Vairumā valstu seksa terapiju, kuras ietvaros tiek noalgots cilvēks, lai pildītu seksa partnera lomu, raisa diskusijas, kur nu vēl tiek pielietota. Turpretī Izraēlā šāda valsts apmaksāta terapija pieejama katram ievainotajam karavīram, vēsta britu raidsabiedrība BBC.

Seksa terapeites Ronitas Aloni konsultāciju telpa Telavivā izskatās gluži kā varētu iedomāties. Tajā atrodas ērts dīvāns viņas pacientiem, kā arī dažādas vīriešu un sieviešu dzimumorgānu ilustrācijas, ko izmantot, sniedzot paskaidrojumus klientiem.

Turpretī blakus istaba gan mulsina daudzus - tajā atrodas izvelkamais dīvāns un sveces noskaņas radīšanai.

Tā ir telpa, kurā noalgoti surogāti palīdz Aloni pacientiem nodoties intimitātei un ar laiku iemācīties atkal nodarboties ar seksu.

"Tas neizskatās pēc viesnīcas numuriņa. Drīzāk mājas, dzīvokļa," stāsta Aloni, minot, ka telpā ir arī mūzikas atskaņotājs un dušas telpa ar erotiska rakstura ilustrācijām pie sienām.

"Seksa terapija ir pielīdzināma pāru terapijai - tā nav izpildāma bez partnera. Surogāts - viņš vai viņa - ir tur, lai ieņemtu partnera lomu," skaidro terapeite.

Cilvēki nāk pēc palīdzības, nevis baudas

Kritiķi daudzviet pasaulē šo pielīdzina prostitūcijai, tomēr Izraēlā ir pieņemts, ka valsts apmaksā šo terapiju karavīriem, kuri guvuši traumas, kas ietekmē viņu iespēju nodoties intimitātei.

"Cilvēkiem ir svarīgi apzināties, ka viņi spēj sniegt baudu citiem, kā arī saņemt to pretī.

Viņi nāk pēc palīdzības, nevis baudas. Nekas tajā nav pielīdzināms prostitūcijai," skaidro Aloni.

Viņa stāsta, ka 85% terapijas sastāda teorija - mācīšanās par intimitāti, pieskārieniem, došanu, saņemšanu un komunicēšanu. Laiks, kad nonāk līdz intīmām attiecībām, esot terapijas pats noslēgums.

"Es tam piegāju ļoti loģiski."

Viktors (vārds mainīts) bija viens no pirmajiem karavīriem, kuram Aizsardzības ministrija apmaksāja šāda veida terapiju pēc tam, kad vīrietis pirms 30 gadiem bija guvis traumas, kas ietekmēja visu viņa turpmāko dzīvi.

Viņš nokrita no liela augstuma, kā rezultātā vīrietis kļuva paralizēts no jostas vietas līdz pirkstu galiem, kas liedza viņam intimitāti, kādu viņš bija pazinis līdz šim.

"Pēc traumas sastādīju sev darāmo lietu sarakstu ar visu, kas jāpaveic pašam - pašam jāēd, jāspēj ieiet dušā, jābrauc ar automašīnu, pašam jāapģērbjas, kā arī jānodarbojas ar seksu," atklāj Viktors.

Viņš jau bija vīrs un tēvs, taču viņa sieva nav jutusies ērti apspriežot intīmas tēmas, tāpēc mudinājusi vīru vērsties pie Aloni.

Viktors skaidro, ka terapeite esot devusi norādes un novērojumus pirms un pēc katras tikšanās ar seksa surogāti.

"Sāc no paša sākuma - pieskaries šeit, pieskaries tur, un tā pamazām līdz tiek sasniegts orgasms," viņš stāsta.

Viktors ir pārliecināts - tas, ka valsts apmaksā šo terapiju, gluži tāpat kā citas, kas bija nepieciešamas viņa ārstēšanai, ir pareizi. Trīs mēnešu terapija izmaksā 5400 ASV dolāru.

"Surogāts nebija mans sapnis, bet es guvu traumu un meklēju palīdzību, kas man bija nepieciešama," viņš nosaka, sēžot ratiņkrēslā, pošoties spēlēt galda tenisu.

"Es neiemīlējos savā surogātē. Es esmu precējies.

Es apguvu tehniku, es tam piegāju ļoti loģiski," viņš turpina pieminot, ka "sekss ir dzīves daļa, tā ir daļa baudas, ko dzīve var sniegt".

Savukārt Dāvids (vārds mainīts) pēc karošanas Otrajā Libānas karā 2006. gadā zaudēja iespēju runāt un kustēties.

Viņš var komunicēt tikai ar sava ergoterapeita palīdzību - ja viņa pietur Dāvida roku un pildspalvu tajā, viņš var uzrakstīt uz tāfeles.

"Es biju vienkāršs cilvēks. Es studēju un strādāju par bārmeni. Man patika sportot un tikties ar draugiem," atminas Dāvids.

Atrodoties kaujā, viņš guva nopietnu kājas un galvas traumu, pēc kā trīs gadus pavadīja slimnīcā. Viņš pauž, ka bija zaudējis vēlmi dzīvot.

Viņa skatījums uz dzīvi uzlabojās vien pēc tam, kad ergoterapeits ierosināja izmēģināt seksa terapiju.

"Kad sāku terapiju, es jutos kā neveiksminieks, kā nekas.

Terapijai ritot, es atkal sajutos kā vīrietis - jauns un izskatīgs. Tā bija pirmā reize, kad tā sajutos, kopš traumas. Tas deva man spēku un cerību," atklāj Dāvids.

Tās bija attiecības, ko Dāvids sāka apzinoties, ka drīz vien tās beigsies. Vai pastāvēja risks sirdssāpēm?

"Sākotnēji man bija grūti ar viņu dalīties. Es gribēju surogāti tikai sev, bet es sapratu, ka, pat ja neesam partneri, mēs esam labi draugi. Un tas noteikti bija tā vērts - šī pieredze palīdz tev piedzimt no jauna," viņš stāsta.

Kaut gan ierastā prakse neļauj pacientam kontaktēties ar surogāti ārpus terapijas, Aloni izdarīja īpašu izņēmumu Dāvida un viņa surogātes, Serafinas, gadījumā, atļaujot viņiem uzturēt kontaktu, terapijai noslēdzoties.

Tie, kuri Dāvidu pazīst, atzīst, ka viņš kopš terapijas ļoti mainījies - daudz domājot par nākotni. Lai gan seksa dzīve joprojām sagādā raizes, viņš sācis daudz vairāk socializēties.

Kā ir būt seksa surogātei?

Serafina sadarbojas ar Aloni jau vairāk nekā desmit gadus. Viņa ir slaida, ar savāktiem matiem, ar labu vārdu krājumu.

Tāpat kā citiem seksa surogātiem, arī Serafinai ir pamatdarbs. Viņa ir māksliniece, taču iesaistīties šajās terapijās nolēmusi, lai palīdzētu citiem.

"Visi šie cilvēki cieš un staigā ar dziļi glabātiem noslēpumiem. Es gribēju palīdzēt, jo zināju, ka to varu. Man nav problēmu izmantot savu ķermeni, pieskārienus un seksualitāti terapijā. Tas ir fascinējoši, seksualitāte ir fascinējoša," stāsta Serafina.

Viņa pati sevi raksturo kā "gidu, kas norāda virzienu".

Sievietei bijuši 40 pacienti, no kuriem vēl viens bijis karavīrs, taču viņa atklāj, ka nopietno traumu dēļ tieši Dāvida gadījums bijis īpaši izaicinošs. Viņa iemācījusies, kā viņam palīdzēt rakstīt, lai viņi varētu sazināties privāti.

"Viņš bija ekstrēmākais gadījums, ar ko nācies saskarties. Tas bija kā staigāt pa tuksnesi, nezinot virzienu, kurā doties. Man bija jābūt ļoti, ļoti radošai, jo viņš nekustās itin nemaz. Es kustināju viņa ķermeni iztēlojoties, kā to darītu viņš pats. Viņš juta savu ķermeni, taču nevarēja to pakustināt," Serafina skaidro pieminot, ka "viņš vienmēr teica, ka visu daru tieši tā kā viņam patīk, pat neko nesakot. Tas bija ļoti glaimojoši".

Kas attiecas uz privāto dzīvi, Serafina stāsta, ka visi viņas dzīvesbiedri bijuši saprotoši par šādu dzīves izvēli, taču viņa zinot vairākus vīriešus un sievietes, kas savu attiecību dēļ pārtraukuši piedalīties terapijās.

Viņa atklāj, ka atvadīties no pacienta varot būt grūti, bet tas ir svarīgi.

"Es parasti saku, lai raugās uz to kā atvaļinājumu. Mums bija iespēja īslaicīgām, bet skaistām attiecībām - vai tu to pieņem vai atsakies pilnībā?

Un tā ir priecīgākā šķiršanās, kāda vien iespējama. Tā var būt skumja, man mēdz nobirt kāda asara, bet tas viss ir laba mērķa vārdā, tāpēc vienmēr priecājos," stāsta Serafina.

"Kad izdzirdu labās ziņas, ka kāds no agrākajiem pacientiem ir laimīgās attiecībās, precējies vai pat kļuvis par tēvu, jūs nevarat iedomāties kādu gandarījumu un prieku man tas sniedz," viņa atklāj.

Aloni: Mēs jūtamies viņiem parādā

Speciālisti apmeklē visdažādākie cilvēki ar dažādām kaitēm. Arī tie, kuriem neizdodas veidot romantiskas attiecības uztraukuma, traumu vai citu iemeslu vadīti.

Fokusēties uz cilvēkiem ar kustību traucējumiem Aloni sāka jau agri savā karjerā, taču vēl pirms savām profesionālajām gaitām viņa diendienā bija kontaktā ar cilvēkiem ar kustību traucējumiem, piemēram, viņas tēvs, pilots, guva smadzeņu traumu pēc lidmašīnas avarēšanas.

"Esmu noraudzījusies, kā šie cilvēki atlabst un, viņi tiešām ir sasnieguši lieliskus rezultātus, tāpēc es uz terapiju raugos ļoti optimistiski," stāsta terapeite.

Viņa iepazinās ar seksa surogātu, kas strādā ar cilvēkiem, kuriem ir kustību traucējumi, laikā, kad studēja Ņujorkā. Atgriežoties Izraēlā, 1980. gadu nogalē, viņa saņēma atļauju un uzsāka šādu terapiju arī tur. Bija tikai viens noteikums - neviens no surogātiem nedrīkst būt precējies.

No aptuveni 1000 Aloni klientiem, ducis bijuši kara veterāni ar smadzeņu vai mugurkaula traumām - viņiem terapiju apmaksājusi valsts.

"Visi Izraēlā pazīst kādu, kurš karā guvis traumas vai gājis bojā. Mēs viņu priekšā jūtamies parādā," viņa stāsta.

Aloni ir pārliecināta, ka, augot operēto kara veterānu skaitam, plašāku popularitāti iegūs arī seksa terapija.

"Tu nevari rehabilitēt cilvēku, nerehabilējot viņa pašapziņu, viņa uztveri par sievieti un vīrieti," teic speciāliste.

Viņa pauž, ka ignorēt tik svarīgu dzīves sastāvdaļu vienkārši nedrīkst, bet, viņasprāt, mūsdienu sabiedrība ir sabojājusi cilvēku skatījumu uz to.

"Mes zinām, kā jokot par seksualitāti. Zinām, kā kādu apkaunot, mēdzam būt pārāk konservatīvi vai gluži pretēji - pārāk ekstrēmi.

Tā īsti nekad nav balansā. Tā nekad mūsu dzīvē nav tā, kā vajadzētu būt, bet seksualitāte - tā ir dzīve. Tas ir veids, kā radām dzīvību. Tā ir daba," viņa norāda.

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!