Heivena Šeparda nav parasta meitene - savā 15 gadus ilgajā mūžā viņai jau sen vajadzēja būt mirušai, jo viņas tēvs nolēma uzspridzināt visu savu ģimeni. Trūcība un citas likstas bija Heivenas problēmas bērnībā, taču brīdī, kad viņu adoptēja Robs un Šellija Šepardi, meitenes dzīve mainījās, vēsta britu raidorganizācija BBC.

Izdzīvo sprādzienā

Heivena piedzima 2003. gada 10. martā Vjetnamas provincē Kuannamā. Kad meitene bija vien 14 mēnešus veca, viņas tēvs nolēma izdarīt pašnāvību. Ierodoties mājās, viņš uzspridzināja sevi un savu sievu, taču Heivenai izdevās izdzīvot.

"Es pārdzīvoju kaut ko ļoti briesmīgu. Tas ir brīnums, ka izdzīvoju," sacīja meitene.

1

Spēcīgais sprādziens uzreiz nogalināja Heivenas vecākus, bet mazo meiteni burtiski aizsvieda deviņus metrus ārpus mājas.

Kā vēstīja vietējie mediji, Heivenas tēvs dzīvoja dubultu dzīvi - viņš bija precējies ar vēl kādu sievieti, ar kuru bijis kopīgs bērns. Kad par šo notikumu uzzināja Heivenas māte un draudēja vīrieti pamest, viņš nolēma izdarīt pašnāvību un nogalināt sievu un meitu.

Tiesa, meitenes vecvecāki visu mūžu notikušo pasniedza citādāk - meitenei stāstīja, ka vecāki neesot spējuši pārdzīvot to, ka nevarēs apprecēties, tāpēc nolēmuši kopā atvadīties no dzīves.

Meitene sprādziena rezultātā guva dzīvībai bīstamus apdegumus. Tāpat viņas galvā bija iesprūdušas bumbas metāla daļiņas, bet viņas kājas tika sakropļotas.

Heivena ar smaidu atceras, kā viņu visi cilvēki saukuši par brīnumbērnu. Tiesa, meitene jau ilgu laiku dzīvo ASV un neko daudz no savas bērnības Vjetnamā neatceras.

Pēc traģiskā notikuma Heivenu slimnīcā nogādāja vecmāmiņa - uz motocikla pāri kalniem un cauri džungļiem. Pēc nonākšanas slimnīcā meitenei tika amputētas abas kājas zem ceļgala.

Vecvecāku izmisumu papildināja nabadzība, jo ģimene pati nespēja samaksāt par slimnīcas pakalpojumiem. Viņiem nācās paļauties uz citu cilvēku ziedojumiem.

Lēmums

13 000 kilometru attālumā Misūri štatā dzīvoja Šellija un Robs Šepardi. Laulātajam pārim bija seši bērni un viņi vadīja ģimenes uzņēmumu, tomēr pāri tolaik mocīja dilemma.

Šellija nespēja nomierināties, jo juta, ka ģimenei kaut kas trūkst.

"Mēs bijām dzirdējuši runas par starptautisko adopciju un lielo bērnu daudzumu pasaulē, kuriem nepieciešamas mājas. No tā brīža es nespēju šo ideju izmest no galvas."

1

Tomēr ar Robu situācija bija pavisam citādāka. Vīrietis 2000. gadā cieta smagā negadījumā, kurā bojā gāja viņa brālis Trejs, tāpēc vīrietim pēc notikušā joprojām ir mentālas veselības problēmas.

Brāļi devās mājās no savā darbavietā rīkota piknika ar ierīci, kas bija paredzēta viesu izklaidei. Ierīce bija piestiprināta pie mašīnas. Brāļi nebija pareizi aprēķinājuši izklaides ierīces parametrus un, braucot tunelī, tā sabojāja mašīnas jumtu, kā rezultātā nāvējoši tika saspiests Trejs.

Robs un Šellija bija pāris ar lielu ticību, kuri vienmēr sava nama durvis bija gatavi vērt citiem bērniem, taču Robs neizjuta vēlmi adoptēt kādu bērnu, tomēr Šellijai izdevās savu vīru pārliecināt.

Pēc lēmuma pieņemšanas pāris tika uzaicināts ceļojumā uz Vjetnamu kopā ar Šellijas draugiem Pemu un Rendiju Koupsiem, kuri paši 1999. gadā piedzīvoja lielu traģēdiju - pusaudžu vecumā nomira viņu dēls. Zēns nomira neskaidros apstākļos ar sirdsdarbības problēmām futbola treniņa laikā.

Lai aizpildītu tukšumu sirdī, Pema un Rendijs devās uz Vjetnamu, kur palīdzēja bērnunama bērniem. Viņi uzaicināja Robu un Šelliju līdzi, lai palīdzētu ar kāda mazuļa adopciju, ko kāds pāris no ASV bija nolūkojis adopcijai. Šo bērniņu sauca Heivena.

Tā kā vecvecāki bija pārāk nabadzīgi, lai spētu meiteni uzturēt, viņu plānoja atdot bērnunamam. Vecvecāki vēlējās, lai Pema un Rendijs nogādā meiteni viņu izveidotajā bērnu apmetnē. Pāris uzskatīja, ka tā nav labākā vieta, jo Vjetnamā bija maz pieejamo kājas protēžu.

Pema un Rendijs norunāja, ka Heivenu adoptēs kāda amerikāņu ģimene. Tikmēr Šellija un Robs bija devušies palīgā draugiem un pat nenojauta, kas viņus sagaidīs.

"Es nebiju iedomājusies, ka mēs Heivenā tik ļoti iemīlēsimies," sacīja Šellija.

1

Adopcija

2004. gadā Koupsi un Šepardi bija ieradušies Vjetnamā. Viņus ar busiņu un motocikliem nogādāja augstu kalnos, kur dzīvoja Heivena ar vecvecākiem. 

"Viņas māsa pamodināja Heivenu. Es pastiepos pretī un Heivena izdarīja to pašu. Tajā brīdī mēs sapratām - viņa ir īstā," atminējās Šellija.

Nākamajā dienā, kad viņi devās uz pludmali, Heivena manāmi vēlējās, lai Robs viņu visu laiku nēsā. Tajā brīdī pāris saprata, ka Heivena sāk uzvesties kā viņu pašu bērns.

Pēc pāris nedēļām bija sakārtoti visi nepieciešamie adopcijas dokumenti un vīzas, un Heivena ar nolūkoto ģimeni devās uz ASV.

Šellija cerēja, ka brauciens uz Vjetnamu viņu iedvesmos, taču mājās viņa atgriezās ar salauztu sirdi. 

"Tas brīdis, kad Šellija atdeva mazuli jaunajiem vecākiem, viņu nogalināja. Tajā pašā laikā mēs bijām piekrituši palīdzēt draugiem to darīt," atminējās Robs.

1

Tad notika pavērsiens - pēc sešām nedēļām Šellija saņēma zvanu no Pemas, kura teica, ka vecāki vairs nevēlas uzturēt Heivenu.

Vien pēc dažām stundām Heivena jau bija kopā ar Šepardiem. Tagad 2004. gada 19. novembris ir īpaša diena ne tikai meitenei, bet arī Robam un Šellijai.

"Kad viņa ienāca pa mājas durvīm, kļuva skaidrs, ka ģimenei vairs nekas netrūkst," ar asarām acīs stāstīja Šellija.

1

Dzīve amerikāņu ģimenē 

Heivena atzīst, ka mīl savu ģimeni un dievina iespēju būt daļai no tik kuplas kopienas. "Man ir divi brāļi un četras vecākas māsas, kuras vienmēr mani uzkrāso. Domāju, ka tā bija viena no lietām, kas mani izveido par cilvēku, kāda esmu tagad. Viņi ir ļoti nozīmīgi cilvēki manā dzīvē," viņa stāsta.

Kad Heivenai bija pieci gadi, meitene pirmo reizi Šellijai pavaicāja, kā viņa zaudējusi kājas. Šellija izstāstīja visu patiesību.

Tagad 31 gadu vecā Heivenas māsa Helija kopā ar savu vīru izlēmuši adoptēt bērnu no Kongo Demokrātiskās Republikas. Šis lēmums ir ietekmējis Heivenas dzīvi un viņa kļuvusi par sportisti.

Sportistes karjera

"Es nodarbojos ar vieglatlētiku, volejbolu, basketbolu un vēl daudzām lietām. Mani piesaista ļoti aktīvs dzīvesveids. Es vienmēr zināju, ka kļūšu par sportisti," sacīja Heivena.

1

Šellija neslēpa, ka sākumā uz Heivenas ieceri skatījusies diezgan nenopietni. "Domāju, ka viņa nesportos, bet spēlēs klavieres vai gribēs šūt. Bija tik daudz lietu, ko domāju."

Sākumā Heivena mēģināja skriešanu, taču sviedri uz viņas kājām lika viņas protēzēm slīdēt. Tad nu Šellija ieteikusi izmēģināt peldēšanu.

"Peldēšana man patiesi liek justies spējīgai. Bērnībā es vispār neko nevarēju izdarīt pašas spēkiem. Šī ir pirmā lieta, kas man padodas individuāli," stāstīja Heivena.

1

Meitene ar peldēšanu sāka nodarboties 10 gadu vecumā, bet jau pēc diviem gadiem viņa pievienojās komandai, kas šo sporta veidu uztvēra nopietnāk un trenējās visu gadu.

Pēc 13. dzimšanas dienas meitenes uzrādītie laiki bija tik labi, ka uzmanību sāka pievērst ASV Paralimpiskā komanda un saskatīja viņā nacionālās komandas dalībnieces potenciālu.

Tas nozīmē, ka Heivena to vairs nedarītu tikai prieka pēc. Meitenei bija jāsāk doties uz svaru zāli un jāpavada daudz vairāk laika baseinā. Tāpat tiek organizēti braucieni uz Kolorādo, kur notiek treniņi arī ASV Olimpiskajā treniņu bāzē.

Pagājušajā vasarā Heivena izcīnīja divas zelta medaļas sacensībās Itālijā. "Man bija iespēja pārstāvēt ASV un tas bija lieliski."

1

Meitenes treneris Šons Klostermans uzskata, ka viņai ir iespējas tikt arī uz nākamajām olimpiskajām un paralimpiskajām spēlēm Tokijā.

"Man bija divas iespējas. Pirmā - izaugt par cilvēku, kas sevi nemitīgi želo. Otrā - es varēju pret savu invaliditāti izturēties ar "vieglu prātu"," norādīja meitene.

1

Brīvajā laikā Heivena strādā ar cilvēkiem, kuri nonākuši līdzīgā situācijā. Viņa apciemo šos cilvēkus armijā, skolās un daudzās citās vietās.

Pagājušajā gadā Heivena piedzīvojā lielas pārmaiņas dzīvē, jo meitene sāka izjust vēlmi līdzināties citiem saviem vienaudžiem. "Man bija jāatrod balanss starp savu vecumu un to, ko es spēju izdarīt."

Heivenas patēvam Robam ir svarīgi, lai pameita kādu reizi aizbrauktu uz Vjetnamu un saprastu, no kurienes viņa nāk.