Pētījums: Latvijā deviņu gadu laikā vērojamas pozitīvas tendences par diskriminācijas samazināšanos

Ilustratīvs attēls

FOTO: Pixabay

Latvijas darba tirgū pēdējo deviņu gadu laikā vērojamas piesardzīgas, bet pozitīvas tendences diskriminācijas samazināšanās virzienā, liecina tiesībsarga Jura Jansona un "Norstat" veiktajā pētījumā "Diskriminācija izplatība nodarbinātības vidē Latvijā. Salīdzinošais pētījums, 2011. un 2020.gadā" iegūtie dati.

Kā aģentūru LETA informēja Tiesībsarga biroja pārstāve Ruta Siliņa, tiesībsarga viena no darbības jomām ir mazināt diskrimināciju, tajā skaitā arī nodarbinātības vidē. Viņa skaidroja, ka šī pētījuma mērķis bija izzināt iedzīvotāju viedokli par diskriminācijas izplatību nodarbinātības vidē Latvijā 2020.gadā un noskaidrot, kā situācija mainījusies pret 2011.gadu.

Siliņa informēja, ka 2020.gada aptaujas dati rāda, ka vairākums darba meklētāju, kontaktējoties ar potenciālo darba devēju, piemēram, sūtot CV vai tiekoties darba intervijā, sniedz profesionāla rakstura informāciju, piemēram, par savu izglītību, darba pieredzi, valodu zināšanām un citām prasmēm.

Pētījumā atklājies, ka salīdzinājumā ar 2011.gadu darba pretendenti retāk stāsta par savu veselības stāvokli vai invaliditāti. Aptaujas dati arī liecinot par sabiedrības informētības līmeņa pieaugumu par diskriminācijas jautājumiem salīdzinot ar 2011.gadu.

Aptaujā noskaidrots, ka darba ņēmēju gatavība meklēt palīdzību diskriminācija gadījumā ir ievērojami pieaugusi. Kā pirmais iespējamais palīdzības avots 47% gadījumos tika minēta Valsts darba inspekcija. Tiesībsarga birojā vērstos 11% darba ņēmēju, kas ir par pieciem procentpunktiem vairāk nekā 2011.gadā. Citi biežāk minētie palīdzības sniedzēji ir uzņēmuma vadība - 25%, arodbiedrība - 18%, tiesa - 12% un Nodarbinātības valsts aģentūra - 10%.

Siliņa norādīja, ka valstī darbojas vairākas diskriminācijas aizsardzības iestādes. Personai vēršoties kādā no tām, svarīgs ir aizskartās puses mērķis. Tiesībsargs ir alternatīvs strīdu risināšanas mehānisms ar mērķi veicināt izlīgumu, turpretim Valsts darba inspekcija var uzlikt administratīvo sodu, arodbiedrība - risināt strīdu darba vietas iekšienē, savukārt tiesa - atzīt diskriminācijas faktu un piedzīt kompensāciju.

Pētījumā atklājies, ka vecums ir galvenais diskriminācijas faktors, ko minēja 58% aptaujāto. Praksē ar diskrimināciju uz vecuma pamata esot saskārušies gan gados jaunākie darbinieki, gan tie, kas ir tuvu pensijas vecumam.

Darba ņēmēji uzskata, ka darba devēji darbiniekus visbiežāk diskriminē pēc vecuma, veselības stāvokļa (invaliditātes), dzimuma, tautības, valodu zināšanām un citām prasmēm, kā arī pēc bērnu esamības ģimenē. Tāpat dažādās sociāli demogrāfiskajās grupās viedokļi par diskriminācijas faktoriem atšķiras, piemēram, sievietes biežāk nekā vīrieši uzskata, ka potenciālos darbiniekus mēdz diskriminēt pēc vecuma, veselības stāvokļa, kā arī jautājumiem, kas ir saistīti ar bērniem.

Pētījumā secināts, ka krievvalodīgie iedzīvotāji biežāk akcentējuši tautību un valodu prasmes, kamēr visas pārējās galvenās diskriminācijas pazīmes vairāk minēja latvieši. Tāpat secināts tas, ka vecuma un veselības stāvokļa kā diskriminācijas pazīmju nozīme pieaug līdz ar darbinieku vecumu.

Tiesībsarga pētījumā atklājies arī tas, ka gados jaunākie biežāk uzskata, ka darbinieki tiek diskriminēti pēc izglītības un iepriekšējās pieredzes, kā arī ādas krāsas, rases un seksuālās orientācijas.

Siliņas skatījumā, pētījumā vērojamas arī citas interesantas tendences, piemēram, vīrieši salīdzinājumā ar sievietēm ir vairāk gatavi dalīties ar personīgā rakstura informāciju. Arī jaunieši vecumā no 15 līdz 24 gadiem un seniori virs 65 gadiem kopumā ir gatavi sniegt par sevi vairāk informāciju nekā citu vecuma grupu pārstāvji.

Pētījumā atklājies, ka joprojām ir darba pretendenti, kuri paši pēc savas iniciatīvas izvēlas sniegt potenciāliem darba devējiem personīgu un potenciāli diskriminējošu informāciju par sevi, lai gan neuzskata, ka tā būtu jādara. Šāda informācija ir par personas vecumu, dzimumu, tautību un hobijiem.

Jansona veiktajā pētījumā noskaidrojies, ka joprojām 28%-30% darba devēju darba pretendentiem uzdod jautājumus par ģimeni un bērniem, tomēr tas ir ievērojami mazāk nekā 2011.gadā, kad šādu informāciju prasīja katram otrajam. Aizvien jautājumus par bērniem biežāk uzdod sievietēm.

Siliņa uzsvēra, ka likums neļauj darba devējam iztaujāt potenciālo darbinieku par ģimenes stāvokli, bērniem, veselību un citiem ar privāto dzīvi saistītiem jautājumiem.

Uz augšu