es pat nezinu, cik tas palīdz vai traucē ikdienā.

Vispār ir vajadzīga atgriezeniskā saite?

Dažkārt. Es pirms iepriekšējā albuma, "Balzāma", biju vairākus mēnešus ar klapēm uz acīm un radās absolūts objektivitātes trūkums pašam par savu darbu. Es domāju, ka daudziem ar to ir problēma.

Kuras ir tās tēmas, par kurām tu repo un pie kurām atgriezies?

Noteikti tā saucamie reprezenti - kā džeza standarts, pie kura tu atgriezies. Tas ir battle rap iedvesmotais - es esmu labāks par tevi un es varu dažādos veidos pastāstīt kāpēc!

Mums bija viens svarīgs posms ar kolektīvu PKI, kur bija iekšā Skutelis, Edavārdi, Eliots, Ārčijs, vēl citi mūsu džeki. Tur varēja ļoti labi just, kā tas palīdzēja mums pašiem attīstīties. Varēja just, ka mēs paši ļoti tehniski progresējām brīdī, kad tu noklausies sava biedra tekstu un tu esi priecīgs, ka viņš tik forši izdomāja, bet tev vajag izdomāt vēl foršāk.

Kas ir tās lietas, bez kurām nespēj iztēloties savu ikdienu?

Es nezinu, bez visa var. Bez telefoniem, bez datoriem, tas ir patīkami. Nu bez datora gan es nevarētu ar mūziku strādāt. Tas pats par telefonu - bez tā es nevarētu saviem klausītājiem paziņot par tuvākajiem pasākumiem.

Tas ir ļoti svarīgi, jo vēl nesen mēs nevarējām paļauties uz nekādiem medijiem - neņēma pretī nekādas relīzes, ko reperi arī neprata rakstīt, bet tas cits stāsts.

Esmu novērojis, ka repu patērē un rada pārsvarā gados jauni cilvēki - vai reps ir mūzika konkrētai vecuma grupai?

Nē, nē. Reps ir mūzika cilvēkiem, kas ir vispār gatavi atvērties tam formātam. Joprojām ir daudz cilvēku, kuriem ir, labākajā gadījumā, savi priekšstati par to, kādam repam ir jābūt, sliktākajā, ka repu nekad mūžā viņi neklausīsies.

Reps ir vēl viena mūzika, kas aug, tāpat kā roks, līdz ar paaudzēm. Latvijā arī, es jūtu, ka auditorija plešas tieši manā vecuma grupā, nav tā, ka parādās jauni gados jauni klausītāji, jo es vienkārši saturu neveidoju tādu, kas viņiem ir ļoti aktuāls. 

Vai repā ir vecuma ierobežojums, respektīvi konkrēts vecums, kuru sasniedzot, ar repu vairs nenodarbojas? Nav redzēti daudzi 60 un 70 gadus veci reperi.

Ir, jau ir un būs vēl vairāk. Pats reps vienkārši vēl nav tik vecs - repam ir 50 gadi un mums arī ir jau čupa ar piecdesmitgadniekiem, kas koncertē.

Piemēram, hiphopa miljardieris Dr. Dre ir jau tuvāk 60 gadiem, Wu-Tang, manis pieminētais Dj Premier, un viņi pat nav veterāni. Noteikti nav nekādi vecuma ierobežojumi.

Es pats esmu flirtējis ar domu uzrakstīt albumu bērniem līdz desmit gadu vecumam, tur  - mamma, tētis neko nesaprot, bet tā atbildīgi.

15

Ar mazo protestiņu. Tas būtu tāds humora projekts. Tieši to pašu mēs varētu sarakstīt lēnākā tempā senioriem, ar šlāgera motīviem.

Tā kā man nekādu vecuma ierobežojumu nav, manā uztverē slēdz ārā cilvēkus no repa tikai tas, ja viņi acīmredzami ir negodīgi. Ja viņi izmanto mediju, lai melotu vai spēlē tēlu. Tas ir tas, ar ko man šad tad ir problēmas. Tu vari būt reperis, kurš visvairāk lamājas, man arī patīk lamāties, nav problēmu. Man problēma sākas, kad tu esi uzrakstījis dziesmu, kur izklausās, ka tu kaut kam tici, bet patiesībā tu gribēji uztaisīt naudu ar to. Tas man nepatīk. 

Skatoties dažādus repa videoklipus, esmu novērojis - kā darbības vietas tiek izvēlētas pamestas mājas bez logiem, ēku jumti, fonā redzams alkohols, pilnīgi noteikti kāds pīpē, tumši kakti un tā tālāk. Kādēļ šāda žanra prezentācija? 

Es domāju, tā ir drusciņ pagājusi ēra šobrīd. Bet tas ir tas pats - pievērsiet uzmanību tam, par ko es runāju un pie reizes apskatiet, kāda izskatās realitāte!

Ja mēs skatāmies Rīgas tūrisma rullīti, tad viņš neizskatīsies tā, jā.

Reperi kaut kādā ziņā pilda tādu ielu reportiera funkciju.

15

Iespējams, ka viņš ieskatījies kādā pažobelē un saskatījis savu drūmo atziņu. Es varu pateikt, ka tā jau ir tāda stipri klišejiska doma. Reizēm mūsu vidū ir joki - nu, ko, aizejam uzfilmēt klipu pie grafiti pamestā mājā un tad dodam ārā to dziesmu.

Reperi mūsdienās aizvien vairāk mēģina radoši pieiet tam procesam un iekapsulēt inovatīvas idejas.

Es iedomājos, tā ar humoru mazlietiņ - var jau braukt uz Saulkrastiem un mest jūrā akmentiņus romantiski saulrietā un bliezt par to, cik dzīve ir slikta...

Jā, starp citu, ir vesels repa subžanrs Latvijā, kuram tika iedota iesauka motreps - motivējošais reps. Tur ir pilns ar klipiem pie liedaga, uz moliem, skati ar droniem, kadri palēninājumā, kā putni aizlido - tas viss ir daļa no repa.

Tā kā reps nav tikai melnbalti kadri pie dzelzceļa - domāju, daudz vairāk cilvēki redzējuši tieši tos "jāju ar zirgu un metu akmentiņus jūrā".

Mūsu saruna ir ļoti straujiem soļiem paskrējusi, mans pēdējais jautājums tev šodien - ja rīt tev būtu jāmaina nodarbošanās, ko tu darītu?

Jā… Šobrīd man liekas, ir ļoti pateicīga vide podkāstošanai. Daudziem, kas to tagad dara, es biju tas, kurš teica - ejiet, taisiet podkāstus!

Mēs jau apmēram 2006. gadā taisījām podkāstus par repa tēmu ar manu kolēģi Skuteli, un es jau tad iemīlēju to formātu. Tur nedaudz jāattīstās reklāmas pusei, lai tas kļūtu par vēl ejošāku lietu.

Es, īstenībā, varētu to pamēģināt paralēli repa lietai kādreiz, kad man atliks laika.

Vēl mani vienmēr ir saistījusi dramaturģija. Katrā gadījumā, es noteikti izvēlētos kaut ko uztaisīt un tad palaist cilvēkos, lai es redzu, kā tas atsitās un atnāk atpakaļ, lai es varu skatīties uz to bildi, kas ir izveidojusies. 

Pēdējos gadus es arī daudz strādāju vienkārši ar audio, kā producents citiem reperiem - tas man šad un tad patīk, vienīgi ar to gribas mazliet iepauzēt. Šobrīd tieši esmu paņēmis pauzi kā skaņu inženieris.

Tā es daudz ko varu darīt, ja runa ir par skaņu, gan jau kaut ko izdomātu, ja repa vilciens sāks bremzēties.