Algots slepkava, bēglis un narkotiku tirgotājs. Kā Igaunijas policija teju gadu centās notvert Krievijas pilsoni (4)

2001. gadā 1978. gadā dzimušais Ņikiforovs nelegāli iebrauca Igaunijā no Krievijas. Dzimtenē vīrietis jau bija sēdējis cietumā par zādzību. Tāpat Ņikiforovs pats apgalvoja, ka astoņus mēnešus viņš piedalījies Čečenijas karā.

Viņa bijusī mīļotā sieviete, kura vēlāk policijā sniedza liecību pret Ņikiforovu, stāstīja Aleksejs esot bijis liels kara fanātiķis, kuram ieroči bija svarīgākā lieta pasaulē.

Ņikiforovu uz Igauniju uzaicināja viņa bijušais kameras biedrs Vasilijs Matjuškins. Aleksejs tika notiesāts uz trim gadiem par zādzību, taču pēc iznākšanas no cietuma, viņš nodedzināja tiesneša māju.

Brīdī, kad Ņikiforovs šķērsoja Igaunijas robežu, viņš jau bija izsludināts meklēšanā. Aleksejs devās uz Tallinu, kur mitinājās Matjuškina draugs - 1943. gadā dzimušais Aleksandrs "Kaps" Ēlrands. Lai nopelnītu naudu iztikai, Ņikiforovs sāka nodarboties ar narkotiku tirdzniecību.

Pirmie noziegumi Igaunijā

2001. gada 15. jūnijā Ņikiforovs Kaevuri ielā kādā dzīvoklī izsita logu, pa kuru namā ielēja benzīnu un iemeta degošu lāpu. Tā rezultātā viņš nama saimniekam radīja 2000 kronu (127,82 eiro) lielus zaudējumus.

Tajā pašā naktī viņš aizdedzināja citu šī nama dzīvokli, kā rezultātā bojā gāja divas sievietes. 30 gadus vecā Viktorija mira notikuma vietā pēc saindēšanās ar dūmiem, bet 31 gadu vecā Tatjana mira slimnīcā no gūtajiem apdegumiem.

Aleksejs apgalvoja, ka viņš izrēķinājies ar dzīvokļu iemītniekiem, jo to licis Ēlrands. "Kaps" bija pazīstams ar to, ka šajā Tallinas rajonā iznomāja cilvēkiem dzīvokļus, taču tiem, kuri laikus nemaksāja, Ēlrands draudēja. Arī abi dzīvokļi, kuri tika aizdedzināti, piederēja Ēlrandam.

Algota slepkavas karjera

2001. gadā Ņikiforovs pastrādāja savu pirmo pasūtījuma slepkavību. Matjuškins noalgoja Alekseju, lai viņš nogalina azerbaidžāņu uzņēmēju Hanlaru Agasijevu. Par šo noziegumu Ņikiforovs saņēma 15 000 kronu (958,67 eiro) lielu atalgojumu. Pats Matjuškins mira 2002. gada martā.

Ar to Ņikiforova slepkavošana nebeidzās - mēnesi vēlāk viņš Konstantīnam Sakunam un Ēlrandam palīdzēja nogalināt Juriju Šepetko. Naktī uz 27. oktobri Ņikiforovs un Sakuns brutāli piekāva Šepetko un aizveda viņu uz mežu Joelahtmes pagastā. Tur abus noziedzniekus jau gaidīja Ēlrands, kurš Šepetko iešāva galvā. Vīrieša līķis tika atrasts deviņus mēnešus vēlāk.

Nākamajai pasūtījuma slepkavībai vajadzēja būt decembrī, taču tā nenotika. Saskaņā ar Centrālās kriminālpolicijas apsūdzībām Azerbaidžānas noziedzīgā grupējuma līderis Kerimhanovs lika Ņikiforovam nogalināt uzņēmēju Rzu Velievu par 5000 ASV dolāru atlīdzību. 

Ņikiforovs uzbruka Velievam Lasnames tirgū 30. decembrī, kad vīrietis iekāpa mašīnā un grasījās braukt projām. Noziedzniekam izdevās raidīt tikai vienu šāvienu, jo ierocis ieķīlējās. Lode izgāja cauri mašīnas durvīm, taču netrāpīja Velievam un viņš izdzīvoja. 

Velievs nobijās un nedevās uz policiju rakstīt iesniegumu, taču vēlāk izmeklētājiem pastāstīja par šo notikumu, nenojauzdams, ka bija piedzīvojis slepkavības mēģinājumu.

2002. gada 2. martā Ņikiforova kompanjons Matjuškins kādā bārā Lasnamē sastrīdējās ar Oļegu Martovimu un Borisu Demehenimu, kuri Matjuškinu piekāva. Pēc tam viņu aizveda Pjarnames kapsētu, kur izmeta no mašīnas.

Garāmgājēji izsauca neatliekamo medicīnisko palīdzību, kas Matjuškinu nogādāja slimnīcā. 4. marta agrā rītā Matjuškins nomira, bet abi uzbrucēji tika notiesāti par slepkavību.

Paralēli slepkavošanai laika posmā no 2001. gada septembra līdz 2002. gada janvārim Ņikiforovs nodarbojās ar heroīna tirdzniecību un aizliegtās vielas glabāja savā miteklī Kopli līnijā.

Ņikiforova aizturēšana

Kā pēc noziedznieka notveršanas sacīja komisārs Andrejs Ovsjankins, "Ņikiforovs uzvedās pilnīgi neloģiski". 

"Meklējot noziedzniekus, policija izstrādā vairākas versijas, ko un kā varētu darīt meklētā persona. Ņikiforova gadījumā tas nestrādāja," sacīja komisārs.

2002. gada 22. janvārī likumsargi ieradās Ņikiforova miteklī, lai pārbaudītu dokumentus. Aleksejs tikmēr izlēca pa sava mitekļa logu un policistu virzienā meta granātu. Sprādziena rezultātā neviens no policistiem netika ievainots.

2002. gada 27. martā Ņikiforovs tika aizturēts sabiedriskajā transportā. Pie viņa tika atrasts arī ierocis.

Trīs specvienības darbinieki cīnījās ar Ņikiforovu, jo noziedznieks pretojās. Viņš arī sakoda vienu no policistiem, pirms viņam tika uzlikti rokudzelži.

Oficiālajā policijas paziņojumā sacīts, ka likumsargi sākotnēji devās uz Igaunijas un Krievijas valstsvienību futbola maču, kur tika saņemta informācija, ka līdzjutēju starpā noticis dumpis.

Ceļā uz stadionu likumsargi saņēma informāciju, ka vienā no autobusu pieturām manīts Ņikiforovs, tāpēc policisti mainīja savu maršrutu un nolēma noziedznieku aizturēt.

Mūža ieslodzījums

2003. gadā Ņikiforovs tika notiesāts uz deviņiem gadiem (saņēma arī 5000 kronu sodu (319,56 eiro)) par policijas darbinieka slepkavības mēģinājumu, nelikumīgu ieroču un sprāgstvielu glabāšanu, bumbas izgatavošanu, nāves draudu izteikšanu, kā arī viltotu pasu un narkotiku tirdzniecību un izmantošanu.

Ņikiforova galvenais aizstāvības arguments bija traumētā psihe, jo viņš bija bārenis un karoja Čečenijā. Tiesas sprieduma nolasīšanas laikā viņš tēloja psihiski slimu cilvēku, nepārtraukti murminot krievu valodā neskaidras frāzes.

2005. gada aprīlī tiesa atzina Ņikiforovu par vainīgu Agasijeva un Šepetko slepkavībā, kā arī par tīšu dedzināšanu, kā rezultātā bojā gāja divi cilvēki. Viņam tika piespriests mūža ieslodzījums. Tikmēr viņa pārinieki Ēlrands un Sauns saņēma attiecīgi 10 un piecu gadu cietumsodus. 

Ņikiforova pārkāpumi turpinājās arī cietumā - 2010. gadā viņš tika notiesāts par cietuma apsarga piekaušanu. 

2017. gadā viņš tika vēlreiz notiesāts par pārkāpumiem cietumā - Ņikiforovs ar karstu ūdeni aplēja cietuma priekšnieku, kā arī cietuma apsargam uzlēja karstu zupu.