"Sliktākā vieta, kur iestrēgt." Starp skaļām prostitūtām un kabatzagļiem. Igauniete par piespiedu dzīvošanu uz Boholas salas (5)

2020. gada sākumā Sillija bija izplānojusi, ka šo gadu pavadīs ceļojot pa Āziju, taču sievietes plānus izjauca Covid-19 pandēmija. Sillija atradās Boholas salā, kad Filipīnās strauji sāka izplatīties jaunais koronavīruss un valsts robežas steidzami tika slēgtas, kādas tās ir vēl joprojām.

Pēc dažām nedēļām sieviete sociālajā tīklā "Facebook" rakstīja, ka, lai šeit apmestos uz dzīvi, viņai jāiemācās mīlēt šo salu. Viņa atklāja, ka šī nabadzības skartā šala ir viena no vissliktākajām vietām, kur šādā veidā iestrēgt.

Pēc trim mēnešiem viņa atzīst, ka sala jau mazliet kļuvusi par sievietes mājām, taču pielāgošanās bijusi grūta. Situāciju īpaši sarežģīja noteikumi, kas pieņemti, lai novērstu koronavīrusa izplatību. Ierobežojumi radījuši iespaidu, ka viņa atrodas cietumā.

Viesnīcu "sagūstīja" īpašnieka radinieki

Nelielajā viesnīcā, kur dzīvo Sillija, īpašnieka radinieki sagrāba varu, pārceļoties uz turieni. Vietējā kultūrā ir ierasts lietot citu cilvēku lietas, pat ēst un dzert svešinieku pirktus produktus. Igauniete kopā ar vairākiem citiem eiropiešiem, ar kuriem viņa kopā ieradās uz salas un apmetās viesnīcā, devās sūdzēties īpašniekam, taču tam nebija jēgas.

"Redzi, Sillij, viņiem tika piešķirta viena istaba, bet tagad viņi dzīvo visā viesnīcā," bija viņa atbilde.

Viesnīcas īpašnieks ir vecāka gadagājuma francūzis, kurš savulaik pārcēlās uz Filipīnām un apprecējās ar vietējo sievieti, kura ir 40 gadus jaunāka par viņu. Tā kā salā ārzemniekiem ir aizliegts būt kāda īpašuma saimniekam, viesnīca pieder viņa sievai.

Tā rezultātā francūzis, kurš it kā ir īstais īpašnieks, zaudēja savu viesnīcu, jo tā faktiski ir bankrotējusi. Lai to saglabātu, viņiem katru dienu kaut kas jāpārdod.

"Šajā salā iegūtā pieredze mani radikāli mainīja. Tagad es varu saglabāt mieru visdažādākajās situācijās," norāda Sillija.

Pēc viņas teiktā, Boholas salā ir bezjēdzīgi strīdēties ar cilvēkiem un pierādīt savu taisnību, labāk ir censties palikt draudzīgiem. Šī taktika ir uzlabojusi saziņu ar vietējiem iedzīvotājiem. Viesnīcas īpašnieces tuvinieki sākuši viņu sveicināt un izturēties pieklājīgāk.

Dzīvojot uz salas, jāpatur prātā, ka jebkurā brīdī mājās var pazust elektrība. Ir gadījies, ka ēdiena gatavošanas laikā pazūd elektrība, tad ir nācies ņemt katlu un pabeigt gatavot vakariņas pagalmā uz ugunskura. Ja nav elektrības, pazūd arī ūdens. "Bet pie visa var pierast," noteic igauniete.

Viesnīcā iestrēgušās prostitūtas lieto alkoholu un nemitīgi trokšņo

Tūriste trīs mēnešu laikā par pārvākšanos ir domājusi neskaitāmas reizes. Viens no iemesliem tam ir vietējās prostitūtas, kuras salā bija iestrēgušas vienlaikus ar viņu. Sākumā viņas bija septiņas, bet jau pirmajā dienā viena no viņām gribēja nozagt naudu kādam iedzīvotājam un tika pieķerta, un nogādāta policijas iecirknī.

Drīz vien prostitūtas tika izliktas no viesnīcas par skaļu uzdzīvi. Bet prieks par mieru bija īss, jo viņas pārcēlās uz citu viesnīcu dažu metru attālumā un turpināja trakulīgo dzīvesveidu.

Sillija ir gandarīta par brīžiem, kad viņa nonāk pludmalē - dažreiz tur ir jādodas slepeni. Lai velti netērētu laiku, viņa sāka apgūt niršanu. Pašlaik viņa iegūst nirēja licenci. Pēc viņas teiktā, lielākā daļa niršanas treneru uz salu pārcēlušies no Eiropas.

Eiropieši nekur nesteidzas

Salā ieslodzītie eiropieši, pēc Sillijas teiktā, nesteidzas doties mājās. Daudzi ir palikuši bez darba, un tie, kas, tāpat kā igauniete, bija devušies tālā ceļojumā, mēģina palikt un izdzīvot uz salas.

Teorētiski var atstāt valsti, bet tikai darba vai veselības stāvokļa dēļ. Arī aviobiļetes ir neticami dārgas, tāpēc neviens pat nedomā par atgriešanos mājās.

Dzīvošana uz salas ir kļuvusi lētāka. Piemēram, motociklu noma samazinājās no 500 peso līdz 100 peso (100 peso ir apmēram 1,80 eiro). Tajā pašā laikā pārvietošanās pa salu ir ļoti ierobežota.

Lai to izdarītu, ir jābūt atļaujai, kuru sākotnēji viesnīcai izsniedza tikai divos eksemplāros. Tāpēc ilgāku laiku Sillija nekur negāja, izņemot pludmali, no kurienes viņu mēdza izdzīt, jo nebija konkrētās atļaujas.

Ar Tūrisma aģentūras starpniecību viņa saņēma karantīnas pasi, ar kuru viņai ir atļauts pamest viesnīcu vairākas dienas nedēļā.

Pēc pulksten 21 nedrīkst nekur doties, un vietējiem iedzīvotājiem nav skaidrs jaunais noteikums, ka ar motociklu drīkst braukt tikai viens cilvēks.

"Jūs varat dzīvot un gulēt kopā, bet jūs nevarat braukt ar motociklu kopā," atklāj Sillija. Tajā pašā laikā Filipīnās ir pieņemts, ka divi līdz pieci cilvēki brauc ar motociklu.

Aizliegts ir arī vietējās draudzes apmeklējums. Tagad svētdienās katras mājas priekšā tiek novietots kaut kas līdzīgs altārim, ceļa malā tiek iedegtas sveces un noteiktos laikos brauc automašīna, no kuras tiek atskaņots sprediķis.

Izplatās dažādi viedokļi par to, vai Boholas salā kāds ir inficējies ar Covid-19.

Oficiāli vīruss salu nav sasniedzis, bet cilvēki mēļo par pretējo. Sillija pauž, ka vietējās varas iestādes sniedz daudz nepatiesas informācijas.

"Man ir apnicis, ka manas cilvēktiesības tiek ierobežotas. Bet es esmu laimīga un apmierināta ar to, kur atrodos un kādu pieredzi gūstu," apgalvo sieviete. "Es iemācījos dzīvot kā vietējā."

Viņa cer pamest salu divu, trīs mēnešu laikā, taču neplāno atgriezties Eiropā, bet vēlas turpināt savu ceļojumu apkārt Āzijai.