C 3.12.2020.

ECT lemj, ka vīrieša turēšana mašīnā protokola sastādīšanas laikā bijis cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pārkāpums

Valsts policijas automašīna. Ilustratīvs attēls.

FOTO: Edijs Pālens/LETA

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) pasludinājusi spriedumu lietā "Zelčs pret Latviju", kurā konstatējusi Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pārkāpumu, kas aizsargā personas tiesības uz brīvību un aizturēšanas pamatojumu, taču lūgumu par kompensācijas piešķiršanu tiesa noraidīja, informēja Ārlietu ministrijā (ĀM).

Vienlaikus ECT atzina, ka konvencijā noteiktās tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības izvaicāt lieciniekus nav pārkāptas un noraidīja pieteicēja lūgumu piešķirt 20 665 eiro lielu atlīdzību, norādot, ka pārkāpuma konstatēšana par nepamatotu aizturēšanu ir pietiekams atlīdzinājums.

2016. gada 11. novembra iesniegumā ECT pieteicējs sūdzējās, ka viņa aizturēšana un ievietošana policijas automašīnā, lai veiktu alkohola testu un noformētu administratīvā pārkāpuma protokolus, ir bijusi likumam neatbilstoša viņa brīvības atņemšana. Viņš uzskatīja, ka ir pārkāptas arī viņa tiesības uz taisnīgu tiesu, jo apelācijas instancē sūdzības pieteicējs nevarēja atkārtoti izvaicāt policijas darbiniekus par administratīvā pārkāpuma protokolu sastādīšanas apstākļiem.

2015. gada 20.novembrī plkst. 20.46 vīrieti administratīvi aizturēja un ievietoja policijas automašīnā. Tika noformēti divi administratīvā pārkāpuma protokoli - par to, ka aizturētais vīrietis, atrodoties alkohola reibumā, vadīja transportlīdzekli "Mazda 6" atpakaļgaitā daudzstāvu mājas pagalmā, un, ka vadot automašīnu atpakaļgaitā izraisījis sadursmi ar automašīnu "Mercedes Benz".

Sūdzības pieteicējs iepazinās ar abiem protokoliem, parakstīja protokolu par braukšanu alkohola reibumā, taču atteicās parakstīt satiksmes negadījuma reģistrācijas protokolu, pamatojot, ka satiksmes negadījuma izraisīšanas brīdī pie automašīnas "Mazda 6" stūres atradās viņa sieva, kas protokolu sastādīšanas brīdī bija aizvedusi uz mājām mazgadīgo bērnu.

Savukārt "Mercedes Benz" vadītāja norādīja uz iesniedzēju kā "Mazda 6" vadītāju, bet iesniedzēja sieva ar bērnu atradusies blakus sēdeklī un pēc notikuma ātri aizgājusi prom. Pēc mašīnu sadursmes, runājot ar iesniedzēju, "Mercedes Benz" vadītājas dzīvesbiedrs sajuta no iesniedzēja nākam alkohola smaku, un iesniedzējs esot uzvedies agresīvi, tādēļ tika izsaukta policija.

Ierodoties policijai, tika sastādīts administratīvās aizturēšanas protokols, kā pamatojumu norādot nepieciešamību sastādīt administratīvā pārkāpuma protokolu. Iesniedzējs tika atbrīvots plkst. 22.24.

2015. gada 25. novembrī Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa uzsāka administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanu. Iesniedzējs pārkāpumu neatzina. Vairākās tiesas sēdēs tika uzklausīti visi liecinieki, kā arī policijas amatpersonas, kas sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolus.

2016. gada 8. februāra spriedumā Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas atzina sūdzības pieteicēju par vainīgu transportlīdzekļa vadīšanā atpakaļgaitā alkohola reibumā, sodot ar piecu dienu administratīvo arestu, soda naudu 850 eiro apmērā un liegumu vadīt transportlīdzekli uz diviem gadiem.

Vīrietis 2016. gada 1. martā iesniedza apelācijas sūdzību, uzskatot, ka viņš ir ticis nepamatoti aizturēts, jo Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksa 252. pantā minētais pamatojums par aizturēšanu gadījumā, ja nav iespējams sastādīt protokolu uz vietas, neatbilst lietas faktiem. 

Protokoli tika sastādīti negadījumā vietā, iesniedzēja personība tika noskaidrota un nav bijusi nepieciešamība iesniedzēju aizturēt saistībā ar citu lietu. Apelācijas tiesa izskatīja lietu rakstveida procesā, un 2016. gada 7. jūnija spriedumā atstāja Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas spriedumu negrozītu.

Atbildot uz vīrieša sūdzību par aizturēšanas pamatojumu, Latvija apšaubīja konvencijas 5. panta 1. punkta piemērojamību, kas paredz personas tiesības uz brīvību un aizturēšanas pamatojumu, jo iesniedzēja situācija būtu uzskatāma par pārvietošanās brīvības ierobežojumu, ko pieļauj konvencijas 4. protokola 2. pants. Latvijas pārstāvji norādīja, ka vīrietis policijas automašīnā atradās vienu stundu un 38 minūtes, kamēr tika veikts alkohola tests un sastādīti administratīvie protokoli. Pēc dokumentu noformēšanas vīrieti nekavējoties atbrīvoja.

Savukārt sūdzības pieteicējs apgalvoja, ka viņa aizturēšana ir bijusi nepamatota, tās laikā viņš nevarēja izkāpt no automašīnas, piezvanīt saviem tuviniekiem vai doties uz tualeti, policijas darbinieki bija viņu iegrūduši mašīnā, turklāt izdarījuši spiedienu, lai dokumentus noformētu pēc iespējas ātrāk.

Pievēršoties iesniedzēja sūdzībām, ECT atgādināja, ka konvencijas 5. panta 1. punktā ietverto tiesību uz brīvību mērķis ir aizsargāt personas fizisku brīvību. Lai konstatētu, ka kādam ir "atņemta brīvība", ir jāvērtē individuālā situācija un citi apstākļi, piemēram, ierobežojuma ilgums, tā piemērošanas veids. Arī laika ziņā ļoti īsi periodi var būt "brīvības atņemšana" konvencijas 5. panta 1. punkta izpratnē.

Tiesa piekrita, ka sūdzības pieteicēja aizturēšana notika ar mērķi sastādīt administratīvā pārkāpuma protokolu un tā ilga mazāk nekā divas stundas. ECT konstatēja, ka nav strīda par to, ka policijas darbinieki ievietoja iesniedzēju policijas automašīnā. Taču tiesa norādīja, ka lietas materiālos nav rasts apstiprinājums, ka vīrietis jebkurā brīdī varēja izkāpt no policijas auto vai kā citādi iebilst pret policijas lēmumu, tādēļ ECT secināja, ka iesniedzēja brīvība ir tikusi ierobežota konvencijas 5. panta 1. punkta izpratnē.

Tomēr ECT nepiekrita Latvijas pārstāvju izvirzītajam argumentam, ka iesniedzējs nav cietis tik būtisku tiesību aizskārumu, lai to izskatītu starptautiska tiesa. Uzsverot tiesību uz brīvību nozīmi demokrātiskā sabiedrībā un ņemot vērā iesniedzēja apgalvojumu, ka viņa brīvība tikusi ierobežota pārkāpjot nacionālā likuma normas, tiesa uzskatīja, ka iesniedzēja sūdzība ir jāizskata pēc būtības.

Vērtējot sūdzību pēc būtības, ECT atgādināja, ka gadījumā, ja tiek ierobežota personas brīvība, konvencijas 5. panta 1. punkts noteic, ka aizturēšanai ir jānotiek saskaņā ar likumu. Likuma normai, uz kuras pamata notiek personas aizturēšana, ir jābūt ne tikai skaidrai, lai nodrošinātu vienveidīgu tās piemērošanu, bet arī saprotamai tai personai, pret kuru šī norma tiek piemērota.

Analizējot no konvencijas izrietošo principu ievērošanu sūdzības pieteicēja situācijā, ECT konstatēja, ka iesniedzēja aizturēšana tika pamatota ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 252. panta pirmo daļu, un atzina, ka šajā normā minētie pamati personas administratīvai aizturēšanai - lai pārtrauktu administratīvo pārkāpumu, noskaidrotu pārkāpēja identitāti vai izpildītu citā lietā pieņemtu lēmumu - nebija attiecināmi uz iesniedzēja situāciju. 

Savukārt panta daļa par to, ka persona var tikt aizturēta, lai sastādītu administratīvā pārkāpuma protokolu, ja to nav iespējams izdarīt uz vietas, nebija skaidrota nacionālo tiesu lēmumos, proti, nebija norādes par to, kādēļ šis aizturēšanas pamats tika piemērots iesniedzēja situācijā.

ECT atzīmēja, ka nacionālajā procesā iesniedzējs bija apstrīdējis aizturēšanas pamatu, bet, atbildot uz šo argumentu, Rīgas apgabaltiesa bija norādījusi pavisam citu aizturēšanas pamatu, kas noteikts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 256.pantā.

Ņemot vērā iepriekš minētos atšķirīgos viedokļus par iesniedzēja administratīvās aizturēšanas pamatu, ECT atzina, ka nacionālā likuma normas nav bijušas pietiekami skaidras. Tādēļ tiesa secināja, ka iesniedzēja administratīvā aizturēšana nav notikusi saskaņā ar likumu un ir pieļauts konvencijas 5. panta 1. punkta pārkāpums.

Vērtējot sūdzību par konvencijas 6. panta iespējamo pārkāpumu, proti, personas tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības izveicāt lieciniekus nav pārkāpts. ECT norādīja, ka pirmās instances tiesā tika uzaicināti un uzklausīti visi liecinieki, tostarp policijas darbinieki. Sūdzības pieteicējam bija iespēja izklāstīt savu notikumu versiju, apšaubīt policijas darbinieku sniegto paskaidrojumu ticamību, kā arī aicināt lieciniekus savai aizstāvībai.

Nacionālo tiesu lēmumos tika atspoguļoti iesniedzēja argumenti, kā arī izvērtēta policijas darbinieku sniegto paskaidrojumu ticamība kopsakarā ar citiem lietā savāktiem pierādījumiem un liecinieku liecībām. Turklāt, pat ja process apelācijas instancē notika rakstveidā, ECT atgādināja, ka iesniedzējam bija iespēja pret to iebilst un lūgt Rīgas apgabaltiesu nozīmēt tiesas sēdi, kurā iesniedzējs varētu atkārtoti izvaicāt policijas darbiniekus. Rezultātā ECT secināja, ka kopumā administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšana nacionālajās tiesās bija taisnīga un konvencijas 6. panta 1. punkts un 3.(d) apakšpunkts nav pārkāpti.

Aktuālākās ziņas