"Uz nāves sliekšņa viņas sapnis bija brilles." Kā ikdienā strādā biedrība "Palīdzēsim viens otram"

Palīdzēja, jo saprata

"Organizācija radās, ja tā var teikt, diezgan nejauši. Sākotnēji man par to nebija ne plāna, ne nodoma. Pirms septiņiem gadiem "Facebook" pamanīju ierakstu, ka kādai ģimenei steidzami nepieciešama palīdzība - viņiem bija beigušies pārtikas produkti. Ņemot vērā, ka pats izaugu daudzbērnu ģimenē ar vienu apgādnieku, manu māti, ļoti labi izpratu situāciju. Aizgāju uz veikalu, nopirku pārtiku un nogādāju to šai ģimenei," stāsta Edijs, kurš ir biedrības vadītājs.

Šī darbība ir rezultējusies publiskā "paldies!" "Facebook", par ko viņam radies liels gandarījums. Pēc kāda laika vīrietis sācis saņemt citus palīdzības lūgumus un, tā kā ar saviem spēkiem nav spējis visiem palīdzēt, izveidojis "Palīdzēsim viens otram" grupu, kurā publicē lūgumus pēc palīdzības un meklē palīdzētājus.

"Vairākus gadus darbojāmies kā neformāla organizācija, taču tikai kā starpnieks, kas saved kopā tos, kam palīdzība nepieciešama un kas vēlas, un var palīdzēt konkrētā situācijā," stāsta Edijs.

Laika gaitā pieaudzis gan palīdzības lūgumu, gan palīdzēt gribētāju skaits un organizācijas redzeslokā sāka parādīties daudz sarežģītākas situācijas, tādēļ 2017. gadā tika pieņemts lēmums dibināt biedrību un iegūt sabiedriskā labuma organizācijas statusu, kas veiksmīgi arī tika realizēts.

"Jau pirms oficiālas organizācijas izveides cilvēki regulāri bija interesējušies par iespēju palīdzēt ar finanšu līdzekļiem, tomēr pirms biedrības izveides tam nekad nepiekritām. Līdz ar juridiskā statusa iegūšanu, radās arī iespēja pieņemt ziedojumus naudas līdzekļu formā, tādējādi paplašinot darbību. Tomēr nekas nav mainījies fundamentāli - primāri savedam kopā tos, kam palīdzība nepieciešama un tos, kas var palīdzēt, "Facebook" grupas ietvaros un ziedotos finanšu līdzekļus lietojam gadījumos, kad neizdodas citādi noorganizēt palīdzību vai sarežģītās situācijās, teiksim tad, kad nepieciešama ārstniecība," ieskatu sniedz Edijs Pipars.

Organizāciju Edijs sākotnēji izveidoja ar savu domubiedreni, kurai diemžēl saistībā ar ģimenes situācijas izmaiņām drīz vien "Palīdzēsim viens otram" nācās pamest. Neilgā laikā biedrībai pievienojās brīvprātīgie palīdzības koordinatori, kā arī tika izveidota biedrības valde, kas nodarbojas ar administratīvajiem jautājumiem. Pamatā kodolu veido aktīvākie palīgi, kuri ir bijuši aktīvi vēl pirms biedrības dibināšanas.

Kā lielāko šķērsli ikdienas darbā biedrības vadītājs min laika trūkumu - tas ir aspekts, kas bijis izteikts jau kopš paša sākuma.

Edijs neslēpj, ka "visi iesaistītie darbojas tikai un vienīgi uz brīvprātības principa, ziedojot tam savu brīvo laiku, jo ikdienā katram ir savs pamatdarbs. Šī iemesla dēļ bieži vien neizdodas izdarīt tik daudz, cik gribētos. Mēs esam ļoti lepni par lieliskajiem cilvēkiem, kuri darbojas organizācijā un sakam milzīgu paldies par ieguldīto nesavtīgo darbu". 

Koordinators, mentors un citas palīdzības sejas

Edijs Pipars saka, ka varētu stundām ilgi stāstīt par visu, kas šo gadu laikā ir pieredzēts, taču ikdienai ir sava struktūra un ritms - bez tā būtu sarežģīti palīdzēt efektīvi.

Dienas laikā tiek apstrādāti saņemtie palīdzības lūgumi, kā arī informācija par vēlmi ziedot, kas tālāk tiek nodoti un sadalīti "Palīdzēsim viens otram" koordinatoriem, atbilstoši ģeogrāfiskajam novietojumam, koordinatora noslodzei vai atbilstoši situācijai, ja vajadzība ir specifiska. Tālāk koordinatori sazinās ar cilvēkiem kuriem nepieciešama palīdzība un sīki izzina apstākļus, situāciju un tās iemeslus, kā arī iespējamos risinājumus. Vajadzības gadījumā - kā tas ir lielā daļā gadījumu - koordinators dodas personīgi apmeklēt palīdzības saņēmēju, lai pārliecinātos par informācijas pareizību un nepieciešamības gadījumā sazinās ar sociālo dienestu, un veic citas nepieciešamās darbības, lai rastu risinājumu.

"Tālāk tiek sastādīts rīcības plāns - atbilstoši situācijai. Ja ir notikusi kāda pēkšņa nelaime, tad reizēm pietiek ar vienreizēju palīdzību, tomēr lielākā daļā gadījumu problēmas ir sistemātiskas un ilgstošas, un tad koordinators kļūst par sava veida mentoru - tiek risināti jautājumi par sociālajiem pabalstiem, uzturlīdzekļiem bērniem. Bieži tiek palīdzēts arī darba meklējumos - gan rakstot CV, gan atrodot informāciju par darba iespējām, kā arī darot virkni citu lietu, lai cilvēks būtu spējīgs patstāvīgi sevi nodrošināt nākotnē.

Šī ir visgrūtākā daļa, kas prasa ļoti lielu izpratni un daudz laika. Bieži vien problēmas ilgst jau vairāku paaudžu garumā un tādēļ izmaiņas prasa ļoti daudz darba, gribasspēka un arī laika," saka Edijs Pipars.

Pēc tam tiek lemts par to, vai nepieciešams ieraksts "Facebook" pēc konkrētas palīdzības - sadzīves lietām, līdzekļiem ārstēšanai vai cita veida atbalsta. Organizācijas "fokuss" vienmēr ir bijis ģimenes ar bērniem, daudzbērnu ģimenes, vientuļie vecāki, pensionāri un seniori.

"Ģimenēs, kurās ir ilgstošas problēmas, nereti vecāki paši, lielākā vai mazākā mērā, ir vainīgi pie radušās situācijas, tomēr jāatceras, ka bērni pilnīgi noteikti nav ne pie kā vainīgi un ir pelnījuši tādas pašas iespējas dzīvē, kā tie bērni, kuru vecāki ir bijuši veiksmīgāki.

Visā visumā katrs cilvēks ir pelnījis iespēju un dažkārt nav vajadzīgs nemaz tik daudz, lai mainītu dzīvi uz labu, bet jābūt vēlmei mainīties un līdzdarboties - reizēm pietiek ar pavisam nelielu palīdzīgu grūdienu, lai izkustinātu lielu vezumu.

Primāri tiek palīdzēts ar pārtiku un medikamentiem, un tālāk tiek risināts viss pārējais. Paralēli norit darbs noliktavās, kur mūsu čaklās noliktavas darbinieces noteiktos laikos pieņem ziedojumus - pēc tam šķiro, grupē un kārto pēc pašu izstrādātas sistēmas. Ar to viņu darbs nebeidzas, jo tālāk tiek apstrādāti un sagatavoti pieprasījumi no koordinatoriem," ieskatu sniedz "Palīdzēsim viens otram" pārstāvis.

Noliktavās ļoti daudz tiek strādāts ar bērnu apģērbu - viss tiek smalki sašķirots pēc izmēra un veida, lai varētu pēc iespējas ātrāk atlasīt nepieciešamo. Atsevišķi glabājas arī dažādi sadzīves priekšmeti, kā arī noliktavā pieejami ilgāk glabājami pārtikas produkti. Kad sūtījumi sagatavoti, tos koordinatori paņem paši vai arī "Facebook" lapā tiek meklēti "šoferīši", kuri "pa ceļam" nogādā sūtījumus pa taisno adresātam vai reģionālajam koordinatoram, kurš tālāk visu nogādā reģiona robežās.

"Noliktavās, jo sevišķi Rīgā, tiek ieguldīts milzīgs darbs, lai viss būtu pieejams, sakārtots un sašķirots. Esam bezgala pateicīgi mūsu meitenēm - noliktavas superzvaigznēm. Paralēli tam notiek arī specifiskais darbs, ar ko nodarbojas atsevišķi brīvprātīgie - tiek sniegtas juridiskās konsultācijas, risināti ar medicīnu saistīti jautājumi, kā arī notiek administratīvais darbs. Tam paralēli notiek jauno koordinatoru apmācības, tiek veidotas instrukcijas - koordinatora rokasgrāmata, grāmatvedība, uzskaite, norēķini, līgumi gan ar ziedotājiem - juriskām personām, gan līgumi par ziedojumu saņemšanu un izlietojumu, garantiju vēstules medicīnas iestādēm un citas nepieciešamās darbības. Kopējais darba apjoms ir milzīgs, tomēr strādājot, izmantojot efektīvu pienākumu sadali, veiksmīgi tiekam ar svarīgāko galā," min Edijs Pipars.

Par to, kā "sīkumi" spēj mainīt dzīvi

Šobrīd organizācijā darbojas apmēram 50 cilvēku, kas ir brīvprātīgie darbinieki un valde. Ņemot vērā, ka darbs ir brīvprātīgs, šis skaits nemitīgi mainās - kāds aiziet, savukārt kāds cits nāk vietā, citam ir nepieciešama pauze no šī darba.

Vīrietis uzsver, ka tas ir tikai saprotami un pārējie ar šo "kadru maiņu" rēķinās. "Visi, kas darbojas organizācijā, ir iesaistījušies pēc pašu iniciatīvas. Visbiežāk viņi sāk kā palīgi "Facebook" grupā - no sākuma palīdz vienreiz, tad atkal, līdz saprot, ka vēlas būt daļa no organizācijas, kad arī sākam tālākas sarunas par iespējām. Bet šis skaitlis ir tikai brīvprātīgo darbinieku skaits - mūsu Facebook grupā ir gandrīz 35 tūkstoši reālu dalībnieku. Līdz ar kopējais iesaistīto skaits ir milzīgs," stāsta "Palīdzēsim viens otram" dibinātājs.

Uz jautājumu par to, kas ir tas palīdzības stāsts, kas Edijam palicis atmiņā visvairāk, viņš atbild nosvērti - katrs gadījums ir vērtējams induviduāli. 

"Katra atrisinātā situācija mums rada gandarījumu. Katrs stāsts ir ar īpašām atmiņām. Ir mediciniski gadījumi, kur ir smagas diagnozes, kur cilvēkam esi ne tikai palīgs, bet arī draugs. Diemžēl šādi gadījumi ir emocionāli smagi, jo pamatu pamatā ir mīlestība pret cilvēkiem. Man šī mīlestība ir milzīga.

Bieži ir grūti pār lūpām pārspļaut "viss būs labi", lai gan saproti, ka vienīgais, ko tu vari, ir padarīt viņu pēdējās dienas skaistas.

Ir piemērs, kas man uz mūžu paliks atmiņā. Tā bija sieviete, kurai bija ceturtās stadijas kakla vēzis - bija nepieciešami medikamenti un "trubiņas" tīrīšana. Bet, neskatoties uz savu diagnozi, viņa man teica tā - "Edij, mans mūža sapnis ir brilles, lai es varētu labāk redzēt". Tajā brīdī mana vērtību skala sabruka. Cilvēkam, kura dzīves ilgums ir paredzēts ļoti īss, vienīgais sapnis ir brilles? Tas bija kaut kas neparakstāms, mēs iesēdāmies mašīnā un braucam pēc brillēm. Tas bija skaisti, cilvēks uz brīdi aizmirsa par savu diagnozi un bija tieši te un tagad. Diemžēl pēc neilga laika šī sieviete aizgāja. Bet tas, ko varu teikt droši, cilvēks pēdejās dienās viņa bija ļoti laimīga.

Un te arī gribu uzsvērt - katrs cilveks ir pelnījis dzīvot un sapņot, un, ja tu spēj piepildīt cilvēka sapni pēdejo reizi, kapēc gan to nedarīt?  

Tas ir skaisti," atklāj Edijs.

Visbeidzot - kas cilvēkus mudina aizmirst savas problēmas un raizes, lai ieguldītu savu spēku, enerģiju un resursus šāda veida darbā? Edijs saka, ka viņu "motivē apziņa par to, ka esmu paveicis ko labu un lietderīgu, kā arī vēlme mainīt situāciju uz labu, lai Latvijā visi cilvēki būtu paēduši, ar jumtu virs galvas. Lai mūsu valsts būtu pārtikusi, tajā dzīvotu gudri, veiksmīgi un, pats svarīgākais, laimīgi cilvēki". 

Viņš vēlējās izmantot iespēju un pateikt lielu paldies visiem organizācijas brīvprātigajiem darbiniekiem, ziedotājiem, atbalstītājiem un citiem iesaistītajiem.

"Bez jūsu iesaites šie labie darbi nebūtu iespējami. Esmu ļoti lepns par jūsu padarīto. Labais vairo labo!"