"Mēs neaizmirsīsim viņu nežēlību pāris maizes klaipu dēļ." Dienvidāfrikas bandas vienojušās, lai palīdzētu pandēmijas laikā (2)

Prestona jaunā sejas maska ir izrotāta ar ASV karoga krāsām un zvaigznēm. Lai arī tā pašlaik viņu daļēji pasargā no Covid-19, vēl pirms neilga laika šādas atribūtikas nēsāšana varētu viņa dzīvību pakļaut nopietnām briesmām - tāda ir ikdienas realitāte Keiptaunas nomalē, reģionā, ko dēvē par "Cape Flats". Te atrodas arī Manenbergas rajons, kurā uzdarbojas "Hard Livings" banda, kas ne īpaši ieredz pretinieku bandas locekļus, kuri dēvē sevi par "Americans" jeb "amerikāņiem".

"Viņi mani vienkārši nošautu," atklāj 35 gadus vecais Prestons.

Tiesa, šodien viņš un citi "amerikāņi" darbojas plecu pie plecu ar pretējās bandas locekļiem, lai nogādātu maizi, dārzeņus un miltus ģimenēm, kuras pašreizējos pandēmijas un ārkārtas stāvokļa apstākļos nespēj sev nodrošināt iztiku.

Nu Prestons un citi abu bandu biedri vienojas kopīgās lūgšanās kādā pagalmā. Pistolēm ir uzlikti drošinātāji un tetovētās rokas ir saliktas aiz muguras.

"Mēs nolēmām sanākt kopā, lai palīdzētu. Kā redzat, mūsu starpā nav problēmu. Nekādu problēmu," ziņu aģentūras AP žurnālistam atklāj Denijs, viens no "Hard Livings" bandas vecākajiem biedriem.

Šo "projektu" sācis Endijs Stīls-Smits, austrālietis, kurš ir kļuvis zināms kā "bandu mācītājs". Palīdzības paku piegādei tiek izmantots tieši mācītāja pikaps, kas piestāj pie saimniecībām un zupas virtuvēm.

Stīls-Smits uzskata, ka "tiklīdz šiem vīriem tika dota iespēja izdarīt kaut ko labu, viņi patiešām tai pieķērās un dara visu, kas ir viņu spēkos".

Bandas locekļi no šī projekta iegūst mazliet pārtikas un iespēju palikt nodarbinātiem sarežģītajos laikos. Daudzi no viņiem, šķiet, ir iztēlojušies, ka pilda savdabīgu Robina Huda lomu. Neskatoties uz to, bandu sastāvā ir daudzi narkotiku tirgoņi un slepkavas. Daudzu "draudzīgo" bandītu ķermeņus rotā tetovējumi, kas norāda uz piederību vēl citiem, bīstamākiem grupējumiem.

Dž. P. Smits, Keiptaunas mērijas darbinieks, kurš strādā drošības lietu nodaļā, ir samērā skeptisks par notiekošo. Viņš atgādina, ka Keiptaunas reģionā pagājušajā gadā vien ir bijušas 900 ar bandu aktivitātēm saistītas slepkavības. 

"Nekas no pagātnes nevar pazust tikai tādēļ, ka šie gangsteri pēkšņi ir izdomājuši izdarīt kaut ko jauku. Desmitgades ilgušu vardarbību un teroru nevar aizmirst pāris maizes klaipu dēļ," saka Smits.

Reģiona iedzīvotāja Kristala van Rensburga žurnālistiem atklāj, ka bandas nogalinājušas divus viņas brālēnus. Vienam no tiem sejā un krūtīs tika raidīti 30 šāvieni. Tā kā noziedzīgajā organizācijā darbojas arī viņas brālis un citi radinieki, viņa saka, ka bieži uz ielas sastop brālēnu slepkavas.

"Sākumā tas bija grūti. Nav viegli zaudēt kādu un zināt, ka cilvēks, kurš ir sāpinājis tavu ģimeni, katru dienu pastaigājas pa tām pašām ielām, kur tu," stāsta sieviete.

Neskatoties uz savu skaistumu, Keiptauna pagājušogad tika atzīta par 11. visbīstamāko pilsētu pasaulē. Te 2018. gadā notika 2868 slepkavības, kas ir otrs augstākais rādītājs starp visām pasaules pilsētām.

Tiesa, šķiet, ka kopīgs mērķis ir nesis pamieru starp bandām un pēdējās nedēļās Keiptaunas nomalē ir vērojams kriminālo aktivitāšu samazinājums. Neskatoties uz to, ikdienas realitāte joprojām ir visai skarba. Žurnālists, braucot ar bandas locekļiem kārtējā pārtikas piegādāšanas misijā, sastop cilvēkus, kuri atklāj, ka nesen te ir nodurts kāds vīrietis, kas darbojies bandā "Clever Kidz".

"Dzīve šeit ir ļoti ātra. Ļoti ātra," kādā mirklī bilst bandas loceklis, kurš vada pikapu.

Vairums Manenbergas iedzīvotāju dzīvo valdības būvētās daudzdzīvokļu mājās vai arī paštaisītos mitekļos uz ielām, kurām nav oficiālu nosaukumu. "Amerikāņu" teritorija ir visai ātri pamanāma pēc uzraksta "Sveicināti Savienotajās Valstīs". Pāri ielai kļūdainā angļu valodā ar krāsas baloniņu uzpūsts - "Dievs mīl Manenburgu".

Manenburgu pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados izveidoja Dienvidāfrikas aparteīda valdība - te no citām pilsētas daļām tika nogādāti nabadzīgie tumšādainie iedzīvotāji, lai viņu vietā varētu iemitināties kolonizatori. Mācītājs Stīls-Smits rajonu raksturo kā "aizmirstu" un "bezcerīgu".

Žurnālista uzrunātie bandas locekļi nevēlas atklāt savus pilnos vārdus vai pilnus dzīvesstāstus. Viņiem visiem ir kas kopīgs - katrs no vīriešiem ir bijis sašauts un pavadījis laiku cietumā. Visi tikuši uzņemti kā pusaudži.

Prestons atklāj, ka kādudien gribētu pamest bandu, taču Denijs viņu brīdina: "Mirklī, kad pagriez muguru pret savu bandu, tu kļūsti par mērķi".

Mācītājs Ēriks Hofmaijers reiz bija "Hard Livings" bandas dalībnieks. Viņš tika rekrutēts deviņu gadu vecumā un izstājās 21 gada vecumā. Pa šo laiku viņš piedzīvoja divas saduršanas. Mācītājs atklāj, ka tas, ka viņš ir dzīvs, ir liela veiksme - policija iejaucās mirklī, kad viņa paša bandas biedri bija gatavi viņam izpildīt nāvessodu.

Hofmaijers uzskata, ka pārtikas palīdzības projekta izveide norāda uz to, ka jaunā paaudze ir gatava izmaiņām: "Es ticu, ka šiem jaunajiem vīriešiem vēl ir iespēja tikt no šī ārā."