"Mirkli, kurā nospiest pogu, man saka priekšā intuīcija." Vājredzīga fotogrāfa Mika stāsts

Mikam pašlaik ir divdesmit gadi un viņš studē fotogrāfiju Liepājas universitātē 2. kursā. Interese par fotografēšanu viņam radusies jau skolas laikā - pamatskolā puisis fotografējis dabu, tad es uz pāris gadiem atstājis šo nodarbi, līdz vidusskolā interese ir atgriezusies ar jaunu jaudu.

"Sākumā man bija ziepju trauciņš, pavisam maziņa kameriņa, tad man bija videokamera. Kad telefoniem parādījās labākas kameras, es pārgāju uz tiem. Manas pirmās izstādes bildes visas bija fotografētas ar telefonu," stāsta Miks, piebilstot, ka nebūtu saņēmies savu darbu eksponēšanai, ja uz to viņu nebūtu mudinājusi Nīcas vidusskolas direktore.

Pamatskolas laikā Mika mīļākais fotogrāfijas temats bija daba - saullēkti, saulrieti, ziedi, debesis. Uz jautājumu par to, kādēļ tieši šie tehniski ne pārāk vienkāršie kadri raisīja fotogrāfa interesi, puisis atbild ļoti vienkārši:

"Es nezinu. Laikam, kad es biju mazāks, man nekas nelikās grūti. Es jau tāpat neko nemācēju, vienkārši nofotografēju to, kas man likās smuki."

Interese par attēlu iemūžināšanu, šķiet, ir Mika "asinīs". Lai arī viņa vecāki ikdienā darbojas pa savu saimniecību, vēlme savu dzīvi saistīt ar fotomākslu varētu būt "mantota" no puiša vectēva, kurš arī bijis fotogrāfs.

Pēc skolas izstādes Mikam radusies pārliecība, ka šī ir lieta, ko viņš varētu turpināt darīt arī profesionālā līmenī. Par notikumu sižetu izveidoja arī televīzija, kur to redzēja arī pazīstamais mūzikas producents Toms Burkovskis, kurš vēlāk sazinājies ar Miku un uzdāvinājis viņam savu veco spoguļkameru, ar kuru fotogrāfs turpina strādāt arī pašlaik. Jauna tehnika puisim tāpat sniegusi ieskatu iespējās, kas ar iepriekšējo aprīkojumu nebija iespējamas.

"Tagad es esmu sapratis, ka man ļoti patīk apstrādāt bildes. Šis formāts atļauj darīt krietni vairāk - agrāk es bildes apstrādāju ar kaut kādām dīvainām programmām, kuras es atradu nezin kur. Tās programmas, kas man ir pieejamas tagad, ir pavisam cits līmenis.

Tāpat esmu sācis fotografēt studijā, veidot portretus, kas mani arī ļoti iedvesmo," atklāj Miks.

Par to, kā tas ir - būt vājredzīgam cilvēkam, kurš savu nākotni redz saistītu ar vizuālajiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, Miks stāsta: "Man nekad nav bijušas uzliktas robežas, ka es kaut ko nevarētu.

Vienmēr ir teikts - mēģini, dari un ja iet, tad iet. Es jau nezinu, kā citi redz, es vienkārši to pieņemu, kā normu.

Kad eju fotografēt, īsto mirkli, kad nospiest "podziņu", man lielā mērā saka priekšā intuīcija. Pēcāk, skatoties uz fotogrāfiju datora ekrānā, rodas skaidrāka apziņa par to, ko varu ar attēlu darīt tālāk."

Miks atklāj, ka pēdējā laikā viņam tuvāks ir melnbalts attēls - tas ir ar lielākiem kontrastiem, līdz ar to - labāk redzams. Tas gan nenozīmē, ka viņš ir "atradis savu nišu" - puisis nemitīgi pilnveido savas zināšanas ar universitātes nodarbību, interneta video pamācību un eksperimentu palīdzību. Jaunas idejas raisa arī tādu disciplīnu kā gleznošana apgūšana, ar ko Miks iepriekš nav bijis pazīstams.

"Tas, kas man patīk, ir tas, ka nu fotografēju mazāk, taču ar lielāku nodomu. Nevis daudzas nejaušas lietas, bet mazāk un konkrētāk. Mazāka kvantitāte, bet augstāka kvalitāte," secina fotogrāfs.

Pašizolācijas laiku Miks pavada savās mājās, pie dabas krūts. Viņš atklāj, ka viņa interesēs nav laiski atpūsties - ir jāpilda universitātes uzdotie darbi, tostarp arī jāfilmē video, kas puisim ir pavisam jauns darbības lauks. Papildus tam Miks sācis arī savu projektu - ar pašportretu palīdzību popularizēt sejas aizsargmasku nēsāšanu.

"Šajā laikā vairāk sāku izglītoties par to, kas notiek apkārt un pasaulē, kā valstis tiek ar šo galā. Šķita, ka šādi varu iedvesmot citus rīkoties atbildīgi pret savu un apkārtējo veselību," stāsta Miks.