"Saikne no pirmā satikšanās brīža!" Kā vīrietis metro stacijā atrada zīdaini, kurš kļuva par viņa lielāko "dārgumu" (11)

2000. gada 28. augusts, pulksten 8. 34 gadus vecais Denijs steidzās, lai satiktu savu draugu - 32 gadus veco Pītu Merkurio. Metro vilciens pabrauca garām 14. ielas stacijai Čelsijas apgabalā, Manhetenā.

Pāris iepazinās 1997. gadā ar Pīta drauga palīdzību. Vēlāk Denijs ievācās dzīvoklī kopā ar Pītu un viņa dzīvokļa biedru, taču liktenīgajā vakarā viņš atgriezies savā vecajā miteklī Hārlemā, lai "iztīrītu" pastkastīti.

Brīdī, kad Denijs devās jau laukā no stacijas, viņš pamanīja kaut ko neparastu.

"Es pamanīju, ka uz zemes pie sienas bija atstāts kāds jokains vīstoklis. Sākumā šķita, ka tā ir lelle," atminējās Denijs.

Viņš apstulba un nodomāja, kāpēc, lai bērns metro stacijā atstātu segā ietītu lelli? Tiesa, viņš turpināja ceļu augšup pa kāpnēm, lai dotos laukā no stacijas.

"Es atskatījos un pamanīju, ka "lelle" kustas," stāstīja Denijs.

Viņš noskrēja atpakaļ lejā un pamanīja, ka tas ir dzīvs bērns. Zēns bija ietīts tumšā sporta kreklā, tikai viņa mazās kājas "rēgojās" laukā no tā.

"Viņam nebija drēbju, viņš bija vienkārši ietīts kreklā. Zēna nabassaite joprojām bija daļēji neskarta. Pieļauju, ka mazulis bija aptuveni vienu dienu vecs," atminējās Denijs.

Vīrietis neticēja, ko nupat ieraudzījis. Viņš nespēja iedomāties, kā kāds spēja metro stacijā uz zemes atstāt tikko dzimušu zēnu. Mazulis bija kluss, taču modrs, ar lielām acīm.

"Viņš paskatījās uz mani, es noglāstīju galvu, un tad viņš iesmilkstējās. Es centos apkārtējos cilvēkus brīdināt par to, kas nupat noticis, taču neviens nereaģēja," stāstīja Denijs.

Vīrietis kliedza, lai kāds piezvana policijai, taču neviens neatsaucās.

"Viena sieviete pienāca man klāt, taču viņa nerunāja angļu valodā, tāpēc viņa nevarēja palīdzēt," teica Denijs.

Tie bija laiki, kad vēl reti kuram cilvēkam bija mobilais telefons. Denijs baidījās pacelt mazuli, jo nezināja, vai viņš nav savainots. Viņš uzskrēja virszemē un ar taksofona palīdzību piezvanīja 911.

Viņš sazvanīja policiju un devās atpakaļ, lai gaidītu likumsargus. "Tās bija dažas minūtes, kas ilga veselu mūžību. Domāju, ka policija varbūt šo uztvēra kā joku, jo nevarēju sagaidīt, kad viņi ieradīsies."

Denijs devās vēlreiz piezvanīt, taču šoreiz viņš sazinājās ar Pītu, kurš nekavējoties devās uz notikuma vietu. Pīts stacijā ieradās brīdī, kad policisti jau veda mazuli uz slimnīcu.

"Es atminos, ka tajā brīdī pateicu Denijam, ka viņš tagad uz visu atlikušo mūžu būs saistīts ar atrasto zīdaini," sacīja Pīts.

"Viņš nesaprata, ko es ar to domāju. Es viņam skaidroju, ka šis bērns kādu dienu meklēs to cilvēku, kurš viņu izglābis. Iedomājos, ka mēs varētu uzzināt, kur viņš nonāks un katru gadu apsveikt viņu dzimšanas dienā," atminējās Pīts.

Ilgais adopcijas process

Nākamajā dienā ziņas par atrasto mazuli metro stacijā bija visos medijos. Denijs vēlējās noskaidrot, kā mazulim klājās, taču slimnīcā viņam informācija netika sniegta.

Tā nu Denijs un Pīts atgriezās savās ierastajās dzīvēs. Denijs bija sociālais darbinieks, bet Pīts - dramaturgs un interneta mājaslapu dizaineris.

Neilgi pēc tam Denijs saņēma uzaicinājumu uz tiesas sēdi, lai liecinātu, ka metro stacijā atradis bērnu. Sēde notika 2000. gada decembrī. Sēdes laikā tiesnesis lūdza Denijam palikt līdz tās beigām. 

Tiesnese Denijam sacīja, ka pēc iespējas ātrāk vēlas ievietot bērnu pirms adopcijas aprūpes sistēmas programmā.

"Man tas šķita loģisks solis, taču pēc tam viņa man vaicāja, vai es vēlētos bērnu adoptēt," atminējās Denijs.

"Tajā brīdī visiem tiesas zālē esošajiem cilvēkiem "palika vaļā mutes", tajā skaitā arī man. Es teicu, ka to nebūs tik vienkārši izdarīt, taču tiesnese mierināja, ka būšot gan," sacīja Denijs.

Adopcijas process aizņēma aptuveni sešus līdz deviņus mēnešus.

"Es nebiju gatavs adoptēt bērnu, taču tajā pašā laikā jutu, ka starp mums ir izveidojusies ļoti īpaša saikne," atminējās vīrietis.

Pēc tiesas sēdes Denijs piezvanīja Pītam un paziņoja jaunumus. "Es teicu, lai viņš iet atpakaļ un saka, ka ir pieļāvis kļūdu," atminējās Pīts.

Nākamajā nedēļā Pīta un Denija starpā raisījās asas diskusijas par esošo situāciju. 

"Es negribēju neko mainīt, jo mums jau tāpat bija labi. Mums nebija nedz naudas, nedz vietas, lai uzturētu mazuli. Es biju dusmīgs uz Deniju, jo viņš nekonsultējās ar mani," stāstīja Pīts.

Situācija saasinājās tik ļoti, ka pāris gandrīz izšķīrās.

"Denijs mani nostādīja fakta priekšā - vai nu es viņam palīdzu, vai arī viņš turpina savu dzīvi bez manis," teica Pīts.

"Viņš teica, ka vēlas, lai mēs būtu viena ģimene. Ja neesmu gatavs tam, tad viņš nespiedīs mani to darīt un rīkosies viens pats," atminējās Pīts.

Lai gan Pīts bija kategoriski pret to, tomēr neliela daļiņa no viņa vēlējās, lai tā notiktu. Galu galā Denijam izdevās Pītu pārliecināt apciemot mazuli aprūpes namā.

Viņi uzreiz saprata, ka šeit mazulim nav īstā vieta - zēnam bija iekaisumi no autiņbiksītēm teju uz visa ķermeņa. Sociālais darbinieks ielika mazuli Denijam rokās un mazulis kļuva pavisam mierīgs.

"Vai atceries mani?" Denijs vaicāja mazulim.

Kad zēns nonāca Pīta rokās, viņu pārņēma siltas jūtas.

"Viņš saspieda manu pirkstu un nevēlējās to laist vaļā. Viņš skatījās uz mani un šķita, ka mazulis ir atradis manu vārīgāko sirds daļu. Tajā mirklī es sapratu, ka vēlos viņu audzināt kopā ar Deniju," atminējās Pīts.

Denijs un Pīts kļūst par vecākiem

20. decembrī pārim bija jāpiedalās tiesas sēdē un jāpaziņo lēmums par to, ka viņi vēlas adoptēt mazuli. Tiesnese lēma, ka nedēļas nogali Denijam un Pītam būs iespēja pavadīt kopā ar zēnu.

Atgriežoties mājās, Pīts sazinājās ar savu ģimeni, lai lūgtu palīdzību.

"Es pateicu, ka sauksim zēnu par Kevinu. Mana mamma sāka satraukties, jo viņai pirms manis piedzima dēliņš, kuru nosauca par Kevinu, taču viņš nomira," stāstīja Pīts.

Pīta ģimene devās uz veikaliem, lai iegādātos visas nepieciešamās lietas Kevinam. Denijs un Pīts sāka lasīt grāmatas par to, kā audzināt bērnu. Viņu dzīvesvieta pārtapa par lielu bērnistabu.

22. decembrī Pīts un Denijs izņēma Kevinu no sociālās aprūpes nama un trijatā devās mājup.

"Tajā dienā sāka snigt un tas viss šķita tik maģiski.

Kad ieradāmies mājās, mēs beidzot varējām uzelpot un saprast - tā ir mūsu jaunā realitāte," atminējās Denijs.

2001. gada septembra teroraktu dēļ adopcijas process aizkavējās, taču 2002. gada 17. decembrī process oficiāli tika izbeigts.

Kevinam ļoti patika grāmatas. Denijs atminējās, kā viņš un Pīts katru vakaru pirms gulēt iešanas lasīja Kevinam dažādas pasakas un dziedāja.

Pīts izveidoja grāmatu ar stāstu par to, kā Kevins kļuva par viņu ģimenes locekli. Kad zēnam bija trīs gadi, Pīts viņam to rādīja katru vakaru pirms došanās gulēt.

"Dažreiz to šķirstījām pat vairākas reizes dienā. Tā bija visjaukākā lieta pasaulē," atminējās Pīts.

Kevinam ļoti interesēja, kādi ir viņa bioloģiskie vecāki. "Reizēm, kad devāmies pastaigāties, viņš mēdza sasaistīt svešinieku izskatu ar savējo," teica Pīts.

2011. gadā Denijs un Pīts oficiāli salaulājās, jo tas beidzot tika atļauts ar likumu. Kevins bija priecīgs par to, ka viņš, Denijs un Pīts beidzot būs īsta ģimene.

Zīmīgi, ka oficiālo tiesas sēdi vadīja tā pati tiesnese, kura lēma, ka Denijs un Pīts drīkst adoptēt Kevinu.

"Viņa teica, ka toreiz viņai šķitis, ka Kevinam nepieciešama saikne ar kādu cilvēku. Tas cilvēks izrādījās Denijs, jo viņš mazuli atrada," stāstīja Pīts.

Tiesnese uzreiz saprata, ka izdarījusi pareizo izvēli - Denija un Pīta kāzu ceremonijā viņa satika Kevinu. Denijs atklāja, ka pirmo reizi dzīvē viņu pārņēma tik spēcīgas emocijas.

"Šī sieviete ir iemesls, kāpēc mēs esam viena ģimene. Un, nu viņa ir iemesls, kāpēc mēs varēsim oficiāli salaulāties," stāstīja Denijs.

Pašlaik Kevinam ir 20 gadi un viņš studē matemātiku un datorzinības. Mazais zēns, kurš pirms 20 gadiem tika atrasts metro stacijā jau ir pāraudzis savus vecākus.

Kevinam patīk spēlēt frisbiju, viņš jau ir noskrējis neskaitāmus maratonus un dejojis Nacionālajā deju institūtā jau kopš 14 gadu vecuma.

"Viņš ir empātisks un laipns cilvēks. Viņš spēj kontrolēt savas emocijas. Kevins nealkst uzmanības, viņam patīk vērot visu," stāstīja Pīts.

"Es nespēju iedomāties savu dzīvi citādāk. Mana dzīve ir kļuvusi daudz bagātīgāka un pilnvērtīgāka," secināja Denijs.