Dažkārt naktīs Džesijs devās uz strūklaku pie Otavas parlamenta - vīrietis apsēdās uz strūklakas malas un iebāza roku vēsajā ūdenī, lai izmakšķerētu garāmgājēju atstātās monētas. Vietējie policisti vīrieti jau pazina - viņi mierīgi noskatījās, kā bezpajumtnieks piebāž kabatas ar monētām un tikai tad padzina viņu.

Šajā dzīves posmā Tislam bija 32 gadi - vīrietis bija nesen pametis rehabilitācijas iestādi un attapies uz ielām. Šī pieredze gan nebija viņa pirmā saskaršanās ar dzīvi bez pajumtes - Džesijs "uz ielām" visai regulāri dzīvoja jau kopš 19 gadu vecuma, kad viņu no mājām izmeta paša vectēvs.

"Viņš teica - ja kādreiz pieķers mani lietojam narkotikas, atteiksies no manis pilnībā. Viņš turēja savu vārdu," stāstījis vīrietis. Dienā, kad no viņa kabatas izkrita maisiņš ar kokaīnu, viņam mājas bija jāpamet.

"Izlikos, ka esmu itālis"

Džesija dzīve jau kopš pirmsākumiem nav bijusi vienkārša - viņa tēvs, Sonijs, mūkot no nepatikšanām ar likumsargiem Toronto, aizbēga uz Kanādas nogali, kur satika kādu sievieti no vietējo pamatiedzīvotāju, Metis-Krē, grupas. Viņu sauca Blānša un sieviete pasaulē laida trīs dēlus - Džošu, Džeriju un Džesiju.

Sonijs lietoja narkotikas un aizrāvās ar alkoholu, kam sekoja arī vardarbīga uzvedība, tādēļ Blānša ar bērniem aizbēga. Kādu mirkli ģimenei klājās labi - nu viņi varēja dienā ieturēt trīs maltītes un nakšņot gultās, nevis samestās veļas čupās.

Pēc kāda laika uzradās arī Sonijs - viņš pārliecināja zēnu māti, ka ir atradis darbu Toronto, pātraucis lietot apreibinošās vielas un sieviete, kura tobrīd gan strādāja, gan studēja, var uz pāris mēnešiem bērnus atstāt sava bijušā partnera uzraudzībā.

Tie bija meli. Sonijam nebija ne darba, ne jaunas dzīves - vīrietis joprojām atradās atkarību varā. Vīrietis mēdza dienām ilgi atstāt zēnus vienus pašus bez ēdiena un iemācīja viņiem ubagot naudu un tīt cigaretes no uz ielas atrastiem izsmēķiem.

Pagāja pāris mēneši, līdz kaimiņi beidzot informēja bērnu tiesību aizsardzības speciālistus. Džesijam tobrīd bija četri gadi un tā bija pēdējā reize, kad viņš redz savu tēvu. Bērnus ievietoja audžuģimenē un pēc tam uzticēja Sonija vecākiem.

Tisla vectēvs vairākus gadus aizliedza bērnu mātei tikties ar dēliem un Džesijs uzauga bez īpašām zināšanām par savu kulturālo mantojumu - viņš neskaidri atcerējās, ka kādu vasaru bija pavadījis "tipi" - reģionam raksturīgā vigvamā.

"Mēs to nevienam skolā īpaši nestāstījām - ir visai vienkārši iekulties nepatikšanās, ja izskaties "svešāds" un stāsti, ka esi dzīvojis vigvamā," stāstījis vīrietis. Kaimiņu bērnu vecāki nereti nevēlējās, lai viņu bērni rotaļājas ar Džesiju un viņa brāļiem. 

"Es sāku noliegt to, kas esmu," atklājis vīrietis, atklājot, ka viņš ir izlicies par itāli, lai labāk iederētos. "Sāku ienīst savas saknes, sevi un savu māti, kura, kā man toreiz likās, bija mūs pametusi."

Džesijs skolā mūždien kāvās - viņš nebija izcilnieks. Vidusskolā pusaudzis pievienojās bandai.

"Mēs dzērām, ballējāmies, devāmies uz klubiem un lietojām narkotikas. Tā drīz vien kļuva par manu jauno identitāti. Es mēdzu aizmirsties metamfetamīna, MDMA, ketamīna un citu narkotiku skavās pat piecas dienas pēc kārtas," stāstījis Tisls. Tad pienāca lūzuma punkts - jaunietis tika patriekts no mājām.

Atkarība un cietums

Pusaudzis ar autostopa palīdzību devās uz Vankūveru, kur viņa brālis Džošs nu strādāja par policistu. Kādu laiku viņam klājās labi - puisis aizņēmās brāļa dienesta žetonu, lai bez maksas braukātu ar sabiedrisko transportu, lūgtu ēdienu kafejnīcās un iepazītos ar meitenēm. Kādudien Džesija brālis atklāja, ka viņš mājās lieto narkotikas, un lūdza radinieku pamest savu mājokli.

Džesijs 20 gadu vecumā bija kļuvis par bezpajumtnieku. Viņš četrus mēnešus gulēja mašīnā pie Freizera upes krasta un atceras, cik nepatīkama ir bijusi sajūta atskārst, ka daudzi no tur mītošajiem bezpajumtniekiem ir ar līdzīgu etnisko izcelsmi.

Ar laiku jaunais vīrietis pārdeva visu, kas viņam piederēja, ieskaitot savas drēbes. Viņš "sērfoja" pa paziņu mājokļiem, autobusa pieturām un patversmēm, pa dienām ugabojot, lai varētu iegādāties narkotikas un doties uz slepenām ballītēm.

1999. gada Jaungada dienā Džesijs, kuram tobrīd bija 23 gadi, devās uz kāda drauga mājām. Tur bija viņam mazpazīstami cilvēki, kuri piedāvāja viņam "kāsīti" un picu, ja Tisls viņiem spēs sagādāt transportu ārpus pilsētas. Svešinieki viņam uzdāvināja jaunu jaku - par pūliņiem.

Vīrietis, tērpts savā jaunajā jakā, atgriezās sava tēvoča Rona mājās, kur uz laiku bija apmeties. Abi gatavojās televīzijā skatīties filmu, kad pārraidi pārtrauca ziņu sižets par jauniešiem, kurus meklē saistībā ar taksometra vadītāja slepkavību. Izdzirdot aizdomās turamo aprakstu, Džesijam pēkšņi kļuva slikti.

Viņš no sākuma domāja bēgt, taču tad vērsās pie policijas. Noteiktos sabiedrības apļos paklīda baumas, kas Džesijs ir informants. Pēkšņi pat seni draugi vairs nevēlējās ar vīrieti pavadīt laiku un viņu regulāri piekāva līdz stāvoklim, kurā Džesijs nevarēja pat paiet.

"Es visu laiku bēgu un baidījos par savu dzīvību. Man bija jāizdzīvo un vienīgais veids, kā to varēja panākt, bija nemitīgi mainot savu uzturēšanās vietu," teicis bijušais bezpajumtnieks.

Izmisumā jaunais vīrietis no aptiekas nozaga pretsāpju medikamentus un pārdozēja tos. 

Neilgu laiku pēc iznākšanas no slimnīcas viņš atkārtoti nonāca medicīnas darbinieku rokās - šoreiz pēc kritiena no trīsarpus stāvu augstuma. Viņš piezemējās uz kājām, sadragājot labās kājas papēdi un potīti, kā arī salaužot abu kāju locītavas. Ārsti teica, ka viņam ir neticami palaimējies, taču pēc laika sākās infekcija.

"Es sapratu, ka ir iestājusies gangrēna," minējis vīrietis.

Viņš atceras, kā ārsti viņam min, ka kāju varētu nākties amputēt. Panikas pārņemts, jaunais vīrietis ir aizbēdzis.

"Es gribēju paslēpties no pasaules un visām savām kļūdām, visiem cilvēkiem, kurus biju sāpinājis. Gribēju sapūt un nomirt. Tad radās doma - kādēļ gan nenonākt cietumā? Tur es vismaz būtu drošībā un ar pajumti."

Džesijs aplaupīja kādu pārtikas veikalu, taču nobijās un paslēpās atkritumu konteinerā aiz veikala. Viņš bija nozadzis 40 Kanādas dolārus. Pēc pāris narkotiku paspilgtinātas paranojas pilnām nedēļām, viņš nodeva sevi policijas rokās.

Cietumā Tisls saņēma kājai nepieciešamo medicīnisko palīdzību, taču vienlaicīgi sāka izjust abstinences smagos efektus. Lai novērstu savu uzmanību no nepatīkamajām izjūtām, Džesijs sāka izglītoties - viņš sāka ar lasītprasmes un rakstītprasmes "atsvaidzināšanu".

Pēc izkļūšanas no cietuma, Džesijs pieteicās rehabilitācijas centrā, kur turpināja mācīties no pieejamajām enciklopēdijām. Viņš pieteicās etiķetes kursiem un apguva lietas, kuras viņa līdzšinējā dzīvesstila dēļ bija aizmirstas - teiksim to, kā pareizi lietot galda piederumus.

Ceļš gan nebija vienkāršs. Viņš uz brīdi atkrita vecajos ieradumos un sāka čiept naudu no strūklakas. Pēc atkārtotas nonākšanas rehabilitācijas centrā vīrietis saņēma savādu e-pastu, kas izmainīja viņa dzīvi.

Atkalapvienošanās

Elektroniskajā ziņā bija norādīts kādas sievietes numurs. Džesijs pāris pirmās zvanīšanas reizes nometa klausuli - viņš nebija dzirdējis mātes balsi gadiem ilgi.

"Es biju pārbijies no atraidījuma un nobijies no mīlestības. Tā gan bija skaista saruna - kā lietus pēc ilgstoša sausuma," stāstījis Tisls. Drīzumā viņš saņēma citas, bēdīgākas ziņas - viņa vecmāmiņa, kura nebija ar Džesiju kontaktējusies kopš padzīšanas no mājām, atradās uz nāves gultas.

Nākamajā dienā Džesijs saņēma līdzjūtības ziņu no kādas viņa brāļa klasesbiedrenes,

"Man šķiet, ka es iemīlējos Lūsijā tieši tajā mirklī - mani iespaidoja tas, cik viņa bija jauka," atminējies vīrietis. Viņi ir sākuši regulāri sazvanīties. "Videozvanu laikā es sev fonā biju salicis veselu sienu ar dažādiem šampūniem, dušas želejām un ziepēm. Es jutos ļoti nedrošs par sevi un vēlējos viņai parādīt, ka esmu tīrīgs un spēju par sevi parūpēties."

Kad Džesijs 2009. gadā beidzot pameta rehabilitācijas centru, Lūsija viņam piedāvāja padzīvot pie sevis un abi kļuva par pāri.

"Man šķita, ka esmu vinnējis loterijā - biju parasts "ielu puisis" un nevarēju saprast, ko viņa redz manī. Kad kāds tev tā tic un uzticas, gribas nodoties pilnībā," stāstījis vīrietis. Lūsija ir palīdzējusi Džesijam atrast darbu - vīrietis pēc trīsdesmit gadu vecuma ir sācis griezt kartupeļus vietējā restorānā un, pēc viņa paša teiktā, "darīju visu, lai būtu labākais kartupeļu griezējs pilsētā".

Pēc divarpus gadiem Džesijs apprecēja Lūsiju un iestājās Toronto universitātē vēstures fakulitātē. Viņam bija 35 gadi.

"Tas bija baisi. Man bija klade un pildspalva, savukārt viņiem - portatīvie datori un viedtālruņi. Es biju šis vecais vīrs gudru jauniešu ielenkumā. Neviens negribēja ar mani runāt."

Otrajā studiju gadā Džesijam tika uzdots izpētīt savus radurakstus - viņš sazinājās ar savu tanti, kura bija pētījusi ģimenes radurakstus, un uzzināja, ka viņa asinīs rit cilšu vadoņu un pretošanās kustību līderu vēsture.

"Es sapratu, ka caur šo uzdevumu varu atrast ceļu atpakaļ pie sevis." Tisls uzrakstīja par piecus mēnešus ilgu sacelšanos, kuru viņa senči sarīkoja pret Kanādas valdību, lai izcīnītu savas tiesības. Džesija pētījums tika nosūtīts pamatiedzīvotāju studiju profesorei, kura vīrieti uzreiz pieņēma par savu pētnieciskā darba asistentu.

37 gadu vecumā Džesijs atkal apciemoja savu etnisko "dzimteni" un satika radus, tostarp - mammu, kuru savā pieaugušajā vecumā viņš bija redzējis tikai četras reizes. 

Šis temats Tislu patiesi aizrāva. Viņa pētījums izcīnija akadēmiskas balvas, viņš absolvēja fakulitāti kā labākais kursa students un nu gandrīz ir pabeidzis savu doktora distertāciju. Džesijs nu strādā par asistējošo profesoru univeristātē, kuru pats ir beidzis un par savu asistentu ir pieņēmis Blānšu, savu māti.

"Es palīdzu jauniešiem saprast viņu saknes, palīdzu cilvēkiem izprast, kā viņi ir nonākuši tur, kur atrodas," stāstījis vīrietis.

"Mana māte ir neatsverams atspaids - viņa pazīst cilts vecākos un spēj piekļūt mani interesējošajām detaļām. Tas ir lieliski, jo šādā veidā mēs varam sākt strādāt pie savām salauztajām attiecībām - tas ne vienmēr ir vienkārši, taču šis process ir mīlestības pilns."

Seko mums arī Instagram un uzzini visu pirmais!