Māris Liopa: Ko nozīmē "zaļā domāšana", kam aiz muguras stāv politiķi un bankas?
Viedoklis

Ilustratīvs attēls.

FOTO: G-Stock Studio/Shutterstock

"Nevalstiskajām vides organizācijām drīz piešķirs naudu, tad redzēs, par ko satrauksies un cels traci šogad. Tas ir noticis, nauda ir klāt. Pie tam, ne gluži pašu pelnīta..." Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederācijas valdes priekšsēdētājs Māris Liopa paudis savu viedokli par atbildīgo iestāžu un vides organizāciju mijiedarbību.

"Ierasti par naudu parasti pārmetošā tonī izsakās vides nevalstisko organizāciju (NVO) pārstāvji, kas, kā izsakās gan paši, gan to piemin arī ar vides jautājumiem saistītie profesionāļi, uzņēmušies valsts funkcijas vides aizsardzībā. Vai un ciktāl tas ir saprātīgi un valstiski pareizi, ir cits jautājums. Bet! Runājot par Latvijai svarīgo: cilvēkiem, darbu un naudu, tieši pandēmijas gads ir parādījis, ka tie mums ir nepieciešami, svarīgi un valsti gan uzturoši, gan stabilizējoši. Par ko gada laikā lielākoties spriedis Ministru kabinets? Par atļauju vai liegumu strādāt, par atbalstu, pabalstu, par cilvēkiem utt.

Iztrūkstot sadarbībā un sapratnē balstītai valsts politikai vides aizsardzībā, pamazām daļā sabiedrības nostiprinās ar zinātni, praksi un loģisko domāšanu nesaistītas idejas, faktiski gatavojot augsni nopietnām problēmām nākotnē. Jo - kā ļoti bieži gadās Latvijā - lēmēji nedz pelna, nedz atceras laiku, kad, varbūt, uzņēmējdarbībā rosījušies paši.

Runājot par 31 neatkarības gada pieredzi, tieši ar vidi saistītajos vai tai tuvajos jautājumos redzam virkni netālredzīgu lēmumu, piemēram, mazie HES, piemēram, dzelzceļa līniju slēgšana un tai sekojošā sliežu demontāža, piemēram, mikroliegumu sistēmas izveide, kas atšķirībā no Nacionālā mežu monitoringa netiek kontrolēta, piemēram, neprofesionāļu iejaukšanās izglītībā, kur nereti pat matemātikā vai literatūrā dominē vides NVO ļaužu īpaši šaurais skatījums uz valsti.

Ko konkrēti Latvijai nozīmē klimatneitralitāte, kā konkrēti tas ietekmēs tavu un manu mājsaimniecību, kā Latvija un Latvijā pelnīs naudu, ja... Uz šiem ļoti konkrētajiem jautājumiem atbilžu nav, vai tās tiek atliktas. Sak, redzēs! Ja, kādaprāt, aktuāli vides jautājumi risināmi "tūdaļ", vai jautājums par "ēst dabūsi, bet rītdien" risināms ilgtermiņā? Un, ja vairs nav, ko paēdināt? Vai tas ir 21. gs. risinājums?

Ko nozīmē "zaļā domāšana", kam aiz muguras stāv politiķi un bankas, un kam pēdās seko zināšanu trūkums? Vai "zaļā domāšana" ar mērķi gūt politisku ietekmi ir vērtējama kā zaļa? Vai kadas agresīvas zaļās organizācijas vadonim, kas līksmo par Latvijas apņemšanos būt pirmrindniecei, ir ko teikt Latvijas pilsonim, kas apstrādā laukus un pelna naudu viņa un vides organizāciju projektu naudai?

Neskatoties uz Zemkopības ministrijas, lauksaimniecības un meža nozares vairākkārtējiem aicinājumiem skaidri un saprotami runāt par Latvijas resursu (zemes, meža, kūdras utt.) izmantošanu saistībā ar valsts attīstību, vides aizsardzību un, pats svarīgākais, cilvēku vēlmi še dzīvot un strādāt, VARAM atbildīgās amatpersonas ilgāku laiku izvairījušās un turpina izvairīties no konkrēta plāna: tik sargāsim, to neskarsim, tur strādāsim. Šāda plāna nav. Ir frāzes, kuras ministrijas ierēdņi apguvuši no Eiropas Savienības institūciju gaiteņos lietotās valodas, kas neizsaka neko, bet skan... Latviešu tautas parunā tālu skan kas?

Viestura Ķerus pagājušonedēļ (Delfi, 19.05.2021 09:32 "Krietnam saimniekam būtu jārūpējas par dabas saglabāšanu valsts mežos", šis pats raksts arī "Ir", 17.05.2021. "Zaļmaldināšana – būtiski jāuzlabo valsts mežu apsaimniekošanas plāns") publiskotajos rakstos ir viens būtisks trūkums, proti, rakstos nav ne mazākās norādes uz personisko piemēru rūpīga saimnieka ādā. Mēs lasām virkni vispārīgu spriedelējumu par V. Ķerum acīmredzami netīkamajiem “Latvijas valsts mežiem” (šeit ir vēl kāds jautājums: vai un ciktāl kāda cilvēka, lai sabiedrībā zināma vai apzināti popularizēta, personiskā nepatika var un drīkst ietekmēt politikas virzību un visai ievērojamu sabiedrības daļu – īpaši galvaspilsētā ), negūstot ne mazāko priekšstatu, kā meža nozarē ļoti pieredzējušais bioloģijas zinātņu doktors saimnieko pats. Padomus dot un strādāt nav viens un tas pats! Neuzklupsim V. Ķerus kungam vien, šāda stila izpausmes vērojamas lielākajā daļā vides NVO sektorā: bez personiskā piemēra kritizēt vietējos, strādājošos, pelnošos. Saņemt ir labi, strādāt un pelnīt - slikti!

Runājot par VARAM virzienā vērsto kritiku, jāpiebilst, ka arī vides NVO pārstāvji nereti norāda: biotopu kartēšana vēl nav noslēgusies, bet kaut kas jau ir zudis, nocirsts, nozāģēts utt. Jautājums ir ļoti vienkāršs: gadu gaitā dažādām atbildīgām VARAM amatpersonām ir prasīts, jautāts, taujāts un vēlreiz jautāts: "Ko darīsim ar biotopu kartēšanas rezultātiem? Ko mums vajag? Cik mums kas Latvijā ir vajadzīgs un ko mēs aizsargāsim?"

Kāda ir atbilde? "Dzīvosim, redzēsim... Sagaidīsim..."

Valsts pārvaldes darbinieki ir tie, kas pandēmijas ierobežojumu laikā finansiāli un darba ziņā skarti vismazāk (ja neskaita Veselības ministrijas faktiski atlaistos ierēdņus), kas liecina par vienu: vismaz daļai valsts pārvaldē strādājošo valsts iedzīvotāji un nākotne nerūp! Arī Latvijā mana, kā savus lauksaimniekus aizstāv Vācijā un Francijā, meža nozari - Zviedrijā un Somijā, bet pie mums savējos mierīgi ļauj saplosīt Viesturam Ķerum ar agresīvo vides organizāciju komandu (Svarīgi: par plosāmo ne plosītāju nopelnīto!) Turklāt, ir eleganti pie sava vārda un uzvārda pievienot “Bioloģijas zinātņu doktors”, tai pašā laikā ļaujot Latvijas sabiedrībā izplatīties uzskatam, ka “viss ir izcirsts”, “drīz būs tuksnesis” vai “par nodokļiem un naudu lai domā citi”. Nerunājot par pēdējo, divi pirmie uzskati nekādi neatbilst zinātniskā grāda sapratnes līmenim. Šāds pat pārmetums būtu vēršams VARAM virzienā, kas, neierobežojot vārda brīvību, ļauj izplatīties jebkādai informācijai par mūsu valsti. Piemēram, daudzu biotopu sliktais stāvoklis: ko tas nozīmē un kāpēc? Ja vides NVO tikai stimulē mikroliegumu noteikšanu, tos nemonitorējot, vai šīm organizācijām jeb VARAM ir vai nav skaidrība, kāds ir vides stāvoklis Latvijā, ko mums vajag un vai vides aizsardzībai pēc būtības atbilst “30% valsts teritorijas aizsargājami”? Vai aizsargāt tāpat vien, jo Eiropa (ES, EK, EK) lēma, ir zinātniski korekti?

Liela daļa cilvēku pamazām situāciju sāk saprast un jautāt: Kur mums būs iet, kurp doties? Cik emigrācijas viļņus mēs esam piedzīvojuši, neskaitot abus pasaules karus? Tur, projām, latvietis “izšķīst un pazūd”. Pēdējie skaitļi par demogrāfiskajiem rādītājiem (2012.-2020) ir traģiski. Var aprēķināt, kurā brīdī, šādi turpinot, latviešiem “būs pielikts punkts”. Runājot par šo jautājumu, bieži vien sastopos ar pastulbu demagoģiju: “Kā dzīvo 360 000 islandiešu?” Piedodiet, lietus mežos dzīvo ciltis ar 100 vai 200 pārstāvjiem... Vai jaunās politikas mērķis ir, cik iespējams, neliels latviešu skaits? Domāju, mērķim jābūt citam – telpas saglabāšana nācijas dzīvošanai un nākotnei.

Visā šai "vides trakumā" aizmirsts viens: kas notiks Latvijas laukos, vai mums būs darbs, klāts pusdienu galds un nauda? Un, vai mums būs cilvēki, kas laukos un mežos strādās? Kā par to domā un rūpējas ekstrēmākās vides organizācijas un VARAM? Jeb abu šo “pušu” uzskatos brālīgi pievienojas atkritumus uz mežu slepeni vedoša neapzinīga Latvijas iedzīvotāja "funktierim": "Pa kluso izmetīšu, gan jau kāds sakops." VARAM un agresīvāko vides organizāciju gadījumā tas skan šādi: "Savārīsim ziepes, cik iespējams, gan jau uzņēmēji izstrēbs!"

Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.