Šīs pandēmijas laikā nācies saskarties ar nezināmo ik uz soļa, un, lai arī daudzi ar "jauno normālo" sākuši aprast, joprojām valda liela neziņa par tuvāko nākotni, kas ietekmē cilvēku labsajūtu. Par situāciju Latvijas sabiedrībā un valdības lomu tās labklājībā Covid-19 pandēmijas laikā sarunā ar portālu "Apollo" stāsta mediju eksperts Sergejs Kruks un Veselības ministrijas Komunikācijas nodaļas vadītājs Oskars Šneiders.

Kruks atzīst, ka viena padoma, kā šo krīzi varētu pārdzīvot, nav. Tas pierādījies arī nupat veiktā pētījumā, kura ietvaros noskaidrots, cik patiesībā cilvēki atšķirīgi reaģē uz jauno realitāti. 

"Ir tādi, kuri krīt panikā, ir tādi, kuri saprot, ka ar šo vienkārši jāsadzīvo, kā arī ir tādi, kuri kritizē medijus un izvairās no publikācijām. Pastāv noteiktas grupas, kas ir jāidentificē, kā arī mediju vēstījumiem ir jābūt dažādiem," teic eksperts.

Viņš stāsta, ka pār visām šīm grupām "šobrīd dominē valdība".

"Mēs papētījām publikācijas septiņos medijos pirmā Covid-19 viļņa laikā un jāteic, ka tik tiešām dominē informējošs saturs, statistika un ierobežojumi. Pavisam maz tiek runāts par personīgajām pieredzēm. Tikai 3% sastādīja cilvēku, kuri saskārušies ar šo slimību, finansiālajām problēmām vai kurus citādi skārusi šī pandēmija, stāsti. Lielākā daļa ir ekspertu un valdības viedokļa publicēšana," skaidro Kruks.

Tiesa lasītāji šādus cilvēku pieredzes stāstus mēdz pozicionēt kā panikas celšanu. Mediju eksperts skaidro, ka, runājot par interneta medijiem, komentārus tajos raksta ļoti maz cilvēku un viņu rakstīto nevajag uztvert kā vairākuma viedokli.

"Tas vienkārši ir vēl viens veids, kā izlikt savas emocijas. Vajag uztvert, ka tā ir neliela cilvēku grupa un viss. Viņi nereprezentē visu viedokli. Mēs nezinām, ko domā tie, kuri nekomentē. Arī mūsu pētījumos pierādīts, ka jocīgus komentārus raksta vien 4% cilvēku, un, apskatot IP adreses, atklājas, ka tie ir vieni un tie paši cilvēki. Nevajag domāt, ka šie cilvēki reprezentē Latvijas sabiedrības viedokli. 

Šādi personu stāsti palīdz labāk izprast pasaulē notiekošo.

6

Ar Covid-19 kaut kādā veidā saskārušies 20% sabiedrības. Šo cilvēku solidaritāte ir samazinājusies, jo viņi jūt, ka atlikušie 80% negrib saprast, ko viņi ir pārdzīvojuši.

Ir svarīgi veicināt to atlikušo 80% iejūtību.

6

Tā ir valdības kļūda, ka grib visu uzreiz - lauzt, sist un sodīt, nevis izprast abas iesaistītās puses un tīri cilvēcīgi aicināt būt iejūtīgiem. Diemžēl tas ir mūsu politiskās komunikācijas stils. Uzreiz bliezt, nevis lēni, ilgi un pacietīgi skaidrot un darboties," teic Kruks.

Kā vienu no galvenajām šī brīža problēmām mediju eksperts min to, ka ne valdība, ne mediji nepazīst sabiedrību. Uztver sabiedrību kā kaut ko vienotu un nenoskaidro iemeslus tās rīcībai un izteicieniem.

"Piemēram, par maskām. Ne jau cilvēki iebilst konkrēti pret tām, bet gan protestē pret valdības centieniem piespiest kaut ko darīt vai nedarīt. Par sabiedrību ir jāinteresējas, jāskaidro un jārēķinās ar to," viņš turpina.

Veselības ministrijas Komunikācijas nodaļas vadītājs Oskars Šneiders atgādina, ka, runājot par Covid-19, ir skaidrs, ka situācija Latvijā nav unikāla.

"Tie iemesli, kas liek cilvēkiem noliegt realitāti, kurā mēs dzīvojam, iespējams, jāmeklē psiholoģiskos jautājumos. Iespējams, tā ir kaut kāda aizsargreakcija. Tomēr, vērojot saslimstību gan Eiropā, gan mūsu kaimiņvalstī Lietuvā, vēlme izvairīties no realitātes saskatīšanas ir ļoti tuvredzīga.

Mēs redzam, ka saslimstība palielinās arī Latvijā un visi šie ierobežojumi, šie profilakses pasākumi tiek ieviesti pamatoti un mērķtiecīgi.

6

Mērķis ir viens - nepieļaut slimības izplatības palielināšanos sabiedrībā, jo tas rada sarežģījumus ne tikai veselības aprūpes sistēmā, bet arī apgrūtinājumus ekonomikā. Daudzu uzņēmumu darbība ir būtiski apdraudēta, tāpēc visi ierobežojumi, kas tiek pieņemti, tiek pieņemti ar vienu mērķi - samazināt slimības izplatību," teic Šneiders.

Tiesa, Kruks uzskata, ka šobrīd valdība ir neziņā.

"Pavasarī tā paņēma visu uz saviem pleciem, ļoti patika visu ko aizliegt, bet tagad, situācijai atkal saasinoties, saprata, ka rezultāti ir tādi, kādi tie ir, cilvēki ierobežojumiem pretojas un nu valdība atbildību cenšas pārlikt uz citu pleciem.

Arī tā trakā raustīšana atstāj iespaidu. Piemēram, nesen izskanēja viedoklis, ka nevēlēšanās gadījumā bērnu uz skolu var nesūtīt. Bet nauda taču vecākiem ir jāpelna! 

Mūsu aptaujas dati liecina, ka resursu cilvēkiem nav daudz - no saviem iekrājumiem var izdzīvot ilgākais trīs mēnešus.

6

Jāsaprot taču, ka viens ir strādāt ofisos un ministrijās - viņiem alga nemainās, strādājot no mājām vai biroja. Bet tas, kuram pieder kafejnīca un kritiski samazinās apmeklētāju skaits. Ko viņam darīt? Ir jābūt skaidram vēstījumam cilvēkam, no kura prasa nodokļu samaksu un sociālo atbildību," teic Kruks.

Nopietnu iespaidu uz cilvēku pašsajūtu noteikti atstāj ne tikai mūžīgā neziņa un ierobežojumi, bet arī savas ikdienas darbu pārnešana digitālajā vidē. Eksperts uzskata, ka tas ir valdības uzdevums - domāt par palīdzības sniegšanu savai sabiedrībai šādā brīdī.

"Latvieši ir pieraduši visu pārdzīvot sevī un savas emocijas īpaši neizrādīt, tāpēc publiski mēs neredzam, kas patiesībā notiek mūsu sabiedrībā. Lielbritānijā, piemēram, protestē, bet pie mums kaut kā iekšēji pārdzīvo. Valdībai jādomā par kaut kādiem psiholoģiskās palīdzības instrumentiem, citādi no tās puses nāk pārsvarā iebiedējoši un nosodoši vēstījumi. Sen pierādīta lieta psiholoģijā ir tā, ka cilvēki nevar ilgstoši sadzīvot ar briesmām, viņi dzen tās prom.

Cilvēki nevar ilgstoši dzīvot restartā, varbūt tieši tas veicina kaut kādas sabiedrības daļas reakciju, ne jau ļauni nodomi," teic Kruks.

6

Šneiders pauž, ka iedzīvotāju atbalstam ir pieejami krīzes atbalsta numuri.

"Pavasarī bija šie krīžu telefona numuri psiholoģiskam atbalstam. Arī tagad, līdzīgi kā citās dzīves situācijas, šie krīžu telefoni ir pieejami. Tas ir viens no jautājumiem, kas būtu risināms speciālistu līmenī, lai psiholoģisko atbalstu nodrošinātu sabiedrībai lielākā mērā," viņš stāsta.

"Kaut arī latviešiem par dzīvi sūdzēties nav pieņemts," Kruks uzskata, ka ir jāanalizē savas iekšējās sajūtas un valdībai jāsaprot, ka sabiedrības rīcībai ir cēlonis.

"Visa pamatā ir bažas par savu nākotni, par to, kā savilkt galus, bet valdība neko nesola. Piemēram, kā notiek audzināšana ģimenē? Normāli vecāki taču nereaģē uz bērna spītību, bet gan meklē tās iemeslu. Pirms minūtes notikušais taču nav cēlonis tam konceptam. Acīmredzot, tam ir kaut kāds senāks cēlonis, kas bērnu novedis līdz šādai reakcijai. Tāpat arī ar protestiem pret maskām. Maska nav cēlonis, kas novedis pie šādas komunikācijas. To pierāda arī mūsu mediju analīze. Ir jāinteresējas par sabiedrības viedokli.

Ir jāinteresējas par to, kā mēs savelkam savas "vienkāršās dzīves" kopā. Tas ir tas, kas mūs kaitina," stāsta eksperts.

6

Viņš pauž, ka ir jāmaina komunikācija, jo tas neesot strīds par ierobežojumu ignorēšanu, bet gan par to, ka sabiedrība netiek sadzirdēta.

"Valdība piedāvā tikai ierobežojumus, bet nepiedāvā skatījumu uz priekšu," pauž Kruks.

Šajā laikā novērojama cilvēku attieksme ne vien pret varas iestādēm, bet arī vienam pret otru. Mediju eksperts uzskata, ka regulāra pieredzes stāstu pastāstīšana plašākai publikai veicinās cilvēku iejūtību un mazinās sabiedrības šķelšanās risku.

"Latvijas žurnālistikā problēma ir tāda, ka "vienkāršais cilvēks" parādās tikai komentāros, nevis rakstos. Visur ir eksperti un oficiāli avoti. Vajag vairāk cilvēku stāstu. Vajag, lai cilvēki dalās, kā pandēmija, piemēram, ietekmējusi viņu biznesus. Vajag iet pie cilvēkiem un uzzināt, kā viņi dzīvo. Publiski uzmanību pievērš vien tiem, kuri kliedz. Pārējiem jautājumus neuzdod, komentārus viņi neraksta, preses relīzes arī ne, tāpēc paliek greizsirdīgi, ka viņu pieredze nekur neparādās, ka viņus neviens nedzird un pieņem, ka visi ir vienādi," viņš skaidro.

Eksperts uzskata, ka ir jācenšas identificēt to neapmierināto cilvēku grupu un izprast, kāpēc tā ir.

"Viņi ir jāuzskata par racionālām būtnēm, kuri ir pārdzīvojuši šo krīzi, un pieņemt šo kā viņu psiholoģisko reakciju. Nevar taču visu laiku meditēt, kā to pieprasa. Cilvēkiem gribas negatīvo dzīt laukā, kas nozīmē, ka ir nepieciešama psiholoģiskā palīdzība un valdībai būtu jādomā par šādu palīdzības dienestu vai arī jāsniedz saprotamas garantijas, nevis kā ar dīkstāves pabalstiem. Valdība negrib uzņemties atbildību, un valdībai nav skatījuma nākotnē.

Ļoti svarīgi ir arī aptaujā noskaidrotais - uzticēšanās valsts iestādēm vairo cilvēkos optimismu.

6

Bet mūsu valdība šādas garantijas dot negrib. Viņi tikai prasa, lai esam solidāri un visi kopā, bet valdība kopā ar mums būt negrib," viņš stāsta.

VM runasvīrs Šneiders vērš uzmanību, ka neskaidrība par nākotni, par dzīvi turpmākajos mēnešos nomoka cilvēkus arī citur pasaulē, taču par dažādiem risinājumiem tiekot domāts.

"Šonedēļ valdībā tika prezentēta risku novērtējumu gradācija atbilstoši Eiropas komisijas pamatprincipiem, kur ir noteikti dažāda līmeņa riski, vērtējot Covid-19 saslimstības apjomu un tendences. Šeit ir noteikti četru līmeņu riski, un, atbilstoši katram no tiem, ir tie orientējošie rādītāji, pēc kuriem varētu tikt organizēta dzīve attiecībā uz pulcēšanos, tirdzniecību, izglītību, kultūras dzīvi, interešu izglītību un visu pārējo.

Protams, neviena tabula nevar precīzi atainot reālo situāciju. Vadoties no epidemioloģiskās situācijas, ir iespējami precizējumi vai nu reģionālā, vai valsts līmenī, paredzot ierobežojumus, ja tie ir epidemioloģiski pamatoti. Mēs redzam, ka arī citās Eiropas valstīs šie centieni maksimāli skaidrot, turēt ekonomiku atvērtu, ir noveduši pie tā, ka saslimstība pieaug un jāatgriežas pie stingrākiem ierobežojumiem, kā tas bija pavasarī," skaidro Šneiders.

Seko Apollo arī Instagram - viss aizraujošais, skaistais un svarīgais vienuviet!