Rādija meitenes. Tumsā spīdošo darbinieču tumšais stāsts (7)

Spoku meitenes

1917. gada 10. aprīlī 18 gadus vecā Greisa Frajere sāka ciparnīcu krāsotājas darbu ASV Rādija Korporācijā Ņūdžersijas štatā. Pirms četrām dienām abi viņas brāļi bija devušies uz fronti un sieviete vēlējās darīt visu, kas bija viņas spēkos, lai palīdzētu savai ģimenei un valstij kara laikā. Viņai nebija ne jausmas, ka jaunā nodarbošanās pilnībā izmainīs ne tikai viņas dzīvi, bet arī to, kā attīstīsies strādnieku tiesības visā pasaulē.

Kara laikā simtiem strādnieku šķiras sieviešu devās uz rūpnīcu, kurā viņu galvenais darba pienākums bija apkrāsot pulksteņu detaļas un militārtehniku ar rādiju - elementu, kuru vien pirms mazāk nekā 20 gadiem bija atklājusi Marija Kirī. Šis darbs tika uzskatīts par prestižu - darbiniecēm maksāja pat trīs reizes vairāk, nekā parastam rūpnīcas darbiniekam un tās "veiksminieces", kuras tika izvēlētas šim darbam, bija vienas no turīgākajām savā sociālajā šķirā. Darbs ar rādiju daudzām sieviešu tiesību pirmsākuma laikos šķita kā sapņu profesija.

Daudzas no nodarbinātajām bija pusaudzes - viņu mazās, smalkās rokas bija izcili piemērotas delikātajam darbam. Daudzas strādnieces vilināja arī darbs ar šo noslēpumaino ķīmisko elementu - meitenes, kuras pēc darba maiņām burtiski spīdēja, bieži vien uz darbu vilka savas labākās kleitas, lai vakara ballēs spīdētu un ar rādija krāsu nodrošināja sev īpaši žilbinošu smaidu.

Greisa un viņas kolēģes visu darba dienu pavadīja, ar lūpām savērpjot smalkas otas galu, lai precīzi apzīmētu smalkās ciparnīcas. Pie katras šādas kustības viņas norija mazliet spīdošās krāsas.

Patiesība un meli

"No sākuma mēs interesējāmies, vai tā nav kaitīga. Savoja kungs, darbnīcas menedžeris, mūs pārliecināja, ka uztraukumam nav pamata," vēlāk laikrakstiem atklājusi Meja Kuberlija, sieviete, kura bija apmācījusi jauniņo Greisu Frajeri.

Tie bija meli. Jau kopš ķīmiskā elementa atklāšanas bija skaidrs, ka tas ir kaitīgs cilvēka veselībai - Marija Kirī savos pierakstos bija fiksējusi, ka pēc saskares ar elementu viņa cietusi no radiācijas izraisītiem apdegumiem. Daudzi cilvēki bija zaudējuši dzīvību saskarē ar rādīju jau ilgu pirms tā izmantošanas rūpnieciskiem nolūkiem. Darbinieki, kas ražoja šo krāsu, staigāja ar svinu apšūtos priekšautos un nepieļāva tiešu ķīmiskā elementa saskari ar miesu. Ciparnīcu apgleznotājām neviens par aizsardzības mēriem nebilda pat vārdu.

Kādēļ? Ap to laiku rādija ražotāji izplatīja ziņas par to, ka mazs ķīmiskās vielas daudzums ir pat veselīgs - rādiju pievienoja "veselības tonikiem", zobupastām, kosmētikai un pat piena produktiem. Pētījumus par "veselības uzlabojumiem", protams, veica tās pašas firmas, kas ražoja brīnumproduktus.

1922. gada 22. septembrī saasinājās ciparnīcu apgleznotājas Mollijas Maggijas veselība - savādā "infekcija", kas bija sākusies viņas mutes dobumā, pārgāja uz sievietes rīkles audiem, bojājot tur esošo vēnu. Viņa nosmaka savās asinīs 24 gadu vecumā. Ārsti bija neizpratnē par sievietes nāves cēloni, tādēļ miršanas apliecībā rakstīja, ka viņa ir devusies aizsaulē sifilisa dēļ - pēcāk šo "diagnozi" tiesā centās izmantot viņas bijušie darbadevēji.

Tad viena aiz vienas Mollijai kapā sāka sekot viņas kolēģes.

Noliegums un cīņa par taisnību

ASV Rādija Korporācija noliedza jebkādu saikni ar jauno sieviešu nāvēm gandrīz divus gadus. Pēc tam, kad, pēc uzņēmums pieredzēja ievērojamu ienākumu kritumu pēc "baumu" izplatības, viņi 1924. gadā visbeidzot nolīga neatkarīgus ekspertus, lai izpētītu, vai starp sieviešu nāvēm un viņu nodarbošanos ir kāda saistība. 

Kad eksperts apstiprināja, ka rādija krāsa lēnām nogalina korporācijas darbinieces, firmas prezidents nolīga citu pētnieku, kura "pētījumu rezultāti" noliedza jebkādu rādija kaitīgumu un sameloja ASV Darba komisijai par sākotnējā eksperta atzinumiem. Viņš uzsvēra, ka darbinieces vienkārši uz baumu pamata vēlas, lai viņu darba devējs maksā par ārstu vizītēm.

Nu darbinieču lielākais izaicinājums bija pierādīt saikni starp krāsu, kuru viņas mazās devās uzņēma simtiem reižu dienā, un noslēpumainajiem simptomiem, kas jau bija atņēmuši daudzu viņu kolēģu dzīvības. Neskatoties uz to, bija grūti pārliecināt sabiedrību, ka tik plaši reklamētie produkti varētu būt bīstami.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by ? history in color ? (@colorfulhistory) on Mar 30, 2020 at 9:46am PDT

ASV medicīniskā joma pieņēma, ka sievietēm varētu būt taisnība tikai 1925. gadā, kad no "noslēpumainās slimības" mira pirmais korporācijas vīriešu dzimuma darbinieks. Tajā pašā gadā ārsts Herisons Martlends izgudroja testu, kas noteica, ka sieviešu bojāejā patiešām bija vainīgs rādijs.

1901. gadā rādija izgudrotājas vīrs, zinātnieks Pjērs Kirī minēja, ka atrašanās telpā ar puskilogramu rādija viņam ne tikai laupītu redzi, bet arī nodedzinātu visu ādu. Martlends atklāja, ka ķīmiskās vielas iekšķīgā iedarbība bija krietni postošāka - rādijs nosēdās viņu ķermeņa audos un izstaroja nemitīgu radiāciju, kas burtiski izdedzināja darbinieču kaulos caurumus. Kādai krāsotājai vienā dienā pārlūza mugurkauls, citai - izšķīda žoklis,

Vēl viens indikators bija darbinieču agrāk iecienītais spīdums - bojāgājušo kauli spīdēja vēl gadiem ilgi pēc apglabāšanas.

Spīdošo sieviešu cīņa

Lai arī industija centās diskreditēt Herisona Martlenda atklājumus, taisnīguma nodrošināšanā izšķiroša izrādījās pašu darbinieču cīņa. Rādija meitenes, kā viņas bija iesaukusi prese, uzskatīja, ka viņu pienākums ir brīdināt uz pasargāt tūkstošiem citu jaunu sieviešu, kuras darīja to pašu darbu citos ASV šatos.

"Man ir vienalga par sevi. Mani uztrauc simtiem sieviešu, kurām varu būt kā paraugs," teikusi Greisa Frajere, kura uzņēmās vadību pār darbinieču tiesību kustību. Viņu noraidīja desmitiem advokātu, kurus biedēja korporācijas vara un ietekme. Darbinieču lietai nepalīdzēja arī tas, ka tā laika darba likums paredzēja, ka par saindēšanos darba vietā jāziņo divu gadu laikā, kamēr daudzas no vissmagāk cietušajām sievietēm bija pamanījušas simptomus pēc ilgāka laika. Neskatoties uz to, Greisa, kura bija arodbiedrības vadītāja meita, negrasījās padoties.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by Next stop: Harrison (@the07029) on Feb 28, 2020 at 4:55pm PST

1927. gadā Greisa un četras viņas kolēģes tomēr atrada advokātu, kurš bija gatavs uzņemties šo sarežģīto lietu - Reimondu Beriju. Tiesa, laika bija maz - sievietēm paredzēja vien vēl četrus mēnešus dzīves.

Galu galā darbinieces bija spiestas vienoties ar korporāciju ārpustiesas ceļā, taču Greisa bija panākusi savu - rādija meiteņu stāsts bija izskanējis visos ASV štatos un sāka plašus nemierus.

Neraugoties uz to, vairums firmu, kurās strādāja ar rādiju, turpināja noliegt jebkādu kaitējumu savu darbinieku veselībai. Kāda firma Ilinoisas štatā gāja pat tik tālu, ka sāka zagt savu darbinieču mirstīgās atliekas, lai viņu kaulos neatrastu rādija pēdas.

Mainot vēsturi

Ilinoisā par ciparnīcu krāsotāju divdesmito gadu beigās strādāja arī Katrīna Vulfa. Viņu piemeklēja otrs izplatītākais rādija saindēšanās simptoms pēc kaulu sairšanas - vēzis. Vairākas viņas kolēģes jau bija devušās aizsaulē no audzējiem, kas bija pat divu futbola bumbu lielumā. 1938. gadā uz Vulfas gurna parādījās greipfrūta lieluma audzējs. Viņa zaudēja visus zobus un sāka no mutes vilkt ārā žokļa gabaliņus.

Kad Katrīna uzsāka savu cīņu, ASV plosījās Lielā Depresija - ievērojamākā pagājušā gadsimta finanšu krīze. Viņas laikabiedri nosodīja darbinieces par tiesāšanos ar vienu no retajiem darba devējiem viņu pilsētā. Neskatoties uz to, Vulfa turpināja cīņu. Tiesā viņa liecināja no savas nāves gultas.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by Old Timey Crimey (@oldtimeycrimey) on Mar 23, 2020 at 4:57pm PDT

Šī tiesas prāva tika uzvarēta un kļuva par vienu no pirmajām ASV vēsturē, kur darba devējs ir saukts pie atbildības par kaitējumu saviem darbiniekiem. Tiesas lēmums noveda pie Darba drošības inspekcijas izveides valstī. Ja trīsdesmitajos gados darba vietā ik gadu dzīvību zaudēja aptuveni 15 tūkstoši, mūsdienās šis skaitlis ir samazinājies pat trīs reizes.

Lai arī Greisa Frajere un Katrīna Vulfa ir lielā mērā izmainījušas darba drošību uz visiem laikiem, par viņu īsās dzīves sasniegumiem klusē daudzas vēstures grāmatas. Tiesa, viņas un viņu kolēģes tik un tā spīd cauri vēstures tumsai - rādija pussabrukšanas periods ir 1600 gadus ilgs, kas nozīmē, ka viņu kauli mirdzēs vēl ļoti ilgu laiku.