Sabiedrībā attieksme pret ielu mākslu ir dažāda – kamēr daži spēj izbaudīt šī "radošā huligānisma" produktus, citi to uzlūko tikai un vienīgi kā vandalisma aktus, kuriem nav vietas pilsētvidē. Par to, kas ir ielu māksla un kāpēc šis kultūras fenomens ir svarīgs, sarunā ar sociālo tīklu lapas "Rīgas Sienas" uzturētāju, kurš vēlējās palikt anonīms, noskaidroja portāls "Apollo".

Redaktora piezīme - portāls "Apollo" stingri iestājas pret nelikumīgām mākslas izpausmēm un šī raksta mērķis ir atspoguļot konkrētu parādību, nevis popularizēt nesankcionētas mākslinieciskās aktivitātes.

"Kaut kādā ziņā esmu fotogrāfs - ja mēģina definēt personu, tad tā varētu būt viena no lietām, kas definē mani vairāk kā citas, jo tas ir tas, ko es daru ikdienā, neatkarīgi no tā, vai es bildētu sienas vai nē. Kas vēl es esmu… Interesanti. Man patīk plašāka cilvēka definīcija - ka cilvēks ir bezspalvains divkājis," stāsta "Rīgas Sienas" veidotājs, minot, ka pats nodarbojas ar ilustrāciju un ik pa laikam rada arī ielu mākslas darbus. 

Tieši šī saikne viņu ir ieinteresējusi veidot "Rīgas Sienas" - interneta vidē atrodamu "personīgo arhīvu", kurā apskatnieks ievieto darbus, kas viņu ir ieinteresējuši. Dažkārt tie ir grafiti, citkārt uzlīmes un mākslinieku "tagi" - kaligrāfiski veidoti paraksti, kurus nezinātāji varētu noturēt par parastiem švīkājumiem.

FOTO: Rīgas Sienas

"Es biju mazs tīnis mazā lauku pilsētā, kuru drausmīgi interesēja hiphops. Sāku skatīties hiphopa dokumentālās filmas, teiksim, "Style Wars" un kas vēl tajā brīdī bija. Tas bija tāds klikšķis - "o, man arī gribās kaut ko stilīgu". Tur skanēja stilīgs "muzons", bija stilīga vieta, un tu uzreiz sev uzbur tādu ainu, kur tu esi lielpilsētā un dari to pašu, ko viņi.

Es nezinu, vai visām, bet manai mazpilsētai bija diezgan raksturīgi, ka tur ir kaut kādi cilvēki, kam domāšana ir vērsta uz "lielām lietām".

2

Grafiti principā nav hiphopa sastāvdaļa, bet tajā laikā vienkārši nebija pieejama cita informācija," par savas intereses pirmsākumiem vēsta apskatnieks. Viņš stāsta, ka tajā laikā aktīva bijusi arī interneta forumu kultūra - bijušas vairākas vietnes, kurās cilvēki ir dalījušies ar saviem ielu mākslas darbiem, veidojot savdabīgu interneta arhīvu. Par saviem darbiem "Rīgas Sienu" dibinātājs nerunā - katram māksliniekam ir savs rokraksts, pēc kura viņu var atpazīt.

FOTO: Rīgas Sienas

"Grafiti ir tāda "fīča", ka cilvēks, kurš, teiksim, krāso lielformāta darbu pa visu sienu, ir arī tas, kurš atstās tagu uz elektrības kastītes. Darbam principā ir tikpat liela vērtība, kā labi izpildītam tagam. Uz to ir jāskatās kopumā, tas ir vairāk tāds "no malas vērotāja" skatījums: "Man tie "tagi" nepatīk, man patīk tikai tas, kur ir daudz smuku krāsu." 

Piemēram, tu paskaties uz sienas gleznojumu un nodomā: "Kurš to izdomāja, kā tas notika?" 

Un tad tu paskaties uz "tagu" un saproti - šitais džeks ir tas, kurš ir ieguldījis nenormāli daudz laika un enerģijas. Kur tāds talants, ka tu vari izdomāt burtu formas, kā tās sagriezīsies, un muskuļu atmiņa ir tā uztrenēta, ka tu to visu vari izdarīt ļoti ātri.

2

Tādā ziņā es neiekrītu nevienā kategorijā, tāpat kā arī lielākā daļa grafiti mākslinieku," stāsta intervijas viesis.

FOTO: Rīgas Sienas

Ir grūti novērtēt darbu, ja trūkst pienācīgu zināšanu par konkrēta mākslas veida vēsturi un paņēmieniem. Pēc kādiem kritērijiem savā "arhīvā" vadās "Rīgas Sienas"?

"Es principā salīdzinu ar Eiropas līmeni. Latvijai ir tipiskāks anti-grafiti, nedaudz trash (apzināti bezgaumīgs - redaktora piezīme) stils, kas man personīgi tik ļoti nepatīk. 

Tas arī atspoguļojas manās fotogrāfijās – es vairāk bildēju tīras līnijas. Bet varbūt tas arī ir tāpēc, ka tie, kuri krāso "trash" stilā, ir jau cita paaudze, tas ir subjektīvi.

Es pirms dažiem gadiem satiku vienu fotogrāfu, kurš darbojās Berlīnes scēnā, ja nemaldos, vairāk gan kā fotogrāfs, nevis "krāsotājs". Un viņš teica: "Atbraucu uz Latviju un skatos… nu bāc." Uz ielām ir grūti atrast kaut ko jēdzīgu garāmgājējam, bet, ja tu sāc izpētīt vidi, tad atrodas lietas, kas ir vienkārši wow.

FOTO: Rīgas Sienas

Jautāts par to, kāpēc tieši ielu mākslinieki izvēlas veidot savus darbus neatļautās vietās, apskatnieks atbild, ka "Rīgā principā nav brīvu sienu. Kādreiz bija doma izdarīt to uz Salu tilta. Saprotu, kāpēc tas nav izdarīts, jo cilvēki tomēr visu laiku staigā garām, bet vajadzētu atrast tādu vietu.

Bet par jautājumu, vandalisms vai māksla - ir gandrīz analoga lieta, kas varbūt rezonētu ar plašāku sabiedrību. Skeitošana (braukšana ar skrituļdēli - redaktora piezīme) - vai tas ir sports, vai arī viņi tikai lauž un plēš kaut ko? Atbilde ir gan, gan. Tas ir gan vandalisms, gan māksla."

"Rīgas Sienu" uzturētājs gan pauž, ka šis vandalisms var būt attaisnojams, vismaz pašu mākslinieku ieskatā: "Plašākajā grafiti subkultūras skatījumā, kas ir arī mans skatījums, cilvēki to dara sava prieka pēc, un viņiem ir vairāk vai mazāk vienalga par pārējiem. Izņemot varbūt baznīcas, svaigas fasādes un privātmājas, bet vispār publiskā vietā tas ir pilnīgi attaisnojami. Otrs skatījums, kas ir niansētāks skatpunkts, ir - grafiti ar politisku vēstījumu, kas runā par problēmām sabiedrībā. Latvijā tas vispār nav izplatīts.

Ir tāda lapa "Ielu filozofija", kas velk uz to pusi, bet ne gluži. Es esmu tikai par to, ka tas tiek iepīts grafā, jo vairāk tas kontrastē ar mārketingu un reklāmām, jo labāk.

Ko esmu dzirdējis no māksliniekiem - viņi jau neprasa redzēt tās reklāmas, tāpat kā cilvēks parastais neprasa redzēt grafiti. Kur tad ir atšķirība?

2

Bet jā, es esmu tikai "par" politiski, sabiedriski atbildīgu grafiku, kas ir publiskā vietā, pievērš uzmanību un liek cilvēkam aizdomāties par iemeslu, kāpēc kāds veltīja savu laiku, enerģiju un riskēja ar naudas sodu, lai nodotu šo vēstījumu. Rietumeiropā tas ir daudz izteiktāk, bet šeit reti gadās redzēt kaut ko tādu. Un arī tad, kad gadās, ne vienmēr gribas to fotografēt, jo reizēm vēstījums pats par sevi mēdz būt infantils."

Apskatnieks gan pauž, ka Latvijā "sociāli aktīvs" grafiti nav tik bieži sastopams.

"Nāk prātā latviešu kūtrums, bet man šķiet, ka šāds attaisnojums ir vien izvairīšanās no atbildes. Kāpēc tā nav… Godīgi sakot, neesmu pētījis, kā ir pārējā Austrumeiropā, bet tā varētu būt komunistiskā bloka ietekme. Tas būtu baigi labs pētījums, jo vecākie grafiti mākslinieki Latvijā ir no 80. gadu vidus. Piemēram, Amsterdamā bija grafiti, kas runāja par sociālām lietām, jau pirms ienāca amerikāņu stila grafiti. Grafiti ir bijis vienmēr un visur, bet nezinu, cik daudz tas bija "padomju blokā". Tas vienkārši nepacēlās kā izpausmes veids, kā darīt savu balsi zināmu.

FOTO: Rīgas Sienas

Tikmēr Rietumos, kur ir lielāka vārda brīvība, tas, ka tu uzraksti "Gorbačovs = l*hs", nenesa tik lielu svaru, un tāpēc arī tur "sociālais grafiti" attīstījās vairāk. Tā ir mana hipotēze, bet man nav konkrētas atbildes."

Lai arī apskatnieks vairs aktīvi nenodarbojas ar ielu mākslu, viņš to arhivē. Jautāts par šāda soļa nepieciešamību, viņš atbild, ka galvenais motivācijas avots no sākuma ir bijusi savas garlaicības kliedēšana un fotogrāfa iemaņu spodrināšana.

Foto: "Rīgas Sienas" fotografētie darbi

"Dažādība ir vēlama, bet ne galvenais. Viens no kritērijiem, kas man ir svarīgs, ir tas, ka darbs ir mazliet smieklīgs. Otrs kritērijs principā ir "patīk, nepatīk", un tas ir atkarīgs no izpildījuma kvalitātes, vietas. Var būt arī sliktāks izpildījums, bet fantastiska vieta, un tad es ielieku bildi tieši tāpēc, ka paskat - cilvēks ir izdomājis to izpildīt šeit.

Es bieži skatos uz darba un vides kontrastu, kā to var kompozicionāli iepīt ielas bildē.

2

Kāds ielu mākslinieks minēja, ka tas, kas mani atšķir no visiem pārējiem, kas bildē grafiti, ir tas, ka es iepinu iekšā vidi. Pirms man to pateica, es nebiju to apzinājies, bet pēc tam sapratu - jā, es to daru, un nu jau apzināti cenšos iepīt kontekstu. Bildēs nav cilvēku, nav mašīnu, ir tikai pilsētvide un grafiti darbs. Sākotnēji es bildē vienmēr iekļāvu arī visus "tagus", lai viss būtu redzams. Bet tagad cenšos izcelt to, kas iekrīt acīs - vienu "tagu", vienu mākslinieku, pat ja apkārt ir vēl citi."

FOTO: Rīgas Sienas

Viņš min, ka "Rīgas Sienas" primāri ir bijušas domātas citiem grafiti māksliniekiem, taču ar laiku lapa ir guvusi arī ievērojamu sekotāju loku ārpus "profesionālajām aprindām". Veidojot projektu, apskatniekam ir radusies arī akadēmska rakstura interese.

"Es gribētu kaut kad nākotnē, vienalga, pēc gada vai 20 gadiem, izdot grāmatu, kam ir akadēmiska vērtība. Ja to izlasīs cilvēks, kurš neko nesaprot no grafiti, varbūt viņš tā arī neko nesapratīs, bet tas vismaz būs objektīvs, vēsturisks dokuments ar atsaucēm, intervijām, žurnāliem, no pašiem sākumiem Latvijā līdz gadam, kad tas tiks pabeigts. Kaut ko tādu, ko arī pēc 30 gadiem varētu paņemt Mākslas akadēmijā vai bibliotēkā un teikt: "Lūk, šis ir labs dokumentējums konkrētajam periodam vēsturē."

Seko mums arī Instagram un uzzini visu pirmais!