"Tiku pamests uz ielas, kad biju piecas nedēļas vecs." Vīrietis pēc desmitiem gadu ilgas meklēšanas atklāj savu pagātni (2)

1942. gadā neilgi pirms Ziemassvētkiem policijā tika nogādāts mazulis. Zīdainis tika atrasts ietīts zilā sievietes mētelī uz Viktorijas dambja. 

Sākotnēji tika uzskatīts, ka zēns ir tikai vienu mēnesi vecs. Neviens nepieteicās mazuli savākt, un viņam tika dota dzimšanas diena un vārds - Viktors Benkss.

"Es vienmēr domāju, kas bija mani vecāki un kāpēc viņi mani pameta uz ielas," sacīja Tonijs.

Kāzu dienā uzzina, ka tika pamests uz ielas

Tagad Tonijs ir 70 gadus vecs un joprojām ir enerģijas pārpildīts. "Maniem vecākiem - Artūram un Aivijai - nebija nedz brāļu, nedz māsu, tādēļ par tantēm un onkuļiem saucu viņu draugus."

Artūrs un Aivija Viktoru adoptēja 1944. gadā un uzreiz nomainīja viņa vārdu uz Toniju Meju. Vēlāk pāris arī adoptēja meiteni vārdā Eleonora, kura kļuva par Tonija māsu.

"Māsa, kad bija vēl maza, staigāja apkārt un visiem stāstīja, ka esam adoptēti. Man tas lika justies ļoti neērti," atminējās Tonijs.

Uzaugot Tonijam radās ļoti tuva saikne ar tēvu. "Artūrs bija ļoti labsirdīgs cilvēks un viņam patika sports. Arī man patika sports, tāpēc tēvs mācīja spēlēt kriketu."

Kad Tonijs paaugās, viņš kļuva par labu kriketa spēlētāju. Nedz Aivija, nedz Artūrs daudz nepieminēja to, kā Tonijs tika adoptēts un kas ar viņu noticis pirms tam.

Kad Tonijam bija 23 gadi, viņš apprecējās. Tā bija īpaša diena ne tikai kāzu dēļ, bet arī tāpēc, ka tēvs atklāja viņam noslēpumu. Artūrs izstāstīja, ka Tonijs tika pamests uz ielas.

Domājot par pagātni, Tonijs prātoja, vai viņu ietekmējis tas, ka viņš iepriekš nezināja, no kurienes nācis.

Vēlme izpētīt savu bioloģisko vecāku saknes

Kad nomira Artūrs un Aivija, Tonijs saprata, ka ir gatavs mēģināt atklāt, no kurienes viņš ir nācis.

Vispirms Tonijs sazinājās ar Londonas arhīvu biroju, kur uzzināja, ka viņš nemaz nedrīkstot ielūkoties savā adopcijas lietā.

Pēc vairāku mēnešu cīņas vīrietim izdevās to iegūt. Lietā atklājās, ka viņš tika atrasts 1942. gadā uz Viktorijas dambja un tika nogādāts Kanonrovas policijas iecirknī, kas atradās netālu no Vestminsteras tilta.

Tiesa, dokumentos nebija minēts, kas zīdaini atrada un konkrēts atrašanas laiks. Artūrs un Aivija Toniju pirmo reizi satika 1943. gadā, taču oficiālā adopcija notika vēl pēc gada.

Arī Aivija bija vērsusies bērnu namā, lai noskaidrotu, kas ir Tonija bioloģiskie vecāki. Pēc plašas izmeklēšanas tomēr bioloģiskos vecākus atrast neizdevās.

Tajā brīdī Tonijam šķita, ka bioloģisko vecāku meklēšana ar to arī beigsies. Viņš nolēma riskēt un ar savu stāstu dalījās sociālajos tīklos, radio, televīzijā un avīzēs. 

Notika negaidīts pavērsiens, jo atsaucās vairākas medmāsas, kas strādāja bērnunamā, kurā pirmos dzīves gadus pavadīja Tonijs. Tiesa, nekādu jaunu informāciju vīrietim neizdevās uzzināt.

"Tajā brīdī biju gatavs padoties, jo šķita, ka biju izdarījis visu, ko varēju," atminējās vīrietis.

2016. gadā Tonijs pievienojās kādai grupai sociālajā tīklā "Facebook", kurā lietotāji dalījās dažādos stāstos par savu pagātni.

Tonijam bija radušās aizdomas, ka viņa māte bija britu sieviete, bet tēvs amerikāņu karavīrs. Vīrietis ar savu teoriju dalījās "Facebook" grupā un šīs lēmums mainīja viņa dzīvi.

Pavērsiens bioloģisko vecāku meklēšanā

Tonija ierakstu "Facebook" grupā ievēroja Džūlija Bela, kura nodarbojās ar ģenealoģiju. Sieviete specializējās tieši amerikāņu karavīru ģimenēs, kuri Otrā pasaules kara laikā radījuši bērnus.

Sieviete ar ģenealoģiju nodarbojas jau gadiem ilgi un tā iepazinās ar savu vectēvu. Meklējot jaunas interesantas lietas, Bela ieraudzīja Tonija ierakstu "Facebook" un nolēma viņam palīdzēt.

Džūlija ātri vien atrada vīrieša ceturtās pakāpes brālēnu un plašie meklējumi varēja sākties. Pēc vairāk nekā divu gadu ilgiem meklējumiem Sieviete atrada potenciālos Tonija vecvecākus.

Atklājās, ka viņi dzīvo netālu no Edinburgas. Pārim bija kopīgs dēls Bils, kurš bija 90 gadus vecs un nevēlējās veikt DNS testu, taču viņa meita Ketlīna piekrita izlīdzēt.

Pēc DNS testa veikšanas atklājās, ka Ketlīna ir Tonija māsīca.

"Esmu diezgan pārliecināta, ka Bila māsa ir Tonija bioloģiskā māte. Uzzināju, ka Bila māsu sauca Mērija un viņa nomira 1988. gadā, taču viņai bija divi bērni - dēls Pīters, kurš mira 2006. gadā un meita Šīna, kura bija dzīva," skaidroja Džūlija.

Pēc ilgām un garām sarunām Šīna nolēma satikties ar Džūliju. "Mēs satikāmies 2019. gada janvārī."

"Mana māsīca Ketlīna izskaidroja, ka kāds vīrietis meklē savus bioloģiskos vecākus. Nodomāju, ka, lai arī kas šīs Tonijs būtu, viņš ir pelnījis zināt, kas bija viņa ģimene," stāstīja Šīna.

Džūlija bija par 80% pārliecināta, ka Šīnas māte ir arī Tonija bioloģiskā māte. Šīna piekrita veikt DNS testu, kas apliecināja, ka viņa ir Tonija pusmāsa.

"Kad Džūlija man paziņoja jaunumus, es nesajutu laimi, kādu biju cerējis. Biju priecīgs uzzināt, ka Šīna vēlas ar mani satikties," stāstīja Tonijs.

Šīna parādīja Tonijam vairākus albumus, kuros bija redzama abu māte Mērija.

"Kad ieraudzīju Toniju, viņš bija tik līdzīgs mammai," par iepazīšanos ar Toniju pastāstīja Šīna.

Mērija 1946. gadā apprecējās ar Šīnas tēvu un viņiem piedzima divi bērni. Kad Šīnai bija vien divi gadi, ģimene pārcēlās uz dzīvi Zimbabvē. Pēc vairākiem gadiem viņi atgriezās Lielbritānijā.

Bioloģiskā tēva meklēšana

Džūlijas darbs ar Mērijas atrašanu nebeidzās, jo Tonijs vēlējās atrast arī savu tēvu. Viņa noskaidroja, ka Tonija māte bija precējusies jau iepriekš, kas bija pārsteigums Šīnai.

Džūlija atklāja, ka Mērija 1942. gada pirmajā augustā Skotijā apprecējusi vīrieti vārdā Džeimss. 1946. gadā viņa iesniegusi šķiršanās prasību.

Tā kā Tonijs bija dzimis jūlija beigās vai augusta sākumā, Mērija kāzu brīdī bija aptuveni piektajā grūtniecības mēnesī. Kaut gan vīrieša DNS neuzrādīja izteiktas skotu saknes, Džūlija nolēma izmeklēt pavedienu.

Viņa noskaidroja, ka Džeimss pēc šķiršanās apprecējies vēlreiz un viņam bija meita vārdā Anita. Kad Anitu uzrunāja un pastāstīja Tonija stāstu, viņas reakcija visus pārsteidza.

"Viņas pirmie vārdi bija aptuveni tādi - paldies dievam, viņam viss ir kārtībā," atklāja Džūlija.

Anita sacīja, ka, uzzinot par Tonija eksistenci, viņa varējusi atbrīvoties no noslēpuma, kas viņu bija satraucis visa mūža garumā.

"Es dzirdēju čukstus par šo stāstu, bet nezināju, vai tas ir patiess," viņa teica.

Agrā vecumā Anita bija dzirdējusi savus vecākus strīdamies par to, kā Džeimss pametis savu pirmdzimto. Viņš Anitas mammai atteicis, ka "tu nebiji tur klāt. Tas bija šausmīgi, viņas stāvoklis bija briesmīgs, viņa grasījās nolekt no tilta, un man bija viņa jānomierina." 

Nav skaidri zināms, vai Džeimss zināja par Mērijas grūtniecību, kad viņi apprecējās, un Anita sacīja, ka viņas tēvs uzstājis - bērns neesot viņa. Džeimss dienēja armijā un, iespējams, Mērija devās pie viņa uz Londonu, kur bērns tika pamests.

Anita veica DNS testu, kas apstiprināja, ka Džeimsam bijusi taisnība un viņš nebija Tonija tēvs.

Mīkla tiek atrisināta

Džūlijas meklējumi turpinājās, pētot DNS datubāzes un radot neskaitāmus dzimtas kokus. Viņa sašaurināja meklējumus līdz divām dzimtām Jorkšīrā un Hertfordšīrā, kas nozīmēja, ka Tonija tēvs, visticamāk, nebija amerikāņu karavīrs, kā vīrietim bija licies.

Pēc dažiem mēnešiem Džūlijai izdevās izvilkt lielo lozi. Viņa uzzināja par 1906. gadā noslēgtu laulību, kas satuvināja abas dzimtas. Šajā laulība piedzima dēls vārdā Ēriks.

Džūlija uzrunāja šķietamā Tonija tēva - Ēriks Visbija - radiniekus, kuri atklāja, ka viņš emigrējis uz Austrāliju.

Vīrietis nomira 2004. gadā un viņam bija dēls Kens, kurš nomira 2011. gadā. Taču Kenam bija meita Lisa, kura piekrita veikt DNS testu.

"Es padomāju - nekā slikta jau man nebūs - un nosūtīju analīzes," pastāstīja sieviete.

Pēc mēneša tika analīžu rezultāti apstiprināja, ka Lisa ir Tonija pusbrāļa meita. Tas nozīmēja, ka Džūlijai bija taisnība un Tonija tēvs bija Ēriks Visbijs. Līdz ar to 70 gadus senā mīkla par to, kas ir vīrieša vecāki, bija atrisināta.