22. februārī Rīgas apgabaltiesa Aivaram Lembergam piesprieda piecu gadu cietumsodu, mantas konfiskāciju un 20 000 eiro sodu. Lembergs no tiesas zāles tika aizvests saslēgts rokudzelžos. Aivara sieva Kristīne tiesas sēdes tiešraidi skatījusies pie draugiem, sprieduma paziņošanas vidū viņa sapratusi, ka jābrauc mājās pie bērniem. Intervija ar Kristīni Lembergu.

Kristīne pastāstīja, ka mediju interese pēc Aivara apcietināšanas esot krasi pieaugusi. Uz jautājumu, kāpēc viņa piekrita intervijai ar portālu "Apollo.lv", viņa atbildēja, ka "eksistē arī otras puses viedoklis, tāpēc".

Kā jūs iepazināties ar Aivaru?

Labs jautājums. (Smejas.)

Praktiski es Ventspils pašvaldībā strādāju no 2004. gada, bet Aivaru es pazinu vēl iepriekš, jo tādas nopietnas darba gaitas es uzsāku, strādājot Baltijas jūras piekrastes attīstības aģentūrā, kas šobrīd skaitās Kurzemes plānošanas reģions, un tur faktiski arī bija mūsu pirmā lielā iepazīšanās darba jautājumos.

Pēc tam es pāris gadus pastrādāju Finanšu ministrijā un tad mani uzaicināja strādāt Ventspils labā, un nu jau 16 gadus strādāju Ventspilī.

Darbs, mājas, bērni - kā sievietei Latvijā to izdodas apvienot?

Ikdienā jau ļoti daudz sievietes tā arī dzīvo un apvieno visas šīs lietas. Es jau no 15 gadu vecuma esmu strādājusi, man vienmēr ir paticis būt lietas kursā par notiekošo valstī. Darbs man ir arī sava veida hobijs un sava veida atslēgšanās no ikdienas rūpēm.

Bērni - katram ir savas nodarbības. Iet bērnudārzā, iet skolā. Tad, kad drīkst, protams, to darīt. Tam arī ir domātas brīvdienas, lai tās vairāk veltītu ģimenei. Tā ir sava veida laika plānošana un katrs ar to kaut kā tiek galā.

Pagājušogad svinējāt piecus gadus laulībā. Vai sanāk, ka nākamo kāzu jubileju kopīgi pavadīsiet tikai pēc pieciem gadiem?

Nu tas ir skarbi teikts... Lai arī cik spriedums, manuprāt, ir bijis netaisns attiecībā tieši uz apcietinājumu, es tomēr ticu tiesu sistēmai, un tagad tā iespēja pārsūdzēt spriedumu ir skaidrāk zināma.

Es esmu pārliecināta, ka jau sesto kāzu jubileju mēs sagaidīsim kopā.

37

Raidījums "de facto" vēstīja, ka pats Aivars apcietināšanai tiesas zālē bijis gatavs, bet viņa kolēģiem šāds lēmums bijis šokējošs. Un jums?

Mēs iepriekšējā vakarā par to runājām. Jā, viņš teica, ka netic, ka var piemērot apcietinājumu. Runa ir tieši par apcietinājumu, nevis par sodu. Aivars teica, ka tam nav nekāda pamata, jo apcietinājumu piemēro tad, ja cilvēks ir bīstams sabiedrībai, var kaut kādu kaitējumu nodarīt vai ir iepriekš pretojies tiesas lēmumiem.

Viņš nav ne pretojies, ne ir bīstams sabiedrībai, tāpēc arī negribēja ticēt, ka varētu tikt apcietināts, bet vienlaikus viņš teica, ka šis process nav tikai tiesas, bet arī politisks. Diemžēl politikā pēdējā laikā mēs redzam, ka notiek ļauna izrēķināšanās ar pretiniekiem. Un jā, viņš salika somu ar pirmās nepieciešamības mantām un nākamajā dienā brauca uz Rīgu. 

Es paspēju aizbraukt pie saviem draugiem, kad lēmums par apcietinājumu tika pieņemts. Tai mirklī mēs visi sekojām līdzi tiesas procesam. Redzot šīs gavilējošās mediju izpriecas par tiesas lēmumu, es tai mirklī sapratu, ka man ir jābrauc mājās pie bērniem. 

(Aizlūzt balss.)

Kaut kādā ziņā var teikt, ka es tam biju gatava, bet mans vecākais dēls tam nebija gatavs.

37

Tēva apcietināšana bērniem ir nopietns pārdzīvojums. Kā jūs to skaidrojat viņiem?

Visgrūtāk to ir izskaidrot vecākajam puikam, viņš lasa arī internetu, komentārus. Viņš daudz nejautā, bet ļoti labi zina, kāds ir Aivars, kādas ir puišu attiecības. Es cenšos to skaidrot.

(Raudot.) Vecākais puika katru dienu interesējas, kā iet Aivaram, bet mēs nerunājam par to, kāpēc un kas tieši, mēs runājam par to, ko mēs gribam viņam parādīt, ko mēs darām mājās - mēs sūtam un saņemam vēstules. Gan Aivars mums uzdod dažādus uzdevumus, kas mums ir jāpaveic, gan mēs viņam rādām, kāda ir mūsu ikdiena.

Es teiktu, ka tā pat nav skaidrošana, tā ir komunikācija - attālināta komunikācija.

Kāda noskaņa pašlaik valda ģimenē? 

Protams, bērnu dēļ es mēģinu, lai ikdiena nemainītos - mēģinu darīt tās lietas, ko mēs darītu vienmēr kopā. Bet man pašai iekšēji ir sava veida tukšums. Lai arī bērni čalo, suņi skraida, saulīte spīd, tā tukšuma sajūta ir briesmīga, jo tu nezini, cik ilgi tā tukšuma sajūta būs.

Kā aizgaiņājat šo tukšuma sajūtu?

Man ļoti palīdz garas pastaigas mežā un mums apkārt mājai ir daudz tādu iespēju. Nenokārt degunu man palīdz bērni, viņu smaidi... Es vienkārši nevaru būt salūzusi, salauzta. Es to nevaru atļauties.

Sanāk, ka pazināt Aivaru arī 2007. gadā, kad viņš tika apcietināts pirmoreiz?

Jā, bet tas bija absolūti tikai darba jautājumos. 

Vai atceraties savas emocijas tobrīd?

Tas bija tāds pārsteigums, jo tur bija vēl lielāks šovs uztaisīts. Braucot pa ceļu, pārtver un rokudzelžus liek virsū, bet, protams, es nebiju tik tuvu... Tā bija vairāk tāda neizpratne par notiekošo.

Sabiedrībā mēs visi spēlējam noteiktas lomas – pašu izvēlētas vai amata, statusa pieprasītas. Loma – "Lemberga sieva" – ko tā paredz?

Es nekad sevi neesmu asociējusi, ka es spēlēju kādu lomu vai man kāda loma tiek piešķirta. Es esmu pati par sevi un Aivars ir pats par sevi, mēs esam satikušies, mums ir kopīgas intereses un valoda. Mēs viens otru papildinām, bet, lai teiktu, ka man ir kaut kāda loma - absolūti nē. Es negribētu sevi asociēt un negribētu, lai arī sabiedrība tā uzskatītu, ka es kādu lomu spēlēju vai ieņemu.

Tas ir vairāk jautājums par pozīciju - "Lemberga sieva". Kā tā ir ietekmējusi jūsu dzīvi?

(Pauze.) 

Tā ir lielāka atbildība, lielāka uzmanība no sabiedrības puses, bet, lai es teiktu, ka mana ikdiena no tā būtiski mainītos, es tā negribētu teikt.

37

Protams, dzeltenajā presē parādās fotogrāfijas, kad mēs kopīgi apmeklējam kādus pasākumus, bet ikdienā mēs abi strādājam, kā jau teicu, viens otru papildinām.

Es nedomāju, ka man ir kaut kas mainījies. Nav.

Vai un kā ir mainījusies līdzcilvēku attieksme pret jums darbā, mājās, uz ielas pēc tiesas sēdes?

Pozitīva atsaucība ir pārsteidzoši milzīga.

Man ļoti daudz draugi, paziņas joprojām raksta un zvana, lai uzmundrinātu. Mani arī patīkami pārsteidza ventspilnieku iniciatīva vākt parakstus. Es domāju, ka ļoti daudzi sabiedrībā saprata, ka lēmums par apcietināšanu nav taisnīgs. Tieši tas lēmums.

Ir cilvēki, Ventspilī it īpaši, kas, protams, atpazīst mani uz ielas, nāk klāt un vienkārši samīļo. Ir ļoti, ļoti patīkami just šo mīlestību, kas tomēr ir cilvēkos.

Cik bieži jūs sazināties ar vīru tagad? 

Pirmās divas nedēļas mēs vispār nevarējām sazināties un tas arī bija tas mokošākais periods. 8. martā, kad arī pagāja pirmās divas nedēļas, viņš man vakarā piezvanīja - es biju sajūsmā.

Viņam ir ļauts ar mani sazināties divreiz nedēļā - otrdienās un piektdienās - pulksten 19 mēs sazvanāmies uz sešām minūtēm, un mēnesī divas reizes mēs varam sazināties "Skype" video zvana ietvaros. 

Pirmais video zvans mums bija 10. martā un nākamā saruna mums būs nākamajā trešdienā, 24. martā.

Ko var paspēt izrunāt sešās minūtēs?

Sešās minūtēs, protams, gribas ļoti daudz ko pateikt, īpaši jau bērniem. Pirmais, kam es dodu runāt ar tēvu, ir mazais Artūrs. Viņš grib pastāstīt, kā viņam iet, par ko viņš strīdas ar brāli, par ko priecājas. Es gribu, lai Aivars saņem šīs emocijas.

Tad ir atlikušais laiks, kad mēs ātri pārrunājam kādas lietišķas lietas, kādus darbiņus, kas jāizdara... Bet mēs sarakstāmies katru dienu. Vēstules es saņemu ļoti daudz.

Kādas vēstis saņemat no cietuma?

Tik daudz, cik mēs esam parunājuši, un cik daudz es saņemu no vēstulēm, es jūtu, ka viņā ir milzīgs cīņas spars. Viņš ir optimists. Protams, Aivaram ir žēl, ka ir nepieciešams vairāk laika nekā sākumā likās, lai cīnītos par savām tiesībām, bet viņš ir možs. Viņš mani vairāk uzmundrina, nekā es viņu.

Mēs jau smējāmies, viņš man teica: "Iedomājies, ka es esmu kosmonauts un šobrīd esmu ekspedīcijā uz Mēnesi!"

37

Viņš māk katrā lietā saskatīt pozitīvo, un tas mani ļoti priecē, jo tie sadzīves apstākļi, kādos viņš šobrīd ir, nav tie labākie.

Kā vīram piespriestās sankcijas ietekmē jūsu finansiālo stāvokli?

Šī ir vēl viena liela tēma, par ko ir jāsaka paldies politiskajai elitei, jo, izrēķinoties ar manu vīru, ir cietuši daudz, daudz vairāk cilvēku, tai skaitā - arī es un mani bērni, jo mums nav iespēja atvērt kontus komercbankās.

Man nav iespējas par bērniem saņemt ģimenes pabalstu. Arī Valdības lemtos 500 eiro par katru bērnu - tos es nevaru saņemt, jo izrādās, ka Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra to naudu var pārskaitīt tikai uz kontu, izmaksāt skaidrā naudā nevar.

Protams, es cīnos un cīnīšos, lai aizstāvētu savu bērnu tiesības, lai gan man ir iesaldēti līdzekļi bankās, pie kuriem es netieku, bet kurus es esmu godīgi nopelnījusi. Labi, ka esošajā darbavietā ir iespējams saņemt finansējumu skaidrā naudā.

Sanāk, ka jūs šobrīd dzīvojat no savas algas, ko jūs saņemat skaidrā naudā?

Jā, jā, tā ir.

Arestēto īpašumu un akciju vērtība tiek lēsta virs 300 miljoniem eiro. Kā jums šķiet, vai Latvijā šādu bagātību ir iespējams iegūt legāli?

Pirmkārt, es šiem mistiskajiem miljoniem neticu. Otrkārt, mēs zinām, ka no tā 2007. gada tos pārvalda Meroni. Es no tā neko ne redzu, ne jūtu, jāprasa tiem, kas šos saucamos miljonus pārvalda.

Tad kā jūs raksturotu savu finansiālo stāvokli līdz vīra apcietināšanai un tagad – jūs esat miljonāri?

Es nevaru sevi nosaukt par miljonāri. Noteikti nē.

37

Šobrīd es aptveru tās lietas, par ko man ir jānorēķinās, pagaidām es to varu izdarīt. Tad jau redzēs, ir pagājis tikai nepilns mēnesis.

Ja dzīvei būtu melnraksts. Vai jūs kādu nodaļu pārrakstītu?

(Ilga pauze.)

Es domāju, ka nē, jo katras grūtības un katrs pārbaudījums, tie savā veidā dod spēku un parāda patiesos draugus un atbalstītājus.