Černobiļa ⟩ Kodolkatastrofa, kas aiz sevis atstāja neskaitāmas izpostītas dzīves un kļuva par popkultūras fenomenu (5)

AES kopumā uzbūvēti četri reaktori, kas sāka darboties periodā no 1977. līdz 1983. gadam. Blakus AES tika izveidota mākslīga ūdenskrātuve vairāk nekā 20 kvadrātkilometru platībā, lai nodrošinātu ūdeni atomelektrostacijas dzesēšanai.

AES darbojās četri kodolreaktori "RBMK-1000" - to dizains mūsdienās tiek uzskatīts par nepilnīgu un potenciāli bīstamu.

Saskaņā ar Pasaules Kodolenerģijas asociācijas (WNA) datiem Pripjatā 1986.gadā bija aptuveni 50 000 iedzīvotāju, bet Černobiļā – 12 000 cilvēku. Šāda veida reaktors izmanto bagātinātu urānu, lai uzkarsētu ūdeni, tādējādi radot tvaiku, kas darbina reaktora turbīnas un ražo elektroenerģiju, vēsta zinātnes tīmekļa vietne "Live Science".

Liktenīgais 26. aprīlis

Naktī no piektdienas uz sestdienu bija paredzēts veikt eksperimentu, kura mērķis bija noskaidrot, kā nodrošināt ātrāku elektrības piegādi reaktora dzesēšanas sistēmai reaktora ārkārtas izslēgšanas gadījumā. Eksperimentu veica AES nakts maiņas darbinieki, kas nebija pienācīgi sagatavojušies tā veikšanai un kuri pieļāva arī būtiskus drošības noteikumu pārkāpumus.

Eksperimenta gaitā bija plānots samazināt ceturtā reaktora jaudu, taču kļūdas rezultātā tā tika samazināta krietni vairāk par plānoto, kas reaktoru padarīja nestabilu. 

Rezultātā reaktors pārkarsa un izraisīja tvaika eksploziju, kurai mirkli vēlāk sekoja vēl viens sprādziens un ugunsgrēks.

Pirmajā sprādzienā atvienojās aptuveni 1000 tonnu smagais pārsegs, kura mērķis bija aizsargāt reaktora kodolu. Šā sprādziena rezultātā notika radiācijas noplūde un tika pārtraukta dzesēšanas šķidruma ieplūšana reaktorā. Tam sekoja krietni jaudīgāks otrais sprādziens, kas daļēji saspridzināja reaktora ēku un izkaisīja grafīta un reaktora kodola detaļas reaktora ēkā un tās tuvumā, izraisot vairākus ugunsgrēkus.

Radiācijas līmenis, kas atmosfērā nonāca pēc reaktora eksplozijas, 400 reizes pārsniedza radioaktīvo vielu daudzumu Hirosimā pēc atombumbas sprādziena Japānā Otrā pasaules kara laikā.

Mazāk zināmi fakti par traģēdiju

Lielākais posts pirmajās nedēļās

Sprādziens kodolreaktorā bija milzīgs, tomēr lielākais posts, ko nesa radiācija, norisinājās pirmās dažas nedēļas pēc sprādziena. Radiācija ir kā granātas šrapnelis, kas pēc eksplozijas lido prom no sprādziena centra.

Jau piecpadsmit minūtes pēc sprādziena radiācijas līmenis bija nokrities līdz vienai ceturtajai daļai no tās sākotnējā līmeņa, bet pēc vienas dienas līmenis bija jau viena piecpadsmitā daļa. Savukārt pēc trīs mēnešiem radiācijas līmenis bija nokrities līdz 1% no sākotnējā līmeņa.

"Tiesa, radiācija tur ir joprojām. Tās lielākā daļa burtiski izkūpēja gaisā, un tikai tā radiācija, kas palika tuvāk zemei, ietekmēja cilvēkus un citu dzīvo radību,"

savā grāmatā "Physics for Future Presidents: The Science Behind the Headlines" raksta Ričards Millers.

Foto: Portāla "Tvnet" reportāža no Černobiļas

Černobiļas katastrofas neredzamie cilvēki

Liela daļa jaundzimušo tika atdoti tā saucamajām internātskolām, kur tie kļuva par "neredzamajiem bērniem". Nu bērni ir izauguši. Kāda ir šo cilvēku dzīve mūsdienās, to portālam "Apollo" dokumentālā fotostāstā "Baltkrievijas neredzamie cilvēki" atklāj fotogrāfe Jadviga Brontē.

Fotogrāfe savā grāmatā norāda, ka internātos bieži vien ir acīmredzami trūkumi aprūpes sistēmā - to iedzīvotājiem tiek piedāvātas minimālas izglītības, fizisko aktivitāšu un izklaides iespējas, netiek ievērotas tiesības uz privāto dzīvi un romantiskas attiecības ir aizliegtas.

Integrācija vietējā sabiedrībā praktiski neesot iespējama, jo šīs iestādes atrodas lauku apvidos, kur nav pieejama sabiedriskā transporta satiksme. Pat tās ģimenes, kuras vēlas uzturēt kontaktu ar savu bērnu, kurš atrodas internātskolā, to nevar izdarīt.

Tūkstošiem baltkrievu, noslēpti no pārējās sabiedrības acīm, internātskolās pavada visu savu dzīvi. Visbiežāk tie ir cilvēki, kurus vecāki "atdevuši valstij" uzreiz pēc dzimšanas.

Pēc internātskolu apmeklējuma Brontē radīja dokumentālu fotoprojektu "Baltkrievijas neredzamie cilvēki" ("Invisible People of Belarus"). Māksliniece caur šo projektu vēlējusies izstāstīt stāstu par Černobiļas bērniem, kuri nu jau ir pieauguši.

Foto: "Baltkrievijas neredzamie cilvēki"

Līdzība ar Hirosimu

Černobiļas reaktora sprādziena brīdī 1986. gada aprīlī tā tuvumā bija aptuveni 30 tūkstoši cilvēku. Tie, cilvēki, kuri tika pakļauti radiācijai, vidēji saņēma 45 milizīvertus lielu starojumu, kas ir līdzīgs vidējai radiācijas devai, ko saņēma Hirošimas iedzīvotāji, kuri izdzīvoja pēc tam, kad pilsētai tika uzmesta atombumba 1945. gadā.

Lai arī 45 milizīverti nav pietiekama radiācijas deva, lai cilvēkam rastos tā saucamais radiācijas nelabums, kas rodas aptuveni 200 milizīvertu lielas devas gadījumā, tomēr vēža risks palielinās par 1,8%.

Bojā gāja dučiem ugunsdzēsēju

Černobiļas sprādziena laikā izdalījās ne vien liels daudzums radiācijas, bet arī izcēlās milzīgs ugunsgrēks. Ugunsdzēsēji, kuri cīnījās ar liesmām, tika pakļauti lielam radiācijas daudzumam, kā rezultātā dučiem ugunsdzēsēju mira dzēšanas laikā. Šie ugunsdzēsēji tika pakļauti aptuveni desmit kvadriljonu lielam gamma staru daudzumam katrs. Gamma stari ir elektromagnētiskie viļņi ar viļņa garumu, kas ir mazāks kā rentgenstariem, bet ar lielāku caurspiešanas spēju. Vienā milizīvertā ir aptuveni 10 miljoni gamma staru.

Černobiļā nebija izolācijas ēkas

Černobiļā nebija ļoti nozīmīga drošības pasākuma: tā saucamās izolācijas ēkas. Tā ir izolēta, gāzes necaurlaidīga struktūra, kas ieskauj kodolreaktoru. Šī čaula, kas parasti kupola formā ir veidota no dzelzsbetona, ir domāta, lai atmosfērā nenonāktu radioaktīvie izmeši. Ja tur būtu bijusi šāda veida struktūra, tad sprādzienā teorētiski varēja neviens neciest.

Mūsdienās Černobiļā saimnieko mežonīgi zvēri

Pēc sprādziena Černobiļas teritorija tika evakuēta un to savā varā pārņēma daba. Briežu, stirnu un mežacūku populācija reiz cilvēku apdzīvotajā teritorijā ir līdzīga šo zvēru populācijai cilvēka darbības neskartos rezervātos. Īpaši labi klājas vilkiem, ko tur ir septiņas reizes vairāk nekā tuvējos rezervātos.

Tas gan nenozīmē, ka radiācija nāk par labu savvaļas dabai. Lielais dzīvnieku skaits ir skaidrojams ar to, ka no šīs teritorijas vairās cilvēks, kurš ir lielāks drauds dabai par radiāciju.

Černobiļas kults

Nereti par katastrofām tiek uzņemtas filmas un seriāli, kuros atspoguļoti negadījuma notikumi - kā un kas toreiz notika. Černobiļa nav izņēmums - neilgi pēc katastrofas 33. gadadienas iznāca raidsabiedrības HBO seriāls, par ko jūsmoja teju visa pasaule.

Vēsturiskajā seriālā "Černobiļa" tiek apskatīta 1986. gada Černobiļas AES kodolnelaime, kā arī tās katastrofālās sekas visu iesaistīto dzīvēs.

Seriāla "Černobiļa" galvenais varonis ir zinātnieks Valērijs Legasovs, kuru atveido pasaulslavenais britu aktieris Džareds Heriss. Legasovam kā speciālistam Kremlis uzdevis izmeklēt notikušo katastrofu. Seriālā tāpat atveidoti Padomju savienības varas centieni noklusēt notikušā patiesos apmērus un nozīmību tūkstošiem civiliedzīvotāju, kareivjiem un kodolreaktora darbiniekiem.

Kur slēpjas seriāla veiksmes atslēga?

"Seriālā autentiski tiek atainota PSRS, kas par spīti angliski runājošiem aktieriem, rada ļoti ticamas sajūtas. Visas vietas un to vides, kur notiek darbība, ir ļoti ticamas un arī ne tik patīkamas atmiņas raisošas - nolaidība, netīrība un, pats galvenais - "iekārta", kas pāri visam cenšas saglabāt sevi, nedomājot par sekām, Černobiļas tēma un vēsture ir Latvijai tuva," par to, kāpēc vietējiem skatītājiem seriāls "Černobiļa" ir tik "ievelkošs", komentē režisors Reinis Traidās.

Foto: Seriāla "Černobiļa" filmēšana Lietuvā

Runājot par tehniskajiem paņēmieniem, veidojot seriāla noskaņu, Reinis uzsver, ka "vizuālais tonis ir ļoti tumšs un bezcerīgs, kas arī ļoti labi atspoguļo to visu notikumu būtību un situāciju.

Scenārija piezemētība, parādot dažu cilvēku cīņu pret PSRS vējdzirnavām, ir lieliski atainota, notikumi nav sasteigti, tie ir gandrīz dokumentāli.

Sociālajos tīklos piecu sēriju seriāls "Černobiļa" izraisījis emocionālu atsauksmju vilni - sākot no pārdzīvotās sajūtu gammas, skatoties to, līdz pat šaubām, vai tiešām būs tik labs, kā sola apkārtējie. Tomēr noskatīšanos nenožēlos neviens, jo seriāla vērtējums starptautiskajā IMDB reitingā šobrīd ir 9,6 balles no iespējamām 10, pārsniedzot tādus pasaules kulta seriālus, kā "Game of Thrones" un "Breaking Bad".

Tikai ar augsto kinematogrāfisko sniegumu vien šādu skatītāju teju vienbalsīgu sajūsmu nav iespējams panākt, ļoti lielu lomu tieši vietējo skatītāju interesei par seriālu noteikti veido arī piesaiste šiem notikumiem. Kā atzīst Reinis, "tomēr šajā darbā tas nav tikai filmas mākslinieciskais aspekts, kas uzrunā skatītājus Latvijā. Lielāko lomu spēlē tieši "tuvums" šiem notikumiem, dažu vecāka gada gājuma cilvēku atmiņas par šo laiku un, galu galā, arī aizraujošs, vizuāls atstāsts par to, kas un kādēļ notika. Tas ļauj arī jaunākām paaudzēm gūt labu ieskatu šajā vēstures periodā."

Seriāls saviļņoja lielu pasaules iedzīvotāju daļu, kā rezultātā tūristi no visām pasaules malām šturmēja pamesto Pripjatu, uzņemot video un fotografējoties pie vēstures paliekām mūsdienīgā veidolā.

Ukraina tūristiem atver katastrofas epicentru

2019. gada nogalē, reaģējot uz milzīgo tūristu pieplūdumu Černobiļā, valdība atvēra vēstures liecību kārotāju acīm bēdīgi slavenā 4. reaktora vadības paneli, kas ir vēsturē vissmagākās kodolkatastrofas epicentrs.

Šajā telpā 1986. gada aprīlī padomju inženieri testa ietvaros izslēdza dzesēšanas sūkņus, izraisot eksploziju un ugunsgrēku, kas nogalināja vismaz 54 cilvēkus un simtiem tūkstošus pakļāva radioaktīvam starojumam.

Tagad ļaudis, kas ir pietiekami drosmīgi vai neprātīgi, var uz ļoti īsi brīdi paskatīties uz pasaules lielākās kodolkatastrofas epicentru.

Aptuveni 200 tonnas radioaktīvās degvielas joprojām atrodas arvien nestabilajos tērauda un betona sarkofāgos, ko negadījumu "likvidatori" uzcēla virs ceturtā reaktora.

Bailes no radiācijas ir tik lielas, ka 2016. gadā ap reaktoru tika apjozts 108 metru augsts un 36 000 tonnas smags kupols, kas ir pasaulē lielākā pārvietojamā metāla konstrukcija.

Tūristu apskates vietas līdz šim norobežojās diezgan tālu no nelaimīgā reaktora, taču pateicoties "zaļajam koridoram", lai pilnveidotu tūrismu, kuru jūlijā izsludināja prezidents Volodimirs Zelenskis, Černobiļas HBO sēriāla fani šobrīd var apskatīt arī tuvāk pašu AES jeb katastrofas epicentru.

Daudzi ekskursanti līdz šim norobežojās ar spoku pilsētas - pamestās Pripjatas - valgiem, tomēr pagājušajā nedēļā ierēdņi žurnālistus veda caur rūpnīcas kilometru garo alumīnija koridoru uz bēdīgi slavenā ceturtā reaktora vadības telpām, kas atrodas zem jaunā norobežojošā kupola. Žurnālistiem tika izziņots 21 jauns tūristu maršruts Pripjatā.

Liesmas nežēlo Černobiļu dažas nedēļas pirms 34. gadadienas

2020. gada aprīļa sākumā pašreizējās Covid-19 pandēmijas ēnā ārvalstu mediji ziņoja, ka Černobiļas aizliegtajā zonā plosījušies postoši mežu ugunsgrēki.

4. aprīlī, aizliegtajā zonā ap Černobiļu izcēlās plašs ugunsgrēks, kas aptuveni nedēļu vēl nebija pilnībā apdzēsts. Ugunsgrēka apkārtnē tika konstatēta paaugstināta radiācija.

Ukrainas Valsts avārijas dienests ziņoja, ka radiācijas mērījumi ir pieņemamās robežās. Taču kāda augsta ranga amatpersona nedēļas nogalē sacīja, ka apgabalā ap AES radiācija bijusi 16 reizes lielāka par normālo līmeni, kāds parasti ir šajā teritorijā.

Cīņā ar liesmām aizliegtajā zonā ap bijušo AES iesaistīti vairāk nekā 300 ugunsdzēsēji un tiek izmantotas vairākas lidmašīnas. 

Policija tur aizdomās 27 gadus vecu vīrieti par vismaz viena ugunsgrēka izraisīšanu, dedzinot zāli un atkritumus.

14. aprīlī Ukrainas ugunsdzēsējiem izdevies pakļaut kontrolei meža ugunsgrēkus, kas ilgāk nekā nedēļu dega netālu no bijušās Černobiļas atomelektrostacijas (AES).

Cik plaša teritorija ir izdegusi ugunsgrēkos, varasiestādes vēl nav atklājušas. Dati liecina, ka liesmas bija izpletušās aptuveni 3500 hektāru platībā.

Video: Portāla "Tvnet" reportāža no Černobiļas 2018. gadā