Nāvessods dzimtenē vai "dzīve" Londonas autobusos 21 gada garumā. Sanija stāsts (23)

Sanijs pacietīgi gaida, lai gan vējs pūš cauri viņa novalkātajai jakai un ziemas aukstums spiežas rokās un kājās. Pulkstenis sit pāri pusnaktij, viņš ir nosalis, taču, kad sabiedriskais transports apstājas, Sanijs ir smaidīgs. Viņš sasveicinās ar pazīstamo autobusa šoferi un uzsit ar savu braukšanas karti uz maksājuma punkta.

Atvieglots par to, ka apakšstāva aizmugurē viņa iecienītā vieta ir brīva, Sanijs lēnām ieslīd savā miteklī, iekārtojas un gatavojas ilgajam braucienam. Viņš piekļauj somu pie vēdera un viņa atsalušās rokas pamazām sāk atgūt sajūtu. Viņš aizver acis...

Atstājot aiz sevis ceptās vistas smaržu un Londonas naksnīgās ielas, Sanija prāts apklust. Sanijs redz sevi jaunībā - viņš ir notupies pie Nigērijas cietuma sienas un gaida nāvessoda izpildi. Viņš tiek apsūdzēts par cīnīšanos pret demokrātiju. Tad Sanija kamerā ienāk sargs, kurš pieceļ viņu kājās un dzen cauri klusajiem cietuma gaiteņiem. Ārā viņus sagaida automašīna.

Sanija ģimene un draugi ir nopirkuši viņa brīvību, maksājot ikvienai no cietuma amatpersonām līdz pat atbildīgajiem cilvēkiem lidostās, lai nogādātu viņu Londonā. Pēc brīža viņš atgriežas tagadnē, jo dzird, kā autobusā iekāpj un neskanīgi dzied vairāki piedzērušies vīrieši. Viņš saprot, ka pulkstens ir trīs vai četri no rīta, jo tad vienmēr sākas nepatikšanas.

Ap šo laiku Sanijs sev apkārt pamana trīs dažādas grupas. Viena no tām ir cilvēki, kuri atbraukuši uz Lielbritāniju labākas dzīves meklējumos un steidzas pabeigt melnos darbus. Otra grupa ir pamatiedzīvotāji, kuri dodas mājās no naktsklubiem un skaļi ēd līdzi paņemto ēdienu. Savukārt trešā grupa ir bezpajumtnieki, kuriem citur nav kurp doties. Viņiem sabiedriskais transports ir kā atpūtas vieta.

Sanijam nav iebildumu pret šiem cilvēkiem, jo viņš ir iemācījies izbaudīt viņu īpatnības. Kad viņi smaida, arī Sanijs smaida, kad viņi smejas, arī Sanijs to dara. Tas ir interesanti, ka dažas pintes alkohola spēj sadalīt Londonas iedzīvotājus trīs šķirās, uzskata BBC žurnālists Venetia Menzies.

Sanijs cenšas atcerēties, kad pēdējo reizi bija tik priecīgs kā viņi. Varbūt tas bija tad, kad viņa patvēruma lūgums vēl tika izskatīts? Toreiz viņš bija pateicīgs, ka saņēmis otro iespēju dzīvot. Sanijs pabeidza dokumentālo filmu veidošanas kursus un izvēlējās veidot filmu par Londonas bezpajumtniekiem, nekad nedomādams, ka pavisam drīz nonāks viņu ādā.

Viņš bija uzdrošinājies cerēt par spožu nākotni Lielbritānijā, taču pavisam drīz viņa patvēruma pieteikums tika noraidīts. Tas atstāja viņam tikai divas izvēles - doties atpakaļ uz dzimteni, kur viņu gaida nāvessods, vai doties Londonas pagrīdē. Izvēle nebija grūta...

Tā sākās Sanija 21 gadu ilgais ceļojums Londonas autobusos, kur viņš ātri vien saprata, ka ir drošībā un siltumā, kas ir labāks scenārijs nekā klaiņot pa ielām.

Tā bija baznīcas mācītāja, kāda ļoti dāsna sieviete, kura pirmā nopirka viņam ikmēneša biļeti, lai ietaupītu viņam naudu vairākām nakts biļetēm. Viņa turpināja to darīt mēnesi pēc mēneša un citi sievietes draugi palīdzēja, ja viņa to nespēja.

Pa dienu Sanijs brīvprātīgi strādāja vairākās baznīcās Londonā. Kad darbs bija padarīts, viņš bieži devās uz Vestminsteras uzziņu bibliotēku, kur viņš lasīja jaunākās ziņas un paņēma grāmatas lasīšanai. Pēc tam viņš devās uz restorāniem un lūdza ēdienu pārpalikumus, taču jau pulksten 21 viņš vienmēr bija sastopams autobusā.

Viņš drīz atklāja, ka liela daļa bezpajumtnieku ir afrikāņu un britu sievietes, kuras autobusos meklē patvērumu no seksuālajiem uzbrukumiem. Pagāja laiks, kamēr viņš atklāja dažādus trikus. Sanijs pēc strīda ar diviem vīriešiem saprata, ka drošāk ir sēdēt tuvāk šoferim un izvairīties no problemātiskām situācijām. Tiesa, tam bija savi mīnusi - motora rūkoņa, citu transportlīdzekļu gaismas un pārēji pasažieri, kur iekāpa autobusā.

Rītos, kad viņš sajuta vēlmi paēst, Sanijs devās uz ātrās ēdināšanas restorānu "McDonalds", kur laipnie darbinieki viņu pabaroja un ļāva noskūties tualetē. 

Ziemassvētku laikā viņš naktis mēģināja pavadīt baznīcu veidotajos bezpajumtnieku patvērumos, taču ātri vien Sanijs saprata, ka labāka dzīve ir autobusos. Bezpajumtnieki patvērumos uzvedās skaļi, lietoja grādīgās dziras, smēķēja tabaku un bija nemazgājušies.

Gadu gaitā, vērojot Londonu no autobusa pasažiera skatpunkta, Sanijs ievēroja, kā mainās Lielbritānijas galvaspilsētas sabiedrība - baltādaino skaits mazinājās. Savukārt bezpajumtnieku slānī skaits tieši pieaug.

Sanijam attīstījās sestā maņa - viņš spēja sajust briesmu tuvošanos. Sanijs apzinājās, ka konflikti lielākoties rodas, ja satiek piedzērušos futbola fanus, bandas locekļus un to konkurentus un citas bīstamas personas. Pēc 2016. gada "Brexit" referenduma viņš bieži sastapās ar aicinājumiem doties mājās, jo Lielbritānijā iedzīvotāji ļoti nikni skatījās uz imigrantiem. Sanijs nevainoja Lielbritānijas valdību, jo viņš neatrastos šeit, ja viņam nedraudētu briesmas dzimtenē.

Visbeidzot kādas Londonas baznīcas bēgļu centriem apstirpināja Sanija lūgumu palikt Lielbritānijā. Viņam bija jāpierāda, ka 20 gadu garumā viņš ir dzīvojis Lielbritānijā. Kā, lai viņš to izdara, ja Sanijs ir izvairījies no dažādiem ierakstiem un viņam nav bijusi pastāvīga dzīvesvieta?

Lielbritānijas Iekšlietu ministrija savā paziņojumā rakstīja, ka Sanijam ir nepieciešams iesniegt dažādus dokumentus, kas apliecinātu, ka viņš ir 20 gadu garumā mitinājies valstī. Par dokumentiem tika uzskatīti dažādu komunālo pakalpojumu maksājumi, īres maksājumi un citi dokumenti.

Sanijs vērsās pie autobusu šoferiem, lai tie paraksta viņa atbalsta vēstuli. Tāpat palīdzēt piekrita baznīcas, kurās viņš gadu garumā bija strādājis kā brīvprātīgais. Baznīcas atrada dažādus attēlus, kuros redzams Sanijs dažādos pasākumos.

2017. gadā, būdams 55 gadus vecs, Sanijs beizot oficiāli saņēma uzturēšanās atļauju un beidzot varēja dzīvot un strādāt. Viņš nomainīja savu vārdu.

Pat šobrīd Sanijs reizēm mēdz palikt pa nakti Londonas autobusos. Tāpat viņam ir grūti sadzīvot ar to, ka jāceļo ar konkrētu galamērķi.