"Viņš bija spiests šūt brūces viesistabas dīvānā." Beirūtas sprādzienā izdzīvojušās stāsts

Rima Majeda ir socioloģijas profesore Amerikas Beirūtas universitātē. Rakstā paustais viedoklis ir viņas personīgie uzskati un raksts atklāts pirmajā personā.

"Pirms es spēju aptvert notikušo, atskanēja otrs sprādziens, pat lielāks nekā pirmais. Ēkas sāka brukt un no debesīm mums virsū krita stikla lauskas, es biju paralizēta no bailēm.

Kad putekļu mākoņi sāka mitēties, viss, ko es redzēju, bija šausmas - asiņojoši cilvēki, gruveši un pelni. Sāka skanēt apdullinošas sirēnas.

Libāna vairākus gadu desmitus ir nomocīta ar politisku korupciju un cietsirdīgu kapitālismu. Covid-19 pandēmijas izraisītais ekonomikas sabrukums tikai novājināja šausmīgo situāciju Libānas valstī. Pieaugot nabadzības līmenim, neatbilstošai medicīniskajai aprūpei un sagrautai infrastruktūrai, mēs domājām, ka mēs jau esam sasnieguši zemāko punktu un nekas sliktāks vairs nav iespējams.

Bet tad 4. augustā notika sprādzieni, un mēs nolaidāmies vēl zemāk - ellē, no kuras mēs varam izkļūt tikai saviem spēkiem.

Lai arī man paveicās izbēgt no sprādzieniem bez kritiskām traumām, vienam no maniem draugiem kafejnīcā tā nepaveicās.

Paziņa neveiksmīgi nokrita uz stikla lauskām, smagi savainojot kāju. Brūce stipri asiņoja, bija nepieciešama steidzama palīdzība - dezinficēt un sašūt ievainojumu.

Kad mēs aptvērām, kas ir noticis, mēs skrējām uz vairākām tuvējām slimnīcām, cerot, ka pie viņiem esošie ārsti varēs palīdzēt. Bet katrā vietā mums atbildēja vienu un to pašu, vai nu viņi ir jau noslogoti, vai arī slimnīca ir tik smagi bojāta sprādzienu rezultātā, ka nav iespējams uzņemt pacientus.

Mēs apturējām pirmo taksometru, ko mēs varējām atrast, lūdzot šoferim aizvest mūs pāri pilsētai - cerot, ka mēs varētu tur atrast slimnīcu.

Bet, braucot taksometrā, kļuva skaidrs, ka sprādziens nav skāris tikai mūsu apkārtni vien - tas ir satricinājis lielu daļu pilsētas, atstājot neskartas tikai dažas slimnīcas.

Tā kā satiksme ar katru minūti pasliktinājās, mēs nevarējām nokļūt slimnīcā un nonācām pie manas ievainotās draudzenes radinieka, kurš dzīvoja tuvumā un bija ārsts. Kad ieradāmies pie viņa, miteklis jau bija pārtapis vietējā traumpunktā. Ievainoti, asiņojoši cilvēki no tuvējās apkārtnes jau sēdēja pie viņa, gaidot, kad tiks aprūpēti.

Arī viņi nav varējuši saņemt pienācīgu slimnīcas aprūpi un viņiem bija nepieciešama steidzama palīdzība.

Bez anestēzijas un ar nelielu mājās pieejamo medicīnisko piederumu palīdzību viņš bija spiests "lāpīt" brūces viesistabas dīvānā.

Kamēr turpinās sprādzienu cēloņu izmeklēšana, viena lieta ir skaidra uzreiz: mūsu valdība un visa Libānā valdošā politiskā šķira ir atbildīga par to. Atļaujot Beirūtas ostā sešus gadus uzglabāt 2750 tonnas amonija nitrāta, tā [valdība] izdarīja līdz šim lielāko noziegumu. Tagad Libānas premjerministrs Hasans Diabs ir paziņojis par valdības atkāpšanos.

Sestdien, 8. augustā, pēc četrām dienām, kad kolektīvi sērojām un viens otru atbalstījām pilnīgā valsts varas prombūtnē, Beirūtā tika izsludināta "niknuma diena". Dusmu mudināti, tūkstošiem protestētāju atgriezās izpostītajā Beirūtas centrā.

Atšķirībā no cerīgajiem 2019. gada oktobra protestiem, šoreiz protestētāji meklēja atriebību. Vardarbība ātri saasinājās, kad uz protestētājiem, kuri mēģināja sasniegt īpaši aizsargāto parlamenta namu, izsmidzināja asaru gāzi un raidīja gumijas lodes.

Beirūtas centrs ātri pārtapa par kara zonu, kur ātrās palīdzības automašīnas steidza glābt desmitiem ievainoto. Divi no maniem draugiem guva ievainojumus ar gumijas lodēm: viens - plecā, otrs - acī.

Tāpat kā iepriekšējās apspiešanās, šķiet, ka gumijas lodes, kas mērķētas uz protestētāju acīm, ir rūpīgi izstrādāta taktika.

Pret Libānas politiķiem un viņu partijām vajadzētu izvirzīt apsūdzības un aizliegt piedalīties politiskajā dzīvē. Tikai tad, kad mūsu valdība tiks atstādināta un saukta pie atbildības par gadiem ilgi pieļauto ļaunprātīgo rīcību, mēs varam sākt domāt par taisnīgumu un atjaunot mūsu demokrātiju.

Lai arī nākotne joprojām ir neskaidra, Beirūtas katastrofālajiem sprādzieniem nevajadzētu palikt bez būtiskām politiskām pārmaiņām valstī. Tas attiecas ne tikai uz Libānas iedzīvotājiem, bet arī uz pārliecību, ka vārds "taisnīgums" joprojām var pastāvēt uz mūsu planētas.""

Upuru skaits Beirūtas sprādzienā pieaudzis līdz 171, otrdien, 11. augustā, paziņojusi Libānas Veselības ministrija. Vienlaikus turpinās glābšanas operācijas, lai arī zūd cerības atrast izdzīvojušos.

Sprādzienā vēl aptuveni 6000 cilvēki tika ievainoti, tostarp ANO miera spēku UNIFIL un Vācijas vēstniecības darbinieki. Sprādzieni nodarījuši lielus zaudējumus infrastruktūrai, tostarp ostai, ēkām, atstājot aptuveni 300 tūkstošus cilvēku bez pajumtes, slimnīcām, lidostas terminālim un ANO miera spēku UNIFIL kuģim.

Jordānijas seismologi sprādzienu radīto satricinājumu pielīdzināja 4,5 magnitūdu zemestrīcei. Eksplozija bija jūtama arī Kiprā.

Beirūtā eksplodēja 2750 tonnas lauksaimniecības mēslojuma amonija nitrāta, kas sešus gadus glabājās kādā ostas noliktavā.

Tūkstošiem cilvēku Beirūtā otrdien, 11. augustā, devās gājienā uz sprādziena vietu, pieminot bojāgājušos. Ostas teritorijā bija uzstādīts liels ekrāns, kurā bija redzams, kā tiek nolasīti bojāgājušo vārdi.

"Man trūkst vārdu. Mēs zaudējām mūsu skaisto Beirūtu," sacīja viena no gājiena dalībniecēm, kuras mājas eksplozijā tika iznīcinātas.

Daudzi gājiena dalībnieki bija aplikuši ap pleciem Libānas karogu un skandēja "Ilgu mūžu Libānai!".

"Mēs esam izdzīvotāji, mēs atdzimsim no drupām," skandēja citi.

Paralēli piemiņas gājienam Beirūtā notika arī protestētāju un policijas sadursmes pie parlamenta.

Protestētāji arī sadedzināja lelli, kurā attēlots Libānas prezidents Mišels Auns.

Daudzi libānieši uzskata, ka sprādziens noticis amatpersonu nolaidības un korupcijas dēļ, un pēdējās dienās Libānā notiek protesti pret politisko eliti.

Reaģējot uz protestiem, Libānas premjerministrs Hasans Diabs pirmdien, 10. augustā, paziņoja par valdības atkāpšanos.