"Mākslinieks vispirms ir cilvēks, tikai tad mūziķis, nevis otrādi." Atklāta saruna ar Aigaru Grāveru (2)

Sveiks, Aigar!

Sveiks, Rimant!

Mums ir tāds raidījums "Jā". Un mēs nolēmām, ka vajadzētu uzaicināt tevi, noskaidrot, kas ar tevi notiek. Par "Jumpravu" varbūt nemaz tik detalizēti nerunāsim. Ir Daigas Mazvērsītes grāmata, un faktoloģiski neiesim tai vēsturei tagad cauri. Bet ir viens aspekts, kas mani interesē. Mēs esam vienaudži, bet tādi divdesmitgadīgi cilvēki reizēm īsti nesaprot, ka padomju impērijas laikā tāda mūzika, kādu spēlēja, piemēram, "Jumprava", nebija vēlama un pat brīžam tika aizliegta. Nu, tos "pribaltus" palaida vaļīgāk, lai viņi tur žākstās, galvenais, ka komunistus nesāk lamāt. Leišiem ar to roku tolaik tā bija kā bija, kā smējās mans leišu paziņa – uzkāpj divpadsmit veči baltos uzvalkos un sāk taures pūst...

Viņiems džezs tajā laikā bijā attīstīts.

Jā. Igauņi bija stilīgāki, tur jau bija niansētākas tās roka parādības. Bet nu igauņi caur somiem skatījās Rietumu TV kanālus, viņi varēja sekot mūzikai, noskatīties, kāds ir Rietumu dizains, kādām jābūt drēbēm. Latvijā arī bija labi rokmūzikas iedīgļi, viens no tiem "Jumprava". Man tev ir jautājums tā laika kontekstā. Vai tev, "Jumpravai" tomēr nenācās saskarties ar cenzūru. Salīdzinājumam, ja dzejnieks nopublicēja tādu dzejoli, kādu nevajag, tad viņu varēja nobloķēt, neļaut kādu gadu vispār publicēties. Vai tev ir šāda veida gadījumi, kas iesēdušies atmiņā?

Nebija tādi tik spilgti gadījumi, kā, teiksim, Jurim Kulakovam, kad viņa grupu vispār aizliedza uz gadu. Mums tik skarbi negadījās. Mums ķērās klāt kaut kādiem atsevišķiem tekstiem, rindām, dziesmu nosaukumiem. Faktiski tie cenzori no tiem tekstiem neko nesaprata, bet viņi ķidāja ārā atsevišķas frāzes...

Drošibas pēc.

Jā, kaut kas tur viņiem nesaprotams... tādas lietas viņi ķidāja, bet arī veselas dziesmas meta ārā no programmas. Tad, kad bija tarifikācijas skates, viņi teica – nē, šī dziesma ņemama no koncerta programmas ārā. Kad es jautāju – kāpēc? – man nekas īsti netika atbildēts. Nu, neiederas tajā visā. Tādi gadījumi bija. Nu, neapstiprināja to, neapstiprināja šo.

Bet par mūzikas stilistiku, neatbilstošu stilu kā toreiz bija formulēts – estrādes mūzikas – kritērijiem. Nebija iebildumu?

Kā lai saka – viņi nebija tik kompetenti. Jo tā mūzika bija nospēlēta tehniski labi, tajā laikā vairāk nosijāja mūziku, kura bija tehniski nevarīgi nospēlēta. Mums tas viss bija atstrādāts diezgan augstā līmenī, viņiem īsti nebija argumentu. Un mēs jau nespēlējām thrash metālu, kur galvaskausi lido pa gaisu. Mēs spēlējām tādu elektronisko romantiku ar ģitāras piesitienu. Tas nebija nekāds kapu roks, tur nebija sātans, nāve. Tā bija romantiska mūzika. Varbūt tā bija skaļāka un spiedienīgāka nekā citiem, bet mūsu mūzika tā īsti nebija nocenzējama.

Krievijā jau tāda mūzika bija pagrīdē, tur stāvēja Josifs Kobzons ar skatuvē iecementētām kājām - un stāv joprojām. Un tur tāda "Jumprava" neietu krastā.

Jā, bet mums bija atsevišķs gadījums. Mēs, redz, vispirms kļuvām populāri ar divām citām dziesmām – par mākoni un par rozēm. Stila maiņa notika tajā brīdī, kad mēs bijām jau zināmi. Tad jau vairs nevarēja pateikt – nē, šī grupa spēlē nepareizu mūziku, tā tiks cenzēta. Tas filtrēšanas, cenzēšanas posms jau bija pašā sākumā, bet, kad tu iegūsti augstāku kategoriju, kad vari spēlēt pa visu Latviju, tad jau ir grūtāk tevi apturēt. Ja mēs būtu spēlējuši tādu mūziku, kādu spēlējām drusku vēlāk, tad mūs varbūt arī neizlaistu.

Nu jā, bija jau ieskrējiens.

Jā, mēs bijām nonākuši jau tādā pozīcijā, no kuras vairs tevi nevar izsist tik vienkārši ārā. Tad jāmeklē citi argumenti. Es atceros vienu Liepājas koncertu. Tajā liktenīgajā žūrijā bija 50 uz 50. Visi funkcionāri teica, ka tas nekam neder, bet visi mūziķi deva 100 balles. Mums bija grūti kaut ko vairs izdarīt. Mēs bijām aktīvi spēlējoša grupa – 15 koncerti mēnesī, bija jau video. Mēs bijām par tālu aizlaisti.

Labi, ka tā. Vēl viens Jā stāsts.

Par to stilu mēs sākām runāt. Jums bija kāds konceptuāls uzstādījums? Tu atzīsti kādas ietekmes? Jums tur "Depeche Mode" pa laikam piedēvē vai ko citu.

Jā. Tu minēji igauņus. Mēs tāpat kā igauņi barojāmies no kaut kādiem stereotipiem. Tā vēl nebija mūzika, tas bija tas ārējais apvalks, čaula. Bija... jaunieši, kad viņi nodibina grupu, pirmais jautājums ir – ko mēs spēlēsim? Mēs spēlēsim roku, popu, džezu? Viņi vienojas.

Jūs varējāt vienoties?

Šī sākotnējā vienošanās nekādi nevarēja notikt. Tas bija posms, kad grupa sāka spēlēt savu mūziku, tas bija jauns vilnis, vēl līdz tam neviens nespēlēja tādu mūziku, bija "Dzeltenie pastnieki", varbūt tādi pirmsācēji, kuri spēlēja savu mūziku. Līdz tam tāpat kā igauņi, pārsvarā kopēja, citi Raimondu Paulu kopēja, Viktoru Lapčenoku, nu, ballītēs spēlēja. Bet 80. gadu sākumā parādījās vilnis, kad daudzi sāka savu mūziku spēlēt.

Un tanī brīdī, kad tu uzkomponē mūziku, tev vēl nav redzējuma, kādā stilā tu to spēlēsi, jo tev smadzenes ir aizņemtas ar dziesmas uzkomponēšanu, galvenais, lai tā dziesma noskanētu. Un tā mums tās dziesmas savācās, bet par stilu mēs maz domājām, galvenais, lai mums pašiem patīk un lai cilvēkiem patīk. Tā stila maiņa notika vēlāk. Tanī brīdī, kad tu sāc domāt, kā to dziesmu padarīt vēl efektīgāku. Tev ir 10 – 20 dziesmas, kā panākt, lai cilvēkus saviļņotu? Kā dabūt to ceļu, tiltiņu uz klausītāju? Tad tu sāc meklēt veidus, metodes, kā pasniegt dziesmas, tas saucas aranžējums, pasniegšanas forma. Un tas brīdis sakrita ar videomagnetofonu ienākšanu. Ir tāds teiciens – kas sagrāva padomju savienību? Tas bija videomagnetofons.

Es atceros, ka sēdēja omes, opji, tēti, mammas un kopā ar mazbērniņiem skatījās erotiskās filmas. (Smejas.)

Skatījās visu, kas nāca pāri lielajam mūrim. Mūs interesēja, kas mūzikā vispār pasaulē notiek. Mēs, protams, skatījāmies visa veida mūziku, kas kasetēs ienāca. Jā, vairāk uzrunāja tādas grupas, kas spēlē elektroniku. Kā kuram mums, bet man patika "Depeche Mode", dažādas pankroka grupas, dažādi avangardisti. Mēs sūcām to visu iekšā un laidām caur savu filtru. Un, protams, forma pielīp, un tev gribas darīt, kā viņi darīja, bet ir viena atšķirība – melodijas jau bija mūsu. Harmonijas, vārdi bija mūsējie, bet tā stilistika jau pielīp. Drusciņ no Billija Aidola, drusciņ no "The Clash", drusciņ no "Sex Pistols".

Un tas sūklis tomēr strādā, to nevar noliegt, bija kādi ietekmes elementi, bet nebija, ka mēs būtu pārņēmuši vienas grupas stilu. Mums nebija ģitārists, mēs nolēmām – ko mēs muļķosimies ar ģitārām? Mēs neesam tāda veida grupa, mēs pāriesim uz taustiņiem, jo mēs mākam taustiņus un tas būs efektīgāk, un būs lielāki izteiksmes līdzekļi. Mēs pārgājām uz sintezatoriem, un tanī brīdī faktiski "Depeche Mode" bija tāds tuvākais etalons, ko mēs varējām paskatīties, kā tad viņi to dara. Tas loģiski, mācīšanās process, kā skolā – tu skaties, kā Mocarts, kā Šopēns rakstījis notis, kā izpildītāji to pasniedz. Tas ir mācību process, un tajā laikā tu iespaidojies no tā visa. To es nevaru noliegt, turklāt "Depeche Mode" paši bija mūsu vienaudži, tikai viņiem tas process bija garāks iziets, viņi bija drosmīgi ceļu gājuši, mums tas bija atklājums.

Kā tu vērtē tagad popmūzikas, rokmūzikas līmeni? Ir jau visādas īpatnējas parādības. Mani personīgi suģestē vācu šlāgeru un amerikāņu country nesatricināmā sintēze Latvijā, diez vai pasaulē kas tāds ir citur sastopams. Bet kā tu līmeni vērtē šobrīd? Kas ir labs, kas pietrūkst?

Man gribot negribot jāsalīdzina, bez salīdzināšanas neiztikt. Es atceros tā laika mūziku un skatos, kādā ir šī laika mūzika. Daudz talantīgu grupu, daudz talantīgu mākslinieku ir savairojušies Latvijā, tiešām ar labām dotībām, dziedātprasmēm un spēlētprasmēm. Ar labām muzikālām izglītībām, samācījušies virtuozi apieties ar savu balsi un instrumentu. Tā ir labā ziņa.

Tā sliktā ziņa ir tā, ka mūziķi vairs īsti nedomā, par ko viņi spēlē, ko viņi dara. Es sāku domāt, kāpēc tā ir. Daudziem tekstuālā puse faktiski kļuvusi diezgan mazsvarīga. Notiek tāda kā rotaļāšanās ar vārdiem – nu, varbūt tā, varbūt šitā. Viņiem tā ideoloģiskā puse galīgi nav svarīga, ko viņi dzied. Kas līdz ar to notiek?  Viņiem pazūd acīs uguntiņa. Viņiem skatiens acīs ir rotaļīgi tukšs. Un viņi neaizrauj vairs. Viņš var saģērbties, kā vēlas, un darīt uz skatuves jebko, bet viņam tā harisma kaut kur ir pazudusi, jo viņš nesaprot, par ko viņš spēlē, ko viņš dzied īsti, viņam tas ir mazsvarīgi. Es domāju – kāpēc tā ir? Vai nu tāpēc, ka viņam tas neinteresē, vai nu tāpēc...

Kādā veidā lai to labāk pasaka? – Ka viņš ir sasējies ar visas šīs sistēmas, kultūras idento masu, kura tev neliek domāt. Visiem ir tāpat labi, jāatražo tas, kas ir bijis, tikai nedaudz labāk nekā konkurentam, kaimiņam – es apsteigšu viņus. Bet viņš nedomā – paga, bet kā ir pasaulē? Ko viņi aiz robežas domā, ko viņi jūt, ciena, pārdzīvo? Varbūt tas ir tas iemesls? Tajā brīdī, kad mūziķim kā līderim būtu jāsaka savi vārdi, sava doma, viņam nav ko pateikt. Tā ir tā atšķirība.

Līdz ar to daudzas izpausmes Latvijas mūzikā man ir garlaicīgas un neinteresantas. Viņš var spēlēt cik skaisti, tīri un ātri māk, bet mani tas neinteresē, tiklīdz viņš... man pietiek ar pāris minūtēm, lai paskatītos, es tālāk neko neredzu, tikai tukšumu. Tā kā cirkā, es varu uzlekt augstāk, vēl augstāk, es varu desimt salto uzlekt – jā, tu, čalīt esi trenējies, tu vari. Bet kas ar tevi dziļāk notiek? Ko tu gribi pateikt man, tas mani interesē.

Un tajā brīdī, kad es redzu kādu mākslinieku, kuram ir, ko teikt, man ir dziļi vienalga, vai viņš nodzied šķībi, kaut kā nokļūdās.

Mans viedoklis ir, ka mūzikai jābūt izteiksmes formai, kurā mākslinieks ir vispirms cilvēks, tikai tad mūziķis, nevis otrādi. Ja tu vispirms neesi cilvēks, tu esi cirka mākslinieks, vietējās sistēmas galma mākslinieks, kurš nav spējīgs pateikt neko ārpus noliktiem noteikumiem.

Bet manā uztverē, vismaz 80. gados, nebija šādu kritēriju, jo mēs nebarojāmies... Mēs bijām dvēseliski iekšēji kopīgi. Mēs spējām kopā runāt, apspriesties un tajā pašā laikā paust savu viedokli. Šobrīd šis gēns ir kaut kur nobrucis.

Daudz kur tas gēns ir nobrucis, ne tikai mūzikā, rokmūzikā...

Bija tāda izrāde, "Zem diviem karogiem". Nu, redzēji droši vien. (Smejas.)

Es redzēju. (Smejas.)

Un tu līdzdarbojies, tu muzikālo noformējumu veidoji.

Es palīdzēju, jā. Es muzikālās fonogrammas veidoju. Teiksim tā – es palīdzēju izrādi veidot.

Vai tev nebija vēlme ar tavu temperamentu, kāds ir novērots, iejaukties lugas koncepcijā vai saturiskajā uzstādījumā?

Bija, bet es respektēju režisoru un ieguldīto darbu, es ļoti respektēju visu, kas tur bija. Es iejaucos ļoti toleranti, uzmanīgi. Bija tādas vietiņas, kuras vajadzēja palabot, bet tas bija ļoti maz. Minimāli. Un tas bija saskaņā, balansā ar režisoru. Nekādas brutālas iejaukšanās nebija, man tas patika, mums sakrita tā koncepcija visiem. Arī sākumā – kā tad šitā tagad? – es tā padomāju, bet paga, paga, tā taču bija.

Kaut arī man kaut kas nepatika, bet tas bija godīgi. Un es tajā brīdī, kad bija jāizšķiras par savu patmīlību, egoismu vai godīgumu, nostājos godīguma pusē. Paga, paga, lai tā paliek.

Es palasījos recenzijas, ko par šo izrādi raksta, un tā tiek definēta kā dokumentālais mūzikls, kas ir interesants formulējums. Un tu vienā recenzijā figurē... es precīzi nenocitēšu – ka tu esi kā sūklis, kas uzsūc daudz ko un tad tu to šķied uz visām pusēm. Šķiet, ka tas bija domāts par karatē. (Smaida.) Man tev ir jautājums, vai tu riktīgi nodarbojies ar to lietu, vai nodarbojies tagad? Vai tu vari iedot miesās lielākam vecim pa tauri, ja viņš ir pelnījis. (Smejas.) Tagad tādu pārlēcienu uztaisījām.

Jā. (Smejas.) Esmu vairākās grupās gājis. Esmu diezgan intensīvi to darījis. Uz šī brīža fona esmu apguvis elementārās iemaņas. Bet es cenšos nekad to neizmantot. Es nekad neesmu pārbaudījis savas iemaņas, vai es varu vai nevaru lielākam iedot. Bet es domāju, ka jebkuram cilvēkam nedaudz iemaņas vajag, lai viņš saprastu, kā ir koordinēts šokā, sāpju brīžos un psiholoģiskā sastinguma brīžos. Ķermenis tādos brīžos strādā pats no sevis, ja tu to neesi nedaudz patrenējis, tad ķermenis var tevi neklausīt, pievilt. Es neielaistos cīņā, bet ekstrēmos brīžos es zinātu, ka varu paļauties uz sevi, zinātu, ko darīt.

Jā. Es jau ieminējos, ka tev piemīt sociālais temperaments. Man tev jautājums – kas Latvijā būtu prioritāri uzlabojams? Vai teiksim tā – kas traucē tev dzīvot Latvijā, strādāt darboties, domāt? Ko, tavuprāt, vajadzētu mainīt?

Mainīt vajadzētu daudz. Ne skaita ziņā, bet kvalitātes ziņā. Būtu labi, ja es varētu teikt, ka varu darīt to, kas man patīk, un nejaukšos vairs nekur iekšā. Bet, lai to izdarītu – tas pirmais noteikums ir, ka cilvēkiem būtu jāatgūst pilsoniskā drosme nosaukt lietas īstajos vārdos, un jāizglītojas. Bez šīm divām lietām nekas nevar mainīties.

Pirmais, tev ir jāpieņem fakts, tālāk tev ir jāpieņem lēmums, ko tālāk darīt, un tad tev ir jādara. Ja kāds no šiem trim punktiem nenotiek, tad viss stāv uz vietas. Tā nu lēnām es pats mēģinu izglītoties, runāt ar tuvākajiem, diskutēt. Tas mūsu tautas segments – es uzskatu, ka tauta šobrīd ir nodalīta no valdības diezgan spēcīgi, mēs esam tādas divas nometnes – lai tauta spētu ietekmēt savu likteni tālāk, tai ir jāveic kāds pašizglītošanās darbs. Lai mēs celtu savu kolektīvo pašapziņu. Un tad, kad tā kritiskā masa būs sasniegusi to kritisko punktu, jau būs redzams, ka viss sāk notikt un pārveidoties. Citu ceļu es neredzu. Man būtu idejas, kādam jābūt mehānismam, kas tālāk darāms, bet tas jau ir cits jautājums.

Daudzi ir sašūpojušies ar šo krīzi. Vai tu arī?

Es domāju, ka ļoti spēcīgi. Es domāju, ka šī krīze drusku paātrināja to izglītošanās procesu Daudziem ir nākusi tā apskaidrība, redzēšana. Tā, kā tu staigā ar netīrām brillēm, un nāk tā krīze un pasaka – noņem savas brilles nost. Tu noņem tās brilles un skaties – paga, paga, tā bilde ir savādāka. Un man pašam tā bija.

Jo tu tajos darbos esi iekšā un tevi neinteresē, ka pa kluso tiek pieņemts likums, kurš ir pretrunā ar tavu sociālo pašapziņu. Tu esi savos darbos, savās ikdienas rūpēs, gan jau viņi visu to nokārtos. Bet šī krīze veica izkristalizēšanās procesu, kurā cilvēkiem gribot vai negribot bija jāsāk redzēt, bija jāiedziļinās kādos procesos.

Kāpēc notiek tas un kāpēc notiek tas? Kāpēc man nav pabalsta? Un daudzi sāka meklēt cēloņus. Ja cilvēks redz sekas, normāli domājošs sāk meklēt cēloņus. Es tā vismaz daru. Tā kā nav ļaunuma bez labuma, es teiktu. Šī krīze paātrināja procesu, tā būtu pareizāk teikt.

Kādos tu esi tagad darbos iekšā, kas tev ir aktuāli? Kas briest, kas notiks, ko var sagaidīt?

Es strādāju skaņu studijā, nodarbojos ar dažādiem skaņu darbiem, kas attiecas uz filmām, dziesmām, koncertiem, skaņu studijas "dizaina darbiem". Un tie man tagad sāk iet uz beigām, tie man ir pabeigti. Briest tā kā jauns projekts, kas saucas "mākslas filma". Par "Jumpravu".

Drāma, trilleris vai horror movie?

Jā, jā, šausmene (Smejas.). Es nezinu, kas tur sanāks. Es domāju, pēc kāda pusotra gada būs gatava. Tā kā esam pieķērušies šādam ļoti lielam darbam. Tas būs kaut kas līdzīgs kā "Rocket Man" un "Bohemian Rhapsody". Būs aktieri, kas spēlēs mūsu lomas. Esmu iesaistīts komandā.

Tas process ir sācies?

Jā, ir sācies.

Šovasar notiek pirmās filmēšanas, kaut kādi kastingi un tā. Tas turpmākā gada laikā būs aktīvs darbs.

Dziesmas arī taps, koncerts arī kāds būs?

Dziesma tagad jauna ir tapusi, miksēšanas procesā, manam kolēģim Aigaram Graubam ir tapusi jauna, skaista dziesma, tikko mēs ierakstījām. Es nevarētu teikt, ka nekas nenotiek. Bet, protams, jebkurus mūsu plānus var izjaukt Augstākā plāni. Zini kā - cilvēks domā, Dievs dara.

Kas būs, es nezinu. Bet, ja nevis par Dieva plāniem, bet maniem plāniem, tad es... mēs, veicot dažas testa aptaujas pie cilvēkiem, guvām iespaidu, ka būtu daudzi, kas gaidītu šādu darbu, tādas filmas parādīšanos.

Domāju gan. Ņemot vērā, ka tas ir žanrisks retums.

Vai tu esi ar mieru arī par privātām lietām drusku parunāt?

Ja es jutīšu, ka es negribu runāt par šo jautājumu, es pateikšu, ka negribu.

Redzi, tu tāpat kā daudzi no mums, esi saņēmis vienu otru spēcīgu sitienu dzīvē. Tev aizgāja sieva (mira pēc dzemdībām). Mūsu raidījuma atslēgas vārds ir "Jā". Šeit ir arī psihoterapeiti bijuši, meditāciju speciālisti – kā sakārtot sevi, kā tikt pāri sitieniem un personīgām krīzēm. Kā tu tiec pāri sitieniem un krīzēm? Vai tev ir kāda "Jā programma"? Vai tu piestrādā pie šādiem jautājumiem?

Bišķi padomāšu... Sākšu ar to, ka tie sitieni nāk un ir katrā laika posmā. Es tos sitienus sauktu par likteņa uzbrukumiem.

Tie katrā laika posmā nāk atšķirīgi, un tu nekad nevari būt tiem gatavs.

Tie sit tevi apmēram pēc tava attīstības līmeņa. Nekad nesit vienādi un nekad nenositīs līdz galam, bet, kad tu esi stiprāks, tevi atkal sit stiprāk. Un tu nekad nevari tam sagatavoties – jā, labi, tagad esmu gatavs, sitiet mani.

Kā lai pasaka – es nevaru atrast to aizsardzības barjeru, tādās vienkāršās lietās... Esmu meklējis glābiņu arī alkoholā un miega zālēs, bez šaubām, tā arī ir bijis... Bet tā nav nekāda izeja.

Finālā es tomēr meklēju glābiņu iekšējā meditācijā, kurā es pieslēdzos kaut kādam nulles punktam, tad meklēju līdzsvaru, kur es neesmu ne pa labi, ne pa kreisi, un es esmu vienkārši pa vidu.

Un es esmu atradis tādus stāvokļus, kuros es varu sevi sabalansēt, kurā man vairs nav slikti, nav labi, kurā man nav nekā. Un šādu sajūtu man ir sanācis noturēt ilgāku laiku.

Un, ja tu jūti, ka tev ir tāds glābiņš, tu vari saņemt kaut kādu palīdzību no kosmosa. Un tajā brīdī tev paliek vieglāk, kad tu zini, ka tev ir glābiņš.

Ja tev nav glābiņa, tad tev ir panika, izmisums un bezcerība, galēja depresija. Bet, ja tu jūti, ka tev palīdz kaut kāda metode, ar kuru tu vari saglabāt savu esību, stingrību, platformu, tad tev jau tās sajūtas ir vieglāk pārdzīvot. Tu zini – ā, tagad man būs tā, es aiziešu prom no visiem, padzīvošu savā pasaulē, un es stabilizēšu to savu "es", lai es nesabrūku pa atomiem.

Man izmisuma brīžos, kad tu pilnīgi vairs nevari, ir metodes, kā sakārtot sevi, dabūt uz strīpas. Bet tās metodes mainās – kas pirms 20 gadiem derēja, tas vairs neder šodien.

Man vajag meklēt jaunu, jaunu, jaunu. Jo cilvēki ar savu atmiņu, pēctecības domām, pieredzi visu laiku mainās, viņi nav tie, kas bija. Un arī psiholoģiskie stāvokļi mainās. Un cilvēks ar dažādām metodēm ir iemanījies pats sevi apmānīt. Tu it kā pats attaisno sevi, pats melo sev un pēc tam pats ciet, ka esi melojis sev. Nu, viltīgas būtnes mēs esam.

Bet jebkuram vajadzētu atrast tādu bezizejas glābšanas salmiņu, kuram pieķerties, vismaz kādu brīdi, kamēr tu savāc tos savus atomus atkal kopā un to puzli sakārto. Esmu atradis tādu. Es ceru, tu saprati, ko es stāstu.

Es sapratu ļoti labi, ko tu stāstīji.

Nu, pasaki kādu Jā. Kādi procesi, labākie brīži, kas ir labākais, kas noticis un notiek tavā dzīvē.

Kas man patīk manā dzīvē? Man patīk, ka es esmu spējīgs pārvarēt tās lietas, no kurām cilvēki mūk un baidās. Esmu priecīgs, ka varu pateikt sev "Jā" no rīta, kad es pamostos.

Esmu priecīgs un enerģijas pilns, ka varu aiziet paspēlēt hokeju. Un atkal atnākt mājās un atkal pamosties otrā rītā, un atkal būt enerģijas pilns. – Jā, mēs atkal sākam jaunu, enerģisku dienu.

Ir forši pamosties ar domu, ka šodien man jādara labus darbus un jādomā labas domas. Esmu priecīgs par gaišajiem brīžiem, kad man nav nomāktība.

Nomāktību dažreiz cilvēki sauc par vecumu, ka vecums ir klāt - ai, ko nu vairs.

Esmu bieži saticis sava vecuma kolēģus, dažs jau izskatās – nu, ko es vairs, man tāpat ir labi, liec man tagad mieru. Man tad liekas – labi, ka es ar viņu vairs nerunāju. Man nav pa ceļam, es tā nevarētu. Es esmu priecīgs par to, ka esmu tāds, kāds es esmu, saproti. Ka man ir kaut kāds dzinulis, kurš man nepāriet.

Es novēlu viesiem to dzinuli neaizmirst un nenosvilināt.

Paldies tev par sarunu. Ir redzams, ka tu esi uz Jā līnijas.

Foto: Aigars Grāvers raidījumā ""Jā" ar Rimantu Ziedoni"