Neskaitāmi cilvēki Covid-19 pandēmijas laikā ir cietuši no ekonomiskas un emocionālas krīzes. Daudziem šis laiks samazināja iespējas izrauties no vardarbības ģimenē. Dažiem - palīdzēja ieraudzīt, ka ir laiks pārraut vardarbības apburto loku. Anna (vārds mainīts) šoziem pārtrauca 12 gadus ilgas attiecības. "Man tas beidzot izdevās," sarunā ar portālu "Apollo.lv" pauž sieviete un viņas balsī ir dzirdams atvieglojums.

Anna ar savu tolaik topošo vīru iepazinās un sagāja kopā, kad viņai bija 29 gadi un viņam 35. Pāris gredzenus mija pēc vairākiem civillaulībā pavadītiem gadiem - 2016. gadā. Pirms diviem gadiem Anna vīram dzemdēja bērnu. Šoziem viņa aizgāja no viņa - kopā ar bērnu pārcēlās uz citu pilsētu.

Sievietei jau pēc pirmā pazīšanās gada gribējies iet savu ceļu, bet tajā brīdī "nospēlējušas kaut kādas jūtas, emocijas, ticība, ka es viņu varu glābt un mainīt, palīdzēt, ka viss būs labāk". "Es gan neesmu skaitījusi, cik mums ir bijuši tādi šķiršanās mēģinājumi, vienu reizi mēs padzīvojām atsevišķi.

Vienmēr, kā es taisījos prom vai arī aizgāju, viņš vienmēr darīja visu, lai es atgrieztos. Tika pildītas visas manas vēlmes un iegribas. Viss, viss, viss pa manam prātam, kamēr viņš pamazām mani atkal pārņēma savā varā un pakļāva.

Tas tā ir bijis vairākkārt. Kādas astoņas reizes pa šiem gadiem vai pat vairāk..." atklāta ir sieviete.

Jautāta, kas bija smagākais zemūdens akmens pāra attiecībās, viņa nedomājot bilst: "Alkohols." "Jā, alkohola lietošanas rezultātā es piedzīvoju visas iespējamās vardarbības izpausmes... Tajā brīdī, kad to piedzīvoju pirmoreiz, un arī pēc tam es nesapratu, cik smaga slimība ir alkoholisms," stāsta Anna.

"Galvenokārt, tas bija alkohols..."

Sieviete norāda, ka fizisku vardarbību uz savas ādas ir jutusi vien pāris epizodēs, bet emocionāls spiediens viņai bijis teju nepārtraukts: "Es neko nevaru, es esmu nekas, ir tikai viņš, kurš ir pasaules naba. Viņam ir slikti, jo visi pārējie viņu nesaprot - visas klasiska alkoholiķa īpašības."

Annas dzīvesbiedrs ar grādīgajiem dzērieniem uzturējis siltas attiecības vēl pirms sagājies ar Annu, un viņa par vīrieša iedzeršanām zinājusi jau attiecību sākumā, bet sievietei tas tad neesot licies nekas traks.

"Sagājām kopā, tajā posmā viņš diezgan daudz dzēra, bet viņš to skaidroja ar to, ka viņš ir izšķīries no savas bijušās sievas, un tagad vasarā vienkārši atpūšas - nāks rudens, sāksies darbs, atgriezīsies vecajās sliedēs," atceras sieviete.

"Pluss mīnuss kaut kādu laika sprīdi man tā viņa dzeršana nelikās nekas tāds, lai man vajadzētu sākt celt trauksmi, bet pēc kāda laika es sapratu, ka viņš iet vienkārši plostā un nespēj apstāties..."

Anna norāda, ka viņa nav gribējusi padoties, un meklējusi iespējas, kā vīru vest pie skaidra prāta. "Ja godīgi, tad pusi mūsu kopdzīves viņš ir bijis skaidrā."

Taču tad, kad vīrs bijis skaidrā, bieži bijušas epizodes, ka viņu nepamet sajūta, ka "vīrietis grib tikt vaļā no viņas". "Šķiet, viņš nesaprata, ko ar mūsu attiecībām iesākt, kamēr es domāju, ka mēs sāksim jaunu dzīvi." Šinī laikposmā pāris padzīvojuši arī atsevišķi - turpinājuši attiecības, bet dzīvojuši šķirti. Šāds attiecību modelis ildzis kādus pāris mēnešus, kad atkal sagājuši kopā.

"Tad, kad viņš bija skaidrā, es gribēju ar viņu risināt visus sasāpējušos jautājumus par to, kā viņš man ir darījis pāri, kad viņš bija dzērumā, bet

viņš neatzina savas problēmas un to, ka jebkad kaut kas tāds ir noticis, un ka tagad nav vērts to apspriest, jo tagad viss ir kārtībā," atklāta ir Anna.

Vīrs, skaidrā būdams, bieži vien sievu atstājis novārtā - neko neesot gribējis ar viņu kopīgu. "Mēs it kā dzīvojām kopā, bet mūs nevarētu nosaukt par ģimeni, tagad, tā skatoties atpakaļ, es vērtēju."

Anna stāsta, ka viņa bija pieradusi pie sava vīra un ieslīga rutīnā.

"Tas viss man bija zināms... Es sevī biju pieņēmusi - nu ir tā kā ir, dzīvot jau var."

Sieviete par notiekošo mājās nevienam nestāstīja, no malas cilvēkiem licies, ka viņi ir labs un saskanīgs pāris. Annas mamma esot nojautusi, jo viņai pašai "ar vīriešiem dzīves laikā esot gājis visādi, tāpēc viņa to cilvēku ātrāk izskaitļojusi". Mamma arī cerējusi, ka meitai ar vīru kādudien viss būs labi.

Anna neslēpj, ka vienā brīdī viņa meklējusi palīdzību un informāciju tīmeklī, kā izbeigt varmācīgas attiecības, bet tas prasījis gadus, lai viņa uz šādu soli saņemtos: "Es pirmo reizi par tādu palīdzības iespēju un krīzes centriem interesējos tad, kad man piedzima mazais. Tas ir pirms diviem gadiem. Tad es sāku saprast. [..] Es sapratu, ka es nevaru tā vienkārši piecelties un aiziet, ir jābūt kaut kādam plānam, naudai iekrātai, vai ko, vai kā."

Pamudinājums doties prom no vīra bijis tad, kad sieviete tik tikko bija piedzemdējusi. Vīrs bija vienkārši pazudis.

"Nav tā, ka viņš regulāri pazustu, bet bija tāds moments, kad viņš bija aizbraucis nezināmā virzienā, telefonu neceļ... Viņš uz vecumu bija izdomājis, ka viņam gribas jaunas attiecības pamēģināt, kaut ko tādu. Nākamajā dienā atgriezās, bet es jutos tik šausmīgi aizvainota, sāpināta un iztukšota.."

Tad, kad Anna palika stāvoklī, tas esot bijis vīrieša "skaidrais periods", kā viņa pati to sauc.

"Gandrīz līdz dzemdībām "skaidrais periods" turpinājās, bet īsi pirms dzemdībām tas arī pārtrūka, līdz ar to dzemdībās es biju viena pati, mazo mājās ar mašīnu arī mājās vedu pati.

Atklāti sakot, es tajā brīdī nemaz neaizdomājos par to, vai viņš labosies vai nelabosies. Protams, bija ļoti liela vilšanās par to, ka viņš atkal dzer, bet kaut kā man liekas, ka tas mazais bērns man pašai ir licis pieaugt un kaut ko savā dzīvē mainīt, ne tikai domāt par to. Jo tālāk gāja laiks, jo es vairāk sapratu, ka tas ir jādara pēc iespējas ātrāk, lai bērns ir pēc iespējas mazāks un pēc iespējas mazāku savas dzīves posmu viņš ir uzsūcis to negatīvismu, kas valda tajās mājās."

Anna pēc dzemdībām sākusi ļoti distancēties no vīra - gulējusi atsevišķā istabā kopā ar bērnu un ne pārāk laidusi tēvu klāt: "Absolūtos izņēmumu gadījumos, tad, kad man psihologu vajadzēja apmeklēt vai tamlīdzīgi, tad es tikai viņam uzticēju mazuli."

Jautāta, kā bērna tēvs reaģējis uz to, ka sieva no viņa izvairās, Anna bilst, ka "viņam bija vienalga", taču bijušas epizodes, kad vīram bijušas greizsirdības lēkmes, ka Anna visu uzmanību velta tikai bērnam nevis viņam. "Es pa to laiku iemācījos būt tāda diplomāte, lai tikai kādu sīkumu dēļ neizceltos skandāls."

Bērniņam vēl nebija palikuši divi gadi, kad Anna nolēma pamest savu vīru. Tas notika šajā ziemā. "Šoziem bija kārtējais ieilgušais "plosts" un ar mani tajā brīdī strādāja ļoti labs psihologs. Neviens man neteica, lai es eju projām, bet man speciālists palīdzēja šo lēmumu pieņemt arī morāli, jo

tās asaras, ko es naktīs esmu izlējusi un bezmiegs... Tu vemt gribi no tās dzīves, kāda tev šobrīd ir!

Palika tikai viens jautājums - kā tagad piecelties un aiziet? [..] Es sapratu, ka tas "klikšķis" ir noticis, es ļoti intensīvi meklēju, kur pārvākties, biju iemanījusies iekrāt naudu. Palaimējās atrast dzīvokli pilnīgi citā pilsētā un noorganizēt pārvākšanos. Viņš ilgi dzīvoja ar apziņu, ka es padusmošos un atnākšu atpakaļ, bet nē, ne šoreiz... Paldies dievam, ka viņš liek mani mierā. Man liekas, ka viņš tagad atkal ir "aizkodējies"."

Šobrīd Anna dzīvo ar savu bērniņu un turpina šķiršanās procesu. Viņa vēl aizvien apmeklē psihoterapeitu un cenšas strādāt ar līdzatkarību, kas viņai ir izveidojusies bijušā dzīvesbiedra atkarības dēļ.

Līdzatkarība, tāpat kā atkarība, tiek uzskatīta par slimību, jo tai ir noteiktas pazīmes, paredzama gaita un tā ir hroniska. Līdzatkarības briesmas - tuvinieki pielāgojas atkarīgā postošajai uzvedībai, darbībām, kas viņiem patiesībā ir neizdevīgas, traucējošas.

Anna sevi raksturo kā cilvēku ar plašu sirdi, mīlošu un atvērtu, taču savas līdzatkarības dēļ viņa daudz ko ir noslēpusi un piesegusi savā dzīvē. "Tad, kad es gāju prom, daudziem bija šoks: "Kā? Kā tad jūs tā? Jūs tik forši un tik labā mājā dzīvojat..."

"Bet tas aizvainojums, ko es turēju sevī, kas manī gadu laikā ir krājies, es to vairs nespēju turēt sevī - es vairs nevaldīju pār savām emocijām, tāpēc es iemācījos paklusēt, neņemt neko pie sirds. Es viņu neuztvēru kā vīrieti, bet kā spermas donoru." (Smejas)

Jautāta, kādus secinājumus sieviete ir izdarījusi pēc "izlaušanās", Anna saka, ka viņai bija grūti tikai viena iemesla dēļ: "Es sapratu, ka mūsu kopā pavadītie gadi ne ar ko nesaistās... Vienkārši tukšums. Tukšs cilvēks un tukša dzīve - bez attīstības, bez pilnveidošanās, bez jebkādas pievienotās vērtības...

Es viņam jau teicu: "Viss. Manis vairs nav... Es esmu tukša. Man vairs nav ko dot un arī negribas nevienam neko dot." Es to tukšumu tā pa īstam apzinājos tikai tad, kad tiku prom.

Tagad ir tā, ka tas laiks ir pagājis un mana jaunā dzīve ir sākusies, un es ļoti optimistiski raugos uz sevi, salīdzinot ar to, kāda es biju, pirms aizgāju - es esmu kļuvusi daudz mierīgāka, nav vairs tā stresa un nomāktības. Es dzīvoju mierā," stāsta Anna.

Situācija galvaspilsētā - 60% gadījumu konstatēta emocionālā vardarbība

Eiropas Savienībā (ES) no vardarbības ģimenē ik nedēļu dzīvību zaudē aptuveni 50 sieviešu, un "mājsēdes" un pārvietošanās ierobežojumu laikā šis skaitlis ir tikai audzis, vēstīts Eiropas Parlamenta publicētajos datos. Latvija uz citu ES valstu fona izceļas ar īpaši bēdīgu statistiku - 2020. gadā valstī reģistrētas pat par 50% vairāk vardarbības epizožu nekā citus gadus.

Izsaukumi par ģimenes konfliktiem pandēmijas laikā galvaspilsētā kļuvuši par 16% biežāki kā pirms pandēmijas, portālam "Apollo.lv" norādīja Rīgas pašvaldības policijas (RPP) preses sekretārs Toms Sadovskis.

Sadovskis norādīja, ka izsaukumu skaits par ģimenes konfliktiem 2020. gadā pandēmijas laikā izlīdzinājās, pieaugot laikposmos, kad ierobežojumi valstī pastiprinājās, un samazinoties gada siltajos mēnešos, kad epidemioloģiskā situācija uzlabojās un cilvēki varēja brīvāk pārvietoties.

"Izsaukumu [par ģimenes konfliktiem] skaits palielinājās brīžos, kad valstī tika izziņoti plaši ierobežojumi - gan pavasarī, gan rudens sākumā.

Par rudeni ir jāņem vērā arī tas, ka bērni atgriežas vai uzsāk mācības, un ģimenē var būt saspīlētāka situācija vai lielāks stress, jo [pandēmijas laikā] arī vecāki - liela daļa - strādāja no mājām," pauž Sadovskis.

2020. gadā RPP darbinieki apkalpoja 1685 izsaukumus par ģimenes konfliktiem:

  • 916 gadījumos aizpildīta Apdraudējuma izvērtējuma veidlapa (AIV) - 791 gadījumā (86%) AIV aizpildīja no vardarbības cietusī sieviete un 125 gadījumos (14%) AIV aizpildīja - cietušie vīrieši;
  • 187 (20%) gadījumos vardarbība notika bērna klātbūtnē;
  • 111 (12%) gadījumos cietušajai personai bija miesas bojājumi;
  • 14 gadījumos apdraudētā persona bija bērns.

Saņemti 119 personu iesniegumi par konfliktiem starp ģimenes locekļiem, tajā skaitā 104 gadījumos tos iesniedza sievietes, liecina "Apollo.lv" rīcībā esošā RPP 2020. gada statistika. 10 gadījumos uz pieteikuma pamata policija pieņēma lēmumu par varmākas nošķiršanu - visos gadījumos tie bija vīrieši.

Apkopotajā statistikā uzskatāmi tiek atklāts, ka visbiežāk jeb 60% gadījumu tikusi konstatēta emocionālā vardarbība; 30% gadījumu - fiziskā; 7% gadījumu - ekonomiskā; 2% gadījumu - cita veida un 1% gadījumu un mazāk - vardarbīga kontrole un seksuālā vardarbība.

Lielākā daļa no varmākām jeb 543 gadījumos bija acīmredzamā alkohola vai narkotisko vielu reibumā,

289 labprātīgi aizgāja, taču 139 gadījumos varmākas policija aizturēja.

Sadovskis nenoliedz, ka vēl aizvien bieži ir situācijas, ka, ierodoties policijai, cietušais metas apgalvot, ka viņam nav nepieciešama nekāda palīdzība. "Šajā brīdī ir svarīgi, lai policisti izskaidro cietušā iespējas, lai viņš vai viņa var pieņemt lēmumu, pamatojoties uz visiem aizsardzības mehānismiem, kas viņam pienākas."

"Policijai var un vajag zvanīt jebkurā situācijā, kad jūs jūtat, ka jūsu tiesības tikušas aizskartas. Konflikta gadījumā nevar būt tāda lieta kā viltus izsaukums vai kaut kas tamlīdzīgs! Ikvienam ir tiesības zvanīt policijai un saņemt palīdzību,"

neklusēt par pāridarījumiem aicina RPP pārstāvis Toms Sadovskis.

Pandēmija - agresijas trigeris

Jautāts, vai pandēmija ir ietekmējusi vardarbību aiz slēgtām durvīm, ārsts-psihoterapeits Artūrs Miksons portālam "Apollo.lv" steidz apgalvot, ka jā, un izskaidrojums tam ir visai loģisks. "Vīrieši varbūt vairāk uztraucas par darbu un to, vai viņi būs spējīgi uzturēt ģimeni," stāsta Miksons, atsaucoties no tā, ko dzird savā psihoterapeita praksē. "Sievietes vairāk sūdzas par to, ka ir kļuvušas nomāktas, nogurušas un pat agresīvas pret saviem bērniem, kolēģiem.

Kāpēc? Tāpēc, ka Covid-19 laikā ir atņemti diezgan daudzi kompensācijas mehānismi.

Tu nevari paslēpties, aizbraucot ceļojumā, dodoties uz spa, izlādēties sporta zālē vai satikt draudzenes un izvēdināt prātu. Tas viss tika liegts un tev reāli jātiek ar to visu galā, kas tev mājās notiek."

"Pirms pandēmijas partneri viens otru, iespējams, satika labi ja uz pāris stundām dienas laikā pirms naktsmiera, bet pandēmijā tu viņu iepazīsti pa īstam no agra rīta līdz vēlam vakaram," teic Miksons.

"Cilvēki pandēmijā beidzot saskaras ar to, kā viņi jūtas. Tā nav nekāda maģija, ka kaut kas ir mainījies.

Protams, ceļojumi un citi kompensācijas mehānismi tika liegti, bet, ja mēs visu noreducējam, tad tu beidzot kaut ko sajuti. Jo pirms tam tu varēji iedzert, satikt, nopirkt... Bija tik daudzi veidi kā mukt no tā, un te pēkšņi – tu to vairs nevari darīt, viss ir vienā telpā. Vīrs, sieva, bērni, mamma, tētis, suns un kaķis. Un tu vairs nevari aizbēgt, tas ir tāpat, kā tev atvērtu acis un piespiestu pie stikla," tiešs ir speciālists.

"Vienā brīdī tu sāc sajust to vilšanos, aizvainojumu, bezspēcību, nedrošību, bailes, kaunu, tu visu vienā mirklī sajūti un vienīgais veids, kā ar to cīnīties, ir būt progresīvam. Tu gribi, lai viss ir pa vecam, lai atgriež iepriekšējo dzīvi, lai tas viss izzūd.

Labākajā no sliktajiem scenārijiem tas viss var eskalēties kādā slimībā, sliktākajā – cieš citi.

Sākas dzeršana mājās, var uzkliegt vai iedot kādam pa seju. Viens ir, protams, tie milzīgie rādītāji, ka vīri mājās klapē savas sievas un bērnus, otrs ir tas, ka mammas mājās dzer, par ko nemaz tik daudz neviens nerunā. Un tas nav tā, ka tikai pāris vīna glāzes nedēļas nogalē, bet gan pudele dienā, vairākas pudeles nedēļā," norāda Miksons, piebilstot, ka "sievietes alkoholismu var ļoti labi nomaskēt un viņas to meistarīgi slēpj".

"Cik man pacientes nav nākušas, kuras tagad tiešām ir sabrukušas, un mēs mēģinām strādāt. Es sāku jautāt [par alkohola lietošanu], labākajā gadījumā – divus, trīs gadus regulāri, sliktākajā – desmit. Sievietes ciešas, mēģina adaptēties un pierast, vēl kādu bērnu uztaisa, un šādos veidos tas potenciālais agresijas katliņš tikai pildās. [..] Un tā vardarbība turpina eksistēt, viņa turpina to pieņemt, turpina atgriezties tajās attiecībās. Un nekas nemainās – un šajā visā vidē aug bērni."

Kā novadīt agresiju?

"Būtu jāskatās, kādi ir agresijas iemesli, jo visbiežāk agresija nerodas primāri, bet sekundāri - kā reakcija uz citām izjūtām vai emocionāliem stāvokļiem, piemēram, apdraudējumu," norāda ārsts-psihoterapeits.

"Apdraudējums var būt situācijās, kur rodas sajūta, ka tiek darīts pāri vai kāda persona apdraud manu statusu, šādā gadījumā līdztekus būs arī novērojama konkurence, kas var saistīties ar pamešanas draudiem, un raisīt greizsirdību vai skaudību. Visbiežāk šajās situācijās tā reakcija ir tāda, ka "es mēģināšu mainīt to otru" vai kontrolēt apstāķļus...

Ja es sagaidu, ka kāds man uzbruks, tad uz mazāko neapmierinātību, ko būs izteikuši citi reaģēšu ar agresiju, cenšoties novērst jebkādu kritiku, uzbrukumus, otru iebiedējot, liekot pakļauties un izrādot dominanci.

Ja es baidos no atraidījuma, tad man sieva vai vīrs ir jātur pēc iespējas tuvāk, jākontrolē."

Speciālists norāda, ka cilvēki, kuri sevī neapzinās un nepamana, ka viņiem ir tendence izjust bailes, kaunu, skaudību, apdraudējumu, pāridarījumu, var kļūt ļoti agresīvi.

"Milzīgu agresiju, kas var novest līdz vardarbībai, provocē arī milzīga bezspēcība. Kāpēc vecāki ļoti bieži var iesist saviem bērniem? Jo viņi nezina, ko iesākt.

Viņi neziņā nemeklē palīdzību, nespēj atzīt, ka kaut ko "nejēdz par bērnu audzināšanu", kur palīdzības meklēšana būtu loģisks solis, bet nē, tēlo, ka zina un turpina domāt, ka tas, ko dara, ir pareizi, un viss ir kārtībā. Tas pēc būtības arī ir baiļu vadīts princips – ir bail iet jautāt palīdzību speciālistam, labāk ignorē to, dzīvo bailēs un turpina bļaut uz saviem bērniem."

Aicinām izpildīt testu, kas atvieglo dažādu vardarbības veidu identificēšanu, mudināsim būt vērīgiem un nepalaist garām vardarbības pazīmes sev līdzās.

KUR MEKLĒT PALĪDZĪBU?

Pašvaldības sociālajā dienestā vai krīzes centrā:

Centrs "Marta"

Matīsa iela 49-3, Rīga

Tālr.: 67378539

E-pasts: centrs@marta.lv

Centra "Marta" Liepājas filiāle

Kūrmājas prospekts 11, Liepāja

Tālr.: 29195442

E-pasts: centrs@martaliepaja.lv

Ģimenes krīzes centrs "Mīlgrāvis"

Ezera iela 21, Rīga

Tālr.: 67012515, 67398383

E-pasts: gimenes@krize.lv

Krīžu un konsultāciju centrs "Skalbes"

Kungu iela 34, Rīga

Tālr.: 24551700, 27722292

E-pasts: skalbes@skalbes.lv

Krīzes centrs ģimenēm ar bērniem "Paspārne"

Talsu iela 39, Ventspils

Tālr.: 63661515, 22012434

E-pasts: pasparne_kc@inbox.lv

Nodibinājums "Centrs Valdardze"

Raiņa iela 9f, Valmiera

Tālr.: 64220686

E-pasts: valdardze@inbox.lv

Raksts tapis sociālās iniciatīvas "Pamani vardarbību" ietvaros.