Pazemošana, draudēšana un iespējama vardarbība. Raidījums izpētījis skaudro ikdienu Rīgas bērnudārzā (1)

Kā norādīja raidījumā, šī bijusi viena no ilgākajām operācijām šogad - žurnāliste bērnudārzā nostrādāja četrus mēnešus. Meklējot auklītes jeb pedagoga palīga vakances, viņa vasaras sākumā pieteicās darbam Rīgas 36. pirmsskolas izglītības iestādē. Kā norādīja raidījumā, bērnudārza izvēle bija nejauša.

Izglītības iestādes direktore Iveta Vitkovska pat bija gatava ņemt auklīti darbā, nesagaidot veselības pārbaudes rezultātus. Savukārt ģimenes ārste atteicās parakstīt sanitāro grāmatiņu bez pārbaudēm un rezultātus nācās sagaidīt.

Neskaitot saimnieciskos pienākumus - uzkopt telpas un mainīt gultas veļu - auklītēm arī jāpalīdz skolotājiem gatavoties rotaļnodarbībām, strādāt ar bērniem un nepieciešamības gadījumā jāvar pat aizvietot pedagogus.  

Taču 36. bērnudārzā jaunajai auklītei nekādas minimālās pedagoģiskās prasības netika izvirzītas, un arī pirms stāšanās darbā nebija nekādas instruktāžas par pareizo rīcību.   

"Jā, man teica, ka bērns ir svarīgākais, bet man nepaskaidroja, ko tieši tas nozīmē. Man teica, ka jāuztur kārtībā grupiņa un jāpalīdz audzinātājai pēc audzinātājas norādījumiem," stāstīja "Aizliegtā paņēmiena" žurnāliste. 

"Vasarā es vairākkārt prasīju audzinātājām, lai man saka, ko man darīt, kā man palīdzēt, viņas teica, lai es šobrīd uz to neiespringstu, jo tagad nodarbības nenotiek un, kad sāksies nodarbības, tad arī man pastāstīs."

Katram pedagogam savas "audzināšanas" metodes

Operācijas laikā bērnudārzā strādāja septiņi pedagogi. Katrai no viņām bija savas metodes, un vairums no tām vienaldzīgu atstātu tikai reto. Viena no viņām bērnu pazemoja un nosauca par "atpalikušu", kad tas nespēja izpildīt noteikto uzdevumu.

"Kvadrāts, skaties, kā šeit. Ko tu tur attēlo, ko tu tur attēlo? Tu vispār redzi, kas tur uzzīmēts?" audzinātāja krievu valodā jautāja bērnam. Bērnam sākot atbildēt, viņa paaugstinātā tonī atkārtoja jautājumu.

"Es redzu, es vienkārši nemāku..." atbildēja bērns. Viņam cenšoties uzdevumu izpildīt, pārmetumi turpinājās.

"Nē, tu paskaties, kāds tu esi. Es nezinu!" audzinātāja sacīja un pēc tam lika "apsēsties taisni", pagrūžot bērnu aiz galvas un paraujot aiz rokas. 

Bērna grūtībām nemazinoties, audzinātājas tonis neatmaiga un sākās apvainojumi.

"Nejēga aug, kas ne vella nezina, pat neredz, kas burtnīcā rakstīts. Seši gadi bērnam!" sacīja pedagoģe. 

"Atpalicis psiholoģiski, nav ko sevi mocīt," viņa turpināja.

Citas pedagoģes metodes ietvēra raustīšanu un strostēšanu. Video redzams, kā viņa bērnu, agresīvi raujot aiz rokas, nosēdina uz soliņa ģērbtuvē. Bērns pēc tam tur roku, aiz kuras tika rauts.

Citā epizodē viņa uz zemes sēdošu bērnu strauji aiz rokas uzrauj kājās un saka: "Kas ir! Cūku kūtī dzīvo arī mājās?"

Savukārt citai audzinātājai kā pieņemama metode šķiet biedēšana ar matemātiku. Raidījumā redzams, ka bērni gatavojas doties ārā un skaļi trokšņo. Audzinātāja uz to reaģē, nokliedzoties: "Klusums!"

"Cik var bļaut?" viņa turpina paaugstinātā tonī, kaut gan bērni ir apklusuši. 

"Neiesim ārā, ģērbsimies nost, iesim strādāt matemātiku."

Nepieļaujama vardarbība

Vērtējot video iemūžināto pedagogu rīcību, ģimenes psihoterapijas speciāliste Andrija Likova raidījumā tās komentēja, ka redzama gan fiziska, gan emocionāla vardarbība. 

"Tā ir biedējoša kliegšana uz bērniem, kur iestājas uzreiz auksts klusums un tās bērnu reakcijas vienkārši liecina par to, ka ir tas sastingums un nobīšanās, un šāda komunikācija un reakcijas nav pieļaujamas, tā ir emocionāla vardarbība pret bērniem," sacīja psihoterapeite.

Turklāt, viņasprāt, tā nav problēma tikai konkrētajā gadījumā, bet ir sistēmas problēma.

"Bērni tiek turēti ilgtermiņā lielos spriedzes apstākļos. Pieaugušie ar bērniem neveido attiecības, neveido kontaktu, bet vairāk nodarbojas ar bērnu uzvedības koriģēšanu, un tas rada bērniem lielu spriedzi, un spriedzes apstākļos bērnu smadzenes nevar mācīties, nevar apgūt neko jaunu," skaidroja Likova.

Turklāt cieš ne tikai vardarbības upuris, bet arī tie, kas to redz. Konkrētajā bērnudārzā, nepieņemamo metožu dēļ, tiek uzturēta liela spriedze, kas iespaido bērna personību, skaidroja speciāliste.

"Ja bērnam katru dienu jādodas uz to vidi un jāpavada šīs daudzās stundas šādā vidē,

tad bērna personība tur arī formējas, tad mēs piedzīvojam tos bērnus, kurus vēlāk satiekam skolā un vēlāk jau pieaugušo vecumā, kuru saknēs smadzeņu struktūrās ir nosēdinātas šīs vardarbības pieredzes,

viņiem ir iemācīts tiešā un netiešā veidā, kā izturēties pret cilvēkiem," sacīja psihoterapeite.

Viņa norādīja, ka tas redzams daudzās epizodēs.

"Pieaugušais bļauj un kliedz uz bērniem, lai viņi nomierinās un, lai viņi kaut ko dara lietas labā un klusē. Bet paši pārkāpj šīs robežas gan kliedzot, ir pilnīgi skaidri redzams, ka viņi māca pilnīgi pretējo," sacīja eksperte, norādot, ka šādi "dubultie vēstījumi arī bērnos veido iekšējos konfliktus, un neizpratni par to, ka bērni nevar uztvert to, ko runā, jo tas, kas tiek pausts neverbāli un tātad gan emocionāli, gan fiziskā, gan intelektuālā līmenī ir pilnīgās pretrunās," skaidroja speciāliste.

Livkova norādīja, ka šāda attieksme ietekmē ne tikai bērna personību, bet arī kognitīvās sfēras.

"Ir traucēti bieži vien domāšanas procesi, viņiem grūtāk koncentrēties, viņiem grūtāk atcerēties, grūtāk izpildīt, grūtāk sekot instrukcijām, jo viņi ir emociju pārņemti, pārdzīvojumu pārņemti un traumatiskas pieredzes pārņemti."

Tāpat sekas redzamas arī uzvedības un fizioloģiskajā sfērā, kas novērojamas, piemēram, kā galvas, vēdera vai citas sāpes, slimošana, raudulīgums, norādīja Likova.

Vainu meklē citos

Komentējot raidījumā redzamo, bērnudārza pedagoģes nesteidzās atzīt savu vainu.

Vaicāta, vai atzīst, ka mēdz asāk reaģēt, audzinātāja, kurai ir tendence bērnus agresīvi raustīt, sacīja: "Tas gan nevarētu būt. Es tā noteikti nedarītu, lai bērns raudātu."

Lūgta precizēt, vai nav bijis tā, ka nodara bērnam pāri, viņa teica, ka "ne tā, lai bērns raud". Audzinātāja sacīja, ka "noteikti cenšas, lai tā nebūtu", ka kāds bērns viņas dēļ būtu cietis fiziski vai emocionāli.

Cita audzinātāja, kura regulāri reaģēja pārspīlēti agresīvi, netiekot ar bērniem galā, darbu izglītības iestādē nu jau atstājusi. Viņa vainoja vadību un bērnus.

"Es gribēju aiziet pirmajā darbadienā. Es sapratu, ka es nevaru ar tādiem bērniem strādāt," viņa sacīja.

"Mēs esam nonākuši otrā grāvā, ka ar skolotāju var izdarīties jebkā un ka bērnam pilnīgi vienmēr ir taisnība," sacīja audzinātāja.

Pēc viņas domām, vainīga ir vadība: "Vajadzēja tomēr pastāstīt, kas notiek, cik mainījušies tur audzinātāji un ka grupa principā ir izlaista un ļoti nevadāma, to vajadzēja darīt zināmu."

Raidījums ar videomateriālu iepazīstināja pirmsskolas izglītības iestādes direktori Ivetu Vitkovsku, kura iestādi vada kopš marta. Viņa tos komentēja izvairīgi - pedagogam jāreaģē profesionāli un reizēm ir jāpasaka arī stingrāks vārds. Dažas epizodes gan nav pedagoģiskas, piemēram, kad bērnu sauc par atpalikušu.

Tiesa, no visa Vitkovksas teiktā noprotams, ka savu atbildību viņa šajās epizodēs neredz.

Tā vietā viņa ir vērsusies pret raidījumu Rīgas domē, aicinājusi arī vecākus sūdzēties Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā (VBTAI).

Vecākus aicina nepalikt malā

VBTAI vērsies arī "Aizliegtais paņēmiens", iesniedzot videomateriālus un pamatojot, ka tajos varētu būt fiksēta vardarbība. Inspekcijā raidījumam norādīja, ka sūdzības par pirmsskolas iestādēm ir regulāras un daudzas ar aizdomām par vardarbību.

"Fiziskas vardarbības kontekstā pēdējos gados esam fiksējuši tādu interesantu tendenci, kas padziļināti vēl nav pētīta, - bet ne tik daudz sišana vai varbūt tāda iekaustīšana, bet bērna paņemšana un sapurināšana.

Tā ir fiziska vardarbība, kas varbūt neatstāj redzamas sekas zilumu un sasitumu veidā, bet jebkurā gadījumā pietiekami traumējoša bērnam, pietiekoši sāpīga tanī brīdī bērnam un absolūti nepieņemama," sacīja VBTAI vadītājs Jānis Ābele.

Vēl grūtāk ir pierādīt emocionālo vardarbību. "Ir jārēķinās, ka ne vienmēr tas mazais bērns var pastāstīt šo informāciju. Un mēs arī esam ļoti piesardzīgi šajā ziņā, jo svarīgi ir arī šīs iztaujāšanas laikā netraumēt pašu bērnu, nenodarot viņam pāri emocionāli ar to," norādīja Ābele.

Runājot par bērnudārziem, situāciju sarežģī arī tas, ka vecāki, iespējams, nemaz nenojauš, kas tajā notiek, pauda Likova. Savukārt pat kaut ko nojaušot, iespējams, nesteidzas pret iestādi vai kādu pedagogu vērsties, jo bail, ka tas varot pavērsties pret viņa bērnu.

"Patiesībā tur netiek nekas no tā darīts, jo tas bērns ir palicis viens pats un, iespējams, ka viņš no tādas pieredzes, ja vecāki tā kā neuzdrošinās, nav gana drosmīgi,

tad viņš iemācās to, ka viņam jātiek pašam galā ar tādu milzīgu stresu, ar ko viņi nevar tikt galā, un tas vienmēr atsaucas pēc tam emocionālajā dzīvē, attiecību dzīvē un arī tādā domāšanā par to, cik vērtīgs es esmu; vai, palicis viens ar savām grūtībām, to arī iemācās, ka tā ir tā kā norma - būt vienam ciešanās," sacīja psihoterapeite.

Viņai aicināja vecākus nepalikt malā.

"Es gribu iedrošināt vecākus, var iet un kaut ko mainīt un runāt par bērna robežām, par bērna vajadzībām, par bērna labākajām interesēm, draudzīgā veidā sakot, vai es varu kaut kā iesaistīties, vai es kaut kā varu palīdzēt, es redzu, ka mans bērns pārdzīvo, varbūt ir kaut kas, kur es kā vecāks varu līdzēt. Tātad attīstīt arī šo veselīgo sistēmas modeli, kad sadarbojas vecāks, audzinātājs, bērnudārza vadība un ir iespēja kaut kā to mainīt un risināt, negaidīt, kad tās sekas būs tik lielas," aicināja speciāliste.