S 31.10.2020.

Beirūtas sprādziens - vēsturiski spēcīgākā eksplozija, kurā nebija iesaistīta kodolenerģija

Beirūtas sprādzienā sagrauta ēka

FOTO: EPA/Scanpix

Ar enerģiju, kas atbrīvojās Beirūtas sprādzienā, varētu gadu apgādāt vairāk nekā 100 saimniecību. 

4. augustā vairāki spēcīgi sprādzieni satricināja Beirūtas ostu, no kuriem spēcīgākais bija vēsturisks, proti, tas bija vēsturē spēcīgākais sprādziens, kurā nebija iesaistīta kodolenerģija. 

Kā rakstīts jaunā pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā "Shock Wawes", nekad iepriekš tik liels sprādziens nav tik labi dokumentēts. Sprādziena mirkli iemūžinājuši daudzi aculiecinieki, uzskatāmi parādot, cik postošs un spēcīgs tas bija. 

FOTO: S. E. Rigby, T. J. Lodge, S. Alotaibi, A. D. Barr, S. D. Clarke, G. S. Langdon & A. Tyas, Shock Waves 2020

Nesen Lielbritānijas inženieri izanalizēja 16 šādus aculiecinieku video, kas bija uzņemti no dažādām lokācijām, un noskaidroja sprādziena spēku.  

Atklājās, ka eksplozija bija ekvivalenta 550 līdz 1200 tonnu trotila detonācijai. Tie ir aptuveni 5% no 1945. gada 6. augustā ASV Hirosimai uzmestās atombumbas sprādziena spēka. 

Beirūtas sprādziens arī atbrīvoja aptuveni viens gigavatstundu enerģijas, kas ir tikpat, cik vienā stundā saražotu vairāk nekā trīs miljoni saules enerģijas paneļu vai 412 vēja turbīnu. Tas ir pietiekami, lai gadu ar elektrību nodrošinātu vairāk nekā 100 saimniecību. 

Beirūtas sprādzienu, kurā bojā gāja vismaz 180 cilvēku un tika ievainoti vairāk nekā 6000 cilvēku, izraisīja ugunsgrēks, kas skāra 2750 tonnas amonija nitrāta. Pēc sprādziena izveidojās masīvs, sēnei līdzīgs mākonis, ko veidoja toksiskas slāpekļa dioksīda gāzes.

Eksplozija nopostīja daudzas ēkas, atstājot 250 tūkstošus cilvēku bez pajumtes. Sprādzienā tika nopostītas arī milzīgās tvertnes, kur glabājās 85% valsts graudu krājumu. 

“Pēc tam, kad mēs redzējām šo sprādzienu, mēs gribējām veikt analīzi un saprast, kas īsti notika Beirūtā, kā arī sniegt informāciju, kas varētu palīdzēt labāk sagatavoties šādām katastrofām,” komentēja pētījuma galvenais autors Sems Rigbijs.

Redaktors iesaka