Cīņas sporta un "drag" kultūras pārstāvju ikdiena nesaskaras pārlieku bieži - lai arī abās nodarbēs ir šova elementi, reti kurš var savienot šķietami tik atšķirīgas nodarbes. 42 gadus vecais Djego Garijo sevi redz kā daudzpusīgu mākslinieku - intervijā portālam "Vice" vīrietis atklāj, kas ir raksturīgs ringam un skatuvei.
Djego ir dzimis Gvanahvato pilsētā Meksikā, taču jau agrā bērnībā nelegāli ievests ASV. Pēc sarežģitas jaunības, kurā nav iztrūkusi arī "viesošanās" cietumā, Garijo 2006. gadā uzsāka jauktās cīņas mākslas (MMA) profesionāļa gaitas. Vīrietis ringā uzvarējis septiņas reizes, līdz viņa progresu pārtrauca acs radzenes bojājums.
Neraugoties uz daļēju redzes zudumu, Djego nav zaudējis cīņas sparu - 2018. gadā cīkstonis uzsācis savas gaitas boksā bez aizsarglīdzekļiem. Zem vīrieša, kuru ringā pazīst kā "Dos Pistolas" ("Divas pistoles" - red. piez.), jostas ir viena uzvara un viens zaudējums.
Tajā pašā laikā Djego ir pazīstams arī citās aprindās - viņa izveidotais "drag" tēls, "Lola Pistola", ir daļa no Sandjego pilsētas "drag" kultūras. Vīrietis uzstājas kā Lola jau gadu un uzskata šo nodarbi par savas radošās darbības paplašinājumu, turklāt neuzskata, ka cīņas sports un "drag" ir pretrunīgas nodarbes - viņaprāt, abas šīs identitātes šķautnes viena otru savstarpēji papildina.
Uz jautājumu par to, kas sāp vairāk - sitiens pa seju vai kāju vaksācija, Garijo smejoties atbild - par vaksāciju sliktāka ir akrila naga nolaušana. Sitieni pa seju, viņaprāt, nav pats briesmīgākais.
"Es varu paciest sitienus. Neesmu ļoti "tehnisks cīnītājs", taču daru to no visas sirds - turpinu, neraugoties uz to, cik daudzus sitienus jau esmu uzņēmis. Šīs īpašības dēļ bieži vien uzvaru pretiniekus, kuri ir objektīvi labāki par mani.
Esmu atvaļinājies no profesionālā sporta - šis lēmums tika pieņemts pēc acs radzenes bojājuma 2012. gadā. Ārsts spēja saglābt manu aci, taču es vairs neredzu tik labi. Lai arī viņš mani brīdināja, ka tas pats var notikt arī ar otru aci, es nespēju atturēties no cīņas sporta. Gribēju pamēģināt boksu bez cimdiem, patiesi sajust cīņas garu. Es mīlu šo sporta veidu un esmu gatavs riskēt ar redzes zudumu," stāsta cīkstonis.
Kā gan cīņas sporta profesionālis var sākt aizrauties ar "drag" kultūru? "Dos Pistolas" atklāj, ka pastāv fotogrāfija, kurā viņš ir redzams mātes veļā sešu gadu vecumā.
"Mana māte mani uzaudzināja viena. Man bija vairāki homoseksuāli brālēni, tādēļ augot nebiju pakļauts daudziem toksiskiem maskulinitātes standartiem - es pieņemu, ka tas manī ir radījis lielāku apzināšanos par savu sievišķību.
Daudziem ir radies jautājums par manu seksualitāti, taču uzskatu, ka tam pamatā ir pārpratums - cilvēki nesaprot, ka ir atšķirība starp savas sievišķās puses apzināšanos un seksuālajām preferencēm.
Pirms pāris gadiem biju kursos, kuros stāstīja par emocionālo inteliģenci - mums stāstija par vajadzību pamest savu komforta zonu. Es ļoti izbaudu uzstāšanos un būšanu daudzu cilvēku priekšā, tādēļ "drag" kultūra šķita ļoti piemērota. Kad biju pieņēmis šo lēmumu, uzreiz sāku ar deju nodarībām, izdūru ausīs caurumus un devos uz vaksācijas kabinetu. Ar laiku iemācījos staigāt augstpapēžu kurpēs - ar tērpu izvēli man gan sākotnēji palīdzēja," stāsta 42 gadus vecais vīrietis.
Garijo min, ka pirms savas pirmās uzstāšanās sieviešu drēbēs ir jutis emocijas, kas raksturīgas mirklim pirms cīņas.
"Manas MMA karjeras sākumā mēdzu sēdēt ar pretinieku ģērbtuvēs un galvā pārcilāt jautājumu par to, vai esmu spējīgs viņu uzveikt. Līdzīgi bija pirms pirmās uzstāšanās - sēdēju mazā istabiņā ar vēl septiņiem māksliniekiem un jutu, ka gaisā virmo sāncensības gars. Es gan neuztraucos - to var "norakstīt" uz stipriem nerviem vai arī dumjību, pats nezinu.
Es no "drag" komūnas, gan LGBT biedriem, gan heteroseksuāļiem, saņemu daudz mīlestības. Atbalsts nāk arī no cilvēkiem, kurus pasaule redz kā lielus un niknus cīnītājus - iespējams, arī viņos ir kāda daļa, kuru gribētos izpaust biežāk," stāsta "Lola".
Djego min, ka "cīņas sports rāda skaistumu apstāklī, ka cilvēks spēj pārciest lielu pretestību. "Drag" kultūra cīnās ar toksisku maskulinitāti. Tas jo īpaši svarīgi ir transseksuāļu komūnai - šie cilvēki, kuru starpā ir visaugstākie pašnāvību rādījumi, nemitīgi tiek atstumti, lai arī viņiem patiešām ir nepieciešams atbalsts".
Cīkstonis stāsta, ka mīlestība pret "ekstrēmo" viņam ir radusies jau bērnībā - reiz pie viņa mājas durvīm piezvanījis kāds misionārs, kurš paziņojis, ka "drīz gaidāms pasaules gals". Apziņa par to, ka viss var vienkārši "beigties" vīrieti, pēc paša domām, ir padarījis par krietni impulsīvāku cilvēku.
"Bērnībā mani bieži apcēla - es jutos mazs un atstumts. Es bieži jutu kaunu - tas varētu izskaidrot to, ka esmu izvēlējies izveidot personību, kurai šāda īpašība nepiemīt. Agrāk esmu pazemots tik bieži, ka esmu sev apsolījis to vairs nepieļaut. Tas ir iemesls, kādēļ cīņā speru soli uz priekšu pat tad, kad vairums atkāptos," atklāj Garijo.
Vīrietis min, ka galvenais veids, kā viņš sadzīvo ar savām problēmām, ir māksla un cīņas sports.
"Sliktās dienās es dodos uz sporta zāli un nodarboties ar sparingu - man nav vēlmes kadam iesist, drīzāk pašam uzņemt kādu sitienu. Kad cīnos, citas problēmas kļūst mazsvarīgas - tobrīd galvenais fokuss ir cīņas pārvarēšanu," stāsta Garijo, kurš reizē ir gan "Lola", gan "Dos Pistolas".
Seko mums arī Instagram un uzzini visu pirmais!
