"Man visu laiku bija trīs granātas bikšu sānu kabatā - tikai tādam gadījumam, ja nav citas iespējas..." stāsta Roberts, kurš 2014. gadā devās uz Sīriju, lai cīnītos pret ISIS un pievienojās kurdu brīvības cīnītāju grupai "YPG" jeb Tautas aizsardzības vienībai. Dodoties karā, viņš paziņoja draugiem, ka šajā dzīvē viņi, visticamāk, vairs nesatiksies, vēstī medijs "Postimees".

Tomēr viņam izdevās izdzīvot Sīrijas kara šausmas - pirmo reizi nošaut cilvēku kā snaiperim, redzēt asins plūdus un patronu kalnus, kaujā pazaudēt biedrus, gandrīz pašam tikt nošautam - un tas viss, lai atgrieztos dzimtajā Tartu un tikt nopietni ievainotam ar vairākiem nažu dūrieniem. Bet par visu pēc kārtas...

Robertam ir 28 gadi. Viņam nepatīk par sevi daudz runāt. Roberts atklāj, ka viņš ir visai liels vientuļnieks un viņam nav daudz draugu. Viņš sevi raksturo kā neparedzamu. "Es reiz devos 30 kilometru garā pārgājienā no Tartu uz Alatskivi, lai no avota pasmeltu ūdeni," šādu faktu par sevi atklāj jaunais vīrietis.

"Vai, piemēram, es reiz vienā rāvienā izlasīju sešus PSRS enciklopēdiju sējumus," Roberts par sevi pastāsta citu visai dīvainu faktu.

Viņš nekad neesot baidījies no asinīm un allaž ticis galā ar situācijām, kas prasa lielu stresa noturību. "Es domāju racionāli - es vienmēr saglabāju mieru. Piemēram, kad manam tēvam bija sirdslēkme, es nekritu panikā, bet sniedzu pirmo medicīnisko palīdzību, līdz ieradās ātrā palīdzība."

Tomēr "Postimees" intervijas laikā viņš ir acīmredzami satraucies - rokas trīc un skatiens klīst pa zemi. "Es vienatnē varu izdarīt jebko, bet kad ir vairāki cilvēki man apkārt, es pilnībā mainos un kļūstu uzvilkts," atzīst Roberts.

Šis "sociālais sabrukums", kā viņš to sauc, ir pavadījis viņu visas dzīves garumā. "Es tāpēc devos uz skolu tikai divas vai trīs dienas nedēļā, bet, tā kā man bija labas atzīmes, mani nevarēja izmest no tās," viņš pastāsta.

Roberts pozē ar ieroci netālu no YPG galvenā štāba.

FOTO: Erakogu

Tāls karš un dīvaini jauni paziņas

Roberts sekoja notikumiem Sīrijā, izmantojot tīmekļa vietnes, kas necenzēja kara šausmas. Kurdiem ir arī iespaidīga propagandistu komanda, kuras uzdevums ir piesaistīt atbalstu no visas pasaules. Viens no propagandistiem Rietumu pasaulē ir amerikānis Džordans Matsons. Pirmais ārvalstu kaujinieks, kurš brīvprātīgi palīdzējis kurdiem. Roberts jau labu laiku bija sekojis kareivja aktivitātēm sociālajos tīklos.

Tajā pašā laikā Roberts, kurš mīlēja spēlēt kara simulāciju spēles tiešsaistē, atrada jaunus paziņas: Timuru, Jevgeņiju, Emīliju un citus ļaudis, kas esot dzimuši un auguši Krievijā, bet bieži viesojušies Latvijā.

"Reiz viņi man piedāvāja tikties Valgā," atceras Roberts, kurš, pateicoties ģimenes saknēm Ziemeļkaukāzā, labi pārvalda krievu valodu. "Tad es ar viņiem sāku ceļot pa Igauniju. Viņiem bija daudz naudas."

Roberts pastāsta, ka viņi nekad nav runājuši par to, kā viņa draugi nopelna sev iztikai, taču viņš to ātri vien esot pats sapratis. "Šobrīd viņi visi ir miruši vai aiz restēm. Viņi nebija labi cilvēki."

Kādā brīdī jaunie draugi, ar ko Roberts sadraudzējās tiešsaistes spēlē, sāka gatavoties īstam karam.

"Viņi nopirka aizsargvestes, zābakus... Viņi tos iegādājās arī man, lai gan es teicu, ka es nekādā karā neiešu," saka Roberts.

6

Draugi aizgāja karot. Viņi devās uz Sīriju, lai cīnītos kurdu pusē. Roberts bija palicis viens. Pēc kāda laika viņš padzirdēja, ka Timurs ir miris karalaukā, bet viņa draudzene Emīlija palikusi ISIS gūstā.

"Pusgadu sēdēju mājās un man kļuva garlaicīgi. Tad es domāju, ka es arī došos uz Sīriju. Un tā es arī darīju," atceras Roberts.

6

Pēc viņa teiktā, viens no iemesliem doties karot bija personīgā interese, taču viņa lēmumu vairāk ietekmējis tas, ka uz Sīriju bija aizbraukuši viņa draugi - bez viņiem Roberts uz turieni nebūtu devies. "Es cerēju, ka varbūt mēs atradīsim Emīliju, kura palika blokādē," pauž vīrietis.

Pieteikšanās kareivju rindām sociālajā tīklā "Facebook"

Neoficiāli doties karā izrādījies gana viegli. ""Facebook" ir viena domubiedru grupa, kur ir jāpiesakās. Tad tiks noorganizētas lidmašīnas, autobusi, viesnīcas un viss cits nepieciešamais," viņš skaidro.

Kurdu vervēšanas vienība ieteica viņam ieceļot Sīrijā caur Turciju. Bet, pēc Roberta domām, tas ir grūti, jo Turcijas robežu apsargā armija. "Par laimi, bija viena vieta uz robežas, kur laiku pa laikam varēja pārvietoties starp karavīriem. Es ar kādas vecas tantes somu aizsedzu seju un gāju cauri. Kareivji stāvēja viena vai divu metru attālumā."

Sīrijā viņu sagaidīja un nogādāja pirmajā militārajā nometnē. "Uz sienām bija Tautas aizsardzības vienības simboli. Tie manī ieviesa pārliecību. Mani aizveda uz istabu, kur rindā bija salikti "kalašņikovi"," stāsta Roberts. "Kurdi sēdēja, dzēra tēju un smēķēja. Viņi "guglēja" Igauniju un jautāja, cik salu mums ir. Viņi prasīja pilsētu nosaukumus, es parādīju pasi, personas apliecību. Tā bija biogrāfisko datu pārbaude."

Robertam arī tika jautāts par viņa pieredzi dienestā un kādus ieročus viņš pārzina.

"Es godīgi pateicu, ka nekad neesmu dienējis, bet esmu pazīstams ar ieročiem."

6

Roberts guva savu pirmo pieredzi šaušanā ar ieroci viens pats mežā. Faktiski kurdiem bija vienalga, kas pievienojas viņu rindām - pat, ja šie cilvēki bija noziedznieki. Nākamajā rītā Roberts varēja izvēlēties savu ieroci. "Es paņēmu "Dragunova" šauteni." Tas ir snaipera ierocis.

Roberts (labajā pusē, pirmajā rindā) militārajā nometnē Sīrijā.

FOTO: Erakogu

Pēc kāda laika viņš tika nogādāts militārajā štābā uz Irākas un Sīrijas robežas. "Ēkas tur bija drupās, un bija skaidrs, ka šeit noris karš. Kurdi tur bija izveidojuši robežposteni: noliktavas, trīs vai četru stāvu augsti novērošanas torņi, visur bruņoti kurdu kareivji," savu nākamo pieturvietu raksturo Roberts.

ISIS fronte atradās piecu līdz desmit kilometru attālumā no viņiem, un naktīs viņi uz mītnes jumta vēroja ASV armijas gaisa uzlidojumus. "Durvis un logi trīcēja, bija redzami zibšņi. Troksnis bija iespaidīgs. Pat triecienvilnis bija jūtams," viņš saka.

Tur Roberts satika itāli, kurš vēlējās nokomplektēt savu komandu. "Viņš sāka mani apmācīt. No alvas plāksnēm mēs izgatavojām cilvēka figūru un mācījāmies šaut," stāsta Roberts. Izrādījās, ka viņam uz to bijis ķēriens.

Arvien vairāk karavīru pievienojās Roberta un itāļa mācībām. Vingrinājumus vadīja pieredzējuši ārvalstu kaujinieki.

"Mēs iemācījāmies izjaukt ieročus un laika gaitā mēs to varējām izdarīt ar aizvērtām acīm," saka Roberts.

6

Visiem tur esošajiem ārvalstu kaujiniekiem tika piešķirtas iesauktas. Vāciešus sauca par Mansuriem (kurdu valodā "skolotājs"), grieķus sauca par Korānu ("mūzika"), amerikāņus - Tsektar ("armija").

"Es no visiem biju jaunākais, jo uz viņu fona es izskatījos kā pusaudzis," saka Roberts, kurš tajā laikā bija vien 23 gadus vecs.

Vakaros kaujinieki devās uz ciematu, lai satiktu vietējos kurdus. "Viņi bija tik priecīgi, daži pat raudāja, jo ārzemnieki brīvprātīgi viņiem palīdzēja. Amerikāņi devās pirkt saldumus un zobu birstes, ko ziedot skolām. Mēs bijām varoņi," atminas Roberts.

Viņš saka, ka tur esošajiem kaujiniekiem maksāja 100 dolārus mēnesī, taču viņš neuzskatīja, ka tas ir svarīgi: "Es negāju tur kā algotnis."

6

Pēc Roberta teiktā, viņa līdzgaitnieki bija ļoti dažādi cilvēki, un viņu uzturēšanās iemesli un mērķi Sīrijā dažkārt šķituši pat ļoti apšaubāmi. "Daži bija noziedznieki, citi bēgļi. Viens amerikānis aizbēga no tēva uzspiestajiem pienākumiem. Mūsu vidū bija arī garīgi nestabili cilvēki," turpina Roberts. "Viens amerikānis izdarīja pašnāvību, mēs viņu pieskatījām no agra rīta līdz vēlam vakaram. Kāds cits pastāvēja par to, ka dvīņu torņus 2001. gadā uzspridzināja citplanētieši..."

"Mēs vienmēr staigājām apkārt ar pielādētu ieroci, jo - kas zina, kas mūs gaida aiz stūra," viņš raksturo nometnē valdošo paranoju.

6

Roberts ar citiem kareivjiem.

FOTO: Erakogu

ISIS karotāji caur šautenes teleskopisko actiņu

Drīz vien Robertam kļuva skaidrs, ka Emīliju viņš neatradīs. "Sākumā es cerēju, ka pilsēta galu galā tiks atbrīvota, bet, kamēr es tur biju, es sapratu, ka ISIS apkarošana prasīs daudz vairāk laika kā šķita sākumā."

Beigu beigās, nokļūstot īstā kaujā, viņš izjuta īstu karu uz savas ādas. Sākumā viņš neuzdrošinājās izbāzt galvu no slēpņa, taču, redzot, cik drosmīgi viņam blakus esošā kaujiniece šauj pa pretiniekiem, viņš nolēma riskēt.

"Es pabāzu ārā galvu un uzreiz man gar acīm aizlidoja lode. Es atkāpos atpakaļ un nolēmu, ka man pietiek!"

6

Roberts Sīrijā.

FOTO: Erakogu

Roberts vairākas stundas mēģināja savākties un galu galā pārvarēja bailes. Kad viņš pirmo reizi ieraudzīja ISIS kareivi šautenes teleskopiskajā actiņā, viņš sāka kliegt.

"Es nekavējoties izšāvu. Es domāju, ka viņš arī bija tikai bērns. Bet tad es padomāju, ka, ja es esmu tik dziļi šajā visā iekšā, man jāpaveic savs uzdevums," viņš saka.

6

36 stundas pēc savas pirmās reālās kaujas Roberts mēģināja aizmigt, kad izdzirdēja slāpētu svilpienu, un pēkšņi no logu rūtīm izlidoja stikli. "Mēs izskrējām uz ielas un apstājāmies, es paskatījos uz augšu un domāju, ka tagad jau nu gan visam ir pienākušas beigas: granāta nokrita 70 metru attālumā no manis."

Cīņa pašam ar sevi

Tautas aizsardzības vienība kļuva aizvien vājāka, katru dienu tika nogalināti aizvien vairāk komandas biedru, un galu galā viņi neredzēja citu iespēju kā vien atkāpties. Vīrieši un sievietes bēga no pilsētas ložu pavadībā. "Mēs visi skrējām aiz mājām lauka vidū, no kurienes mūs aizveda bruņumašīnās," viņš atceras.

Pēc Roberta teiktā, daudzi no mirušajiem un ievainotajiem tika aizvesti, bet ISIS sagūstītajā pilsētā palika pussimts citu komandas biedru.

"Tas, ko esmu redzējis, paliks manā dvēselē, tas nekad mani nelaidīs vaļā. Es bieži aizdomājos, ja es nebūtu nošāvis to cilvēku, vai viņš vēl aizvien būtu dzīvs? Tas saindē manu dvēseli. Man bija jāizvēlas starp viņu un sevi," viņš uzsver.

6

Pēc Roberta teiktā, viņš nekad nav saņēmis apstiprinājumu, ka persona, kuru viņš nošāva, ir mirusi. "Nevaru būt simtprocentīgi drošs. Viens cits sāka kāpt pāri žogam. Es vairākas reizes izšāvu, viņš nokrita. Es nezinu, vai viņš tiešām nomira," norāda Roberts.

Robertam ir četri šādi gadījumi, kad viņš ir izšāvis uz īstiem, dzīviem cilvēkiem. "Nevaru teikt, ka cilvēka nogalināšana ir noderīga vai svarīga prasme. Zināmā mērā es gribēju darīt savu darbu. Bet - vai es gribēju kādu nogalināt? Es negribēju. Bet, ja tas tā bija paredzēts, tad tā tas tika darīts... Arī pēc atgriešanās Igaunijā es joprojām par to domāju," viņš saka.

Pēc septiņu mēnešu ilgas kaujas Sīrijā Roberts nolēma doties mājās. Emīlija, kuru viņš vēlējās atrast sākumā, joprojām bija pazudusi.

Roberts ar citiem kareivjiem.

FOTO: Erakogu

Vēl viens neticams pavērsiens

Roberta dzīve šķiet kā viena liela nejaušu sakritību sērija, kuras traģiskais posms bija pēkšņas durtas brūces dzimtajā pilsētā, viņa paša mājās.

2017. gada oktobris. Kāds klauvē pie durvīm. Roberts atver durvis. Divi vīrieši stāv ar bēru vainagiem un sāk uzbrukt viņam ar nažiem. Sākas asiņaina cīņa, Roberts ātri satver virtuves nazi un pretojas. Viņš guva nopietnas durtas brūces un viņam bija nepieciešama reanimācija.

Tiesas procesa laikā noskaidrojās, ka vīrieši, kuri alkohola un narkotisko vielu reibumā ieradās pie Roberta, gatavojās izrēķināties ar kādu citu, bet viņi bija sajaukuši dzīvokļu durvis... Sakritība.

Roberts uz septiņām dienām ieslīga komā, zaudēja ceturtdaļu plaušas un, iespējams, būtu miris, ja nebūtu cīnījies par savu dzīvību.