Katru gadu Latvijā ar psihiskās veselības saslimšanām slimo vairāki simti tūkstoši cilvēku, bet sabiedrībā joprojām valda aizspriedumi (stigma), un daudzi pie speciālistiem nevēršas. Portāls "Apollo" turpina projektu "Kā tev patiešām iet?", kura mērķis ir sabiedrību izglītot par psihiskās veselības jautājumiem, gan runājot ar jomas speciālistiem, gan sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, kas ar tiem ir saskārušies.

Projekta ietvaros par antidepresantiem, to īpatnībām, riskiem un plašāk izplatītajiem mītiem stāsta ārsts-psihiatrs, Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas katedras vadītājs profesors Elmārs Rancāns.

Antidepresantu efektivitāte ir gadu gaitā pierādīta

Antidepresanti klīniskajā praksē pēc nejaušas atklāšanas parādījās pagājušā gadsimta vidū, un 60 gadu garumā to efektivitāte ir vairākkārt apstiprināta, kā arī tiek turpināta šo medikamentu pilnveidošana, izstrādājot arvien modernākus, vieglāk panesamus antidepresantus, atgādina profesors Rancāns.

Antidepresanti iedarbojas uz trim galvenajām vielām (neiromediatoriem), kas nodrošina normālu smadzeņu darbību – seratonīnu, dopamīnu un noradrenalīnu. Medikamenti nevis aizvieto šīs vielas, bet palīdz atjaunot to daudzumu smadzenēs līdz normālam līmenim, un pēc tam organisms pats to saglabā.

"Vistuvāko analoģiju antidepresantiem varētu saskatīt ar ģipsi, kas tiek uzlikts salauztai rokai. Ģipsis pats lūzumu nesadziedē, bet, uzliekot ģipsi, mēs nostiprinām roku, lai tā varētu sadzīt, un pēc kāda laika varam ņemt nost," paskaidro speciālists.

Viņš norāda - kaut gan līdz galam nav precīzi zināms, kādēļ neiromediatoru līmenis ir samazinājies, tomēr zināms, ka medikamenti šādos gadījumos palīdz. Savukārt, ja vesels cilvēks lietos antidepresantus, "viņš laimīgāks nejutīsies ne par centu, un varbūt izjutīs tikai blakusparādības", stāsta psihiatrs.

Kopš antidepresantu atklāšanas novērota to efektivitāte, ārstējot arī dažādus citus psihiskās veselības traucējumus, piemēram, trauksmes stāvokli, agorafobiju, ģeneralizētu trauksmi, tiesa, šādos gadījumos medikamenti prasa citu pieeju, mazākas devas, lielāku pacietību, kamēr tie iedarbojas, skaidro speciālists.

"Būtiskākais būtu atcerēties cilvēkiem, ka antidepresanti ir efektīvi un mūsdienās ļoti pieejami līdzekļi depresijas ārstēšanai," norāda profesors Rancāns.

Vaicāts, kas tieši notiek cilvēka smadzenēs, kad viņš iedzer antidepresantus, speciālists norāda, ka to īsti nav iespējams paskaidrot, neizmantojot vizualizācijas. Viņš piebilst, ka būtiskākais nav tas, kādus tieši procesus medikamenti veicina, bet gan tas, ka šīs vielas nonāk galvas smadzenēs, un tur atjauno slimīgi zemu citu neiromediatoru līmeni sinaptiskajā spraugā starp diviem neironiem.

Savukārt tam, kā antidepresanti palīdz rasties neiromediatoriem, psihiatrs piedāvā analoģiju ar cukura diabēta pacientiem, kuri veic insulīna injekcijas.

"Sanāk tā, ka pats organisms neizstrādā insulīnu pietiekamā daudzumā, un cilvēks ir pilnīgi atkarīgs no ārēji ievadīta šīs vielas daudzuma. Ja injicē insulīnu, tas var veicināt cukura šķelšanos, normālu organisma funkcionēšanu, insulīnu neievada - nefunkcionē. Tā sauktā aizvietojošā terapija. Antidepresanti nav aizvietojošā terapija, tas ir kā balsts, stute uz laiku," skaidro speciālists.

Kāpēc cilvēki vairās tos lietot?

Vaicāts, ar ko jārēķinās cilvēkam, kuram ārsts piedāvā sākt lietot antidepresantus, profesors Rancāns iesaka vispirms uzdot jautājumu – kāpēc daudzi negrib tos lietot? Viņš norāda, ka tam ir vairāki iemesli – nepareiza informācija par medikamentiem un to iedarbību, kā arī dažādi aizspriedumi.

"Cilvēki nav gatavi atzīt savu slimību un medikamentu lietošana ir kā savas slimības atzīšana, apliecinājums,"

skaidro speciālists, pieminot arī tādus aizspriedumus, kā to, ka medikamentus lieto vāji cilvēki, ar vāju gribasspēku, kas nevar neko paši izdarīt.

"Tas ir pilnīgs absurds," norāda psihiatrs, "līdzīgi kā lūgt cilvēku, lai viņam, ar gribasspēka palīdzību, sadzīst kauls. Vai salauztu roku var sadziedēt bez ģipša?"

Jā, kauls saaugs, tomēr – cik pareizi tas būs? Lai tas notiktu pareizi, roku nepieciešams imobilizēt, tomēr paša spēkiem, noliekot to, piemēram, uz galda un četras nedēļas gaidot, tas nav iespējams. Savukārt tad, ja ģipsis tiek uzlikts, bet netiek ievēroti ārsta norādījumi un ātrāk sāk izmantot traumēto ekstremitāti, sākas problēmas, uzsver speciālists. Tāpat ir arī ar antidepresantu terapijas laiku.

"Jāsaprot, ka to iedarbība atšķirībā no daudzām citām zālēm, kura var sākties dienu laikā, antidepresantu iedarbībai vieglas depresijas gadījumā vajag divas, trīs nedēļas, kuru laikā pakāpeniski atjaunojas tas smalkais ķīmisko vielu sastāvs galvas smadzenēs, un cilvēku garastāvoklis sāk laboties.

Uzsākot terapiju, jāapbruņojas ar pacietību.

Pēc diviem mēnešiem pacientam vajadzētu justies pilnībā labi, tā kā viņš juties pirms tam," skaidro speciālists, norādot, ka ar to ārstēšanas kurss nebeidzas. "Jāturpina antidepresantus lietot vismaz vēl trīs, četrus mēnešus."

Līdz ar to kopējais ārstēšanas kurss, kamēr smadzenes atgūst savu iepriekšējo stabilitāti un var funkcionēt bez medikamentu lietošanas, ir aptuveni pusgads. Taču nereti cilvēki antidepresantus pārstāj lietot pārāk ātri.

"Diemžēl ar to cilvēkiem ir problēmas, jo bieži ir pieraduši zāles lietot tikai tad, kad jūtas slikti. Kas notiek tādā gadījumā - depresija nesaasinās uzreiz, nākamajā dienā, tas parasti prasa trīs, četras vai pat sešas nedēļas.

Depresija nav izārstēta līdz galam, tā pati depresija atgriezīsies, jo ārstēšanas kurss nav pabeigts pilnībā, kā ārsts rekomendējis. Tā ir biežākā kļūda, kas notiek no pacientu puses," paskaidro profesors.

Psihiatrs atgādina, ka laika gaitā medikamenti ir pilnveidoti, un, ja kādreiz tie bija jādzer pa divām trim tabletēm trīsreiz dienā, šodien jādzer tablete dienā. Tāpat antidepresanti ir kļuvuši vieglāk panesami, tiem ir vieglākas un retāk sastopamas blakusparādības, ar kurām lielākoties organisms parasti aprod, pielāgojas pirmās nedēļas laikā, un cilvēki šo ārstēšanu nejūt.

"Tātad laba depresijas ārstēšana – pacienti lieto zāles, un [pēc laika] jūt acīmredzamu depresijas uzlabošanos," rezumē speciālists. Kā pretstatu viņš piedāvā dažādus nomierinošus līdzekļus, kuriem ir tūlītējs efekts, kas zūd jau pēc neilga laika, un cilvēki atkal kļūst trauksmaini.

No antidepresantiem nevar kļūt atkarīgs

Psihiatrs arī atgādina, ka pilnīgi zinātniski nepamatots ir aizspriedums, ka no antidepresantiem var kļūt atkarīgs.

"Vai jūs esat redzējis kādu narkomānu, kurš kaifotu no antidepresantiem?" retoriski vaicā profesors Rancāns.

Viņš skaidro, ka šāds priekšstats var rasties, ja antidepresantu lietošana pāragri tiek pārtraukta, slimība saasinās un medikamentu lietošana tiek atsākta. Līdz ar to cilvēkam nav sākusies jauna depresijas epizode, bet turpinās tā, kuras ārstēšana nav pabeigta. Taču tā nav atkarība, jo, ja sākotnēji medikamenti būtu lietoti pareizi pēc kursa pabeigšanas to varētu pārtraukt.

"Atkarība parādās tad, kad cilvēkam, lai ik dienu funkcionētu, ir jālieto kārtējo reizi šī viela. Tāpat kā smēķēšana. Katram cilvēkam ir pazīstams kāds, kas smēķē. Kā ir atmest? Ļoti grūti. Jo tā ir bieži - kāds grib atmest, viņam ļoti gribas, viņam rokas var trīcēt, kā viņam gribas to kārtējo cigareti. Tā ir atkarība. Antidepresantu gadījumā tā nav," paskaidro speciālists.

Tāpat arī jārēķinās, ka, kaut gan kopumā depresija ir slimība, kas labi padodas ārstēšanai, ir cilvēki, kam depresija dzīves laikā var atkārtoties 10, 20 reizes, vai pat vairākas reizes gadā. Šādiem pacientiem antidepresantu lietošana būtu rekomendējama ilgāk par pusgadu, bet to nosaka ārsts.

"Ir pacienti, kuriem depresija saasinās vairākas reizes gadā, un viņiem antidepresantus vajag lietot gadiem. Šeit līdzīga analoģija ar cilvēkiem, kam ir paaugstināts asinsspiediens. Sākumā viņi zāles lieto epizodiski, pēc tam tiem, kam neizdodas nostabilizēties, lieto zāles gadiem," stāsta profesors Rancāns. Taču iziet ārstēšanās kursu, ir "pirmais bauslis".

Vēl viens ieguvums, sekmīgi izārstējot pirmo depresijas epizodi, ir tas, ka pēc tam "pacients jau saprot un atpazīst, kā depresija sākās", tā vietā, lai vērstos pēc palīdzības tad, kad depresija ilgusi mēnešiem vai par gadiem.

"Tad, kad cilvēks jau ir izskolojies, viņš saprot, kā tā depresija sākas, vai tie ir miega traucējumi, trauksme vai apetītes, dzīvesprieka trūkums.

Ja divas nedēļas ir šādi simptomi, tad steidzīgi pie daktera, un, pirmkārt, izvērtēt, vai šī ir depresija, kurai jau ir nepieciešama ārstēšana, vai mēs kādu brīdi varam pavērot to stāvokli. Ja ir nepieciešama ārstēšana - uzsāk ārstēšanu," paskaidro speciālists, piebilstot, ka atkārtotas depresijas epizodes ārstēšana var būt ilgāka.

Pēc šāda kursa pabeigšanas, cieši sadarbojoties ar speciālistu, skatās, vai un kā cilvēks iztiek bez medikamentiem. Bažas par to, ka medikaments jau no pirmās depresijas epizodes būs jālieto visu laiku, ir nepamatots.

"Tādu antidepresantu recepti – pa vienai tabletei līdz mūža galam – es savā profesionālajā karjerā vēl neesmu uzrakstījis," norāda speciālists.

Ieguvumi atsver trūkumus

Vaicāts, vai, ņemot vērā, ka antidepresantu iespējamās blakusparādības var būt arī suicidālas domas, nav iespējams, ka, lietojot zāles, cilvēks sāk justies pat sliktāk, nekā viņš jutās pirms tam, speciālists atgādina, ka depresijas var būt ļoti dažādas.

Piemēram, bipolāri afektīvu traucējumu gadījumā, kad "cilvēkam garastāvoklis svārstās kā lielās šūpolēs" no dziļi nomākta līdz ļoti pacilātam un eiforiskam, tāpat arī depresija var būt pie hroniskām slimībām un citos gadījumos. Tā kā antidepresantus izmanto ne tikai depresijas ārstēšanai, dažādu traucējumu gadījumā tie cilvēkus var iespaidot atšķirīgi.

Psihiatrs arī norāda, ka "jāsaprot no kurienes zinātniski ir cēlušās" zināšanas par šādām blaknēm. Runājot tieši par pašnāvībām, profesors Rancāns atgādina, ka "domas par pašnāvību nereti var tikt novērotas depresijas pacientiem, savukārt cilvēki, kas aiziet no dzīves pašnāvībā, bieži ir depresīvi".

"Ja cilvēks tieši neārstē savu depresiju, depresija ņem virsroku un viņš var izdarīt pašnāvību, savukārt antidepresanti ļoti būtiski mazina šīs domas par pašnāvību," uzsver speciālists, piebilstot, ka ārsti jebkurā gadījumā rūpīgi izsver, vai antidepresantus izrakstīt pusaudžiem un jauniešiem, turklāt ļoti rūpīgi tiek novērots viņu garastāvoklis.

Tāpat risku var radīt tas, ka cilvēks, kuram ir depresija un pašnāvnieciskas domas, smagas depresijas gadījumā nejūtas fiziski spējīgs to izdarīt, tomēr pēc pirmajām zāļu kursa nedēļām fiziskā pašsajūta uzlabojas, bet depresīvās domas nav atkāpušās, norāda profesors. Tādēļ speciālistiem vēlams pacientus satikt regulāri un uzturēt ciešu kontaktu.

"Un tādā veidā, ja mēs saliekam, cik daudz cilvēkus, ārstējot depresiju, var paglābt no pašnāvībām, bet depresijā var kaut kādas pašnāvnieciskas domas parādīties, tie ir absolūti nesalīdzināmi skaitļi,

un jebkurā gadījumā pacientiem tiek rekomendēts ārstēties," uzsver Dr. Rancāns.

Runājot par citām blakusparādībām, viņš norāda, ka pieejami vairāk nekā 20 dažādi antidepresantu veidi, no kuriem katram ir dažādas nianses un iespējamās blaknes.

Situācija, kad, piemēram, pacients medikamentu lietošanas dēļ strauji pieņemas svarā (blakne, kas raksturīga vecākas paaudzes antidepresantiem – red.), ir "absolūti nepieļaujams un liecina par nepietiekošu sadarbību starp pacientu un ārstu", uzsver psihiatrs.

Viņš atgādina, ka mūsdienās, lietojot antidepresantus, nevajadzētu izjust blakusparādības. Ja tās tomēr parādās, tam jāpievērš uzmanība un, sadarbojoties ar ārstu, jāmeklē risinājumi.

Profesors Rancāns stāsta, ka citas biežākās blakusparādības, kas raksturīgas vecās paaudzes medikamentiem ir sausa mute un aizcietējumi. Savukārt jaunākās paaudzes antidepresantiem var būt tādas blaknes kā slikta dūša, šķebināšana un, pirmajās desmit dienās pēc zāļu kursa sākšanas, miega traucējumi, ko iespējams labot, pareizi piemeklējot devu. Aptuveni 10-15% cilvēku, ilgtermiņā lietojot antidepresantus medikamentus, var pazemināties libido un pasliktināties seksuālās funkcijas. Tomēr vērts atcerēties, ka ieguvumi atsver šos trūkumus.

"Ir svarīgi saprast, ka visas šīs lietas ir pārejošas. Pārtraucot lietot medikamentus, visas funkcijas atjaunosies nākamo divu nedēļu laikā,"

uzsver speciālists, atgādinot, ka, ārstējot depresiju, nepieciešams ciešs kontakts ar ārstu, kurš uzņemas atbildību, kuru medikamentu izvēlēties.

Profesors Rancāns arī pastāsta, ka vieglu, vidēji smagu depresiju ārstē labi izglītoti ģimenes ārsti, kuri Latvijā ir diezgan daudz. Savukārt, ja rodas kādas problēmas, depresija nepadodas ārstēšanai vai parādās blakusparādības, kā konsultanti pieejami psihiatri. Nereti pastāv iespēja, ka nav precīzi izvēlēti medikamenti, un pacientam iespējams palīdzēt.

Daži vitamīni maksā dārgāk

Vaicāts par iespējamību, ka cilvēki varētu izvēlēties antidepresantus kā vieglāko ceļu, tā vietā, lai psihiskas saslimšanas risinātu psihoterapijas ceļā, psihiatrs norāda, ka tiek nošķirta depresija kā slimība un depresija kā psiholoģiska reakcija.

"Ja cilvēkam ir iestājies depresīvs stāvoklis kā izsīkums no psiholoģiski neatrisināmām problēmām, tad antidepresantu iedarbība būs tikai daļēja," norāda speciālists, pieminot, ka zāles šādus jautājumus risināt nepalīdzēs un to var palīdzēt izdarīt psihoterapeits.

Savukārt depresiju kā slimību var ārstēt gan ar medikamentiem, gan psihoterapijā, uzsver profesors Rancāns. Tiesa, problēma ir tāda, ka psihoterapiju Latvijā valsts apmaksā minimālā apmērā un tikai atsevišķās vietās, savukārt konsultācijas privātpraksēs ir dārgas.

"Ja jūs ieskatīsieties jebkura privāti praktizējoša psihoterapeita mājaslapā, redzēsiet, ka vienas konsultācijas cena ir sākot no 30 eiro. Ja regulāri iet uz psihoterapiju, tas nozīmē, ka ir nepieciešami vismaz 120 eiro mēnesī," norāda Dr. Rancāns. Tikmēr antidepresantu izmaksas Latvijā ir pieci līdz desmit eiro mēnesī, līdz ar to medikamenti ir krietni pieejamāki. Turklāt speciālistu klāsts, kas var palīdzēt ar medikamentiem, ir plašs – psihiatri, daudzi ģimenes ārsti, neirologi un citi.

"Depresijas ārstēšana mūsdienās ir ļoti pieejama," uzsver profesors. "Daži vitamīni maksā dārgāk."

Ne visu var atrisināt ar zālēm

Vaicāts, vai šāds risks – ka zāles ir vieglākais ceļš – nepastāv, ārstējot citus traucējumus, kam mēdz izrakstīt antidepresantus, piemēram, somatoformai veģetatīvai disfunkcijai jeb tā sauktajai veģetatīvajai distonijai, speciālists uzsver, ka, pirmkārt, jebkuras slimības ārstēšanai nepieciešama pareiza diagnoze. Problēma esot tā, ka bieži cilvēki ierodas pie speciālista, apgalvo, ka viņiem ir kādas konkrētas slimības simptomi, un ārsts uzstāda diagnozi, neizslēdzot citus iespējamos cēloņus.

Otrkārt, norāda psihiatrs, ir nepieciešams izprast slimības būtību. Piemēram, veģetatīvās distonijas būtība ir tā, ka neatrisinātas psiholoģiskas problēmas uz āru izpaužas somatisku simptomu veidā, un šīs lietas nav iespējams atrisināt ar zālēm, bet slimības pamatārstēšana ir psihoterapija.

"Ir "jārakājas" iekšā psiholoģiskajos pārdzīvojumos, kas ir tik dziļi aprakti, ka cilvēks pats tos neapzinās un nevar sasaistīt ar šiem simptomiem, kas tādā veidā lauzās uz āru," skaidro speciālists.

"Somatoformiem traucējumiem tas ir ilgstošs darbs, cilvēki ne vienmēr uz to ir motivēti, gan emocionāli, gan finansiāli, bet medikamenti tur īsti nepalīdzēs."

Profesors uzsver, ka kritiski nozīmīga ir cilvēku izglītošana un precīza diagnostika. Kaut gan daļas somatoformu traucējumu gadījumā medikamenti var palīdzēt mazināt akūtos simptomus, kas nereti var būt nepieciešams, ilgtermiņā tie nepalīdzēs.

"Jā, tas mazinās simptomus, bet cilvēkiem jāskatās. Tā ir viņu izvēle – vai tu gribi vai negribi ar to tikt galā. Jā, dažreiz mēs medikamentus nozīmējam tādēļ, lai mazinātu tos ļoti stipros simptomus, kad neko nevar darīt, bet [nepieciešams] arī skaidri parādīt – ar šo tu neko neatrisināsi. Tas ir tāpat kā ar nezālēm – tu vari tikai nogriezt lakstus un neizraut saknes, un tev dārzs būs aizaudzis.

Ja gribi [atrisināt problēmu], tad ņem lāpstu rokā un uzroc to," aicina speciālists.