Visbriesmīgākā katastrofa Igaunijas dzelzceļa vēsturē – traģēdija, kas tika slēpta no sabiedrības (15)

Negadījums

Vilcieni viens otram tuvojās kā divi spoki - situācija draudēja izvērsties katastrofā un abi mašīnisti to redzēja un apzinājās. Šajā gadījumā arī nelīdzēja ārkārtas straujā bremzēšana, jo vilcieni bija pārāk tuvu un saskrējās.

Negadījums notika aptuveni 100 metru attālumā no Baltijas dzelzceļa stacijas Tallinā. Šajā traģēdijā bojā gāja deviņi cilvēki un vēl 46 tika ievainoti.

Tomēr par traģisko negadījumu cilvēki uzzināja tikai nākamās dienas (5. oktobra) laikrakstā, kad īsu, deviņu rindiņu garu rakstu bija ievietojis laikraksts "Rahva Haal".

Virsrakstā bija rakstīts: "1980. gada 4. oktobrī Tallinas dzelzceļa stacijā tehnisku iemeslu dēļ notika divu elektrovilcienu sadursme, kas līdzi nesa arī upurus. Centrālā EKP komiteja un Igaunijas ministri izsaka līdzjūtību bojāgājušo ģimenēm un radiniekiem."

Algu izmaksāšana aizkavē maršrutu sarakstu

Liktenīgā 1980. gada 4. oktobra diena bija citādāka nekā pārējās brīvdienas - tieši tajā dienā stacijas darbiniekiem tika izmaksātas algas.

Pie algas izmaksas kases stāvēja mašīnists Pēteris Sapunovs, kuram tā bija pirmā darbadiena pēc atvaļinājuma. 

Kopā ar 29 gadus veco Sapunovu rindā pēc algas stāvēja arī viņa 19 gadus vecais palīgs Ādi Mjae, kuram tieši 4. oktobrī bija dzimšanas diena. 

No rīta, kad vilciens izbrauca ārā no depo uz Tallinu, mašīnista kabīnē pēkšņi ienāca tehniskie kontrolieri. Viņi vairākas reizes veica bremžu pārbaudi un viss atbilda normām.

Dienas pirmajā pusē vilciens braukāja turpu un šurpu no Baltijas stacijas uz Klogarannas ciematu. Pēcpusdienā vilciens mainīja virzienu un devās uz Vazalemu.

Vilciena darbinieki uz 20 minūtēm piestāja Baltijas stacijā, lai paņemtu algu, citādi brīvdienās būtu jāiztiek bez naudas.

Vīri atgriezās vilcienā aizelsušies un bija palikušas vien piecas minūtes, lai veiktu automātiskās sistēmas kontroli. Viss bija kārtībā un vīri mazliet kavējās, tāpēc cerēja no Baltijas stacijas izbraukt plkst. 15.23.

Traģiskais brauciens varēja sākties

Tajā pašā laikā no Paldiski puses tuvojās vilciens ar numuru ER1-122, kuram pēc grafika Baltijas stacijā bija jāierodas plkst. 15.20.

Jau pirms iebraukšanas Lilekūlas rajonā Tallinā bija skaidrs, ka vilciens galamērķi nesasniegs laikā. Braucot pa to pašu maršrutu, vilciens būs spiests aizkavēties vēl ilgāk.

41 gadu vecais mašīnists Anatolijs Miļutins un viņa 39 gadus vecais palīgs Staņislavs Smiševskijs, kuram šī bija tikai otrā darbadiena, iebrauca stacijā ar 39 km/h lielu ātrumu, kas bija vēl pieļaujams. Pagāja dažas sekundes un pienāca liktenīgais brīdis.

Depo darbinieks Jans Talaka atcerējās notikušo: "Es saņēmu algu un paliku uz devītā perona papļāpāt ar kolēģiem. Mēs stāvējām pie pirmā vagona no stacijas puses.

Ievēroju sarakstā, ka plkst. 15.21 no šī perona uz Vazelamu bija jādodas vilcienam."

Talaks atminējās, ka vilciena durvis joprojām bija vaļā. "Es jau piecus gadus biju mašīnists un nekavējoties palūkojos uz luksoforu – tur dega sarkanā gaisma.

Nodomāju, ka vilciens gaida, kad iedegsies zaļā gaisma un varēs doties ceļā."

"Tad vilciens radīja troksni, kas atgādināja tauri. Gaiss ieplūst ventilatoros un tādējādi rada spalgu skaņu. Mašīnisti tādu skaņu rada, lai mudinātu steigties pasažierus, kuri ir aizkavējušies," stāstīja Talaks.

"Pēkšņi viss sāka kratīties. Bija skaļš troksnis, liels ātrums, strauja bremzēšana un beigās – pamatīgs trieciens," stāstīja negadījumā cietusī Taina.

Sieviete sēdēja stāvošā vilciena pašā pirmajā vagonā. Trieciena rezultātā esot sašķīduši logi un krēsli atdalījušies no vilciena grīdas. Taina tika iespiesta starp krēsliem un nespēja pakustināt kājas.

Tikmēr cita negadījumā cietusī Zoja, kura avārijas brīdī bija kopā ar savu astoņus gadu veco dēlu, stāstīja, ka sajutusi spēcīgu sitienu, pēc kura sākušās sāpes.

"Samaņu es nezaudēju, taču laiks, kad glābēji mani atbrīvoja, šķita mūžīgs."

Savukārt cita cietusī – Jūlija –, uzreiz pēc sadursmes zaudēja samaņu. "Man šķita, ka esmu mirusi. Blakus dzirdēju, kā smagi elpo kāda veca kundze.

Es mēģināju pakustēties, taču nespēju, jo man virsū bija uzkritis liels metāla gabals."

Visvairāk negadījumā paveicās stāvošā vilciena pirmā vagona pasažieriem. Pēc smagā trieciena visi pasažieri ātri un veiksmīgi spēja paši izkāpt laukā no vilciena.

"Mēs paspējām nobraukt kādus 100 līdz 120 metrus, kad mums aizmugurē ietriecās otrs vilciens. Tas vagons tika pilnībā izdemolēts," stāstīja viena no pasažierēm Svetlana.

Glābšanas darbi

Uz katastrofas vietu tika izsaukti visi iespējamie Tallinas pilsētas glābšanas dienesti - 14 neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes, 120 glābēji, 70 policisti, 50 Iekšlietu ministrijas darbinieki un divas ugunsdzēsēju brigādes. Tiesa, ar to tāpat bija par maz.

Sākotnēji ugunsdrošības briesmas nedraudēja, taču tās radās brīdī, kad glābēji sāka griezt vaļā vagonu jumtus. Tajā brīdī aizdegās koka konstrukcija, bet ugunsdzēsēji izsaukumu saņēma tikai pēc 40 minūtēm.

"Atceros, ka visur bija asiņainas lupatas un krāmi. Cietušos mēs pēc iespējas ātrāk centāmies nogādāt mediķu uzraudzībā.

Pirmos līķus mēs atradām pirmā vagona vējtverī, bet mašīnista un viņa palīga mirstīgajām atliekām nespējām tikt klāt," stāstīja ugunsdzēsējs Tinass Pajo.

Pēdējais cietušais no incidenta vietas tika aizvests divas stundas pēc katastrofas. Valdības komisija savā ziņojumā pēc tam rakstīja, ka glābšanas darbi bijuši nesaskaņoti un darbinieki viens otram esot vairāk traucējuši nekā palīdzējuši.

Negadījums tiek slēpts no medijiem

Centrālās komisijas darbiniekiem uzdevums bija paslēpt šo notikumu no medijiem, kas viņiem diezgan veiksmīgi galu galā arī izdevās. 

Visus cietušos aprūpēja par valsts naudu, bet bojā gājušo ģimenēm tika atrasti labāki mājokļi.

Vienīgie, kas pretojās un bija gatavi runāt, bija dzelzceļa stacijas darbinieki, taču arī viņi ātri vien tika apklusināti, vēsta laikraksts "Postimees".

Jau stacijā rokudzelžos saslēgts tika Sapunovs, bet viņa palīgs Mjae aiz restēm nonāca vēlāk, jo traģēdijā smagi cieta un nonāca slimnīcā.

Pastāvēja iespēja, ka avārijā vainīgs bija dežurants, kurš sajaucis luksofora gaismas, taču izmeklētāji par vainīgiem atzina Sapunovu un Mjae.

Sapunovs tika notiesāts uz deviņiem gadiem, bet Mjae saņēma sešu gadu ieslodzījumu. 

Protams, kā šādos gadījumos pienākas, neiztika arī bez prēmijām. Tiesa, tās nesaņēma glābēji, bet gan Igaunijas Dzelzceļa iecirkņa priekšnieks un viņa palīgi, kā arī Igaunijas Dzelzceļa kustības nodaļas priekšnieks.

Sapunovs un Mjae tika notiesāti par stacijas pamešanu sarkanā signāla laikā, kā arī par tehniskās apkalpes dezinformēšanu par vilciena tehnisko stāvokli un nepadomātu rīcību vadot vilcienu.

Paziņojumā bija teikts, ka mašīnists un viņa palīgs valstij nodarīja 333 780 rubļu lielus zaudējumus, bet Tallinas dzelzceļa depo - 43 745 rubļus lieli zaudējumi.

Neveiksmīgais 1980. gads

Šo gadu Igaunijas dzelzceļa satiksmes vēsturē vairs nekas nespēs izmainīt, taču tā gada notikumi mūžam paliks vēstures grāmatās.

Dzelzceļa darbinieki daudz lietoja alkoholu un visa gada laikā kopumā tika atlaisti teju 400 darbinieki par "dzeršanu" darba laikā.

Jūlemistes stacijā pat vienā no vagoniem atradās liels daudzums konjaka, kur darbinieki regulāri devās atpūsties.

Zīmīgi, ka pavisam neilgi pirms katastrofas Baltijas stacijā Igaunijai izdevās izbēgt no vēl vienas katastrofas – Tartu pilsētā pa vienu sliežu ceļa ar stāvošu degvielas ešelonu tika izlaists pasažieru vilciens.

Tāpat netālu no Rakes-Vjagevas pāris stundas pirms vilciena došanās cauri pilsētai tika atklāts bojāts sliežu posms.