Amerikāņu "zīdaiņu izstādes", kurās bērnus vērtēja kā suņus

Ģenētiski "labākie" cilvēki

Šajos konkursos žūrija vērtēja zīdaiņus pēc to fiziskās un mentālas veselības un pasniedza balvas "labāko bērnu" vecākiem. Lai arī virspusēji šī "sacensība" tika veidota, lai popularizētu veselīgu dzīvesveidu un labas higiēnas ievērošanu, tās pamatā bija eigēnikas pamatprincipi, kas bija izteikti rasistiski. Konkursi kļuva aizvien populārāki un ātri vien zīdaiņu vērtēšana pārvērtās par visas saimes izvērtēšanu.

Pirmais "Labākā mazuļa" konkurss notika 1908. gadā, Luiziānas štata gadatirgū. 1913. gadā laikraksts "Woman’s Home Companion" apraksta konkursa norisi: "Ģimenes ārsts nosver mazuli tieši tāpat kā fermeri mēdz svērt lopus. No sākuma tiek definēts standarts, kāds, kas tiktu uzskatīts par perfektu, un tad pārējie tiek salīdzināti ar šo bērnu".

Zīdaiņus novietoja rindā un tad ārstu un medmāsu delegācija katram no "konkursantiem" noņēma mērījumus, tostarp svaru un krūškurvja apkārtmēru. Tika testēta arī "mentālā kapacitāte" - bērni, kuri bija pārāk kautrīgi, lai piedalītos interaktīvos testos, zaudēja punktus.

Vērtēšana notika 1000 punktu sistēmā, kur 700 punktus varēja iegūt par fizisko izskatu, 200 punktus - par mentālo un psiholoģisko "attīstību" un 100 punktus par fiziskajiem mērījumiem. "Labākie" bērni saņēma sudraba medaļas.

"Labākā mazuļa" konkursus uzsāka medmāsa Mērija Degarmo - veselības profesionāle bija dedzīga bērnu labturības aktīviste un sadarbībā ar kādu Luiziānas ārstu izstrādāja "vērtēšanas kartīti", pēc kuras jaunās māmiņas varētu noteikt, cik labi rūpējas par savu jaundzimušo. Šī ideja ātri guva popularitāti un 1900. gados šo standartizēto testu publicēja arī nacionālajos laikrakstos un žurnālos.

"Woman’s Home Companion" uzsvēra arī metodes "zinātnisko" dabu: "Visa pamatā ir zinātnisks mērķis - veselīgi, standartam atbilstoši un labāki bērni gadu no gada".

Daļēji konkursa popularitāte bija skaidrojama ar vispārējās veselības aprūpes problēmām - 20. gadsimta sākumā katrs simtais jaundzimušais nenodzīvoja līdz savai pirmajai jubilejai.

Veselības nozares profesionāļi un politiķi izmisīgi meklēja veidus, kā uzlabot bērnu dzīves apstākļus - šādi konkursi sniedza iespēju nacionālā mērogā veikt bērnu veselības izvērtējumu laikā, kad neeksistēja tāda lieta kā obligātās veselības pārbaudes.

Konkursu organizēšanas sākumā tie vecāki, kuri saņēma sliktu vērtējumu, tika nosūtīti mājās ar izglītojošiem bukletiem. Pamazām sacensībā, kurā varēja piedalīties bērni vecumā no sešiem mēnešiem līdz četru gadu vecumam, sāka iekļaut arī vecākus bērnus un ar laiku - arī pieaugušos.

Mērija Degarmo uzskatīja, ka no bērna izvērtējuma daudz ir pasakāms arī par ģimenes ģenētisko kvalitāti. Apbalvojot "labāko" bērnu vecākus, pēc Mērijas domām, varēja uzlabot valsts "ģenētisko potenciālu".

Kam ir tiesības vairoties?

Eigēnikas piekritēji uzskatīja, ka cilvēki spēj uzlabot savu kopējo potenciālu caur selektīvas pavairošanas mehānismiem - līdzīgi kā to dara ar šķirnes mājdzīvniekiem. Šī teorija ātri rada piekritējus 20. gadsimta ASV, kur industrializācija un imigrācija bija radījusi ksenofobisku klimatu.

Lai arī doma par "labāku pasaules sabiedrību" pirmajā acu uzmetienā varētu šķist pat cēla, tā sakņojās koloniālisma un rasisma ideoloģijās - gaišādainie akadēmiķi uzstāja, ka "necilās" rases pārstāvji ir jāizspiež no pasaules, lai nodrošinātu "balto" un "tīro" gēnu izplatību.

Eigēnikas piekritēji ticēja, ka cilvēki manto tādas iezīmes kā zems intelekts un nabadzība, un uzskatīja, ka sabiedrības uzdevums ir "paretināt savu ganāmpulku". Nav pārsteidzoši, ka liela daļa neizglītoto un nabadzīgo sabiedrības locekļu bija tumšādainie, kuri bija izcietuši vairākus simtus gadus verdzības, un jaunpienākušie imigranti.

Ko šī teorija nozīmēja praksē - vairoties vajadzētu tikai gaišādainiem, labi izglītotiem un bagātiem bērniem. Lai arī "Labākā mazuļa" konkursa nosacījumi šķita objektīvi, patiesībā par "zelta standartu" vienmēr tika uzskatīts balts bērns no labi pārtikušas ģimenes, kuram pie viena tika piedēvēts ģenētisks pārākums.

1920. gadā Kanzasas štatā sākās "Labāko ģimeņu konkurss", kurā saimes mēģināja pierādīt, ka viņu ģenētiskie raduraksti ir "augstākās kvalitātes".

Par sacensību "Emporia Gazette" tobrīd rakstīja, ka "šajā konkursā tiek pielietotas labi zināmās zinātniskās metodes, kas uzlabojušas lauksaimniecību un lopkopību. Nu ir laiks augstākam sasniegumam - cilvēku ģimenes uzlabošanai".

Kāds cits Kanzasas laikraksts vēsta, ka "cilvēkiem ir jākustas tālāk par labāku lopu audzēšanu - mums ir laiks uzlabot cilvēku rasi". Nu gadatirgos parādījās arī kioski, kuros interesenti varēja uzzināt savu eigēnisko "vērtējumu" un uzzināt, kā vairoties ar pēc iespējas "pareizākiem" partneriem.

Idejas popularitātei sekoja arī politiska rīcība - 1924. gadā tika izsludināts lēmums par imigrāciju, kas noteica, ka valstī var iebraukt tikai cilvēki no "eigēniski pareizajām" valstīm. Prezidents Kelvins Kūlidžs izsludināja dekrētu ar vārdiem: "Amerikai jāpaliek amerikāniskai".

Pēc trīs gadiem ASV Augstākā tiesa lēma, ka valdība drīkst sterilizēt cilvēkus, kas tika atzīti par "nepieskaitāmiem". Viens no šādiem gadījumiem bija neprecēta, nabadzīga sieviete, kuru sterilizēja pēc izvarošanas. Valsts savu lēmumu pamatoja, ka šādā veidā ir iespējams izvairīties no "nepareizu" bērnu radīto slogu valsts pabalstu sistēmai.

Plašāku atpazīstamību pasaulē eigēnika ieguva, kad kļuva zināms par nacistiskās Vācijas noziegumiem pret cilvēci Otrā pasaules kara laikā. Lai arī eigēnikas teorija vairs nebauda īpašu moderno zinātnieku piekrišanu, joprojām ir cilvēki, kuri uzskata šo metodi par noderīgu un pielietojamu.