Par bērnības pavadīšanu pilī, dzīves tveršanu ar ironiju un visu sapņu piepildīšanu. Par to visu un vēl vairāk pēdējā "Apollo 1h" raidījuma sērijā stāsta radio un televīzijas raidījumu vadītāja Baiba Sipeniece-Gavare.

Esi dzimusi Jaunpilī - pastāsti, lūdzu, kā pavadīji savu bērnību?

Tas patiesībā ir viens no iemesliem, kā nonācu līdz stāvizrādēm.

Es vienmēr esmu teikusi, ka ir ļoti svarīgi, kur bērns uzaug un ar kādām acīm skatās uz pasauli. Man ir ļoti paveicies, jo maniem vecākiem labpatikās Jaunpilī atrast darbu un tad ar visu ģimeni tur arī pārcelties.

Tajā brīdī, kad pārcēlāmies, man bija gads, es jau sāku pasaules uzskatus veidot - cilvēks gada vecumā sāk jau kaut ko saprast. Un es uzaugu ar skatu uz pili.

Kur vien apkārt es raudzījos, bija viens vienīgs skaistums.

24

Vienā pusē bija parks, otrā - pils. Pils tobrīd bija demokrātiski atvērta un mēs tur dauzījāmies pa pagalmu, pagrabiem. 

Es uzaugu septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados, un tajā laikā tā bija - bērni laukos auga savā vaļā. Neviens viņus šausmīgi nepieskatīja, tikai vakarā saskaitīja, vai visi ir mājās. 

Līdz ar to, mana bērnība ir nenormāli raiba, par ko es esmu pateicīga liktenim, bet dieviņš arī stāvēja klāt, jo kas tik tur nenotika! 

Piemēram, es pirmajā brīvdienā vasaras brīvlaikā nepieskatīta vazājos pa Jaunpils centru un man uzbrauca virsū smagā mašīna. Kaut kā veiksmīgi es paliku dzīva, bet to lidojumu gaisā es atceros, atceros arī kā piezemējos un kā manā acu priekšā pampa kāja un jaunās sandales plīsa. Man bija aptuveni 10 gadi. Un tad mamma uzradās, pilnīgi bāla. Lūk, dzīvas atmiņas.

Es esmu daudzkārt dzīvē bijusi tā pa mata tiesu no kritiskām situācijām, bet šitā, man liekas, bija viena no maksām par brīvību. 

24

Bet, jā, daudzas manas bērnības lietas un ekspektācijas notika pilī vai ap pili.

Par ko sapņoji kļūt, kad biji maza?

Es diezgan ātri jau sapratu, ka es gribu būt kaut kas, kas gozējas uz skatuves vai starmešu gaismā.

Jaunpils pilī diezgan bieži filmēja kādu filmu vai raidījumu - tie cilvēki līdz ar to mums nebija kaut kādi citplanētieši, bet ierasta aina. Toreiz arī televīzija bija, nu, kaut kas! Kad viņi ieradās, visa Jaunpils dzīvoja tādā radošā gaisotnē. 

Tā pils arī pievilināja ļoti daudz radošus cilvēkus un pilnīgi mierīgi varēja dienas vidū sastapt, piemēram, Imantu Ziedoni, Uldi Zemzaru. Tā kā es pa to pili dzīvojos un apkārt bija mākslinieki, man likās, ka man arī vajadzētu.

Tur bija arī skatuve, varējām taisīt visādus uzvedumus un tas vienkārši iesūcās manās šūnās. 

Protams, es vispārdrošākajos sapņos nevarēju iztēloties, kā tas viss izvērtīsies, bet to, ka es kaut kur te gribētu būt, to es zināju.

Esi mācījusies Valmieras Viestura vidusskolā…

Vispirms es mācījos Jaunpils vidusskolā, tad es uzzināju, ka Valmierā ir teātra klase, tieši tajā gadā bija uzņemšana un tā bija mana pirmā uzvara - es tiku iekšā teātra klasē! 

Iedomājies, tev ir 14 gadi, tu pastā saņem vēstuli un tur uzrakstīts - Jūs esat uzņemta Valmieras Viestura 3. vidusskolas teātra klasē. 14 gadus vecam cilvēkam tas ir milzīgs notikums. Es atceros, kā aiz laimes raudāju. 

Man ir dzīvē kaut kādas epizodes, ko es atceros ļoti labi, un šī ir viena no tām.

Kad es beidzu Valmieras skolu, mani pasauca skolotājs Zigurds Ķesteris, Ģirta Ķestera tētis, kurš bija dibinājis to teātra klasi, un teica, ka man ir vērts iet kaut kur tālāk. Tā kā tā teātra klase automātiski nedeva nekādu "zaļo gaismu", pašam vajadzēja iet un stāties tālāk.

Tajā gadā uzņēma Daugavpils kursu, braucu uz turieni, iebraucu pilsētā un sapratu, ka man galīgi Daugavpils nepatīk, lai piedod man daugavpilieši!

24

Toreiz, 1988. gadā likās, ka esmu aizbraukusi divas pieturas par tālu un iebraukusi Krievijā. Es, savukārt, visu apzināto mūžu biju dzīvojusi absolūti latviskā vidē, kur krievs bija eksotika. Un tur - man pat likās, ka veikalu nosaukumi bija krievu valodā! 

Ja jau atbraukusi esmu, domāju, mēģināšu nokārtot tos eksāmenus, bet, atzīstos, biju vāji sagatavojusies. Pelnīti neiekļuvu skolā, bet mājās es nebraucu noskumusi.

Pagāja laiks, pamācījos Kultūras darbinieku tehnikumā, bet tur man galīgi nepatika. Loģiski, ka mani no turienes izmeta ārā, kopā ar Daigu Gaismiņu, tehnikumā par mums ir ieraksts - kultūras darbam necienīgas.

Daiga aizgāja uz aktieriem uz Ķimeles kursu un es aizgāju uz Alvja Birkova un Uģa Brikmaņa organizēto alternatīvo teātra studiju. 

Te jāsaprot vēsturiskais konteksts - tad lūzt Latvijas vēsture, notiek neatkarība. Es tajā studiju laikā piedzīvoju visu, ko var piedzīvot - barikādes, demonstrācijas, neatkarības deklarāciju, visu! Tad, kad studijas beidzām, bija iestājusies Latvijas neatkarība, sākās trakie deviņdesmitie un nevienam teātri nevajadzēja. Visi domāja tikai par to, kā izdzīvot. 

Līdz ar to, uz visa šī fona es baigi nesēroju, ka neesmu teātrī un tad es satiku Andreju Ēķi. Sākās mana televīzijas dzīve un par visu, kas notika pēc tam, es esmu pateicīga tieši viņam.

Tu ar humoru esi uz Tu - esi piedalījusies dažādos humora šovos un raidījumos, tos vadījusi kā arī pati plēsusi jokus - vai atceries, kā tas sākās?

Tas jau sen sākās, neviens jau īsti nezina, no kurienes viņam ir kaut kādas rakstura īpašības. Es nekad neesmu bijusi tāda, kas sēž mājās un domā jokus.

Manas simpātijas vienmēr ir piederējušas tiem cilvēkiem, kuri dzīvi tvēruši ar ironiju, vēlams arī ar pašironiju un atraduši tajā nopietnībā kaut kādu nenopietnību.

Ja tu dzīvi uztver tā nopietni un smagi, ir ļoti grūti dzīvot.

24

Dzīve mēdz būt dažāda, tā met visādus kūleņus - ja tu visu laid caur aknām un esi bēdīgs par katru nieku, tad nav vienkārši. 

Manā dzīvē diezgan ātri ienāca bēdas, man deviņu gadu vecumā nomira tētis. Bērnam vispār ar tādām bēdām ir sarežģīti tikt galā, it īpaši, ja neviens nepaskaidro, kur paliek cilvēks, kad viņš nomirst.

Atceros, kad bija bēres, mājās bija ļoti nospiedoša atmosfēra, bet bija viens cilvēks, kurš ienesa tādu vieglumu. Ne vieglprātību, bet vieglumu. Tad es sapratu, ka arī ļoti drūmās dienās vieglumam ir vieta.

Ir tādi atslēgas mirkļi dzīvē, kad it kā atslēdzas durtiņas un tu ieej citā pasaulē. Tajā brīdī es sapratu, ka tad, kad būs bēdas, es bēdāšos, bet izvēlēšos tādu formu, lai pēc tam vēl paliktu dzīva. 

Ar laiku sapratu, ka asprātīgs cilvēks ir gudrs cilvēks - ass prāts. Duraki nemaz nevar būt asprāši.

Bet brīdi, no kura es esmu baigā humoriste, nevaru pateikt. Tas vispār tāds jokains apzīmējums.

Kāds būtu labāks?

Nezinu, man liekas, nevajag cilvēkam uzlikt virsū tādu zīmogu. Man pietiek, ka man ir vārds, uzvārds… Jā, man reizēm prasa, kā mani dēvēt, kā titros rakstīt - vienmēr prasu, lai mani nesauc ne par dīvu, ne par zvaigzni, ne par TV seju, jo man liekas, ka tas nav kaut kā pareizi iztulkots. Mans darbs ir radio un televīzija, tātad, radio un televīzijas raidījumu vadītāja. 

Tālāk jau cilvēki paši izlems, kas es esmu. 

Kuri ir tie cilvēki, no kuriem esi iedvesmojusies un smēlusies idejas, kuri kaut kādā ziņā mainījuši tavu dzīvi?

Es, piemēram, saviem bērniem līdz apnikumam činkstēju, un vēl joprojām to daru - lasiet grāmatas! Grāmatas neviens nav atcēlis un nav apstrīdējis grāmatu nozīmi cilvēku dzīvē. Grāmatas, pirmkārt, bagātina valodu un to nevar aizstāt ne ar ko. 

Es varu teikt, ka grāmatas lasīju diezgan daudz.

Astrīda Lindgrēna bija tā, kas veidoja manu pirmo sajūtu, ka humoram ir vieta arī "lielajā" dzīvē - Karlsons, Emīls, Pepija. Vēl man ļoti patika Nezinītis. 

Es uzaugu Zentas Ērgles grāmatu ērā - tur arī bija vieta humoram.

Bet tā, no cilvēkiem, autoritātēm… Viens tāds nav, man patīk, piemēram, Žvaņeckis, viņš ir brīnišķīgs, kā viņam galva strādā! Līdz kaut kādam brīdim man arī Genādijs Hazanovs patika, es uzaugu ar viņa līmeņa jokiem. Protams, Edgars Liepiņš. Klausos ik pa brīdim viņa dziesmas un saprotu, ka tāda līmeņa latviski runājošs cilvēks vēl nav parādījies.

"Dullais desmitnieks", "Ādamsoni", "Lielais brīnumzemes šovs" ir tikai daži no humora šoviem, kuros esi piedalījusies - kuras ir siltākās atmiņas, kas saistās ar to laiku?

Es vienmēr esmu teikusi, ka man ļoti patika "Dziesmu duelis" - vislabākā, siltākā, jaudīgākā enerģija nāca no turienes. Un nāk vēl joprojām!

Tā galvenā lieta, kas cilvēkam ir jāsaprot, ka tad, kad viņš kaut ko dara, viņš atdod enerģiju.

24

Vēlams, ka tā enerģija atnāk atpakaļ - "Dziesmu duelī" precīzi tā bija.

Bija perfekti nolasīta komanda, nevaru iedomāties labāku savienību kā Marhilēvičs, Jakušonoks… Es par sevi mazāk, jo, ko tad es te savi tagad slavēšu, bet vēl tie Patmalnieces tērpi!

Viņas tērpi man deva tādu spēku un prieku! Es caur ekrānu to devu un feedback (atgriezeniskā saite - no angļu val.) bija milzīgs. Pēc katra raidījuma tik daudz cilvēki nāca klāt un teica - mēs mājās uzklājām galdu, dziedājām līdzi… Ļoti daudz komplimentu. 

"Dziesmu duelis", ko tur liegties, pēc tam mani ir barojis ilgu laiku, jo mēs braucām apkārt pa Latviju ar koncertprogrammām.

Kāpēc es nepieminu tos visus humora šovus, mēmos šovus - tas bija ārprātīgs elles darbs. Ikviens humora raidījums top ar šausmīgu darbu apakšā - vispirms ir sapulce, tur mēs kaujamies un kliedzam, jo katrs esam izauguši ar savām vērtībām. 

Atceros, bija viena sapulce, kur es stāvēju kājās un kliedzu - mēs nedrīkstam tā darīt!

24

Tas bija Lieldienu raidījums, kur bija doma, ka raidījuma viesis būs Jēzus. Es teicu - nekādā gadījumā, mūs nolinčos! Pārējie teica - beidz, paskaties "Monty Python" - bet mēs neesam angļi! 

Lūk, šāds piemērs, tāpēc tas bija šausmīgi sarežģīti. Un pēc tam skaties, domā - tur laža, tur laža… Smagi. Nervu šūnas sadedzināja daudz. 

Tās nebija tiešraides - tevi tik ilgi mocīja, līdz kāda divdesmitā versija bija laba. 

Zuarguss, toreiz viņš bija Viesturs Dūle - uzskatu, ka labāka par viņu nav. Viņš to ļoti labi darīja, viņa acs bija nežēlīga, redzēja visas lažas un viņš darīja tik ilgi, kamēr izdarīja labi. Un ar laiku mēs visi paši sev kļuvām par lielākajiem soģiem.

Jā, humora raidījumu veidošana ir sarežģīts pasākums. Ja man tagad pasaka, ka jātaisa komēdija, mani iekšējie orgāni atceras to sajūtu un sastingst - atkal tas stress, nē, nē!

Kā bija ar to atgriezenisko saiti tajos humora raidījumos? Nebija komplimenti, bet sevis kritizēšana?

Mēs paši jau sevi kritizējām! Es zvēru, nekad neskatījos un nevienam savā klātbūtnē neļāvu skatīties tos raidījumus. Nu, tik traki.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā?

Šito es nevaru. Nekad neesmu mīlējusi to darīt un arī nedarīšu.

Pirmkārt, tas ir jādara kādam citam, kā es sevi varu noraksturot? 

Tas tāpat kā pašanalīze.

Nē, es ar to nenodarbojos!

Es vienkārši eju gulēt un ceļos ar domu, ka esmu brīnišķīga! 

24

Nu re, tikko sevi noraksturoji!

Es domāju, ka daudz maz normāli cilvēki visi tā domā.

Tu piedzimsti, un tev ir sajūta, ka tu esi labs, tikai pēc tam apstākļi nav kaut kādi tādi, lai tu varētu to izrādīt.

Tagad es saprotu un arī atzīstos, ka es varbūt neesmu baigi labā mamma, esmu ļoti kategoriska. Man liekās, ja tu gribi kaut ko dzīvē sasniegt, tad tev ir uz to jātiecas, jāiet, jādara! Bet tā ir mana shēma, viņi jau ir piedzimuši ar citādākām molekulām, viņiem var nederēt mana metode.

Tik un tā, es tikai močīju - tā nevar, nevar sēdēt un gaidīt, kad tev atnāks kaut kāda veiksme, ej un dari! Un es jūtu, ka es jau dzenu panikā tos cilvēkus.

Varbūt manas meitas no manis grib sagaidīt nevis vagaru, bet kaut kādu mierīgāku mammu, bet es tāda neesmu un es viņām reizēm par to atvainojos.

24

Es esmu arī uz tās takas uzkāpusi, ka saku - esmu atbildīga to puišu priekšā, kuriem jūs atdošu par sievām, tāpēc man ir jābūt stingrai, jāseko līdzi, lai jūs būtu labas, kārtīgas… 

Esmu lasījis, ka vajadzības gadījumos esi gana asa un gatava eksplodēt.

Jā, es ar to cīnos. Varu būt mājiniekiem tāda…

Varbūt tā ir sargāšana.

Nu ja, ar to jau es arī attaisnojos!

Mana mamma bija tāda, kas neucinājās, vēl joprojām ir. Nu, tagad viņai jau ir foršs vecums un viņa ir atmetusi ar roku manai audzināšanai, bet tad, kad viņai uznāca audzināšanas tieksmes, viņa bija kurzemnieciski tieša. Droši vien, ka man tas ir pielipis.

Cik grūti ir izkarot savu vietu šovbiznesa industrijā Latvijā?

Šodien, šajā brīdī? Absolūti nav grūti! "Youtube"!

Ja cilvēks ir superīgs, talantīgs, viņa talantu ieraudzīs!

24

"X Faktors" ņem jebkuru, lai nāk šurpu visi! Tas ir tad, ja māki dziedāt vai muzicēt.

Otrs - ja tu tiešām jūti, ka esi labs kaut kādā sfērā, ej un taisi "Youtube" savu kanālu, mazos video, "Instagram", "Facebook". Ja tu būsi labs, tevi pamanīs! Un tos jaunos cilvēkus meklē, jo cik mēs, vecās sejas, varam būt!

Pie mums uz radio nāk bieži viesi, kuri lauž savu ceļu, un atnāca viena brīnišķīga meitene Annna, ar trīs "n". Viņa muzicē, dzied un pašlaik dzīvo Nīderlandē. Viņa arī stāstīja, kā viņa tur lauž savu ceļu - Nīderlandē ir 16 miljoni iedzīvotāju, teritorija mazāka kā Latvija, tāpēc konkurence daudzreiz lielāka. Tā meitene uzstājas kaut kādos klubos un tad ir tāda lieta, ka klubā var iemest traukā flešku ar savu mūziku un kāds slavens dīdžejs lozē ārā.

Annna saka - viņa ir tikpat gudra, kā visi citi, un iemet vairākas fleškas. Un viņu izvelk! Un viņa kāpj uz skatuves un ar to slaveno dīdžeju muzicē kopā!

Arī pasaules kontekstā var izlauzties, jautājums ir motivācija un gribēšana.

Nevis tā, ka tu sēdi un gribi, bet pacel dibenu un ej! 

24

Vai, retrospektīvi atskatoties uz savu līdzšinējo dzīvi, vari teikt, ka tavi mērķi un sapņi lielākoties ir piepildījušies?

Klau, par šo es esmu domājusi pēdējā laikā, tuvojoties lielajai jubilejai, diezgan daudz. Es domāju - kā tas var būt, viss, ko esmu iedomājusies, kaut kā piepildās. Kāpēc?

Izstāstīšu vienu piemēru. Tad, kad biju maza meitene un skatījos, kā televīzijas cilvēki filmē jaungada raidījumu, stāvēju, protams, malā un domāju - kā es kādreiz tur gribētu būt! Un no kurienes mazai lauku meitenei varētu rasties tāda iespēja?

Sēžot kinoteātrī, skatoties Streiča filmu "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", pilnīgi balta skaudība bija - kā es gribētu pie Streiča kādreiz filmēties! Domāju - akdieniņ, laimīgie aktieri!

Kad skatījos, kā dejo tautas deju ansamblis "Daile" Gatves deju, kad Baiba Jekšiņa dejo solo, es sēdēju pie televizora un domāju - kā es gribētu dejot Gatves dejas solo!

Tātad, kas ar mani ir noticis?

Televīzijā es esmu nonākusi, strādāju tur vairāk nekā 20 gadus. Pie Jāņa Streiča, tici vai nē, bet es esmu nofilmējusies. Un Gatves deju es esmu solo nodejojusi ar Jāni Purviņu kopā!

24

Tev taču neviens nav aizliedzis sapņot! Es bērnībā tik dzīvi iztēlojos, kā eju Deju svētkos un dejoju to solo. Kas man dotu tādu iespēju? Iedeva televīzijas raidījums "Dejo nost" - beigās man pateica, ka varu izvēlēties, kuru deju dejot un pat ar ko. Tadā! Es gribu Gatves deju un ar labāko deju partneri Latvijā.

Nu, pasaki, vai sapņi nepiepildās? Piepildās.

24

Vēl man gribējās piepildīt savu sapni būt uz skatuves un piedalīties kādā izrādē, bet, ņemot vērā to, ka nevienam sevi cienošam režisoram tas nav ienācis prātā, nolēmu pati kāpt uz skatuves un ar savām stāvizrādēm apceļot Latviju.

Kā ir ar rutīnu darbā? Rutīnu un izsīkumu? Nevar taču visu laiku spridzināt.

Vispār vajadzētu tā. Nevar, bet vajadzētu. Ja tu esi publiskā darbā, kur citi klausās tevi, lai tu viņiem izveidotu dienu…

Jā, bet darot to 20 gadus…

Sāksim ar to, ka mums katra diena nav vienāda. Pat fabrikā, kur tev katru dienu jātaisa viena un tā pati detaļa, nav vienādas dienas. Kādu dienu kaut kas salūzt, citu dienu sanāk vairāk brāķis.

Ir mierīgākas un jestrākas dienas, bet visu laiku jāpatur galvā doma, ka šajā darbā tu rutīnu nedrīksti ielaist.

Vismuļķīgākais jautājums man liekas, ko man ļoti bieži cilvēki uzdod - kā jūs varat tā prieku rast? Kā varat smaidīt katru dienu?

Tā ir personiskā higiēna, tā vajadzētu uzvesties pilnīgi jebkuram cilvēkam, ja viņam nav kaut kādas šausmīgas bēdas. Bet nevajag visu laiku būt drūmam, tas nevienam nav labi. Tā tu indē to apkārtni ap sevi.

Simtiem reižu esmu teikusi - kad ej ārā no mājas, nevienam neinteresē, kas tev tur tajās mājās ir. Nevienam.

Mājās vari izbēdāties cik gribi, bet, ārā ejot, savācies.

24

Izejot drūms, tu sabojā citiem dienu - ar kādām tiesībām? Priekš tam ir draugi, ģimene, krīzes centri, psihologi, baznīcas - tiem arī jādod darbs. Ja tev ir tik smagi, ej pie viņiem, runā. Rodi kaut kādā veidā to mieru. Bet sabiedrībā vai uz darbu cilvēkam ir jāiet vismaz ciešamā noskaņojumā!

Mans darbs no rītiem radio - protams, mēs nevaram lepoties, ka katru dienu kā spridzekļi ejam gaisā! Tomēr vienmēr paturu prātā - tu te atrodies tāpēc, lai citiem būtu vieglāk. Kaut kā tā.

Tev pašai nav bijusi vajadzība iet pie psihologa vai uz baznīcu?

Katram ir savas higiēnas lietas, gan zobu birstes, gan instrumenti, kā viņš tiek galā ar sevi. Nē, uz baznīcu es neeju regulāri, tur ir iemesli, kāpēc tas tā ir noticis.

Ticība un reliģija ir divas dažādas lietas un es, acīmredzot, neesmu sastapusi tādu garīdznieku, kuru es varētu uzskatīt par brīnišķīgu. Manuprāt, mācītājam ir jābūt labam filozofam. Juris Cālītis ir tāds. Pēteris Kļava man liekas ļoti vieds un stiprs cilvēks. Intervijas un Imanta Ziedoņa darbi - ar viņa darbiem var garu nostiprināt.

Ar laiku es sāku saprast, ka man ir briedums iestājies, jo man ļoti patīk stādīt un kopt puķes. Patīk redzēt, kā manām rokām iestādītā puķe izaug. Sava veida meditācija.

Vēl man ļoti patīk atrasties lauku mājās un baudīt to atmosfēru. Agrāk man tas liktos traki, klusumā klausīties dabas skaņās. Ļoti laba meditācija ir braukt ar laivu. Mēs pat decembra sākumā izbraucām pa Amatu!

Tad tu neesi no tiem cilvēkiem, kas brauc uz citām valstīm laimi meklēt?

Kā nebraucu, es tikko biju Ņujorkā!

Pēc Ņujorkas es atradu ļoti foršu grāmatu, tulkojumā būtu "Vienstāva Amerika", kur Ņujorka ir ļoti precīzi aprakstīta, kaut arī tas bija pirms 100 gadiem. Ilgi uz šo pilsētu skatīties nav iespējams, tas tevi dara nervozu, bet neskatīties uz viņu nevar. Tur pasaule ir uzsūkusi visstiprākos, enerģiskākos cilvēkus, sajūta, ka tu atrodies uz pulvera mucas. 

Teju pēc mēneša, 21. februārī, atzīmēsi apaļu jubileju, kā arī Splendid Palace būs skatāma tava pirmā stāvizrāde "Vienreiz jau var". Pastāsti, vai tas tiešām būs vienreizējs pasākums, jeb jauna niša, kurā darbosies?

Tur nav rakstīts vienreizējs, tik tas, ka vienreiz jau var.

Labi, ka tāds formāts ir attīstījies pie mums Latvijā, lai gan vēl joprojām man producents saka, ka cilvēkiem jāpaskaidro, ko nozīmē stāvizrāde, jo daudzi ir uztraukušies, ka viņiem būs jāstāv kājās.

Patiesība ir tāda - man 50 gadi bija tāds bubulis, biedēklis, tracināja, ka nāk virsū tāds skaitlis un likās, ka kaut kas jādara. Visvairāk es baidos no kaut kādām godināšanām, ka tevi nosēdina krēslā un stāsta, cik tu labs, it kā tu būtu jau nomiris.

Apkrauj tevi ar puķēm, un tu sāc grimt kā kapu kopiņā tajās puķēs.

24

Producents man ar apskaužamu regularitāti teica - tev ir jātaisa kaut kāda izrāde! Es teicu, ka negribu, negribu kāpt ārā no saviem ierastajiem komforta rāmjiem, man ir labi tur, kur es esmu.

Un tad man draugi sāka jautāt, kur un kā es svinēšu - sapratu, ka jānovērš uzmanība no tās jubilejas. Izdomāju, ka vienreiz jau var - iziešu un izstāstīšu interesantākās epizodes no savas dzīves.

Man liktenis ir bijis ļoti vēlīgs, viņš mani ir vedis kopā ar ļoti interesantiem cilvēkiem, ar neticamām situācijām. To, kas notiek manā dzīvē, nevar izdomāt neviens scenārists. 

Tad nu es visu apkopoju vienā stāvizrādē, kur nebūs neviena izdomāta situācija. Ar bufetes elementiem, jo tomēr dzimšanas diena.

Vispār cilvēki ir tik traki - viņi ir nopirkuši biļetes, vispār nezinot, uz ko viņi ir nopirkuši biļetes! Es domāju - lai viņiem nebūtu tāda riktīga vilšanās, ja nu būs, tad vismaz es būšu viņus pacienājusi. 

Jā, milzīgs paldies cilvēkiem par to uzticības kredītu, es biju pārsteigta, cik ātrā tempā tās biļetes tiek izpirktas.

Ja tev būtu iespēja sākt visu no jauna, ko tu darītu?

Man šķiet, vēsture nemīl šo formu. Varbūtības. Tā nevar notikt.

Aizvakar man bija saruna ar meitu, kura man uzdeva diezgan eksistenciālas dabas jautājumus. Es saprotu, ka es ar viņu runāju kā cilvēks, kurš dzīvē daudz kam ir gājis cauri un pāri, tāpēc es saku - viss, kas ar tevi notiek, notiek tāpēc, lai notiktu kaut kas labs.

Ja tagad tev liekas, ka ar tevi notiek kaut kas briesmīgs, iespējams, tas notiek tāpēc, lai tu pēc tam būtu laimīga.

24

Ja tu tā nedomā, tad ir traki - dzīvot nevar. 

Protams, ka katram ir ierakstīts savs liktenis un ir dažkārt briesmīgi likteņa pavērsieni. Atskatoties, kam es cauri esmu izgājusi, jā, ir bijušas arī drūmas situācijas, bet neko es tur nevaru un arī negribu izmainīt. 

Ja tu nevari izmainīt situāciju, nav vērts par to cepties. Es gribu novēlēt sev, saviem bērniem, arī tev, lai mēs nepiedzīvotu tādas lielas traģēdijas, kurās mēs vienkārši nolaižam rokas un saprotam, ka es šeit neko nevaru mainīt. 

Ir cilvēka dzīvē tādas situācijas, kad vienkārši ir jāpagaida, jāizcieš un jāiet tālāk.

Tā ir mana atbilde. Ja mani iesēdinātu laika mašīnā un es sāktu tur kaut ko mainīt, visticamāk, mēs šeit nesēdētu un nerunātu. 

Paldies par sarunu! Un skatītājiem saku paldies par sekošanu līdzi raidījumam "Apollo 1h", novēlu jaudīgu 2020. gadu. Paldies!

Foto: Baiba Sipeniece-Gavare