Renārs Roze dzīvo Ogrē. 34 gadus vecs, sportisks vīrietis. Nezinot, kur un kā inficējies, arī viņu ir piemeklējis viltīgais Covid-19 vīruss. Renāru pirmdien, 30. novembrī, izrakstīja no Latvijas Infektoloģijas centra pēc tur pavadītām desmit dienām.

Renārs slimības gaitu un piedzīvoto slimnīcā sīki apraksta savā blogā. Portāls "Apollo" ar viņu sazinājās, lai uzzinātu vairāk par vīrieša pieredzi. Sarunā Renārs izklausījās manāmi savārdzis, ko pats nenoliedz: "Paies laiks, kad tikšu atpakaļ uz kājām."

Vīrietis ir spēka gados, sporto. Kā pats saka, noteikti varētu būt virs "vidējā latvieša". Teju katru otro dienu dodas skriet un izvēlas brīvo laiku pavadīt pēc iespējas vairāk svaigā gaisā.

"Acīmredzot arī tādiem vīruss nemet līkumu..."

22

Ikdienā Renārs darbojas finanšu nozarē - ofisa darbinieks. Vīrietis min, ka nezina, vai birojā saķēris vīrusu, bet pieļauj, ka tā tas varētu būt, neskatoties uz to, ka biroja telpas ir plašas un daļēji darbinieki strādājuši attālināti.

"Grūti teikt, vai tas bija kāds no kolēģiem. Šķiet, ka vienīgā iespējamā vieta [kur varēju inficēties]," Renārs esot ievērojis visus valstī noteiktos ierobežojumus un novembri pavadījis mājās vai darbā, ceļu no vienas vietas uz otru mērojot ar mutes un deguna aizsegu.

"Veikalos es vispār nemīlu atrasties. Man liekas, ka vidējais laiks, cik man dienā bija jāpavada maskā, bija minūtes - piecas vai desmit."

22

Jautāts, kā Renārs tagad jūtas, viņš stāsta, ka nevarētu teikt, ka brīnišķīgi. "Straujā vides maiņa no slimnīcas ir darījusi savu un sagurums ir visai liels. Brīžiem apgrūtināta elpošana... Bet es no apkārtējiem dzirdu, ka tās ir tādas blaknes, ar kurām vēl kādu laiku nāksies sadzīvot."

Viņš uzsver, ka sajūtas, nonākot slimnīcā ar Covid-19, visnotaļ bijušas savādas. "Visgrūtākais bija tas, ka tas ir kaut kas nepieredzēts un tu nezini, kurā brīdī tu pats vairs nevarēsi tikt galā...

22

Slimnīcā redzot citus pacientus, es apzinājos, ka ir daudzi citi, kuriem iet krietni grūtāk nekā man. Vēljoprojām iet grūtāk. Šis bija tikai tāds apliecinājums, ka tas var trāpīt jebkuram un nekad nevar zināt, kuram paveiksies vairāk un kuram mazāk," stāsta Renārs.

Vīrieša motivācija atklāti dalīties pieredzē ir, lai atgādinātu, ka nevar un "nevajag vieglprātīgi izturēties pret to, kas mums apkārt notiek un kaut kāda piesardzība ir jāsaglabā. Protams, mēs varam diskutēt par to, kurā brīdī ierobežojumi ir pārāk lieli vai pārāk mazi, vai adekvāti".

"Jebkurā gadījumā mums katram pašam par sevi ir jārūpējas un daudz vairāk ir jārūpējas par tiem, kurus tā slimība var daudz vairāk skart.

22

Īpaši jau jauniem cilvēkiem, kuriem varbūt tas nebūs tik traki. Bet, ja viņš uzklepos vai uzšķaudīs gados vecākam cilvēkam, kuram jau tā organisms ir novājināts... Mirstības procents mums jau tā ir liels," izsakās Renārs.

Tālāk publicējam Renāra Rozes bloga ierakstu.

FOTO: Foto no personīgā arhīva.

"Šodien, desmitajā dienā, tiku izrakstīts no slimnīcas.

22

Sākumā bija tikai neliels klepus, lai gan savādā kārtā skriešanu jau biju izlaidis vēl dienu pirms. Laikam organisms juta.

Pēc pāris dienām klepus palika arvien sausāks, biežāks un stiprāks, un jāklepo bija krietni ilgāk katrā piegājienā, bet izklepoties tik un tā nevarēja. Nākamajā dienā darbā gan nebiju, bet uzzināju, ka vairākiem kolēģiem Covid-19 analīzes ir atnākušas pozitīvas. Kurš bija pirmais (varbūt arī es), to jau neviens neuzzinās.

Ņemot vērā, ka simptomi - vismaz klepus - veidā bija parādījušies, tad 17. novembra rītā pieteicos uz analīžu nodošanu nākamajā dienā, t.i., trešdienā. Klepus vakarā palika vēl stiprāks un iemigt, visu laiku klepojot, bija grūti.

Iepriekšējās dienas ik pa brīdim bija sajūta it kā temperatūra būtu, bet termometrs neko nerādīja. Nākamajā vakarā, atbraucot no analīžu nodošanas, konstatēju, ka ir temperatūra - vispirms bija 37.5°, bet jau pirms gulētiešanas bija 38.4°.

Izdzēru "Paracetamolu" - izsvīdu. Nu jau bija skaidrs, ka būtu ļoti savādi, ja tests nebūtu pozitīvs. Un nākamajā dienā arī saņēmu rezultātus, ka vīruss analīzēs ir atrasts. 

22

Nākamās divas dienas temperatūra turējās 37.5-37.8, bet augstāk nekāpa. Pulss turējās krietni augstāks kā parasti. Klepus palika intensīvāks, un plaušās jutu arvien lielāku spiedienu, brīžiem bija sajūta, ka pāris kilogrami uzkrauti uz krūtīm. Un jo vairāk klepoju, jo elpošana palika nekomfortablāka.

No rītiem pēc pamošanās parasti jutos tīri labi, bet, dienai ritot, ar klepu un elpošanu palika grūtāk. Jāklepo bija aizvien vairāk, bet tā kā klepus pats sevi provocēja, bet izklepoties nevarēja, tad klepus tikai veicināja jaunu klepu un arī lielāku piepūli plaušām. 

Piektdienas vakarā sāku just, ka katrā dziļajā ieelpā ir jāpiepūlas, lai ievilktu elpu līdz galam. Elpošanai daļēji palīdzēja vien tas, ka esmu ikdienā iemācījies elpot ar diafragmu (kad elpojot vairāk, cilājas vēders nevis krūškurvis).

Brīžos, kad krūtīs spiediens bija lielāks, tad dabūt gaisu plaušās ar diafragmas palīdzību bija vieglāk. Papildus arī iepriekšējā naktī izlasīju, ka ar tādu klepu nevar gulēt uz muguras, jo arī tas nospiež plaušas. 

Man jau no agras bērnības ir konstatēta bronhiālā astma, un, tā kā tas tomēr tiek skandināts kā papildus riska faktors, un arī pats zinu, ka pie visa trenētā organisma, plaušas ir mans vājais punkts, tad grūtā elpošana nelika mieru. 

22

Jau iepriekšējā vakarā biju apsvēris domu, ka varbūt ir jāsauc ātra palīdzība, jo nebija jau skaidrs, kurā brīdī ir gana slikti, lai būtu pamats to saukt. Taču, tā kā tagad vairs aizmigt nevarēju, klepoju arvien vairāk un staigāju vienos pa nakti pa istabu, lai daudz maz kārtīgi varētu ievilkt gaisu, tad pieņēmām lēmumu tomēr saukt ātro palīdzību.

Droši vien satraukums par nezināmo arī nenāca par labu. 

22

Ātrā palīdzība atbrauca, uzklausīja sūdzības, izmērīja spiedienu. Pārsteidzošā kārtā skābekļa saturācija asinīs bija 100% jeb ideāla. Pie papildus skābekļa slēdz, ja tā krīt zem 90-92%. Taču ātrās palīdzības daktere teica, ka, ja reiz viņus saucu, tad jau labi nav un nolēmām, ka braucam uz slimnīcu. 

Lai arī vienu brīdi pazibēja variants, ka no Ogres mani varētu vest uz Jēkabpili vai vēl kur tālāk (Ogres slimnīca Covid-19 pacientus neņem), tomēr beigās paveicās, un uzzināju, ka vedīs uz Rīgu - Infektoloģijas centru. 

Pustrijos ierados slimnīcā, kur paņēma pirmās analīzes, izklausījās un teica, ka no rīta sūtīs uz rentgenu. Visa sākotnējā apskate beidzās ap četriem rītā, kad varēju beidzot likties gulēt, taču visu laiku turpināju klepot un pēc pieciem man iedeva kaut kādu ripu, kas palīdzēšot nomierināt klepu. Aizmigu tikai īsi pirms sešiem, bet jau septiņos bija jāceļas uz ik rīta temperatūras mērīšanu. Tā nu šo nakti biju gulējis tikai kādu pusotru stundu. 

Ierašanās slimnīcā naktī pirms brīvdienām gan laikam nav pats izdevīgākais laiks. Brīvdienās nodaļas ārsts nestrādā, ir tikai daži dežūrārsti pa visu slimnīcu. Līdz ar to otro reizi ārsts mani apskatīja tikai sestdienas pēcpusdienā.

Acīmredzot, pirmie rindā ir smagie pacienti. Ņemot vērā, ka man vienīgā redzama problēma bija lielais klepus, un skābekļa daudzums joprojām bija norma, tad noteikti nebiju pirmā prioritāte. 

Rentgens bija labs, un arī analīzes, lai arī nedaudz iekaisuma procesus rādīja, kopumā nebija traģiskas. 

Uz palātas pārējo četru biedru fona sāka šķist, ka lieki esmu atbraucis. Trim no viņiem, ierodoties slimnīcā, bija bijis jau abpusējs plaušu karsonis, un viens joprojām katru dienu izelpoja pa lielajam skābekļa balonam (sākumā saturācija esot bijusi vien 84%). Jāatzīst, ka klepoju gan vienīgais no viņiem, pārējiem klepus bija jau cauri. Arī temperatūra man vienīgajam bija virs 37.

Pirmajās dienās deva tikai kaut kādu klepus sīrupu un laida vēnā C vitamīnu. Klepus nedaudz mazinājās, un temperatūra jau turējās ap 37.0°. Vismaz nebija 37.5, kā tas bija mājās. 

FOTO: Foto no personīgā arhīva.

Pirmdienā divus no palātas biedriem izrakstīja. Varēju pārvākties uz citu gultu, jo sākumā biju ielikts papildus gultā, kas bija krietni neērtāka. Taču pēc pāris stundām jau atkal bijām pieci.

Kārlis bija atbraucis vairāk satraukuma vadīts. Vairāk par minimālu temperatūru citas sūdzības slimnīcā tā arī neuzradās, un pēc trim dienām viņu jau izrakstīja.

Lai gan, iespējams, tieši savlaicīga ierašanās viņam ļāva tik ātri tikt prom. Savukārt Vladimiram jau pirmajā dienā tika nozīmēta papildus skābekļa elpošana, jo viņam skābekļa saturācija bija zem 90%. Ar saviem 140 kilogramiem viņš tika arī pie īpašas diētas. 

Pirmdienas vakarā gan man atkal sāka kāpt temperatūra, uzkāpa gan tikai līdz 37.8, taču tā kā uzreiz bonusā nāca apgrūtinātāka elpošana, tad tiku pie zālēm. Izsvīdu un palika vieglāk. 

Taču nākamajā dienā, ja no rīta atkal bija labi, tad no pēcpusdienas jutu, ka sāk atkal kāpt temperatūra, un paliek grūtāk plaušām. Šoreiz māsiņas, kuras te var izsaukt tikai zvanot pa telefonu, jo no palātas nevienu ārā nelaiž, spītīgi turējās pretī, ka, lai zvanot tikai kad būs vismaz 38.0°. 37.5, 37.6, 37.9, 37.9.

Ik pa četrdesmit minūtēm mērīju, līdz beidzot desmitos vakarā bija sasniegti 38.1°. Dabūju atkal kaut ko pret temperatūru, atkal svīdu, pa nakti mainīju slapjās gultas drēbes, toties pēc tam vismaz kārtīgi izgulējos.

Sliktākais visās reizēs pie temperatūras kāpšanas bija tas, ka, jo augstāk tā cēlās, jo izteiktāka parādījās sajūta, ka krūškurvi kāds būtu sasējis un ar katru brīdi to savelk ciešāk. 

22

Trešdienas rītā atkal tiku aizsūtīts uz rentgenu.

FOTO: Foto no personīgā arhīva.

Vienīgā iespēja kā te slimnīcā tikt svaigā gaisā ir doties uz rentgenu vai ultrasonogrāfiju. Ikdienā svaigu gaisu tik vien dabūjām, kā trīs, četras reizes dienā vēdinot palātu, pa to laiku paši uzvelkot ko siltāku. Jo, kā jau minēju, no palātas ārā nevienu nelaiž.

Personāls iekšā nāk tikai lielajos celofāna tērpos - gan dakteri, gan māsas, gan māsu palīgi līdz ar to visi izskatās gandrīz vienādi. Tā nu, ejot uz rentgenu, varēju vismaz nedaudz vairāk izkustēties un nedaudz ilgāk paelpot svaigo gaisu (tas gan arī tik caur masku, jo bez maskas var dzīvot tikai palātā).

Asins analīzes, ko atkārtoti paņēma bija pat labākas par sākotnējām. Taču antivielas pret Covid-19 gan vēl nebija izveidojušās, tā kā vīruss joprojām vēl bija aktīvs. Un galu galā temperatūra un klepus joprojām turējās, tā kā plaušās, acīmredzot, kaut kas vēl perinājās.

Arī rentgens joprojām izskatījās kārtībā. Taču, tā kā parādījās teorija, ka varbūt man ir kaut kāds vīrusu plaušu karsonis, ko rentgenā varot arī neredzēt, tad piektajā slimnīcas dienā beidzot tiku pie nopietnākas ārstēšanas.

Papildus ikdienas trīsreizējām sīrupa devām (tā kā tas acīmredzami ir uz spirta bāzes, tad jādomā, ka pa šo laiku alkoholu caur to būšu uzņēmis vairāk kā pēdējos gados kopā) un C vitamīna špricei, ik dienu saņēmu gan prettrombu šprici vēderā, gan hormonus vēnā, gan antibiotikas caur sistēmu.

Temperatūra augstāk par 37.4 gan trešdien vairs neuzkāpa, taču visu dienu tik un tā svīdu un mainīju sausu pidžamu ik pa pāris stundām. 

Lai arī vēl nedēļas sākumā šķita, ka jau uz ceturtdienu varētu cerēt uz mājās tikšanu, tomēr tā kā temperatūra vēl bija un arī ārstēšana nu bija pamainīta, kā arī brīvdienās te nevienu mājās nelaiž, tad tiku atstās uz vēl vienu nedēļas nogali, ar nosacījumu, ka varēšu pirmdienā braukt mājās, ja nebūs vairs temperatūras.

Ceturtdien izrakstīja divus no mūsu palātas, un piektdien vēl viens palātas biedrs tika mājās, tā ka līdz sestdienai pat īsu brīdi paspējam pabūt vien divatā palātā, kas bija neierasti mierīgi, pēc dzīvošanas piecatā. Taču jau sestdien atkal tika atvesti divi jauni slimnieki un atkal palātā bija gandrīz pilna. 

Ceturtdiena arī bija pirmā diena, kad temperatūra neuzkāpa augstāk par 36.8°, un arī elpošana bija kļuvusi daudz brīvāka. Klepus vēl epizodiski bija, bet krietni mazāk un krietni patīkamāks, salīdzinot ar to sauso un lielo klepu, kas bija sākumā.

Par veseļošanos liecināja, ka arī miera pulss bija atgriezies manā ierastajā līmenī. Ja dienā pirms došanās uz slimnīcu, pulss ik pa laikam pakāpās virs 100 sit./min. un arī, naktī guļot, zemākais uz īsu brīdi bija vien 71, tad nu, kad nedēļa slimnīcā bija pavadīta, pulss naktī jau regulāri bija zem 50 sit./min.

Pēdējās analīzes svētdien, lai arī nebija pavisam perfektas, tomēr gana labas, lai desmitajā dienā saņemtu caurlaidi no slimnīcas.

FOTO: Foto no personīgā arhīva.

Kopumā par laiku slimnīcā neko īpaši sliktu teikt nevaru. Ēst dod trīsreiz dienā - deviņos, vienos un piecos pēcpusdienā. Brokastīs - putra, pusdienās - zupa un otrais, kur parasti ir kaut kas kaut nedaudz gaļveidīgs, un vakariņās vai nu kaut kas sautējumam līdzīgs vai kādi salāti (vinegrets, rosols). Porcijas nav milzīgas, bet paēst var labi, jo enerģiju jau mēs te tērējam krietni mazāk. Lai gan jāatzīst, ka pirmās dienas arī nekāda baigā apetīte nemaz nebija.

Ikdienā papildus pastaigai pa tiem pāris brīvajiem palātas kvadrātmetriem regulāri visi centāmies pildīt vingrinājumus plaušām - pūtām balonus, taisījām elpošanas vingrinājumus, gulējām uz vēdera.

Pa vidu tam epizodiskas sarunas ar "kameras" biedriem, un pārējo laiku pārsvarā aizņēma lūkošanās telefona ekrānā. Starp trijām ēšanas, sešām temperatūras mērīšanas un ikdienas zāļu ievadīšanas reizēm, pa vidu ik pa laikam arī uznāk miegs, tā kā sanāk arī pāris diendusas pa dienu.

Izkustēšanās gan ir tā lieta, kas pietrūka visvairāk, it sevišķi pēdējās dienās, kad bija kļuvis jau krietni labāk. Lielāka daļa laika jau te tiek pavadīta gultā un ķermenis ātri vien atrod no kustībām. Uz beigām jau centos pa dienu gultā vismaz nedaudz patrenēt vēdera presi un vēl kādus vingrinājumus, jo ķermenis tomēr pieradis kaut ko darīt. Galu galā pēdējo reizi skrēju vien 11. novembrī.

Aiz gara laika paspēju arī pārnest digitāli telefonā savus temperatūras mērījumus, uzrakstīt daļu no šī raksta, izglītoties par ķermeņa imūnsistēmu. Iemācījos, kā uz vienas rokas pirkstiem var aizskaitīt līdz divpadsmit (un līdz 144 ar abām), beidzot pieķerties atkal palasīt grāmatas - to visu gan telefonā, bet labāk tā nekā nemaz. Tāpat noklausījos virkni podkāstus. Un, protams, arī vienkārši bezmērķīgi nositu laiku telefonā. Tā kā acīm gan noteikti šis laiks nebūs nācis par labu. 

Arī ar palātas biedriem šajās desmit dienās man bija paveicies. Varēju atkal regulārāk praktizēt krievu valodu.

22

Oļegs (ap 60g.), kurš Latvijā dzīvo vien pēdējos piecus gadus, visaktīvāk uzturēja palātas sarunas (un arī visskaļāk telefona skatījās un klausījās video). Viņu gan pēc četrpadsmit slimnīcā pavadītām dienām un, šķiet, iztukšotiem sešpadsmit skābekļa baloniem, ceturtdien no slimnīcas izlaida.

Grants, kurš bija vēl pāris gadus vecāks, regulāri no sev piederošā armēņu restorāna sūtīja vakariņas un arī mūs cienāja ar armēņu šašlikiem un hačapuri.

Savukārt, piemēram, Normunds, kuru izrakstīja pāris dienas pēc manas ierašanās, no rītiem visiem spēlēja blokflautu. Garlaicīgi nebija, lai gan, protams, mājās slimot ir daudzkārt labāk.

Kāda no šī visa ir morāle? Covid-19 eksistē. Saslimt var arī tad, ja aktīvi sporto, ja nav liekais svars, ja nestaigā pa veikaliem un ikdienā nēsā masku.

22

Birojā gan sēdējām bez maskām, kur, pilnīgi iespējams, to vīrusu arī satiku, taču tikpat labi tas varēja būt arī kur citur.

Es nebiju smagais gadījums, bet nebiju gluži arī pavisam vieglais. Desmit dienas slimnīcā tomēr nav maz. Vai būtu izdevies tikpat veiksmīgi un ātri atlabt, ārstējoties mājās? Es nezinu.

Papildus ārstēšanai slimnīca arī sniedza mieru, ka tur blakus visu laiku ir kāds, kas šādus pacientus redz ikdienā un vismaz šķietami zina, ko darīt. Iespējams, ka, ja man būtu sākuši dot papildus zāles jau pirmajā nevis piektajā dienā, tad vesels būtu tapis ātrāk, bet tāda nu bija ārstu taktika.

Ej nu sazini, kā bija pareizi. Bet laukā no slimnīcas nu esmu. Un sajūta, ka varu atkal elpot ar pilnu krūti, ir lieliska.

22

Pirmās stundas mājās gan liek saprast, ka teju divu nedēļu horizontālais režīms ir darījis savu, un, vairāk kustoties, galva sāk reibt diezgan ātri. Tā ka miera režīms vēl būs vajadzīgs un gan jau vēl kāds laiks paies, lai atgūtu pilnu enerģiju.

Arī svars būs nedaudz jāatgūst, jo pēdējās divās nedēļās gandrīz četri kilogrami ir pazuduši. Un kad pirmais spēks būs atpakaļ, tad būs arī jādomā par to, lai bez bažām varētu atgriezties arī pie skriešanas, bet visam savs laiks. Pamazām.

Un lielākais prieks un pateicība visā šajā ir tiem, kas regulāri par mani slimnīcas laikā interesējas, rakstīja, zvanīja. Ar jums visiem kopā, kaut arī neklātienē, laiks gāja uz priekšu krietni ātrāk.""