Teju visiem zināms, ka bēdīgi slavenais narkobarons Pablo Eskobars gāja bojā 1993. gadā, kad, bēgot no izmeklētājiem, tika sašauts. Mazāk zināms ir tas, ka vairākus gadus pirms tam slepkavības mēģinājumu pret viņu veica britu karavīru komanda, kuru bija nolīguši Eskobara sāncenši no Kali karteļa.

1989. gadā par operācijas vadītāju tika piesaistīts bijušais britu karavīrs Pīters Maklīss. Viņš ar 12 cilvēku komandu 11 nedēļu treniņos atradās Kolumbijas džungļos, pēdējais mērķis bija bēdīgi slavenais Eskobars. Neskatoties uz to, ka informācija par operāciju tika nopludināta, slepkavības mēģinājums noritēja kā plānots - tas vienkārši nebeidzās, kā viņi cerēja.

Maklīss ir izveidojis dokumentālo filmu "Killing Escobar" (Nogalināt Eskobaru), kas pirmizrādi Lielbritānijas tiešsaistes kinoteātros piedzīvos 12. martā.

Maklīss sarunā ar mediju "Vice" atklāj, ka viņš vispār nav vilcinājies ar atbildi, kad viņam tika piedāvāts vadīt komandu, lai nogalinātu Eskobaru:

"Šis izaicinājums bija nenormāli pievilcīgs.

Es vēlējos, lai katra mana nākamā misija ir vienkāršāka oar iepriekšējo. Pablo reputācija gāja viņam pa priekšu. Bet mēs arī apzinājāmies, ja Pablo mūs atradīs, mēs ietu bojā šausmīgā nāvē."

Vai jūs piekritāt darbam naudas dēļ vai tāpēc, ka tas bija Pablo?

Ikvienam, kurš veic jebkādu darbu, par to ir jāsaņem alga. Taču nauda šoreiz nebija motivējošais faktors, tas viss bija saistīts ar izaicinājumu un piedzīvojumiem.

Būsim atklāti - cik jūs zināt cilvēkus, kuriem ir lūgts nogalināt Pablo Eskobaru?

Kādām īpašībām jāpiemīt, lai vadītu komandu, kurai jānogalina narkobarons?

Man tika lūgts vadīt komandu, jo Deivs Tomkins (starpnieks ar Kali karteli) zināja, ka man ir piemērots fons, pareizs prasmju kopums un pieredze. Viņš saprata, ka vīri man sekos un es varēšu izveidot lielisku komandu.

Kad presē noplūda informācija par jūsu atrašanos Kolumbijā - kā jūs jutāties par to? Vai bija doma pārtraukt šo misiju?

Nē. Mēs jau bijām tur ārā un viss bija procesā. Es pats biju apņēmies iet līdz galam. Protams, ka citu variantu nebija. Lai veiksmīgi izpildītu kādu darbu, ļoti liela loma ir savam pašlepnumam.

Vai varat aprakstīt, kas notika jūsu galvā slepkavības mēģinājuma dienā?

Es pamodos, domājot - "šī diena ir pienākusi, kāpēc mēs šeit esam". Mums bija apņēmība pabeigt darbu. Tas bija izšķirošs brīdis - mēs tam trenējāmies pēdējās 11 nedēļas. Es jutos pārliecināts, ka mums izdosies. Mēs zinājām, ka esam visu labi izplānojuši - ikviens zināja savus pienākumus un par ko ir atbildīgi. Mēs bijām saliedēti, spēcīgi un gatavi jebkam.

FOTO: AFP/SCANPIX

Kādi bija jūsu pienākumi tieši slepkavības mēģinājuma laikā?

Es biju militārais komandieris. Es vadīju apmācības un pārraudzīju, kā puiši strādā kopā. Es dotu komandas pašam uzbrukumam. Kad es biju augšā helikopterā, es redzēju vīriešus uz zemes. Uz viņu cepurēm bija dzeltenas atzīmes, lai es varētu redzēt, kur viņi ir, un varētu vadīt.

Ja viss būtu noticis pēc plāna, cik daudz no saviem vīriem jūs būtu zaudējis?

Nevienu. Nekad nevar plānot zaudēt kādu no komandas biedriem - tā nekad nav plāna sastāvdaļa. Visi strādāja divatā, piesedzot viens otru. Mēs pārliecinātos, ka sievietes un bērni paliek neskarti - mēs vienkārši izrēķinātos ar bandītiem. Mēs esam profesionāli karavīri. Mēs precīzi zinājām, ko darām.

Jūsu helikopters misijas laikā nokrita, kas izjauca visu plānu. Kas tobrīd notika jūsu galvā?

Avārijas nosēšanās bija aizraujoša līdz brīdim, kad mēs piezemējāmies, tad viss bija saistīts ar izdzīvošanu. Man bija ļoti paveicies, jo es biju nokārtojis pāris izdzīvošanas kursus Lielbritānijas armijā, un šīs mācības man labi palika atmiņā.

Es zināju, cik svarīgi ir palikt helikopterā līdz helikoptera asmeņi pārstāj griezties - ja jūs iziesiet, kad tie vēl kustas, asmeņi noraus jums galvu. Man nebija pulksteņa, tāpēc es tur gulēju, mēģinot rēķināt laiku pēc gaismas, lai saprastu, cik ilgi es tur jau esmu. Man bija daudz jādomā - kā izvairīties no hipotermijas, kā novērst izsalkumu un cik ilgs laiks paies, kamēr mani izglābs.

Atskatoties uz notikušo, varbūt jūs kaut kādā veidā pat esat pateicīgs, ka helikopters avarēja?

Nē, nepavisam. Es labprāt būtu pabeidzis šo misiju. Bet šī avārija lika man pārdomāt savu dzīvi.

Kad jūs esat nāves priekšā, prātā visas domas sakārtojas pa plauktiņiem - par izdarītajām lietām un to, kā jūs dzīvojāt savu dzīvi. Arī kādas ir bijušas jūsu attiecības. Nāves briesmas man lika saprast, kā es varētu būt labāks vīrs un tēvs. Visas šīs lietas man ienāca prātā, kad domāju, ka gals man ir klāt.

Eskobaru ģimenes kapi, kur atdus arī pats narkobarons.

FOTO: Rico Markus/Shutterstock

Neveiksmīgā slepkavības mēģinājuma dēļ Pablo vīri devās medībās, lai nogalinātu visus pilsētā esošos viesus. Kā jūs par to jūtaties? Vai tas ir kaut kas, par ko jums ir vainas sajūta vai nožēla?

Pablo vīri bija diezgan spējīgi to izdarīt.

Protams, neviens nevēlas, lai nevainīgi cilvēki mirtu... bet Pablo varēja ikvienu no viņiem nogalināt par kaut ko citu. Tā tas bija. Es nevienu nenogalināju, tas bija viņš.

Ko jūs uzzinājāt par sevi, veidojot šo filmu? Likās, ka jūs daudzas atbildes uz jautājumiem meklējāt jau bērnībā un tēvā. Kā noritēja šis process?

Es visu mūžu biju karavīrs, un pēc neveiksmīgā slepkavības mēģinājuma man tas bija plašu pārdomu laiks. Man patiešām bija sliktas attiecības ar tēvu. Viņš bija no citas paaudzes. Viņš vispirms ticēja fiziskam spēkam, un tikai tad izmeklēšanai.

Es iemācījos ļoti svarīgu mācību no sava tēva: nekad tā neizturēties pret saviem bērniem. Runājot par manu dzīvi, es domāju, ka mēs bijām normāli puiši, kuri nonāca ārkārtīgi sarežģītās situācijās. Bet, jā, procesa laikā esmu daudz ko iemācījies.