Klimata pārmaiņas, viesuļvētras, jūras līmeņa pacelšanās, pārtikas trūkums un vēl daudz citas lietas, kuras var piemeklēt mūsu planētu, ja nemainīsim savu dzīves veidu. Lai gan tas šķiet pārāk skarbi realitātei, ir vērts aizdomāties, kā planēta Zeme izskatītos 2050. gadā, ja to piemeklētu visdrūmākais globālās sasilšanas scenārijs, informē laikraksts "The Guardian".
Iedomājieties, ir 2050. gads... Papildus 2015. gada oglekļa emisiju samazinājumam netika veikti nekādi turpmākie centieni, lai to samazinātu vēl vairāk. Ielūkosimies pasaulē, kurā būs vēl par trim grādiem pēc celsija siltāks nekā pašlai
Pirmais, ko uzreiz varēs pamanīt, būs gaiss. Daudzviet visā pasaulē gaiss būs smags, karsts un piesārņots. Acis bieži asaros, visu laiku būs klepus un šķitīs, ka tas nekad nepāries. Ja iepriekš šķita jocīgi daudzie Āzijas iedzīvotāji, kuri nesāja sejas maskas, lai pasargātu citus no infekcijām, tad tagad to darīs visa pasaule, lai pasargātu sevi no piesārņojuma. Vairs nav iespējams iziet ārā un paelpot svaigu gaisu, jo, iespējams, ka tāda vairs nemaz nav. Tā vietā, kad piecelsimies no rīta, mēs skatīsimies telefonā, kāda būs gaisa kvalitāte.
Daudz mazāk cilvēku uzturēsies laukā. Pat iekštelpās gaisā būs sagaršojama skābuma smaka, kas reizēm var likt justies slikti. Lai gan ogļu krāsnis nepastāvēs jau 10 gadus cilvēki tāpat elpos izplūdes gāzu izgarojumus no miljoniem mašīnu visā pasaulē.
Pasaulē kļūs arvien karstāks un karstāks. Prognoze ir tāda, ka nākamajās divās desmitgadēs vairākos pasaules reģionos kļūs vēl karstāks, jo neatgriezeniskā klimata attīstība būs ārpus mūsu kontroles.
Okeāni, meži, augi, koki un augsne daudzu gadu garumā uzsūca oglekļa dioksīdu, kuru elpojām. Tagad ir palicis maz mežu, jo viena daļa ir izlietota malkā, bet otru daļu ir nopostījuši dabas ugunsgrēki. Pieaugošais karstums mūs smacēs un, aptuevni piecu līdz 10 gadu laikā, vairākās vietās uz mūsu planētas nebūs iespējams dzīvot. Ir grūti spriest par to, kādā stāvoklī pēc vairākiem gadiem būs Austrālijas, Dienvidāfrikas un ASV rietumu reģioni. Neviens nezina, kāda nākotne būs viņu bērniem un mazbērniem. Tiks sasniegts tāds punkts, kas liks šaubīties par mūsu civilizācijas turpmāko eksistenci. Iespējams, ka mēs atkal pulcēsimies nelielās ciltīs un dzīvosiem jebkurā vietā, kur tas būs iespējams, vēsta britu laikraksts "The Guardian".
Gaisā valdīs liels mitrums un augstās jūras līmeņa temperatūras dēļ veidosies bīstamas viesuļvētras un tropiskās vētras. Vairākas piekrastes pilsētas cietīs no plūdiem, kā rezultātā tiks bojāta infrastruktūra un nogalināti vairāki tūkstoši cilvēku. Katru dienu kādai daļai iedzīvotāju ūdens līmeņa dēļ būs jāpārvācās uz vietām, kas atrodas augstāk virs jūras līmeņa. Ziņu sižetos tiks radīti cilvēki, kuri dzīvo mājā, kurā līdz potītēm būs ūdens, jo viņiem nekur citur nebūs, kur iet. Tā kā vienlaikus notiks vairākas katastrofas, tad tas traucēs pārtikas un ūdens piegādei.
Aptuveni divi miljardi pasaules iedzīvotāju 45 dienas gadā dzīvos karstumā, kas varētu sasniegt 60 grādus pēc Celsijas skalas. Tā ir atzīme, pie kuras cilvēks nedrīkst atrasties ārā ilgāk par sešām stundām, jo ķermenis tādā veidā zaudē spēju atdzist. Arvien vairāk cilvēku cieš badu, jo pārtikas ražošana svārstās dienu no dienas, nedēļu no nedēļas, mēnesi no mēneša...
Klimata zonas būs mainījušās, tādēļ tādas teritorijas kā Aļaska un Arktika būs kļuvušas par labu lauksaimniecībai. Tikmēr Kalifornija un Meksika būs praktiski neauglīgas. Pasaules tirdzniecība būs palēninājusies, jo valstis centīsies saglabāt savus resursus, uzskata "The Guardian".
Valstis, kurās nebūs problēmu ar pārtiku, nolems to pataupīt sev. Tādējādi sāksies masveida nemieri, pilsoņu kari un kautiņi. Tāpat radīsies arī lielas problēmas ceļot uz citām valstīm, jo tās masveidā centīsies norobežoties no citām valstīm.
Cilvēku sugas bojāeja tiek apspriesta arvien biežāk. Vienīgā neskaidrība - cik ilgi mēs vēl dzīvosim? Cik mūsu paaudzes vēl redzēs dienas gaismu? Pašnāvības ir visredzamākā izmisuma izpausme, bet ir arī citas pazīmes: bezdibeņa sajūta, nepanesama vainas apziņa, aizvainojums iepriekšējās paaudzēs, jo tās nedarīja gana daudz, lai paglābtu mūs no šī likteņa.
