Pirmā diena. Glauna viesnīca, nogurums un nozagts maks

Nekad neesmu varējusi gulēt lidmašīnās. Un garie lidojumi diemžēl nav izņēmums.

Laika joslu atšķirību dēļ sanāk tā, ka Latvijā būtu laiks doties gulēt, bet šeit jau rīts un žēl pazaudēt dienu. 

Ierodoties viesnīcā ap pulksten 7, konstatēju, ka man istabiņu var piešķirt tikai no pulksten 10. Man besis. Līdz grīdai. Nolieku savas somas uz uzgaidāmās telpas dīvāniņa. Atpūtinot acis biju iemigusi un pamostos no skaļās burzmas sev apkārt un tā, ka kāds mani mērķtiecīgi modina. Yess, beidzot varu iet uz istabiņu.

Telpa pilna ar indiešiem, kuri sanākuši, kā sapratu, uz kādu biznesa konferenci. Un, ja kāds saka, ka visi indieši ir bīstami, tad ticiet man, tā nav. Tas brīdis, kad es guļu izslēgusies uz uzgaidāmās telpas dīvāna sazin kādā vēl pozā, bija īstais brīdis, lai sasietu manām kedām kopā šņores, uzzīmētu ūsas un savāktu manu balzamiņu no somas. Bet tā nenotika. Tā kā atliek vien secināt, ka viss nav tik melns kā mālē.

Pēc divu stundu snaudas tomēr saņemos ieiet dušā un aizbraukt uz pilsētu. Taksis – viena stunda ceļā man izmaksā apmēram 4,5 eiro. 

Turpceļš pa ceļu, ko redz tūristu acis, atpakaļceļā šoferītis, apbraucot sastrēgumus izveda pa viņu takām. Man ļoti ļoti patika. Ar kājām gan viena tur neietu.

Pati arī pastaigāju pa vecpilsētu. Nu, nebrūk virsū un nepiedāvā nez ko. Nav omulīgi, teikšu kā ir. Cilvēku daudz (lielākā daļa ir vīrieši). Cilvēki izteikti skatās virsū. Bet pieļauju, ka mēs tāpat skatāmies Rīgā uz cilvēku, kurš ir ar ogļu melnu ādas krāsu un baltām acīm. Indijā es esmu tā, uz kuru skatās. Un jaunieši arī fotografēja. Bet pieļauju, ka šajā ziņā inteliģencei vēl jāaug. 

Sausais atlikums: nejutos ne slikti, taču arī ne ērti. Atbraucot uz viesnīcu, konstatēju, ka nozagts maks. Bet laikam jau šādās pilsētās tas ir tikai atgādinājums, ka jābūt super piesardzīgam. Pat tad, ja liekas, ka viss ir droši.