"Šādi varēju darīt visu, ko vēlos." Krāpnieks, kurš pieņēma vairāk nekā 500 identitātes, atklāj savu stāstu

Žagatas dzīve

"Kad man bija 18 gadi, es devos uz Turīnu Itālijā. No uz ielas pieejamā telefona piezvanīju policijai, lai paziņotu, ka esmu tūrists, kurš ir ievērojis 14 gadus vecu zēnu, kurš izskatās nobijies un pārcietis vardarbību," intervijā stāsta Burdēns.

Policija ir ieradusies un nogādājusi nepazīstamo pusaudzi jauniešu aprūpes centrā kur par viņu, pēc Frederika teiktā, labi izturējās - par spīti tam, ka puiša identitāte bija miglā tīta. Pēc kāda laika pusaudzis aprūpes centru ir pametis, paceļojis pa Itāliju, tad devies uz Austriju, Šveici un Vāciju - viņa taktika ir bijusi pārlieku ilgi neuzturēties vienuviet, izmantojot bezpalīdzīga pusaudža tēlu, lai gūtu palīdzību no svešiniekiem.

"Dažkārt mani ievietoja profesionālās audžuģimenēs, citkārt - visparastākajās ģimenēs. Ar laiku mani, protams, pieķēra melos, tādēļ nācās doties uz nākamo vietu, izdomāt jaunu stāstu, vai piemeklēt jaunu identitāti stāstam, kas ir izmantots jau iepriekš," portālam "VICE" stāsta 46 gadus vecais vīrietis, par kura dēkām ir uzņemta pat pilnmetrāžas filma ("The Impostor", 2012).

Vīrieša taktika bija vienkārša - atrast pajumti un pamest to, kad paliek garlaicīgi. Visu mainīja gadījums, kad Burdēns izlēma nevis izdomāt jaunu identitāti, bet gan piesavināties dzīvi, kas nepieder viņam.

Nikolasa Bārkleja gadījums

"Es piezvanīju policijai, izliekoties par tūristu, kurš ir pamanījis zēnu, kuram, kā šķiet, ir nepieciešama palīdzība. Likumsargi ļoti vēlējās uzzināt manu identitāti un tajā mirklī es sapratu, ka man jāizmēģina kas jauns - es izlēmu, ka man jāizliekas par kādu, kurš patiešām eksistē. Es likumsargiem paziņoju, ka nāku no ASV un viņi, sazinoties ar pazudušo bērnu meklēšanas servisu pāri okeānam, secināja, ka atbilstu pirms vairākiem gadiem pazudušā Nikolasa Bārkleja gadījumam," 1997. gada notikumus atstāsta vīrietis.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by true crime blog // m (s/h) ? (@notdotforgotten)

Pēc neilga laika par iespējamu dēla atrašanu tika informēta arī Bārkleju ģimene. Sākotnēji nevainīgie meli par amerikāņu izcelsmi nu Frederikam bija garantējuši bērnu tiesību speciālistu, likumsargājošo iestāžu un pazudušā zēna ģimenes uzmanību - nu viņš vairs nevarēja vienkārši pazust, kā tas bija iespējams iepriekš.

"Man nebija izvēles. Es izbalināju matus un pamainīju savu izskatu, lai vairāk līdzinātos pirms trim gadiem pazudušajam zēnam," atminas viltvārdis, stāstot, kāds satraukums viņu pārņēmis saprotot, ka viņam būs jāsatiek Nikolasa Bārkleja māsa. 

"Es nekādā gadījumā nebiju iedomājies viņas reakciju. Viņa palūkojās uz mani un uzreiz noteica: "Es jau zināju, ka tas patiešām būsi tu. Es zināju, ka atpazīšu tevi." Viņa bija pardzīvojusi tik daudz stresa, bailes un izmisumu, ka došanās mājās ar tukšām rokām vienkārši nebija iespējama. Viņa bija devusies pāri puspasaulei, lai atgūtu savu brāli - viņa nevarēja vienkārši atklāt, ka tā ir kļūda, lai gan bija skaidrs, ka viņa zināja, ka neesmu tas, kuru viņa ir meklējusi," stāsta Burdēns.

"Mēs devāmies uz Madridi, pārnakšņojām tur un tad devāmies uz ASV. Manas lielākās bailes tobrīd bija iespēja, ka Nikolass varētu pārrasties mājās un mani meli, protams, uzreiz tiktu atklāti. Otras lielākās bailes bija iespējamība, ka kāds ASV Nikolasu ir nogalinājis," atklāj Frederiks.

Bārkleju ģimenei Frederiks paziņoja, ka viņš ir ticis nolaupīts, taču nav atklājis, kurš to ir izdarījis vai kādā veidā tas ir noticis. Ģimene viņu ir rosinājusi sākt sarunas ar Federālās izmeklēšanas biroju (FIB), taču Burdēns to pašsaprotamu iemeslu dēļ nav vēlējies darīt.

"Pēc nedēļas es paņēmu viņu mašīnu un devos uz vairāk nekā tūkstots kilometru tālo Oklahomu - tur mani arestēja. Visi bija nikni un, lai izpelnītos piedošanu, es piekritu sniegt liecību FIB," stāsta viltvārdis.

Sapīšanās melos

Burdēns FIB atklāja neticamu versiju - viņu it kā esot nolaupījis ASV militārais dienests. Tālāki jautājumi nav tikuši uzdoti - aģente, kas ir pieņēmusi viņa liecību, ir apsolījusi, ka lieta tiks izmeklēta un viņš netiks traucēts bez īpašas vajadzības. Neraugoties uz formālo drošību, lieta ir raisījusi vērā ņemamu rezonansi un FIB nolīga privātdetektīvu, lai pārbaudītu Burdēna versijas patiesumu. Intervijas laikā detektīvs salīdzināja Nikolasa bildi ar Frederika izskatu un secināja, ka šis nevar būt tas pats cilvēks - par izšķirošo detaļu kalpojusi zēna ausu forma.

Burdēnu aizveda uz Hjūstonu, kur viņš tikās ar psihologu, kurš pēc pāris minūšu sarunas izmeklētājiem paziņoja, ka pusaudzis, kurš sēž viņa kabinetā, nevar būt Nikolass Bārklejs.

Par eksperta atzinumu tika paziņots arī Bārkleju ģimenei, savukārt Burdēns policijas pavadībā tika aizvests uz kādu dzīvokli.

"Es sēdēju dzīvoklī un gaidīju, kad aiz loga atspīdēs policijas bākugunis. Pēc brīža pienāca telefona zvans, un mani pavadošais likumsargs paziņoja, ka es tieku arestēts," atminas Frederiks.

Pusaudzim tika piespriests sešu gadu cietumsods - viņš pats izsakās, ka tā ir bijusi visai "laba cena, ņemot vērā to, ka par maniem noziegumiem maksimālais cietumsods bija 45 gadi".

Leo Balē identitātes zādzība

"Mani deportēja uz Franciju, kur es visai ātri attapos uz brīvām kājām. Es sazinājos ar žandarmēriju un paziņoju, ka esmu Leo Balē - bērns, kurš noslēpumainos apstākļos bija pazudis vēl 1996. gadā. Viņi man noticēja. Tad es devos uz vietu, kur Leo bija manīts pēdējoreiz uz atkal piezvanīju likumsargiem, šoreiz izliekoties par tūristu, kurš ir uzgājis pusaudzi, kurš sevi sauc par Leo," stāsta sērijveida identitāšu zaglis.

Video: filmas "The Imposter" treileris

DNS tests un pirkstu nospiedumu salīdzināšana ātri atklāja to, ka jaunais vīrietis nekā nevar būt pazudušais Leo, kuram uz to mirkli vajadzēja būt vien 14 gadus vecam. Nu Frederiks vairs nevarēja paslēpties arī aiz anonimitātes fasādes - iepriekšējā sodāmība bija izslēgusi šādu iespēju. Burdēns atkal nonāca cietumā.

Pēdējās Burdēna identitātes

Nākamais Frederika alias bija Rubenss Sančezs Espinoza.

"Tas bija cilvēks, kurš neeksistē. Šo identitāti es pieņēmu Francijas dienvidos jau pēc nokļūšanas brīvībā. Es izvēlējos kāda sava spāņu drauga vārdu un uzvārdu, kas izklausījās gana spānisks. Sava jauneklīgā izskata dēļ man izdevās "iekārtoties" pusaudžu patversmē Katalonijā. Uz jautājumiem par manu vecāku atrašanās vietu atbildēju, ka viņi ir gājuši bojā Madrides teroraktā - es izdomāju šos melus, jo vienkārši vēlējos, lai mani liek mierā," stāsta Burdēns.

Pēc neilga laika Frederiks izvēlējās savu pēdējo viltus identitāti - Francisko Fernandezs, puisis, kura vecāki esot gājuši bojā autokatastrofā, pēc kuras viņš ir nosūtīts dzīvot pie vardarbīga tēvoča. Šoreiz Burdēna melus ir "atkodusi" kāda skolas darbiniece, kas atpazina Frederiku no kādas televīzijas pārraides.

"Pēc šī gadījuma es adoptēju kaķi. Nu ir pagājuši daudzi gadi - man ir pieci bērni, kas ir manas dzīves lielākais prieks. Esmu apceļojis daudzas valstis un vēlos, lai šāda iespēja ir arī maniem bērniem. Vēlos, lai viņi uzaug, pārņemot manas vērtības un īpašības - tiesa, ne visas," intervijas noslēgumā min, iespējams, slavenākais mūsdienu viltvārdis. 

Seko mums arī Instagram un uzzini visu pirmais!