/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)
Raksta turpinājums
/nginx/o/2020/02/24/12965130t1h4af2.jpg)
Šorīt pamodos ap plkst. 5, laikam režīma maiņa neļāva ilgāk gulēt. Domāju, ko darīt. Lēnām sagaidu savas brokastis. Ēdamas. Nekas traks. Kā nekā - viesnīca. Atnāk sajūta, ka jādodas prom no Mumbajas. Par skaļu un aktīvu.
Mēģinu nobukot kādu busu. Reģistratūrā neko daudz par to nezina un man ir grūti uztvert vietējo angļu valodu, pat ja runā salīdzinoši labi. Paņemu visdārgāko iespējamo veidu, cerot, ka tas nodrošinās drošību - autobusā blakus negulēs bezpajumtnieks.
Tālāk esmu gatava doties pilsētas apskatē. Parunāju vēl ar viesnīcas cilvēkiem, viņi saka, ka šeit viss ir super droši. Mēģinu paņemt no viņiem šo pārliecību, jo pirmajā dienā uz ielas salecos no katra trokšņa. Savu šoferi arī izvēlos pēc sajūtas, vai ir labestība iekšā.
Jāsaka gan, ka arī labiem cilvēkiem ir ieslēgts skaitītājs, kurš jau by default (pēc noklusējuma - no angļu val.) rāda 100 viņu naudiņas. Dodamies apskatē. No miskastes līdz rajonam, kas atgādināja normālas Eiropas valsts centrālo daļu. Tik dažāda tā Indija.
Tā kā vakarā jākāpj iekšā autobusā, nolemju aiziet uz tirgu ar kājām un nopirkt produktus, kā arī ūdeni. Tas te iet uz urā, mega karsts. Cauri tirgum iet centrālā iela un man tiešām nav skaidrs, kā cilvēki to var šķērsot. Stāvēju kādas 10 minūtes, kamēr saņēmos un riskēju izskriet cauri tā, kā to dara viņi.
Par 60 centiem nopirku divus vai pat trīs kilogramus banānu. Droši vien arī tas ir ar 300% uzcenojumu, kā jau tūristei.
Un tad jau laiks doties uz autobusa pieturu. Izmantoju taksometrus ar atzīmi Premium. Un te jau sākas izpriecas, ar to, ka manu pasūtījumu paņem un atsaka pēc kādām 10 min, jo saprot, ka ir mega trafiks un neesmu izdevīga. Ar ceturto reizi taksis pieņem manu pasūtījumu, sazvanāmies, ka man viņu ļoti vajag, jo jau sāk rasties bažas par to, vai paspēšu uz autobusu.
Foto: 30 dienas Indijā. 2. diena
Vēl atrakcijas ar pieturas meklēšanu, bet beigu beigās nonāku īstajā vietā. Taksists ir mega jauks un izpalīdzīgs, ar labu un skaidru angleni, un beidzot kaut ko var sarunāt.
Un tagad jau ceļā uz Goa. Sajaucu gan autobusus, nepaņēmu īsto, kur bija zināms par drošību, bet pagaidām izskatās, ka busiņā kāpj tikai civilizēti cilvēki. Bet - ja nu kas, es šodien restorānā nočiepu dakšu. Asa. Ja kas, izmantos to. Priekšā garš ceļš - 14 stundas.