Ikkatrs izvēlas brīvo laiku pavadīt pēc saviem ieskatiem - dažus uzrunā vietējo mežu sniegtais miers un svaigais gaiss, citus ik pēc pāris mēnešiem vilina silto zemju saule. Šī stāsta varonis, kura identitāti esam anonimizējuši, baudu gūst apmeklējot vietas, par kuru eksistenci vairums nenojauš un pat neiedomājas tās meklēt.

Portāls "Apollo" atgādina - šis "vaļasprieks" ir ne vien potenciāli dzīvībai bīstams, bet arī nelikumīgs.

Par "bradātāju" piedzimst, nevis kļūst

"Katram šī nodarbe nozīmē ko citu un katrs tai ir pievērsies savu iemeslu dēļ – es varu atklāt tikai savu pieredzi," jau pašā sarunas sākumā bilst Jānis (vārds mainīts). Vīrietis, kurš darbojas militārajā nozarē, atklāj - viņaprāt, par īstu bradātāju (termins, ar kuru apzīmē pamesto objektu pētniekus) piedzimst, nevis kļūst. 

FOTO: No personīgā arhīva

"Bērnību pavadīju laukos, kur caurām dienām staigāju pa mežiem. Reizēm gadījās atrast pamestas viensētas – tas bija patiesi patīkami," stāsta Jānis.

Kad vīrietis jau pieaugušā vecumā pārvācies uz Rīgu, viņš kādas pastaigas laikā Mežaparkā ieraudzījis pirmo sētu, kas bijusi tik gara, ka radies jautājums – "kas gan tai ir otrā pusē?"

Jānis atradis vietu, kur sētai bijis iespējams tikt pāri, un atradis termināli. Vīrietis atminas, ka tajā laikā tas bijis pilnībā pamests.

"Tur nebija nekādas kustības, neviena cilvēka. Ļoti baudāms objekts, ļoti baudāma pieredze. Man bija "āķis lūpā" – sapratu, ka pamestas industriālās būves ir tas, ko meklēšu vēl vismaz pāris nākamos gadus," stāsta Jānis. Viņam tobrīd bijuši vien 19 gadi.

Vīrietis bilst, ka viņš visvairāk novērtē vietas, kurās ir palicis pēc iespējas vairāk autentisku artefaktu. Militārais mantojums visbiežāk esot tik ļoti izpostīts, ka tur, izņemot plikas betona sienas, nekā vairs nav, savukārt industriālajās būvēs un civilās aizsardzības objektos parasti vēl ir pietiekami daudz aprīkojuma un dokumentācijas, pēc kurām var spriest par pagātni.

FOTO: No personīgā arhīva

Sākotnēji Jānis pamestos objektus meklējis pats, taču ar laiku atradis domubiedrus tolaik aktīvās pašmāju mājaslapas "bradātaji.lv" forumā.

Vīrietis lapu lasījis aptuveni gadu, līdz arī viņam radusies vēlme izteikt savu viedokli un sekojoši - iepazīties ar cilvēkiem, kuriem ir līdzīgs viedoklis. Ar laiku radusies kompānija, kura kopīgi bradājusi "burtiski caurām naktīm".

"Cik zinu, tajā laikā bija tikai viena īsta bradātāju komūna – mūsējā. Bija daudzi bariņi, kas kopīgi bradāja tāpat vien. Mums bija noīrēts pat vesels dzīvoklis, kurā ierīkojām sava veida muzeju. Pašlaik ir cilvēki, kas šo nodarbi ir komercializējuši – esmu dzirdējis, ka kaut kas notiekot Andrejsalas bumbu patvertnē, taču tajā laikā nekā tāda īsti nebija," stāsta Jānis.

FOTO: No personīgā arhīva

Vīrietis precizē, ka ne visi, kas nodarbojas ar pamesto objektu izpēti rīkojas vienādas motivācijas vadīti.

"Es teiktu, ka ir trīs veidu bradātāji – tādi, kas, tāpat kā es, dodas pārgājienā paša objekta dēļ, otri dodas kompānijas dēļ un trešie – "aiz neko darīt". Pēdējos gan es par "ložņām" jeb bradātājiem nesauktu, taču tas, iespējams, ir terminoloģijas jautājums," secina Jānis.

FOTO: No personīgā arhīva

Draugu kompānija kopā ir "bradājuši" aptuveni septiņus gadus, taču tad viņu ceļi pamazām šķīrušies.

"Katra bradātāja dzīvē pienāk laiks, kad vienas vietas jau ir apskatītas, otras cilvēks baidās izpētīt un zina, ka tajās nekad nelīdīs, bet trešās ir tās vietas, kuras bradātājs vienkārši nespēj atrast. Tad rodas sajūta – savu es esmu "atbradājis", laiks beigt," stāsta vīrietis. Viņam šis punkts gan neesot pienācis, jo svarīgāks par pašu objektu kļuvis pats "bradāšanas" process.

Pamestās pasaules vilinājumi un riski

Kas ir galvenā motivācija līst visu aizmirstās un potenciāli bīstamās vietās? Jānis uzskata, ka "katrā ir kaut kāds brīvības gars – ir pietiekami daudz cilvēku, kuri nevēlas, lai viņiem dod jau ko gatavu, kas vēlas meklēt un atklāt paši". Kā piemēru viņš min radioamatierus - cilvēkus, kas arī mūsdienu attīstītās rūpniecības laikā paši būvē savas iekārtas".

» Idillisks tirkīzzils ezers Spānijā izrādās toksisks. Pēc peldes daudzi bilžu tīkotāji nokļuvuši slimnīcā

"Katrā objektā ir kaut kas savs, unikāls. Man patīk risināt problēmas. Lai iekļūtu bez pēdām, ir jāatrisina virkne problēmu, kas man ļoti patīk.

Man augstākais atalgojums ir atrast vietas, kurās pēc iespējas ilgāk neviens nav bijis.

Šādās vietās mani pārņem īpaša sajūta, kuru pat nevaru īsti aprakstīt vārdos," atklāj bradātājs.

FOTO: No personīgā arhīva

Vīrietis min, ka viņa galvenais ekipējums ir rokas un kājas - viņš pagaidām vēl nav dzirdējis par bradātājiem ratiņkrēslos, lai arī neizslēdz, ka tas ar laiku būtu iespējams. Ekipējuma daudzums ir atkarīgs no tā, "cik ilgi grib dzīvot", ironizē Jānis.  

Bradātājs atklāj, ka "vairumam pietiek ar minimālu sagatavošanās bāzi, pārējais ir atkarīgs no paša objekta specifikas – pārsvarā šādās vietās nav elektrības, līdz ar ko noderīgs ir lukturis. Tālākais – cimdi, ērti apavi, tas arī viss".

FOTO: No personīgā arhīva

"Taisnību sakot, kamēr cilvēks skatās apkārt un domā līdzi, teikšu, ka bradāt ir drošāk nekā vienkārši iet pa ielu, kur ir pārāk daudz citu cilvēku, kas var būt aizdomājušies pie stūres," min Jānis.

Viņš uzsver, ka pamestās vietās cilvēks parasti ir viens vai ar kompāniju, kura, visticamāk, ir tikpat sagatavojusies un gatava pieskatīt savus biedrus, taču uzsver, ka savi riski nodarbei, neapšaubāmi, ir.

» Foto: Kalnciema ielas izdegušais grausts pēkšņi pārdots izsolē

"Protams, pastāv briesmas izkrist caur kādu caurumu grīdā. Ik pa laikam sanāk dzirdēt par kādu, kas alkohola reibumā iekrīt lifta šahtā slavenajā nepabeigtajā Dzemdību namā pie vienas no lielākajām Rīgas slimnīcām," stāsta vīrietis.

Viņš atminas, ka pagājušajā gadā kāds 18 gadus vecs jaunietis nomiris, nokrītot no viena jumta uz otra – tas bijis kritiens no nieka trīs metru augstuma. Puisis guvis nāvējošas traumas un nomiris slimnīcā.

"No vienas puses – 18 gadi ir ļoti īss laika posms, kuru dzīvot uz šīs pasaules, taču, cik saprotu, viņš ir bijis īsts "urban exploring" ("bradāšanas" termins angļu valodā) entuziasts un nomiris darot to, kas viņam patiešām patīk. Šī nāve noteikti nebija ātra un nesāpīga, taču filozofiskā izpratnē pieņemu, ka arī es labprātāk nomirtu darot to, kas man patīk, nekā kādā citā veidā," min Jānis.

Bradātājs atklāj, ka, viņaprāt, labākā nāve ir savā gultā, miegā. Nākamā labākā – darot to, kas tev patīk. Jānis citē slaveno rakstnieku Čārlzu Bukovski: "Atrodi, ko tu mīli un ļauj, lai tas tevi nogalina".

Katrs ir atbildīgs par savu dzīvību un nāvi

Bradātājs stāsta, ka "urban exploring" pašlaik kļuvis populārāks nekā jelkad iepriekš - ja agrāk cilvēki, kas ar to nodarbojās, tika uzskatīti par dīvaiņiem, tad tagad tam tiek veltīti pat televīzijas šovi. 

"Es domāju, ka bradāšana nekur nepazudīs, jo vienmēr būs ceļotāji, kas vēlas kaut kur doties pašu spēkiem, darīt paši – un tie jau tie bradātāji ir," saka Jānis.

Popularitāte un interesentu skaits gan nenozīmē, ka šis vaļasprieks ir likumīgs un plaši atļauts. Bradātājs atklāj, ka šai nodarbei ir arī savi tiesiskie riski.

"Šobrīd saskaņā ar Rīgas Domes normatīvajiem aktiem atrasties graustos ir aizliegts, lai gan neesmu dzirdējis ne par vienu bradātāju, kurš būtu par to sodīts. Atrasties aizliegts ir arī norobežotās dzelzceļa teritorijās – man pašam reiz ir lūgts pazust no šādas vietas," atminas Jānis.

FOTO: No personīgā arhīva

"Lielākoties gan bradāšana ir tāda nodarbe, kas nevienam neko ļaunu nenodara – ar to nodarbojas cilvēki, kuri cenšas aiz sevis neatstāt nekādas pēdas, neko nesabojāt un vienkārši baudīt dzīvi tā, kā tiem patīk," saka bradātājs.

Gadījumos, kad atbraucot policijas pārstāvji, viņus galvenokārt interesējot "nelūgtā viesa" motivācija. Vīrieša pieredze liecina, ka policija parasti lūdz atvērt somu un izkrāmēt no kabatām visu saturu, lai pārliecinātos, ka cilvēks tiešam ir tas, par ko uzdodas. "Cilvēki mēdz būt dažādi – ir narkomāni, metāla zagļi, dažādi indivīdi, kuru intereses nav tās labākās," stāsta vīrietis.

» Sodi vairāk nekā 7600 eiro apmērā, kas pieaug katru nedēļu. Marijas ielas grausta stāsts

Jānis gan ir pārliecināts, ka policisti ātri vien atpazīst cilvēkus, kas ir ieradušies postīt no tiem, kuri vienkārši vēlas aplūkot objektus.

"Kad policija redz, ka tev somā ir fotokamera, statīvs, virve, gāzmaska, pārtika, blašķe ar ūdeni un rezerves baterijas, viņiem ir skaidrs, ka cilvēks ar šādu aprīkojumu nebūs ieradies ne zagt, ne lietot kādas vielas," saka bradātājs.

Gandrīz visi policisti, ar kuriem vīrietim ir gadījies runāt pēdējā laikā, ir dzirdējuši, kas ir bradātāji. Viņiem uz to esot dažāds skatījums, taču pārsvarā tie "pakratot ar pirkstu" un viss – palaiž vaļā. Tas gan nenozīmē, ka tiesisko seku nekad nav.

"Policija var piemērot arī pantu par sīko huligānismu, ja tās darbinieks uzskata, ka esi rīkojies nepareizi vai apdraudi citus," brīdina bradātājs.

FOTO: No personīgā arhīva

Viņš atminas, ka pirms kāda laika ziņās izskanējis stāsts par jaunieti, kurš bija uzrāpies mājas fasādē. Kad viņam esot jautāts par viņa motivāciju, jaunietis esot atbildējis, ka "jutis nepārvaramu vēlmi uzkāpt", tādēļ arī kāpis.

"Uz fasādēm laikam nevajadzētu kāpt, īpaši ņemot vērā to, ka zem tām mēdz būt arī citi cilvēki.

Ja apdraudi dzīvību, tad tikai savu – tas varētu būt sava veida zelta likums," bilst bradātājs.

Viņš min, ka bīstamās vietās ņem līdzi aizzīmogotu aploksni ar notariāli apstiprinātu dokumentu, kurā atklāts, ka viņš ir rīkojies pats un nevienam nav prasījis atļauju - tas tiek darīts, lai viņa nāves gadījumā nevienu nevainotu.

"Neuzskatu, ka manis dēļ būtu jācieš kādam citam," saka Jānis.

Galvenais - zināt, kur dodies

"Tas, kas mani pārsteidz, ir cilvēku nezināšana un necenšanās zināt, uz kurieni tie dodas un ar ko varētu sastapties. Militārpersonu aprindās slavens kļuvis kāds video, kurā divi vai trīs jaunieši bija iekļuvuši armijas bāzē parokoties zem tās žoga un devās uz radara torni, lai uzkāptu tajā. Video pusaudži saka, ka gribējuši "uzkāpt tornī, kur tas kociņš griežas". Uzkāpjot strādājošā radarā, protams, iespējams iegūt starojumu, kas var radīt veselības problēmas," stāsta bradātājs.

FOTO: No personīgā arhīva

Jānis min, ka ir pārsteigts, cik vieglprātīgi cilvēki kāpj drenāžas un kanalizācijas caurulēs. Ja kanalizācijā cilvēki parasti dodas ar dažādiem aizsarglīdzekļiem, vismaz aizsargtērpu un gāzmasku, tad lietus ūdens caurulēs daudzi mēdz līst tāpat vien, šortos un čībās, nepadomājot, ka uz ielām mēdz nokārtoties dažādi dzīvnieki un cilvēki.

"Nesen lasīju grāmatu, kurā bija minēts, ka drenāžas caurulēs parasti mikrobioloģiskais piesārņojums aptuveni tikpat lielā līmenī, kā kanalizācijas kolektoros. Ūdens, protams, izskatās tīrāks, taču, dabūjot šāda ūdens šļakatas sejā, mierīgi var iedzīvoties dažādos parazītos un slimībās," stāsta bradātājs.

Ja vīrietis ir ieplānojis doties kādās caurulēs, viņam vienmēr līdzi esot gāzmaska. Jānis atklāj, ka "daudzi nemaz nezina, ka baktērijas un vīrusi galvenokārt nokļūst gaisā no jūras un ezeru ūdens mikroskopiskiem pilieniem, kas gaisā izžūst un atbrīvo dažādus mikroorganismus". 

FOTO: No personīgā arhīva

Viņš piebilst, ka "Lielbritānijā, kā arī citās attīstītajās valstīs, ir dienesti, kas kanalizācijas sistēmās meklē lietas, kuras kāds ir pazaudējis. Šie speciālisti bieži strādā bez gāzmaskām - šo cilvēku prognozētais dzīves ilgums esot pat par desmit gadiem īsāks, kā parastam cilvēkam."

Viņš bilst, ka mūsdienu medicīna spēj paveikt daudz ko, taču galvenokārt esot jāsargā pašiem sevi un pirms dažādu objektu apskates vienmēr būtu jāgūst plašāks priekšstats par to, kas ir sagaidāms.