Ir pilnīgi skaidrs, ka sabiedrībā pastāv zināmi aizspriedumi pret cilvēkiem, kuru ķermenis ir lielāks par vidējo - par to nepārprotami liecina figūras, kuras ikdienā redzam no skatlogiem, žurnālu vākiem un dažāda veida ekrāniem. Taču - vai šie aizspriedumi ir vienādā mērā attiecināmi uz abu dzimumu pārstāvjiem? Portāls "Vice" ir publicējis cilvēka, kurš piedzīvojis līdzcilvēku attieksmi abos dzimumos, pieredzes stāstu.

Šokolādes tāfelīte, kas dod superspējas

Kad piedzimu, mani pasludināja par meiteni. Lai arī man tas nekad nešķita pareizi, es dzīvoju ar šo identitāti 48 gadus - biju meita, māsa, mazmeita, māsīca, lesbiete, sieva un māmiņa, kas man nesa vislielāko prieku.

49 gadu vecumā es sāku savas pārmaiņas. 52. dzimšanas dienā es jau biju vīrietis gan likuma, gan sabiedrības, gan savu hormonu priekšā. Tiesa, tas nekā neatcēla manu dziļo saikni ar sievišķību, sieviešu tiesībām un feminista skatupunktu - nu man vienkārši bija bārda.

Esmu dzīvojis dzīvi divos dzimumos un abos no tiem esmu bijis resns.

2

Manas attiecības ar savu ķermeni vienmēr ir bijušas sarežģītas. Bērnībā ļoti ķermeniski reaģēju uz kleitām, meiteņu rotaļlietām, rozā krāsu un citiem sabiedrībā pieņemtiem sievišķības atribūtiem. Es biju gara un 11 gadu vecumā man vairs nederēja pat pieaugušu sieviešu kurpes. Par spīti kaunam, ko izjutu par to, ka nu pārvietošos "zēnu apavos", nespēju apslāpēt vēlmi pēc tiem.

Es biju atlētiska, taču tālu no tā, ko varētu saukt par sievišķīgu - trešajā klasē kāda skolotāja mani nosauca par ziloni. Nesapratu, kāpēc, taču jutu, ka tas ir kaut kas slikts, ka es esmu slikta. Klases fotogrāfijās vienmēr stāvēju aizmugurē ar garākajiem zēniem. Daudzas reizes mana kvēlākā vēlēšanās bija, kaut es vienkārši varētu pazust kaut kur starp mazajām meitenēm pirmajā rindā.

Dzimuma disforija patiesi sākās līdz ar pubertātes iestāšanos - mans ķermenis sāka mani nodot aizvien jaunos veidos. Kad man pirmajai sākās mēnešreizes, biju panikā. Kauns par apkārtējo apsmieklu, jo prezentēju sevi kā zēnu, lika man ataudzēt matus. Centos paslēpt sevi zem milzīgiem krekliem, jo sieviešu drēbes radīja spēcīgu vēlmi tās noplēst no sava ķermeņa.

Tad es sāku ēst.

Es ēdu tad, kad biju nikna, ēdu tad, kad jutu skumjas. Ēdiens palīdzēja novērst uzmanību no sāpīgām atmiņām un bailēm, un sniedza drošības sajūtu. Ēšana palīdzēja nomierināt manus mūžīgos kompanjonus - vientulību un trauksmi. Reiz es nozagu naudu, lai nopirktu ēdienu, jo kauns no tā, ka nu esmu zagle, bija mazāks par vēlmi ēst. Čiepu ēdienu no ledusskapja un slēpu to zem savas gultas. Nokožoties no šokolādes tāfelītes man šķita, ka uzņemu nepieciešamo spēku un drosmi, kā muļķīgā 70. gadu televīzijas reklāmā.

Mans ķermenis un tā attiecības ar ēdienu ir aizņēmušas lielu daļu no manas fiziskās un garīgās dzīves.

Dzīve, kad neesi īsti savienots ar savu ķermeni, ir līdzīga stāvēšanai līdz kaklam dziļā upes straumē. Galva var sekot līdzi tam, kas notiek, taču viss, kas ir zem tās, kustas lēni un izkropļoti.

2

Neskatoties uz to, es zinu, ka mans ķermenis ir sniedzis daudz prieka gan manā, gan citu dzīvēs. Es uzaugu meitenes ķermenī, kas varēja skriet vējā, braukt ar riteni un peldēt lietū. Tas bija ķermenis, kurā strādāju savus pirmos darbus, pieteicos kā brīvprātīgā slimnīcā un pabeidzu vidusskolu. Ķermenis mani iznesa cauri visam - depresijai, trauksmei, labākā drauga nāvei no AIDS. Es sāku karjeru drēbēs, kas mani ēda nost dzīvu, ticot, ka manas dzīves izdošanās ir atkarīga no tām.

Mans resnums sāka polarizēt manus tuviniekus. Es atklāju pasaulei, ka esmu lesbiete. Atradu dziļu un noturīgu mīlestību ar sievieti, kas liek manai sirdij dziedāt jau 25 gadus. Manas rokas bija pirmās, kas pieskārās mūsu bērniem, kad tie nāca pasaulē. Mans sievietes ķermenis spēja dot atbalstu manai sievai un bērniem pat mirkļos, kad tas nespēja balstīt mani pašu.

Visu laiku nepameta sajūta, ka kaut kas nav kārtībā un manā dzīvē trūkst kaut kas fundamentāls. Es kļuvu vecāka un sapratu, ka nevēlos atskatīties ar nožēlu. Bija laiks pārvērtēt to, kāds nu bija mans ķermenis un kur es ar to došos tālāk.

"Lāčuks" pretstatā "resnulei"

Pirmā testosterona injekcija sniedza eiforiju manam dzimumu disforijas nomocītajam ķermenim. Negaidīju, ka tas notiks tik ātri, taču jāsaka, ka man nebija ekspektāciju. Ar katru nākamo injekciju manas bailes mazinājās un mans ķermenis sāka justies arvien pareizāk.

Atšķirībā no daudziem zēniem, kas izdzīvo pubertāti, mani apbūra balss lūzuma process - ja iepriekš dziedāju diezgan labi, nu izklausos patiešām drausmīgi. Pēc gada ar atvieglojumu secināju, ka varu izaudzēt pilnu bārdu, kas nekad nav garantēts iznākums. Līdz ar šiem spalvainajiem priekšvēstnešiem, pamazām pirmo reizi sāku redzēt to, kas esmu patiesībā.

Cilvēki, kuri maina dzimumu, bieži vien apraksta to, kā "ierauga sevi pirmo reizi" - es to nekad neizpratu, jo, lai arī negribēju uz to skatīties, ļoti labi zināju, kāds ir mans ķermenis. Vienu dienu atspulgā sapratu, ka man pretī raugās silts vīrieša skatiens. Es beidzot redzēju savu bārdu, nevis resnu sievietes ķermeni. Tajā mirklī šķita, ka varētu aizlidot.

Es uzaugu ģimenē ar vīriešiem, kas nēsāja militāra stila matu griezumus un valkāja uzvalkus. Viņi bija neaizskarami un reti izrādīja emocijas. Mani biedēja sava jaunatklātā vīrišķība, jo nevēlējos līdzināties tēlam, kas bija manā galvā, taču ar laiku sapratu, ka man nav neviens jāatdarina - es varu būt tik sievišķīgs un silts vīrietis, cik vien vēlos.

Līdz ar sava ķermeņa pārmaiņām pamanīju, ka arvien vairāk cilvēku izrāda savu patiku pret mani. Lai arī jau biju ievērojis, kā atšķiras lielu vīriešu un lielu sieviešu dzīves, mani šokēja, cik dažādas ir šīs pasaules.

2

Šķiet, ka abiem dzimumiem ir dažādas izpratnes par ķermeņa taukiem. Sievietes bieži vien uzskata sevi par neglābjami resnām pat ar pāris kilogramu lieko svaru, kamēr vīrieši neminstinoties paziņo, ka tas īsti nekas nav.

Lielas sievietes runā un cīnās par atzīšanu un pret to, ka ikdienā viņas tiek sauktas par nepievilcīgām, nestabilām, nemīlamām, nekontrolētām un seksuāli nepievilcīgām. Viņām katru dienu ir sevi jāpārliecina no jauna, ka svars viņas nedefinē.

Daudzi vīrieši, savukārt, uzskata sevi par iekārojamiem ar lieko svaru, kas sievietēm šķiet emocionāli un sociāli graujošs. Vairums vīriešu uzaug ar apziņu, ka ir iekārojami, neskatoties uz tādām detaļām kā izmērs, un šķiet, ka daudzas sievietes ir mierā ar šādu standartu. Sāku pamanīt, ka lielāka izmēra vīriešus abi dzimumi apzīmē ar tādiem vārdiem kā "lācis", "zvērs" un "kalns".

Tas var būt pat ieguvums, nevis tikai kauna, atraidījuma un iekšēja naida avots, kā tas ir daudzām sievietēm.

2

Šī ir jaunā pasaule, kurā kustos, un man joprojām rodas daudzi jautājumi. Vai mana prieka avots ir tas, ka nu ārēji redzu cilvēku, kas vienmēr ir bijis manī? Vai mans izskats beidzot sakrīt ar to, kā jūtas mans gars un prāts? Un cik lielā mērā mani varētu vadīt sabiedrības radīts priekšstats par to, ka ir labāk dzīvot kā lielam vīrietim, nevis resnai sievietei? Vai tas, kā mani redz citi, spēj man dot vairāk miera?

No sava dēla dzīves zinu, ka arī viņam netrūkst sociālu un fizisku baiļu un vājību, taču tas ir kaut kas pavisam cits. No savas pašreizējās pieredzes varu secināt tikai vienu - ir vieglāk būt lielam vīrietim, nevis lielai sievietei.