Līķi uz ietvēm un kartona zārki. Kā Covid-19 pandēmija izskatās ārpus Rietumiem (33)

Uz ietvēm atstāti līķi. Varasiestādes ar grūtībām spēj izsekot mirušo skaitam. Apbedīšanas birojiem beigušies zārki, tādēļ tiek izmantotas kartona kastes, ko ražo uzņēmumi, kas parasti pārvadā banānus un garneles.

Nelaime, kas notiek Ekvadoras biznesa galvaspilsētā Gvajakilā, sniedz baisu ieskatu tajā, kā Latīņamerikas valstu valdību spēju reaģēt uz koronavīrusa pandēmiju izkropļo nevienlīdzība, vāji attīstīti sabiedriskie pakalpojumi un trauslas ekonomikas, kas novērojams daudzviet reģionā.

"Tas, ko mēs redzam Gvajakilā, var notikt vairumā Dienvidamerikas lielo pilsētu, kur kosmopolītiskas bagātības sadzīvo ar plaši izplatītu nabadzību,"

sacīja Aleksandra Monkada, kura Ekvadorā vada starptautiskās palīdzības organizācijas CARE darbu.

17 miljonu apdzīvotajā valstī ir viens no augstākajiem koronavīrusa inficēšanās un nāves gadījumu skaits uz iedzīvotāju skaitu Dienvidamerikā.

Joprojām nav skaidrs, kāpēc tas tik smagi skāris Ekvadoru. Daži eksperti uzskata, ka vīruss valstī nonācis ciešu migrācijas saišu ar Itāliju un Spāniju dēļ. Pēc tam tas izpleties Ekvadorā, jo valstī laikus netika ieviesta sociālā distancēšanās.

Pēc jaunākajiem pieejamajiem datiem, otrdien, 7. aprīlī, oficiālais nāves gadījumu skaits valstī pieauga līdz 220. Vēl 182 nāves gadījumi reģistrēti kā "iespējami", bet nav apstiprināts, ka to cēlonis bija Covid-19. Šie rādītāji ir augstāki nekā Ekvadoras kaimiņvalstīs ar lielāku iedzīvotāju skaitu - Peru un Kolumbijā.

Ekvadoras prezidents Lenins Moreno ir brīdinājis, ka patiesie skaitļi ir daudz augstāki, bet ierobežotās testēšanas pieejamības dēļ infekcijas patiesos apmērus nav iespējams noteikt.

Covid-19 upuru līķi paliek uz ielām

Vairums nāves gadījumu reģistrēti Gvajakilā, dzīvīgā ostas pilsētā Klusā okeāna krastos, kur mīt trīs miljoni iedzīvotāju. Tā ir pirmā metropole reģionā, kur sabiedrisko pakalpojumu sniegšana ir "uzkārusies".

Kopš krīzes sākuma marta nogalē, valdība no mājām Gvajakilā savākusi 1350 līķus, paziņojis Horhes Vateda birojs, kurš vada īpašo vienību, kas ir atbildīga par mirušo savākšanu pilsētā. Ik dienu tiek savākti aptuveni 60 līķi, pavēstīja birojā.

Vīruss plosījās caur bagātām, aiz vārtiem noslēptām kopienām, un caur nabadzīgiem, pakalnēs izvietotiem rajoniem. Dažu dienu mirstības uzliesmojums pārmāca varasiestādes, un simtiem līķu sāka krāties slimnīcās, morgos un mājokļos.

Lurdesa Friasa sacīja, ka pavadīja piecas dienas, cenšoties panākt, lai kāds parūpējas par cienījama vecuma kaimiņa līķi, kurš pagājušajā nedēļā nomira elpceļu problēmu dēļ. Ārkārtas dienestu telefoni nepārtraukti bija aizņemti, pastāstīja sieviete. Retajos gadījumos, kad viņa saņēma atbildi, otrā galā sacīja, ka neviens tobrīd nevar palīdzēt.

Dienām ritot, citi mājas iedzīvotāji sāka pieprasīt, lai līķi iznes uz ielas. Beigu beigās mirstīgās atliekas savāca policija.

"Mūsu situācija ir murgs, no kura nespējam pamosties," sacīja Friasa.

Nāves gadījumu pieaugums Gvajakilā - un attēli sociālajos tīklos ar plēvēs ietītiem līķiem, kas atstāti pie durvīm - atklājuši, kā pandēmija var iespaidot nabadzīgas attīstības valstis, kur medicīnas aprūpes un citu resursu pieejamība ir apgrūtināta pat labākajos laikos.

Dienā ziedo 600 kartona zārkus

Vīrusam izplatoties, dažas ģimenes apgalvo, ka tuviniekiem bijis jāgaida dienām ilgi, lai tiktu pie aprūpes slimnīcā. Mirušo radinieku līķu saņemšana bijusi jāgaida vairākas dienas, tāpat kā iespēja viņus apglabāt.

Līķu krīze sasniedza tādus apmērus, ka vietējie kartona ražotāji, kas parasti ražo iepakojumus eksportējamiem lauksaimniecības produktiem, pagājušajā nedēļā sāka ziedot kartona zārkus skartajām ģimenēm.

"Tam ir kaut kāds labums, tas ir risinājums,"

sacīja Pedro Huerta, kura iepakojumu ražotne Gvajakilā dienā ziedo 600 kartona zārkus. Parasti uzņēmums ražo kastes banānu audzētājam "Dole".

Tāpat kā daudzi Gvajakilas iedzīvotāji, kuri nestrādā oficiāli un nesaņem sociālās garantijas, Friasa, kura ir mājkalpotāja, zaudējusi iespēju nopelnīt pēc tam, kad ieviesta karantīna. Tai pat laikā ierobežojumu dēļ radušā iztrūkuma dēļ strauji pieaugušas pārtikas preču cenas.

"Dzīvoju no Dieva žēlastības."

Iedzīvotāji saka, ka kartupeļu cenas, kas ir viens no izplatītākajiem produktiem Gvajakilā, pēdējās nedēļās uzlidojušas gaisā. Par dolāru varēja nopirkt piecas mārciņas (aptveni 2,2 kilogramus) kartupeļu. Tagad - tikai vienu (450 grami).

Lai mazinātu ekonomisko slogu, valdība pagājušajā nedēļā neoficiāli nodarbinātajiem sāka maksāt 60 dolārus mēnesī, lai viņi paliek mājās. Summa ir aptuveni ceturtā daļa no tā, ko mājkalpotājs, piemēram, Friasa, parasti nopelna mēnesī.

"Man vienmēr ir paticis, ka ir savas lietas - manas pupiņas, mani rīsi," viņa sacīja.

"Tagad es dzīvoju no Dieva žēlastības."

Pandēmija Ekvadoras jau tā vājo ekonomiku atstājusi ar maz iespējām, kas sniegtos tālāk par pabalstiem.

Naftas cenu milzīgais kritums iznīcinājis valdības galveno ienākumu avotu. Neveiksmīgā laikā prezidenta virzīti taupības pasākumi, lai mainītu starptautisko aizdevēju nostāju, pērn noveda pie 3500 mediķu atlaišanas.

Un Ekvadoras pēc 2000. gada finansiālās krīzes pieņemtais lēmums izmantot ASV dolārus kā oficiālo valūtu nozīmē, ka Moreno nevar sākt drukāt naudu, lai palīdzētu krīzes skartajiem darbiniekiem.

Krīze izceļ kārtu atšķirības

Ekonomiskās grūtības, ar ko saskaras Gvajakilas nabadzīgie iedzīvotāji, izceļ sarežģītās kārtu atšķirības, kas virzījušas valsts ekonomiku - iespējams, tās parādīsies arī citviet kontinentā.

Vīrusa spēja pārmākt Gvajakilu tik īsā laikā vērtējama kā brīdinājuma zīme reģionam, sacīja Džerbass Barbosa, Pasaules Veselības organizācijas Amerikas biroja direktora vietnieks.

"Mēs uzskatām, ka kādā brīdī visi saskarsies ar plašu iekšējo [vīrusa] transmisiju," sacīja Barobsa.

Daži no pirmajiem inficēšanās gadījumiem izsekoti līdz labi nodrošinātiem studentiem, kuri mācījās Spānijā, bet atgriezās pie ģimenēm, lai izbēgtu no Covid-19 uzliesmojuma Eiropā. Vietējās varasiestādes paziņoja, ka infekcija izplatījās kāzās sabiedrības augstākajos slāņos.

Kad vīruss sasniedza graustu rajonus, situācija bija mainījusies. Kamēr labi situētie ekvadorieši varēja nodrošināties ar pārtikas krājumiem un patverties savos mājokļos, tikmēr fiziskā darba darītāji nepakļāvās valdības norādījumiem palikt mājās, lai varētu savilkt galus.

Nabadzīgo rajonu iedzīvotāji stāsta, ka daudzi viņu kaimiņi turpina strādāt katru dienu, tādējādi paaugstinot infekcijas izplatības risku. Citi staigā pie durvīm un ubago ēdienu.

Bankas kļuvušas par augsta riska zonām, kopš ekvadorieši, no kuriem daudziem nav kontu, lielā skaitā ieradušies finanšu iestādēs, lai 60 dolāru pabalstu saņemtu skaidrā naudā.

"Ir kolēģi, kuri turpina iet uz darbu katru dienu, jo viņi ir vienīgie apgādnieki,"

sacīja Lebijs Kvirozs, Gvajakilā bāzētās Ekvadoras mājkalpotāju arodbiedrības vadītājs. "Cilvēki paliek bez naudas, bez ēdiena."

Ar iepirktajiem krājumiem pietiks mēnesim

Ekvadoras krīze īpaši smagi skārusi aptuveni pusmiljonu venecuēliešu, kuri pameta dzimteni pēc Venecuēlas ekonomikas sabrukuma. Atšķirībā no ekvadoriešiem viņi nevar saņemt valdības pabalstus. Kaut gan Ekvadorā "uz papīra" ir visaptveroša veselības aprūpe, daudzi baidās, ka viņi rindā uz ārstēšanu būs pēdējie.

26 gadus vecā Henesisa Portijo Ekvadorā no Venecuēlas ieradās pirms pusgada kopā ar savu draugu. Viņi abi atrada darbu kā tirdzniecības asistenti Mačalā, kas atrodas aptuveni trīs stundu brauciena attālumā no Gvajakilas. Pandēmijas dēļ abi darbu zaudēja.

Viņi stāstīja, ka ir iztērējuši pēdējos iekrājumus, iepērkot pārtiku. Krājumiem būtu jāpietiek aptuveni mēnesim, uzskata pāris, bet viņiem nav līdzekļu, lai atgrieztos mājās, ja situācija pasliktināsies.

"Esmu atradusi cilvēkus, kas mums ir palīdzējuši, jo viņi zina, ka mēs šajā krīzē visi esam kopā, bet man ir bail saslimt," sacīja Portijo.

"Ja nav resursu, ko piešķirt ekvadoriešiem, kas paliek imigrantiem?"

Foto: Covid-19 krīze Ekvadorā